Pārgājiens pa Ķīpsalu, kuru jau gadu simtiem ilgi ciešā apskāvienā sargā, aijā un pulē Daugava, Roņu dīķis, Zunda kanāls un Āgenskalna līcis
The post Ģipša un māla mīlestības sala appeared first on IR.lv.
Ir mainījušies vietvārdi, nosaukumi un pat valodas ielu plāksnītēs, bet pati sala top jo gadus, jo daiļāka un sakoptāka. To, kas atrodas deguna priekšā, bieži vien mēs pienācīgi nenovērtējam, tāpēc kopā ar draugiem nolēmām atdot Ķīpsalai parādu, vienvakar pēc darba izstaigājot katru tās vārtrūmi. Kopā salasījās astoņi kilometri spilgtu atklājumu un iespaidu.
17. gadsimtā salu dēvēja par Žagarsalu — par godu kādam zvejniekam, kuram pie Daugavas atradusies lomiem bagāta zvejas vieta. Taču pamazām vārds izgāja no aprites un sala tika pārsaukta par godu Pētera Ķīpja sētai. Arī viņš bija viens no padsmit zvejniekiem, kas tolaik mitinājās Ķīpsalā. Šī sala vēsturiski ir bijusi viena no apdzīvotākajām vietām visā Pārdaugavā!
Tās iedzīvotāju nodarbošanās lielākoties bija saistīta ar jūru un Likteņupi — salā mitinājās zvejnieki, jūrnieki, loči, enkurnieki un pārcēlāji, tādēļ liela daļa ielu iemantojušas atbilstošus nosaukumus — Matrožu, Tīklu, Enkuru, Kaiju, Loču, Ogļu. Zvejniekiem no Ķīpsalas bija iespējams veikli sasniegt pilsētu, bet koku pludinātāji ērti varēja nokļūt papīra dzirnavās vai kokzāģētavās.
Pieaugot turībai, zvejnieku sīkās guļbūves nomainīja nelieli divstāvu koka īres nami un pat lepnas savrupmājas, pēc to laiku modes celtas vai nu eklektisma, vai jūgendstila garā. Gandrīz visos māju pagalmos bija ledus pagrabi zivju glabāšanai un no vecu burinieku apšuvuma plankām celtas saimniecības ēkas. Daudziem ķīpsalniekiem piederēja arī lielākas vai mazākas zivju kūpinātavas.
Ar vienīgās bruģētās ielas statusu visā Ķīpsalā ilgstoši varēja lepoties Balasta dambis. Tas uz savas grubuļainās muguras nes daudzveidīgu ainavu. Tieši te, aiz visiem labi zināmās sabiedriskā transporta pieturas un konditorejas Vanšu tilta galā, pārgājiens var sākties.
Man tā šķiet tīrā bauda — defilēt pa krastmalu, apstāties pie katras nākamās pasaku mājiņas un iztēloties, kas tur mitinās, apbrīnot arhitektūru, iemūžināt atmiņas foto. Interesanti, ka Balasta dambja garākajā posmā namiem ir tikai pāra numuri (jo otrpus ielai skalojas Daugavas ūdeņi).
Vispirms dodamies garām Ķīpsalas keramikai dzeltenā ķieģeļu mājā ar dakstiņu jumtu. Tas ir 20. gadsimta otrās puses mākslas un kultūras fenomens, kas radījis vairākas keramiķu paaudzes un ļāvis nostiprināties latviešu tradīcijām keramikā. Par māla mīlestības salu Ķīpsala sāka veidoties 1945. gadā, kad Latgales podnieks Staņislavs Kaļva iekārtoja tur darbnīcu kādā no vecajām mājām. Vēlāk meistars pārcēlās uz bijušo zivju kūpinātavu Balasta dambī 34. Ņemot vērā viņa latgalisko izcelsmi, sākotnēji darbnīca nodēvēta par Latgales keramiku.
Krustojumā ar Mazo Balasta ielu paceliet skatu augstāk! Pamanīsiet ķenguru, kas uztupis uz kādas privātmājas jumta. Kā tas tur gadījies? Izrādās, ka neparastais kapara kaluma ķengurs ar garo asti pieder SIA Ziemeļzunds, kam viens no īpašniekiem ir Māris Gailis. «Tas ir tik neparasts, cik neparasta ir paša Māra Gaiļa domāšana,» figūru komentē tās autors, tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Ēka sliktā stāvoklī, ar izsistiem logiem tikusi nopirkta no kāda austrālieša, kurš Latvijā vairs nedzīvo. Bet par piemiņu iepriekšējam mājas īpašniekam izvēlēts Austrālijai raksturīgs dzīvnieks — ķengurs.
Nogriežoties pa kreisi pie mājas ar numuru 36, nonākam Mazajā Balasta ielā, kuras galā neuzkrītoši slejas memoriālā celtne Melnais šķūnis. Tā ir viena no skumīgākajām lappusēm salas vēsturē. Šajā vietā kara laikā Žanis Lipke ar savu ģimeni no nacistu režīma represijām izglāba daudzus ebreju tautības ļaudis. Arhitektes Zaigas Gailes vārdiem sakot, tas ir «kā simbolisks šķūnis, kura pagraba bunkurā tika slēpti cilvēki. Ēkas tēls aizgūts no Ķīpsalas zvejnieku un jūrnieku darvotajiem šķūņiem, kas celti no strūgu kokiem ar raksturīgo krāsu un smaržu. Muzeja veidols un tēls idejiski un vizuāli sasaucas ar Noasa šķirstu, arī apgāztu laivu, ko tāpat var uzskatīt par dzīvības patvērumu.»
Ar Zaigas Gailes vārdu apzīmogots arī apartamentu komplekss Ģipša fabrika. Vācbaltiešu uzņēmēja Paula Bēma krīta un ģipša fabrika ir 19. gadsimta beigu Rīgas ķieģeļu arhitektūras paraugs. Tās atrašanās pašā Daugavas krastā izskaidrojama ar tajos laikos ērto izejmateriālu un produkcijas transportu pa upi baržās. Pagalma centrā pat saglabājusies ģipša skalojamās bedres vieta, iezīmēta ar čuguna ūdens pumpi. Starp citu, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados te sāka ražot ģipškartona sienas plātnes jeb rīģipsi. Vai zinājāt, ka šis daudzviet pasaulē populārais būvmateriāls savu nosaukumu guvis no vārdiem «Rīga» un «ģipsis»?
Padomju varas gados fabrikas vietā ierīkota armijas veļas mazgātava. Bet tagad tā ir pārbūvēta par modernu dzīvojamo ēku ansambli.
Bet, nonākot pie Matrožu ielas stiklotās biroju ēkas Ostas skati, var sajusties gandrīz kā Manhetenā! Lai gan ceļš līdz tai ir atmiņu uzlādēts — garām mūžvecajai autokapsētai, kurā reiz studiju gados kopā ar tā laika lielo mīlu meklējām golfiņam līdzīgas krāsas priekšējo spārnu.
Ostas skatu «ķēķa pusē» iestājas pavisam cita realitāte, dāsni rotāta ar puķudobēm. Daugavā tur gozējas glīta jahtu piestātne. Importa peizāža vairāk vedina domāt par Vidusjūras piekrastes pilsētiņām. Tāpēc aicinu piesēst uz soliņa un ieturēt nesteidzīgu piknika pauzi eksotiskajā idillē.
Tālāk pa zemesceļu un tad pa aizaugušu taciņu gar Zunda kanālu dodamies meklēt gājēju tiltu. Runā, ka tas (ķīpsalnieku īsākais ceļš uz Dzegužkalnu) kādreiz esot bijis noslēpums, tāpēc to nevarēja atrast nevienā Rīgas kartē. Patlaban tilts ir slēgts, jo atrodas avārijas stāvoklī.
Šai nostūrī beidzot atklājas arī vecā, vēl neuzpucētā Ķīpsala ar autentiskiem koka namiem, pagalmos izkārtu veļu, greznām parādes durvīm, mīlīgām pastkastītēm un suņiem, kas uzcītīgi sargā savu teritoriju. Bijām patiesi pārsteigti, Enkura ielā ieraugot klosteri. Tātad vienu kvadrātkilometru plašajai salai ir ne tikai savs autobusa maršruts, divi dižkoki, pludmale, RTU pilsētiņa, studentu kopmītnes, izstāžu halles, četrarpus zvaigžņu viesnīca, tirdzniecības centrs, rindu mājas, vēstniecības, muzejs, restorāni, bet arī Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijas klosteris. Kā atklājas mājaslapā, svētdienās apmeklētāji ir laipni aicināti parunāties ar māsām pie tējas krūzes, turklāt tepat notiek arī spēļu un filmu vakari pusaudžiem.
Kā punktiņš uz i raibajā pārgājienā ir tautiskā romantisma sintēzē pēc arhitekta Eižena Laubes projekta 1909. gadā celtais daudzdzīvokļu īres nams Zvejnieku ielā, izcils jūgendstila koka arhitektūras piemineklis. Zaigas Gailes gādībā atjaunota ēkas fasāde — tā nokrāsota ar īpašu miltu krāsu, ielikti jauni oderlogi, restaurētas senās koka kāpnes un pildiņu durvis. Ar dziļu cieņu «augšāmceltas» arī podiņu krāsnis, kas pārbūvētas par kamīniem, un virtuvēs atjaunotas malkas plītis. Nama pagalms ir apzaļumots, tajā iekārtots bērnu rotaļu laukums un autostāvvieta, saglabājot visus vecos kokus.
PRAKTISKA INFORMĀCIJA
Distances garums: 8 km
Pārgājiena ilgums: 2 h
Segums: bruģis, asfalts, taciņas
Sarežģītības pakāpe: viegla
Transports: 57. autobuss
APSKATES OBJEKTI
Ķīpsalas keramika
Austrāļu nams
Žaņa Lipkes memoriāls
Apartamentu komplekss Ģipša fabrika
Biroju ēka Ostas skati
Gājēju tilts pār Zundu
Laubes māja
VĒDERBAUDAS
Fabrikas Restorāns
Osta — restorāns ar skatu
Islande Hotel jumta terase-grilbārs Mīvatna vēji
Eižena Laubes projektējais daudzdzīvokļu īres nams (1909). Foto — Dina Preisa
The post Ģipša un māla mīlestības sala appeared first on IR.lv.
