1934. gada 15. maija vakarā politiķis Kārlis Ulmanis, kurš bija stāvējis pie demokrātiskas Latvijas šūpuļa, kopā ar saviem domubiedriem šo demokrātiju likvidēja. Ulmaņa apvērsums izbeidza Latvijā parlamentāro demokrātiju, sazvērnieki atlaida Saeimu, apturēja Satversmes darbību un, lai arī mēreni, sāka vajāt savus politiskos oponentus. Ulmaņa autoritārais režīms, kas daudzu ļaužu atmiņā bija palicis kā "labie ulmaņlaiki", vienlaikus nesa sev līdzi visas problēmas, ko rada visas varas koncentrēšana vienās rokās.
