Ik sekundi pasaulē tiek nosūtīti un saņemti četri miljoni e-pastu, turklāt 85% no visa elektronisko vēstuļu kopskaita sastāda mēstules jeb spams. Katru dienu saziņas platformas WhatsApp lietotāji apmainās ar 40 miljoniem ziņu, un viedierīču lietotāji rada datus, kas “sver” aptuveni 330 milj. terabaitu. Katru dienu. Mēģinot ilustrēt faktiski prātam neaptveramo datu apjomu, der salīdzināt, ka viens terabaits pielīdzināms 250 filmām vai Microsoft Word dokumentam ar 6,5 milj. lappusēm, un tādu pašu apjomu rada, piemēram, seriāla skatīšanās straumēšanas platformā 20 dienas bez apstājas. Turklāt daļu no datiem, ko esam radījuši, pat neizmantojam, un tie faktiski kļūst par digitāliem atkritumiem, kas var radīt apdraudējumu ne tikai mums pašiem, bet arī mūsu līdzcilvēkiem un apkārtējai videi. Labās ziņas? Ar visai vienkāršiem paņēmieniem iespējams mazināt apdraudējuma riskus un savu digitālās pēdas nospiedumu.
Lietojot gan tradicionālās viedierīces – datorus, telefonus, viedās sporta ierīces –, gan arvien viedākas viedierīces jeb ar lietu internetu saistītās tehnoloģijas, tiek nepārtraukti radīti dažāda veida dati. Katrs klikšķis, katra Instagram bilde, katrs TikTok video, katrs nosūtītais e-pasts un no ārsta saņemtā e-recepte rada datus un atstāj pēdas šķietami netveramajā kibertelpā. Arī pētījumi un publikācijas apliecina, ka radītais datu apjoms katru gadu pieaug un turpinās pieaugt. Bez datu izmantošanas un datu radīšanas, protams, ikdiena mūsdienās nav iedomājama, taču būtiski apzināt riskus, ko rada digitālie rīki, un attiecīgi rīkoties, lai mazinātu potenciālo apdraudējumu un novērstu ļaunprātīgu datu izmantošanu.
Diezgan droši var teikt, ka teju katram no mums ir tādi dati, ko vairs neizmantojam – sociālie tīkli, kuros sen izveidotais konts šobrīd vairs nav aktuāls, bet tā arī neesam pieķērušies, lai to izdzēstu vai iztīrītu; veci videoieraksti un nevajadzīgas fotogrāfijas, kas glabājas “mākonī”, sen aizmirsti e-pasti un nekad neatvērti sūtījumi e-pasta kastē. Sākotnēji var šķist, ka tie ir nekaitīgi pārpalikumi vai pat nostalģiskas atmiņas, taču jāuzsver divi būtiski argumenti: 1) tie ir dati, kas aizņem vietu un kuru uzturēšana prasa daudz enerģijas; 2) mūsu pamestos datus var ļaunprātīgi izmantot kiberuzbrucējs.
Rakņājoties pa mūsu digitālajiem atkritumiem, noziedznieki var veikt sociālo inženieriju – ievākt specifisku informāciju par mums un, piemēram, radīt individuāli mērķētu pikšķerēšanas (phishing) e-pastu, lai no mums izvilinātu sensitīvu informāciju, piemēram, uzdodoties par senu “draugu”. Mūsu pamestās vietnes var arī būt plašāka kiberuzbrukuma sākuma punkts – uzbrucējs pamesto vietni var uzlauzt un iegūt dažāda veida datus, piemēram, mūsu lietotājvārdu, e-pasta adresi, telefona numuru, paroli un citu informāciju. Šos nelegāli iegūtos datus iespējams tālāk izmantot, lai mēģinātu ielauzties mūsu pašreiz lietotajās vietnēs.
The post Kiberhigiēna, digitālie atkritumi un “datu izgāztuves” – dati jāsargā tāpat kā mājas atslēgas appeared first on IR.lv.
Ik sekundi pasaulē tiek nosūtīti un saņemti četri miljoni e-pastu, turklāt 85% no visa elektronisko vēstuļu kopskaita sastāda mēstules jeb spams. Katru dienu saziņas platformas WhatsApp lietotāji apmainās ar 40 miljoniem ziņu, un viedierīču lietotāji rada datus, kas “sver” aptuveni 330 milj. terabaitu. Katru dienu. Mēģinot ilustrēt faktiski prātam neaptveramo datu apjomu, der salīdzināt, ka viens terabaits pielīdzināms 250 filmām vai Microsoft Word dokumentam ar 6,5 milj. lappusēm, un tādu pašu apjomu rada, piemēram, seriāla skatīšanās straumēšanas platformā 20 dienas bez apstājas. Turklāt daļu no datiem, ko esam radījuši, pat neizmantojam, un tie faktiski kļūst par digitāliem atkritumiem, kas var radīt apdraudējumu ne tikai mums pašiem, bet arī mūsu līdzcilvēkiem un apkārtējai videi. Labās ziņas? Ar visai vienkāršiem paņēmieniem iespējams mazināt apdraudējuma riskus un savu digitālās pēdas nospiedumu.
Lietojot gan tradicionālās viedierīces – datorus, telefonus, viedās sporta ierīces –, gan arvien viedākas viedierīces jeb ar lietu internetu saistītās tehnoloģijas, tiek nepārtraukti radīti dažāda veida dati. Katrs klikšķis, katra Instagram bilde, katrs TikTok video, katrs nosūtītais e-pasts un no ārsta saņemtā e-recepte rada datus un atstāj pēdas šķietami netveramajā kibertelpā. Arī pētījumi un publikācijas apliecina, ka radītais datu apjoms katru gadu pieaug un turpinās pieaugt. Bez datu izmantošanas un datu radīšanas, protams, ikdiena mūsdienās nav iedomājama, taču būtiski apzināt riskus, ko rada digitālie rīki, un attiecīgi rīkoties, lai mazinātu potenciālo apdraudējumu un novērstu ļaunprātīgu datu izmantošanu.
Diezgan droši var teikt, ka teju katram no mums ir tādi dati, ko vairs neizmantojam – sociālie tīkli, kuros sen izveidotais konts šobrīd vairs nav aktuāls, bet tā arī neesam pieķērušies, lai to izdzēstu vai iztīrītu; veci videoieraksti un nevajadzīgas fotogrāfijas, kas glabājas “mākonī”, sen aizmirsti e-pasti un nekad neatvērti sūtījumi e-pasta kastē. Sākotnēji var šķist, ka tie ir nekaitīgi pārpalikumi vai pat nostalģiskas atmiņas, taču jāuzsver divi būtiski argumenti: 1) tie ir dati, kas aizņem vietu un kuru uzturēšana prasa daudz enerģijas; 2) mūsu pamestos datus var ļaunprātīgi izmantot kiberuzbrucējs.
Rakņājoties pa mūsu digitālajiem atkritumiem, noziedznieki var veikt sociālo inženieriju – ievākt specifisku informāciju par mums un, piemēram, radīt individuāli mērķētu pikšķerēšanas (phishing) e-pastu, lai no mums izvilinātu sensitīvu informāciju, piemēram, uzdodoties par senu “draugu”. Mūsu pamestās vietnes var arī būt plašāka kiberuzbrukuma sākuma punkts – uzbrucējs pamesto vietni var uzlauzt un iegūt dažāda veida datus, piemēram, mūsu lietotājvārdu, e-pasta adresi, telefona numuru, paroli un citu informāciju. Šos nelegāli iegūtos datus iespējams tālāk izmantot, lai mēģinātu ielauzties mūsu pašreiz lietotajās vietnēs.
Ja gadu gaitā ir izveidojusies viena iemīļotā parole, kuru izmantojam dažādās platformās, varbūtība, ka, to nozogot vienuviet, tā derēs citviet, ir visai augsta. Un ja nu mēs pēkšņi kļūstam slaveni, šīs “digitālās izgāztuves” ir vieta, kur kādam nelabvēlim okšķerēt un, iespējams, izrakt kādu “interesantu faktu” vai “dzeltenas piekrāsas” informāciju par mums. Iztīrot neizmantotās platformas un izdzēšot nevajadzīgu informāciju, pasargājam sevi no liekām galvassāpēm vai neveikliem starpgadījumiem nākotnē.
Atkritumus esam pieraduši šķirot: stikls pie stikla, plastmasa pie plastmasas, dažādus dzērienu iepakojumus nododam depozīta sistēmā un nu arī pārtikas pārpalikumus varam šķirot bioloģisko atkritumu konteinerā, tos kompostējot. Ar tādu pašu rūpību būtu vēlams attiekties pret digitālajiem atkritumiem, lai tie, pirmkārt, nenonāk garnadžu rokās ļaunprātīgai “otrreizējai pārstrādei”, bet – kas tikpat būtiski – neatstāj negatīvas sekas uz apkārtējo vidi.
Piemēram, dati, kas glabājas dažādos mākoņu pakalpojumu sniedzēju servisos, rada ietekmi uz vidi, jo to uzturēšanai nepieciešams liels resursu un enerģijas apjoms – tai skaitā elektroenerģija serveru darbināšanai, glabāšanai nepieciešamo disku vieta, rezerves kopiju veidošana, dzesēšanas iekārtu uzturēšana. Tas ir arī apjomīgs darbs cilvēkiem, kuri šīs sistēmas uzrauga, sargā un rūpējas, lai viss darbotos nepārtraukti un droši, taču pēc būtības veidojas paradoksāla situācija. Mūsu pamestos datus, mūsu digitālos atkritumus kādam nākas uzturēt, kaut arī tie vairs nav ne nepieciešami, ne noderīgi, jo esam no tiem atteikušies.
Uzturēšanai nepieciešama enerģija, un enerģijas radīšana neizbēgami rada arī siltumnīcefekta gāzu jeb CO2 emisijas. Dažādi pētījumi lēš, ka digitālo tehnoloģiju nozare sastāda aptuveni trīs līdz četrus procentus no pasaules CO₂ emisijām, kas salīdzinot ir tikpat, cik visa aviācijas nozare kopā. Šā iemesla dēļ ir radusies kustība International Day of Digital Cleanup – faktiski Lielā digitālo atkritumu talka, kuras mērķis ir rosināt cilvēkus pārskatīt savus digitālos paradumus un sakopt aiz sevis radītos digitālos atkritumus, lai tādējādi mazinātu to radīto ietekmi uz apkārtējo vidi. Tā, piemēram, 2023. gada notikušā pasākuma laikā 400 000 dalībnieki no 108 valstīm kopā izdzēsa gandrīz septiņus miljonus gigabaitu datu, tādējādi ietaupot 1,7 milj. kg CO₂ emisiju un dodot dabai atelpu.
Lai mazinātu sevis radīto “pēdas nospiedumu” gan digitālajā, gan fiziskā – apkārtējā vidē – un uzturētu savu digitālo drošību kibertelpā, ikviens var veikt dažus samērā vienkāršus kiberhigiēnas soļus.
Laiku pa laikam ir vērts pārskatīt lietotnes un servisus, kurus izmantojam vai iepriekš izmantojām. Ja kādu no tiem neizmantojam, tad, ja nepieciešams, atstājam vien sev svarīgos datus un pārējo dzēšam un atrakstāmies no tā pakalpojuma sniedzēja, kas vairs nav aktuāls. Pašreiz lietotajās lietotnēs, ierīcēs un servisos pārskatām uzkrātos datus – liela varbūtība, ka katram no mums ir uzkrājusies liela datu kopa, ko varam dzēst, piemēram, vecos e-pastus, fotogrāfijas, kas atkārtojas vai vairs nav vajadzīgas, vecos dokumentus, kas savu funkciju izpildījuši un vairs nav nepieciešami.
Tāpat ir ieteicams pārskatīt savu lietotņu un lietoto servisu privātumu, drošības un citus lietošanas iestatījumus. Ir lietas, ko varam atstatīt, lai izvairītos no liekas dažādu datu ievākšanas un apstrādes. Atsevišķu ķeksīšu atzīmēšana vai izņemšana var stiprināt gan mūsu privātumu, gan mazināt drošības apdraudējumu. Tas pats attiecas uz autentifikācijas sistēmām – neizmantojam vienas un tās pašās paroles vairākās vietnēs, iestatām divu faktoru autentifikāciju un rūpējamies pa paroļu drošību un to spēku, tādā veidā pasargājot datus: gan tos, kas mums vajadzīgi, gan tos, kas jau uzskatāmi par atkritumiem. Ja pavasara tīrīšanu veicam mājās un ik pa laikam atbrīvojamies no liekā mūsu fiziskajā telpā, iespējams, pienācis laiks, lai sakārtotu savu digitālo telpu un vairotu datu drošību internetā.
Autors ir Tietoevry Create Baltic vadošais tehniskais arhitekts
The post Kiberhigiēna, digitālie atkritumi un “datu izgāztuves” – dati jāsargā tāpat kā mājas atslēgas appeared first on IR.lv.
