Ilona Ceicāne strādā Rīgas Centrālcietumā — viņas uzdevums ir palīdzēt ieslodzītajiem, lai, izcietuši sodu, viņi nekad neizdarītu noziegumu. Agrāk strādājusi ar ielu bērniem, narkomāniem un prostitūtām, specializējusies veco ļaužu aprūpē. Šogad Ilona saņēma Latvijas labākā sociālā darbinieka godalgu
The post «Es ieraudzīju cilvēka acis» appeared first on IR.lv.
Divarpus gadu laikā, kopš sociālā darbiniece Ilona Ceicāne (47) strādā Rīgas Centrālcietumā, ir bijis viens ieslodzītais, kura kamerai viņa tiešām baidījusies tuvoties. Kolēģi brīdināja — dzimumnoziedznieks, agresīvs un naidīgs. Tomēr Ilona bija apņēmusies viņu uzrunāt, lai piedāvātu apmeklēt kādas nodarbības. «Kad man atvēra kameras durvis, biju gatava ieraudzīt nezin ko. Taču ieraudzīju divas cilvēka acis. Es viņā redzēju cilvēku,» Ilona stāsta, kā sāka sarunāties ar ieslodzīto, kurš līdz tam ne ar vienu negribēja runāt.
«Pirms tam viņai nebija pieredzes darbā ar ieslodzītajiem. Līdz ar to taktika bija mazliet atšķirīga nekā citiem darbiniekiem,» stāsta bijušais ieslodzītais Valdis (vārds mainīts), kurš atbrīvots no cietuma pirms termiņa. Pēc viņa stāstītā, Ilona cenšas panākt, lai noslēgtajiem cilvēkiem, kādi esot vairums ieslodzīto, pēc iespējas biežāk rodas iespēja iziet no kameras, aprunāties, piedalīties nodarbībās un nedomāt drūmas domas.
Ilonas darbs novērtēts ar balvu Labākais sociālais darbinieks Latvijā 2018. gadā. Labklājības ministrijas konkursā iedzīvotāji balvai bija izvirzījuši 80 sociālos darbiniekus, bet visaugstāk novērtēts tieši Ilonas darbs. «Ir ļoti vienkārši nevēlamu personu kaut kur iespundēt. Bet tas savā ziņā parāda mūsu bezspēcību,» uzskata Ilona. Iepazinusies ar ieslodzītajiem, viņa ir pārliecināta — vairumam dzīves pieredze ir tik briesmīga, ka noziegums ir bijusi likumsakarība. «Reti kurš cietumā nonāk tikai savas vainas dēļ. Bieži vien ir priekšnosacījumi, kas saistīti ar bērnību un citiem faktoriem.»
Ilona stāsta, ka lielākā daļa no viņas redzes lokā nonākušajiem ieslodzītajiem agri vai vēlu sāk domas par to, ko ierēdņi dēvē par «resocializāciju». Būtībā tas ir pasākumu kopums ar vienu mērķi — sagatavot cilvēku dzīvei pēc iziešanas brīvībā tā, lai viņš var atrast darbu, mājvietu, saprasties ar cilvēkiem un iejusties sabiedrībā. Lai nerastos ne vajadzība, ne vēlme atkal pārkāpt likumu.
No Ieslodzījuma vietu pārvaldes gada pārskatiem gan secināms, ka tādi resocializācijas pasākumi kā lekcijas ar nosaukumu Dzīves skola, nodarbības sociālo prasmju veicināšanai un stresa mazināšanai nav īpaši populāras. 2017. gadā no 3765 ieslodzītajiem tās apmeklēja vien 650, pabeidza 377. Tātad — desmitā daļa.
Ilona, kura ir tikai viens no 24 Ieslodzījuma vietu pārvaldes un sociālajiem darbiniekiem, ar savu darbu mēģinājusi paplašināt resocializācijas izpratni. Tās ir ne tikai lekcijas, bet jebkurš pasākums, kas liek ieslodzītajam pārdomāt, kā dzīvot brīvībā. Arī sarunas ar psihologu vai kapelānu, arī iesaistīšanās brīvprātīgo rīkotajos pasākumos cietumā.
«Kā cilvēks sāk saturīgi pavadīt laiku, tā atbrīvojas un sāk smieties. Kad atkal satiekamies, es jau viņam varu paprasīt — kā klājas, vai būtu ar mieru man palīdzēt, piemēram, gleznas izkārt. Un, gleznas liekot pie sienas, varu pajautāt — varbūt jūs arī gribat sagatavot darbus nākamajai izstādei?» Ilona stāsta, kā soli pa solim mēģina panākt ieslodzīto iesaistīšanos dažādās nodarbībās.
Ar Ilonu sarunājamies vienā no Rīgas kafejnīcām, jo Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvji apgalvo, ka fotosesijas un intervijas Rīgas Centrālcietumā, kur ir slēgtas un daļēji slēgtas nodaļas, ir pārlieku komplicēts un žurnālistiem arī psiholoģiski nepatīkams pasākums.
«Man patika kaut ko lietderīgu padarīt. Kad rokas ir aizņemtas, sliktās domas nenāk galvā,» stāsta Valdis, kuram ieslodzījums Rīgas Centrālcietumā jau ir pagātne. Astoņos nebrīves gados ieguva vidējo izglītību, kuras viņam pirms tam nebija, un apguva trīs specialitātes: elektriķa, automehāniķa un metinātāja. «Pa tiem gadiem, ko pavadīju ieslodzījumā, neviens gads nebija tāds, kurā es neko nedarīju. Mācīšanās — tā bija labākā lieta ieslodzījumā,» stāsta Valdis, kuram tagad ir 40 gadu. Notiesāts par dalību bruņotā laupīšanā. Pirmstermiņa atbrīvošana ar elektronisko uzraudzību viņam dota ar diviem galvenajiem priekšnosacījumiem — ir mājas un darbs. Valdis atgriezās tēva mājās, kur dzīvo māsa ar vīru, bet darbu dabūjis ar paziņu palīdzību un tagad sagatavo lietotas mašīnas tirdzniecībai.
Bet, jautāts, kā Ilonas atbalsts viņam palīdzēja sagatavoties dzīvei brīvībā, Valdis saka — viņa gādāja, lai Centrālcietumā, kur daudziem sods jāizcieš slēgtās kamerās, būtu tomēr pēc iespējas vairāk iespēju iziet ārpus četrām sienām un piedalīties pasākumos. Tajos varēja vienkārši cilvēcīgi parunāties. «Kad Ilona atnāca strādāt, mēs radījām gleznas, veidojām no plastikas. Godīgi sakot, es pats biju morāli sevi sagatavojis [iziešanai brīvībā]. Bet Ilonas nodarbībās izspēlējām dažādas situācijas, kāda būtu mūsu rīcība. Tas palīdzēja,» Valdis stāsta par nodarbībām, kurās ieslodzītie runājuši par vardarbību ģimenē, konfliktsituāciju atrisināšanu, arī prasmēm rīkoties ar naudu.
Rīgas Centrālcietumā Ilona ir viens no pieciem sociālajiem darbiniekiem, kura gādā par vairāk nekā simts cilvēku resocializāciju. Atzīst, ka, sākot strādāt Rīgas Centrālcietumā, apņēmusies ieslodzītajiem novadīt tik daudz lekciju, diskusiju un interešu nodarbību, ka vienā brīdī sapratusi — vajadzīga palīdzība. «Tad izlēmu, ka ieslodzītos var iesaistīt nodarbību vadīšanā. Piemēram, pie manis atnāca ieslodzītais ar notetovētām rokām. Es teicu: «Ak, cik jums skaistas rokas! Kas jums uztetovēja tos zīmējumus?» Izrādās — pats! Cilvēks prot labi zīmēt! Varbūt viņš pārējiem var vadīt zīmēšanas nodarbības?» stāsta Ilona. Sākumā uzrunātais aizbildinājies, ka neko no mākslas nesaprot, taču galu galā piekrita.
Līdzīgi Ilona notiesāto vidū atradusi latviešu un angļu valodas pasniedzējus. «Ir viens jauns cilvēks, nedaudz pāri 20, bet jau divreiz cietumā. Domāju — kā lai tam cilvēkam tiek klāt? Prasīju, vai varētu latviešu valodu mācīt krievvalodīgajiem. Sākumā atteica, bet galu galā piekrita, un tagad palīdzu viņam sagatavot mācību materiālus, nodarbībās arī esmu klāt. Cits ieslodzītais, padzīvojis ārzemēs, labi runā angļu valodā, pārējiem māca svešvalodu,» Ilona dedzīgi stāsta, kā panāk, ka nebrīvē pavadītais laiks kļūst jēgpilns un tajā nezūd cilvēcīgas saskarsmes prasmes. Ilona esot pieradusi meklēt risinājumu, turklāt ar minimāliem līdzekļiem. Kopš bērnības.
Par savu dzīvi Ilona nestāsta raiti. Taču, kā puzli liekot kopā atsevišķus viņas teikumus, izdodas atklāt, ka Ilonai ir bijusi skarba bērnība. Augusi kopā ar četriem brāļiem. Tētim trūcis atbildības sajūtas, mammai — spējas tikt galā ar visiem pienākumiem.
«Mācījos Burtnieku internātskolā, un tas bija atbalsts tādām ģimenēm kā mūsējā. Internātskolu atceros tikai ar to, ka tur vienmēr bija auksti, stundās sēdējām mēteļos,» saka Ilona. «Mana bērnības pieredze ir noderējusi, lai atpazītu manus klientus. Es viņus saredzu — varu izskaidrot, kāpēc viņi ir tādi, kādi ir. Manī nav augstprātības. Es māku piedot cilvēkiem. Ja kaut ko nepiedošu, no tā cietīšu tikai es pati.»
Kad Ilonai bija deviņi gadi, viņu savā ģimenē pieņēma radinieki — pusmūža pāris, kam nebija bērnu. Viņi neadoptēja Ilonu, bet kļuva par audžuvecākiem. «Man bija gadi 16, kad sāku strādāt — pirms stundām iztīrīt savas skolas telpas. Bija sajūta, ka es nedrīkstu izmantot cilvēkus, pie kuriem dzīvoju. Tāpēc centos labi mācīties un naudu pati sev nopelnīt,» atceras Ilona. Tagad atzīst, ka tā bija vērtīga pieredze — viņa iemācījusies nevis pielāgoties apstākļiem un ierobežojumiem, bet vienmēr meklēt risinājumus.
Apprecējās jau 19 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas. Pēc gada piedzima dēls Klāvs, vēl pēc diviem Ilona atkal bija gaidībās. «Un tad pēkšņi sapratu, ka šķiršos,» Ilona klusi atzīst, ka vīrs bijis vardarbīgs: gan emocionāli, gan fiziski. Viņa negribēja, lai bērni aug bailēs, ar apdraudējuma sajūtu. Kad meitai Lūcijai bija gads, Ilona oficiāli izšķīrās un palika viena ar diviem maziem bērniem. «Toreiz šķirteņiem nebija jāmaksā uzturlīdzekļi, un bērnu tēvs bija tik dusmīgs uz mani, ka atteicās mums palīdzēt. Nebija naudas, lai samaksātu par bērnudārzu, un nebija neviena, kam atstāt bērnus pieskatīšanai, kamēr strādāju,» atceras Ilona. «Bet es atradu izeju. Man palaimējās, ka 1994. gadā tajā vietā, kur dzīvoju, biju starp retajiem, kam ir veļas mašīna. Apkārtējām ģimenēm mazgāju veļu un izgludinātu to mugursomā piegādāju uz mājām. Daudzi man maksāja nevis naudā, bet graudā, piemēram, deva pienu un krējumu, lai bērnus varu pabarot. Iztiku ieguvu, pieskatot arī citu ģimeņu bērnus un atvēlot savu vannasistabu tiem, kam tādas nebija. Nevarēju ļauties depresijai, jo man bija jāgādā par bērniem. Kāda depresija! Esmu pateicīga, ka tādā situācijā man bija gana drosmes un uzņēmības.»
Pēc kāda laika Ilona ar abiem bērniem pārcēlās uz Rīgu pie sava audžutēta. Audžumamma jau bija mirusi, bet viņš, lai gan tuvu 80 gadu vecumam, mīļuprāt piekrita pieskatīt mazos, kamēr Ilona strādā. «Viņam vienmēr galvā bija vīzijas. No viņa arī iemācījos, ka nevajag visu laiku domāt piezemēti, vajag paskatīties plašāk,» atceras Ilona. Naudu pelnot kā sanitāre un privātu mājokļu uzkopēja, Ilona tomēr izlēma studēt. Viņa skaidri atceras, kā 1999. gada rudenī, kad Klāvs devās uz 1. klasi, viņa sāka neklātienes studijas augstskolā Attīstība, kur mācīja sociālos darbiniekus.
Pirmā vieta, kur Ilona pirms gadiem 18 sāka strādāt par sociālo darbinieci, bija luteriskās baznīcas izveidotais ielu bērnu centrs Līksnas ielā. Ilona ir specializējusies tā dēvētajā ielu sociālajā darbā — viņa palīdzējusi narkomāniem, HIV un AIDS slimniekiem, arī prostitūtām.
Bet, kad Ilona iepazinās ar savu tagadējo vīru, abi domāja par kopēju bērnu. Lai stress netraucētu mazuļa veselībai, viņa uz laiku pārtrauca sociālo darbu. 2005. gadā piedzima pastarītis Ričards, un, mēģinot darbu apvienot ar ģimenes dzīvi, Ilona piekrita strādāt veco ļaužu pansionātā. «Tur jāstrādā viena diennakts, divas brīvas,» paskaidro Ilona. Darbs iepatikās, un viņa nolēma specializēties sociālajā rehabilitācijā. «Iemācījos palīdzēt veciem, slimiem cilvēkiem, un tagad šo prasmi varu nodot tālāk,» saka Ilona. Paralēli darbam Centrālcietumā viņa lasa lekcijas mācību centrā Buts — gatavo jaunus sociālās aprūpes speciālistus.
Daudzus gadus Ilona strādājusi dažādos darbos arī kā brīvprātīgā. Tagad to dara rehabilitācijas centrā Ratnieki, Rīgas Latviešu biedrības namā un biedrībā Bona Fide Latvia, kur palīdz no ieslodzījuma jau atbrīvotajiem.
Brīvprātīgo darbu Ilona sāka savu bērnu dēļ. «Viņi gribēja uz vasaras nometnēm, bet kur es ņemšu naudu diviem bērniem? Pieteicos tajās strādāt brīvprātīgi, un tad kaut vai par viena bērna dalību nometnē man nebija jāmaksā,» stāsta Ilona, kura 15 gadus vasarās kā brīvprātīgā strādāja mūzikas nometnēs Vītolēni. «Ai, mēs ar bērniem daudz ko varējām. Kad viņi bija mazi, ar autostopiem apbraukājām Latvijas pilis un muižas. Vai tāpēc, ka nav naudas, nevar ceļot? Aizvadītajās divās vasarās atkal visa ģimene apbraukājām Latvijas un Igaunijas pilis un muižas — gulējām teltī, ēdām pie ugunskura, un bija tik labi!»
Ilonas māksla tikt galā ar visiem pienākumiem ir tas, ar ko viņa ieinteresēja ieslodzītos pirmajā reizē, pirms pusotra gada tiekoties kā jaunā Rīgas Centrālcietuma darbiniece. «Veči divdesmit bija atnākuši. Kad iegāju zālē, jutu — man kājas ļogās,» neslēpj Ilona. «Man prasīja, kur esmu strādājusi, ar kādām sociālajām grupām. Pastāstīju un pieminēju, ka ir bijis posms manā dzīvē, kad vienlaikus esmu strādājusi četrās darbavietās. Lūk, tas izraisīja interesi.» Pēc tikšanās Ilona visvairāk tincināta par iztikšanu, un viņa saprata — tā ir tēma nodarbībām.
«Daudzi sapņo, ka pēc iznākšanas noīrēs pirtiņu, izpriecāsies un tad kādu laiku ēdīs restorānos. Par kādu naudu? Mēs esam crazy* sabiedrība ar to, ka ikviens veido ap sevi veiksmes oreolu, radot maldīgu priekšstatu, ka visiem ir liela nauda,» secina Ilona. Viņi kopā ar ieslodzītajiem nolēmuši pakalkulēt, kā samērot ienākumus un izdevumus. Visi secināja — jā, izšķērdība nav iespējama. «Kad man stāsta, cik ieslodzījumā ir negaršīgs ēdiens, strīdos pretī — lielai daļai sabiedrības ir smagi jāstrādā, lai tiktu pie šāda ēdiena.»
Darbam Ieslodzījuma vietu pārvaldē Ilona pieteicās, izlasījusi sludinājumu. Kāpēc? «Man bija interese,» viņa atceras. Drusciņ gan baidījusies, taču šajā darbā ieraudzījusi cilvēkus, kuru problēmas «mēs kā sabiedrība esam palaiduši garām». Lielā-koties ieslodzītajiem esot milzīgas psiholoģiskas un arī fiziskas traumas. «Kādām tik šausmām cilvēki nav gājuši cauri!» īsi nosaka Ilona. Lai palīdzētu, viņa ar kolēģiem — resocializācijas daļas vadītāju, psihologiem, inspektoriem, uzraudzības un drošības daļas speciālistiem — kopīgi izlemj, kā sākt sadarbību ar katru cilvēku, lai viņš gribētu atgriezties sabiedrībā, uzturēt labas attiecības ar cilvēkiem, tikt galā ar ikdienišķām ķibelēm, strādāt un maksāt nodokļus.
Pēdējos desmit gados Latvijā ir mainījies gan ieslodzīto skaits, gan izpratne par nebrīvi kā sodu. Vēl 2007. gadā Latvijā bija 6548 ieslodzītie, bet 2017. gadā gandrīz uz pusi mazāk — 3765. Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece Ilona Spure norādījusi uz diviem iemesliem: emigrācija un pirms sešiem gadiem veiktie grozījumi Krimināllikumā, kuru mērķis bija ievērojami samazināt soda termiņa ilgumu. Kādreiz cietumā piespriestie gadi bija vienkārši «jāatsēž», tagad tiek mērķtiecīgi saplānots laiks, lai ieslodzītie varētu mācīties, apgūt jaunas specialitātes, nostiprināt sociālās prasmes, atbrīvoties no atkarībām.
Pateicoties brīvprātīgo darbam, ieslodzījuma laikā cilvēki redz kino, tiekas ar režisoriem un aktieriem, pirmo reizi mūžā dzird opermūziku, rīko savas mākslas darbu izstādes. Četras reizes gadā katrā no Latvijas cietumiem esot ģimeņu dienas, kad pie ieslodzītajiem var atnākt visa ģimene: brāļi, māsas, mamma un tētis, sieva un bērni.
«Visi cilvēki, ar kuriem esmu strādājusi, devuši man iespēju lielai izaugsmei. Esmu pati sev daudz jautājusi par dzīves un darba jēgu — kāda ir sabiedrība, kāda tajā katram no mums ir loma,» saka Ilona. Galvenais, ko sapratusi — katrs cilvēks ir vērtība.
* Traka — angļu val.
The post «Es ieraudzīju cilvēka acis» appeared first on IR.lv.
