Darbaspēka produktivitāti nosaka saskaņā ar trim komponentēm: strādājošo cilvēku skaits, saražotais daudzums un radītā pievienotā vērtība. Nozīmīgs faktors ir arī cena, par kādu šī produkcija tiek pārdota.
Vēsturiski Baltijas valstu iedzīvotāji sevi vērtē kā par strādīgas, gudras un dziedošas tautas. Nereti tiek uzskatīts arī kā Austrumeiropas valstu pārejas veiksmes stāsts. Tomēr situācija nav tik rožaina, ja aplūkojam starptautiskā darbaspēka produktivitātes kopainā.
Izrādās, ka mēs no ES valstīm ar labākajiem rādītājiem atpaliekam divas līdz trīs reizes atkarībā no tā, kuras nozares vai sektora rādītājus aplūkojam. Tātad, vai mēs patiešām esam trīs reizes slinkāki par somiem vai zviedriem?
Mēs esam pieraduši pielīdzināt čaklumu produktivitātei, taču, runājot par ekonomiku kopumā, tas nav tik vienkārši. Matemātiski tas nozīmē daudzumu reizināt ar cenu un dalīt ar nodarbināto skaitu.
The post Vai esam slinkāki par skandināviem jeb Kā paaugstināt darbaspēka produktivitāti? appeared first on IR.lv.
Darbaspēka produktivitāti nosaka saskaņā ar trim komponentēm: strādājošo cilvēku skaits, saražotais daudzums un radītā pievienotā vērtība. Nozīmīgs faktors ir arī cena, par kādu šī produkcija tiek pārdota.
Vēsturiski Baltijas valstu iedzīvotāji sevi vērtē kā par strādīgas, gudras un dziedošas tautas. Nereti tiek uzskatīts arī kā Austrumeiropas valstu pārejas veiksmes stāsts. Tomēr situācija nav tik rožaina, ja aplūkojam starptautiskā darbaspēka produktivitātes kopainā.
Izrādās, ka mēs no ES valstīm ar labākajiem rādītājiem atpaliekam divas līdz trīs reizes atkarībā no tā, kuras nozares vai sektora rādītājus aplūkojam. Tātad, vai mēs patiešām esam trīs reizes slinkāki par somiem vai zviedriem?
Mēs esam pieraduši pielīdzināt čaklumu produktivitātei, taču, runājot par ekonomiku kopumā, tas nav tik vienkārši. Matemātiski tas nozīmē daudzumu reizināt ar cenu un dalīt ar nodarbināto skaitu.
Pirmkārt, mazāk darbinieku un vairāk iekārtu. Cilvēku aizstāšana ar iekārtām ir izplatīts veids produktivitātes palielināšanai. Aplūkojot darba tirgus vēsturiskos datus, redzam, ka automatizācija galvenokārt skāra darbiniekus ar vidējām prasmēm, īpaši tos, kas saistīti ar atkārtotām darbībām. Piemēram, grāmatvežus, ierēdņus, montāžas līniju strādniekus utt.
Tehnoloģiju un nu jau mākslīgā intelekta parādīšanās šķietami apdraud daudzas darba vietas, kurās nepieciešamas radošas prasmes, piemēram, scenāristi, programmētāji, tekstu autori un tamlīdzīgi.
Automatizācija vismazāk ietekmē profesijas, kurās nepieciešama empātija un ātras pielāgošanās spējas, piemēram, skolotājus, vadītājus, kā arī personīgo pakalpojumu sniedzējus. Ir skaidrs, ka nevar automatizēt visus ekonomikas sektorus. Šodien ir grūti iedomāties, ka robots varētu griezt matus vai labot zobus.
Otra iespēja ir ražot ļoti lielus daudzumus. Diemžēl mēs, visticamāk, nekad nevarēsim konkurēt apjomu ziņā ar Ķīnu, kur ir tūkstošiem reižu vairāk cilvēku un gandrīz neierobežots daudzums citu resursu. Atceros kāda uzņēmēja stāstu, kā viņš no Ķīnas saņēma konteineru, pilnu ar 43. izmēra ziliem vīriešu krekliem ar garām piedurknēm. Veselu konteineru! Tie visi bija izgatavoti precīzi pēc pasūtītāja parauga.
Ķīnā izgatavotie preču daudzumi bieži vien ir Latvijas tirgum (vai visam Baltijas reģionam) neaptverami. Iespējams, kādā ļoti šaurā nišā mēs varam būt pasaules tirgus līderi (piemēram, ražojot kuģus zivju audzēšanai atklātā ūdenī vai ražojot pamatnes vēja ģeneratoriem, kas uzstādīti jūrā), bet tie drīzāk būs izņēmuma gadījumi.
Trešā iespēja ir pārdot mūsu produktu par visaugstāko iespējamo cenu. Taču šeit ir kāda problēma. Kāpēc pasaules tirgū neviens negrib maksāt lielu naudu par piena pulveri vai maksāt augstu cenu par pārstrādātu koksni? Mēs eksportējam preces, kas ir lētas un ar zemu pievienoto vērtību. Lielākoties. Turklāt, aplūkojot mūsu nodarbinātības struktūru, redzam, ka ļoti liela daļa darbaspēka strādā darbietilpīgās nozarēs ar zemu pievienoto vērtību.
Tādējādi daudzas no mūsu tautsaimniecības problēmām rada ekonomikas struktūra. Tiesa, mēs ražojam arī dārgas elektroniskās ierīces, taču tas tiek darīts ar apakšuzņēmuma līgumiem, tāpēc neredzam mūsu ražošanas galarezultātu – peļņu. To saņem Skandināvijas uzņēmumi.
Ja “lētu” produktu kāda iemesla dēļ var pārdot par augstu cenu, tad tas palielina arī produktivitāti. Diemžēl bieži vien izrādās, ka dārgākiem produktiem ir nepieciešamas labākas tehnoloģijas, dārgāki materiāli un izglītotāks (dārgāks) darbaspēks. Tādējādi šie aspekti šos produktus no ražošanas viedokļa padara dārgākus.
Kas ir mūsu flagmaņi? Piemēram, mežrūpniecība. Taisnība, ka šajā jomā ir panākts progress, un, ja mēs varētu visu mežrūpniecības eksportu pārvērstu apaļkoku vai koka māju eksportā, šīs nozares produktivitātes pieaugums būtu ļoti liels. Tagad mēs eksportējam visai daudz pusfabrikātu (zāģmateriālus, līmētos kokmateriālus un tamlīdzīgi).
Arī kvalitatīva pārtikas rūpniecība var būt konkurētspējīga Eiropas tirgos. Protams, mēs nevaram konkurēt ar apjomiem, taču, ja Baltijas valstu pārtikas ražotāji atrastu savu nišu, viņi varētu pārliecināt ar kvalitāti arī “vecās Eiropas” iedzīvotājus. Tie nav vienkārši vai lēti risinājumi, bet tās ir iespējas nozarēs, kurās mums ir tradīcijas un pieredze.
Tikmēr mums ir jāsamierinās ar to, ka autobusa šoferis no Stokholmas ir trīs reizes produktīvāks nekā viņa kolēģis Rīgā, Tallinā vai Viļņā, neskatoties uz to, ka šis zviedru autobusa šoferis dzimis Baltijā.
Autors ir Bigbank galvenais ekonomists
The post Vai esam slinkāki par skandināviem jeb Kā paaugstināt darbaspēka produktivitāti? appeared first on IR.lv.
