Pēdējos gados “digitālā suverenitāte” ir kļuvusi par vienu no visbiežāk lietotajiem un vienlaikus visvairāk pārprastajiem jēdzieniem Eiropas tehnoloģiju debatēs. To bieži pasniedz kā izvēli starp globālajām un vietējām tehnoloģijām, starp inovācijām un regulējumu, starp atvērtību un drošību. Taču šāds skatījums ir maldinošs. Digitāli attīstītai sabiedrībai suverenitāte nekad nav bijusi saistīta ar izolāciju, tā vienmēr ir nozīmējusi spēju saglabāt tiesības lemt pašiem. Mazajām valstīm šī atšķirība ir vēl būtiskāka.
