Vai izrādes Trojas ķēve un Irānas konference ir pirmie Latvijas digitālie kucēni?
The post Logs uz nākotni appeared first on IR.lv.
Jau kādu laiku mani nodarbina jautājums, kā uztvert izrādes, kas pārpludina digitālo vidi. Kā mākslas darbus? Kā sociālu projektu? Varbūt kā laika kavēkli dīkstāvē nokļuvušajiem māksliniekiem? Ko mēs gaidām no iestudējumiem tiešsaistē? Vai digitālās izrādes prasa citas iemaņas ne tikai no māksliniekiem, bet arī no skatītājiem? Par šiem jautājumiem ļauj domāt divi jauniestudējumi — Ivana Viripajeva luga Irānas konference Elmāra Seņkova režijā un Lauras Grozas-Ķiberes Trojas ķēve, kas veidota, balstoties Artūra Dīča dramaturģijā.
Darbi ir atšķirīgi, bet tos vieno konteksts. Tās Latvijas teātrī faktiski ir pirmās izrādes, kas veidotas īpaši tiešsaistei, tās nav domāti kā eksperiments vai akcija. (Viestura Kairiša tiešsaistes seriāls Jūsmotāji nav pasākums vienam vakaram, par tā žanrisko piederību šķēpus lauzīsim citreiz.) Trojas ķēves skatītājiem bija jāpērk arī biļetes, tā mēģinot atgriezties pie normāla ritma force majeure satricinātajā nozarē. Savukārt Irānas konferenci trīs vakarus rādīja bez maksas, bet velti — daudzi teātra mīļotāji ir pelnījuši šo izrādi redzēt, un kāpēc lai par kvalitāti simboliski nesamaksātu?
Taču labākais abos iestudējumos ir mēģinājums strādāt ar aktuālām tēmām un medijiem. Te gan, manuprāt, viela salīdzinājumam beidzas, jo abu izrāžu sekmes ir atšķirīgas.
Seņkova Irānas konference ir viens no labākajiem iestudējumiem Latvijas teātrī šosezon. Ne tikai digitālajā vidē, bet vispār. Ļoti labs teksts. Nevainojami aktierdarbi — lomās dažādu teātru aktieri: Lolita Cauka, Jekaterina Frolova, Inese Kučinska, Juris Bartkevičs, Mārtiņš Meiers, Arturs Krūzkops, Artūrs Skrastiņš, Andis Strods, Una Eglīte, Matīss Budovskis, Agris Krapivņickis. Bet visvairāk, jāatzīst, uzrunā tas, ka izrādes veidotāji ir skaidri apzinājušies, kādā medijā viņi strādā. Citiem vārdiem sakot (atvainojiet par nodrāzto izteicienu) — ka medijs arī pats par sevi ir ziņa.
Irānas konference būtībā ir filmēts darbs, skatītājiem ar to nav interakcijas iespēju. Bet filmēta tiek vide, ko lielākā daļa skatītāju tagad pazīst — Zoom videokonference, kurā katrs pie sava ekrāna taču jūtamies klātesoši arī brīžos, kad neko neprezentējam un diskusijās nepiedalāmies. Krievu dramaturga Viripajeva teksts šai videi ir lieliski piemērots — konference par «Irānas jautājumu» (lasi: Rietumu un Austrumu atšķirībām globālajā pasaulē) ir monologu virkne, kurus kā priekšlasījumus izpilda dažādi eksperti. Filozofi, žurnālisti, aktīvisti, reliģiskas autoritātes… It kā visi runā par vienu, visus vieno centieni panākt problēmas risinājumu, bet tas neizdodas.
Zoom gandrīz vai labāk nekā «dzīva» saruna rāda, kāpēc tā ir, — katrs dzīvo savā burbulī, katrs runā tikai par sevi un otru nedzird, tehnoloģija, kas radīta, lai mēs spētu sazināties, patiesībā izolē. Izrāde tāpēc veidojas sarežģīta. Tēmas ziņā, jo skatītājam vienlaikus jāpārdomā gan vispārcilvēciski, gan ar specifiskām ideoloģijām saistīti jautājumi, kur šķietami skaidrais ātri vien sāk duļķoties pretrunās un paradoksos. Bet arī tehnoloģiski, jo, līdzīgi kā «īstā» teātrī, mēs varam izvēlēties, ko skatīties: uz ekrāna nereti redzam nevis vienu, bet vienpadsmit logus, un uz kuru koncentrēties — tas jau ir jautājums katram pašam…
Kā nojaušat, Trojas ķēve man nešķiet gluži līdzvērtīga kalibra darbs. Tas ir (varbūt kļūdos) sasteigts. Īpaši jau teksta līmenī, jo tā autors Artūrs Dīcis vienā darbā cenšas savienot tik daudz, ka pietiktu izrādēm piecām — sākot ar parodiju par karantīnas apstākļiem, satīru par Latvijas politiskās dzīves aktualitātēm, stereotipiskiem pārspriedumiem par laikmetīgas sievietes dzīves likumsakarībām, šķietami nopietni iecerētām psiholoģiskām studijām par konkrētu raksturu, sazvērestības teorijām… Tomēr arī šis iestudējums rada pārdomas. Par formāta priekšrocībām aktiermākslas baudījumam, vērojot Ingas Tropas filigrāno un pārsteidzoši daudzveidīgo darbu brīžam pat ekstrēmā kameras pietuvinājumā. Vai — par skatu leņķa nozīmi. Līdzīgi kā Irānas konferencē, arī šī izrāde ir filmēts darbs, tikai mūsu vietā kāds ir izvēlējies, ko redzēsim. Kas ir šis kāds, kas pārslēdzas no vienas kameras uz otru, brīžam piedāvājot vloga, bet brīžam — novērošanas kamerai raksturīgu leņķi? Lūk, jautājums. Režisors? Jā. Bet, galu galā, nedomāt par tehnoloģiju politiku pasaulē, kas tik lielā mērā ir tehnoloģizēta, arī nav iespējams.
Skaidrs, ka šie ir Latvijas teātra pirmie digitālie kucēni. Ja mēs būtu šajā jomā tikuši mazliet tālāk, visticamāk, Trojas ķēves kameras pārslēgtu skatītājs pats (vai arī droši saprastu, ka atrodas, piemēram, distopiskā realitātē), bet no vērotāja pozīcijas Irānas konferencē jūs varētu izraut tieši jums adresēta replika. Taču teātra nākotne datoros pirmo logu ir atvērusi. Prieks, ka tik straujiem soļiem esam izskrējuši cauri jauko nieku fāzei un nonākuši pie tā, ka pret digitālu teātri jāsāk izturēties nopietni.
Inga Tropa izrādē Trojas ķēve.
Ekrānuzņēmums
The post Logs uz nākotni appeared first on IR.lv.
