Diriģente Aira Birziņa piedalās starptautiski atzītas dokumentālās filmas ierakstā un stāsta, ko domā par pretrunīgi vērtēto Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku rīkošanu
The post Lielu dūšu appeared first on IR.lv.
Tas bija 2019. gads, īss brīdis pirms pandēmijas sākuma, kad diriģenti Airu Birziņu ar Rīgas Doma meiteņu kori Tiara uzaicināja piedalīties dokumentālās filmas, varētu sacīt arī dokumentālās simfonijas Women Warriors: The Voices of Change ierakstā. Filma stāsta par aktīvistēm pasaules vēsturē, viņu cīņu par sociālo taisnīgumu, minoritāšu tiesībām, dzimumu līdztiesību, vides jautājumiem — viens no spilgtākajiem piemēriem ir pakistāniešu izglītības aktīviste Malala Jusafzaja.
Birziņa, viena no redzamākajām Dziesmusvētku virsdiriģentēm, labi iederējās šajā projektā augstvērtīgā muzikālā snieguma dēļ, un arī profesionālo sasniegumu kontekstā. Tā bija aizkustinoša radošā satikšanās: Birziņa kopā ar Tiaru ierakstīja citas izcilas latviešu mūziķes, komponistes Lolitas Ritmanes dziesmu We Rise. Jau vēlāk, 2020. gada martā, ASV diriģentes un feministiskā projekta autores Eimijas Andersones vadībā, Latvijas Radio 1. studijā filmas skaņu celiņš tika pārradīts mūzikas diskā. Tajā skan 19 komponistu—sieviešu skaņdarbi.
Filma jau saņēmusi balvas starptautiskos festivālos, bet Aira Birziņa intervijā stāsta, kā kļuva par Dziesmusvētku virsdiriģenti un ko smagais Covid-19 laiks, attālināti strādājot ar koriem, viņai licis pārvērtēt.
Esat ierakstījusi disku par sievietēm — cīnītājām. Parēķināju, jums bija tikai 35 gadi, kad jau diriģējāt lielo Dziesmusvētku kori. Vai savā profesijā un arī dzīvē esat jutusies kā cīnītāja, kas iedvesmo citas sievietes?
Iedvesmot — jā, bet noteikti nejūtos kā cīnītāja. Varbūt jūtos kā cīnītāja vispār — par godīgumu, taisnīgumu, labāko risinājumu. Tas skar vispārīgas cilvēciskās kvalitātes un vērtības, neatkarīgi no dzimuma. Par profesionālo aspektu: man ir netipisks stāsts. Tā sanācis, ka darbus, ko esmu veikusi mūzikā, mani aicinājuši darīt citi cilvēki. Nav bijis sajūtas, ka man kā sievietei diriģentei jāielaužas šajā jomā. Varu teikt, ka man bijuši fantastiski skolotāji vīrieši.
Par Dziesmusvētkiem: man bija diezgan liela dūša. Ar koriem sāku strādāt vidusskolas pēdējā klasē. Tas bija diriģents Jānis Zirnis, kurš man uzticēja daudz patstāvīga darba, kad strādājām ar kori Ausma un Sidrabe. Mana enerģija, mērķtiecība, ambīcijas, mākslinieciskie plāni, sarežģītu skaņdarbu iestudēšana deva rezultātu. Piedalījāmies starptautiskos konkursos. Šeit būtu jāsaprot 90. gadu situācija, kad diriģentiem un koncertmeistariem bija liela loma ne tikai koru mācīšanā, sagatavošanā, programmu izvēlē, bet arī menedžmentā. Pašu spēkiem notika visa sarežģītā pēcpadomju ārzemju braucienu organizēšana. Kas tikai nav piedzīvots!
Tomēr diriģentu sieviešu mums augstākajā profesionālajā līmenī joprojām ir mazāk nekā vīriešu. Kas to ietekmē — vai savu darbu redzat arī tīri fiziski kā smagu?
Šī profesija tiešām ir fiziski smaga, lai gan no malas tā varbūt nešķiet. Diriģenta rokas it kā cilā gaisu — no tā rodas skaņa, ko veido dziedātāji.
Roku cilāšana prasa muskuļu spēku un intensitāti, ir liela slodze mugurai, pleciem. Diriģēšanas laikā tu veido ne tikai pašu kustību gaisā, bet zināmu garīgu sasprindzinājumu, radot un vadot koristu emocijas. Caur to fiziskais smagums palielinās. Jābūt domāšanas ātrumam, sajūtu ātrumam, lai caur rokām nodotu ziņu dziedātājiem, kuriem tas, ko esi iecerējusi, zibenīgi jāpaveic. Tas ir liels smadzeņu, sirds darbības, muskuļu noslogojums.
Jaunajiem diriģentiem mācām: tavā iekšējā pasaulē jāskan mūzikai. Caur to, ko iekšēji jūti un gribi radīt, vienā mirklī, kas ir pat īsāks nekā sekundes tūkstošdaļas sportā, jāvar ar rokām, mīmiku, stāju aiznest ziņu līdz dziedātājiem, lai viņi atsauktos un dziesma izskanētu, kā esi to domās uzbūvējusi.
Jums šķitīs amizanti, bet vēlos uzzināt: vai roku spēku, par ko runājam, esat sajutusi arī gluži sadzīviskās situācijās? Nesen bija Jāņi — jūs nesāt ciemiņiem sieru un… viņi skatījās savādāk, aizgrābtāk nekā tad, ja nesēja nebūtu diriģente?
Neesmu par to domājusi, bet varbūt, jā. Nealkstu, lai, atveroties durvīm un man parādoties, visas galvas pagriežas, bet ir bijušas situācijas, kad «galvu pagriešanos» esmu piedzīvojusi. Piemēram, reiz ballītē pēc Dziesmusvētkiem dejoju ar Imantu Kokaru. Kokars vienmēr bija azartisks, lustīgs cilvēks — gan strādāja pamatīgi, gan priecājās no visas sirds. Tā tas bija arī toreiz, iznācienā Dailes teātra foajē. Es tad biju vēl stipri jauna, tas notika vēl 90. gados. Citi cilvēki pamazām pašķīrās, jo mēs to laukumu aizņēmām un pārņēmām.
Vai jaunajos diriģentos studiju laikā redzat — jā, šeit būs izcilība un šeit varbūt nē?
Tas ir atšķirīgi. Vienam jaunietim atnāk vaļā ātrāk, parādās spilgtas šķautnes, citam vēlāk. Dažkārt ir nepārliecinātība — nevis vai es to varēšu, bet vai gribēšu. Kā pedagogs ar visiem cenšos strādāt līdzvērtīgi, arī ar tiem, kuri nav pārliecināti, vai ies diriģenta ceļu.
Šajā profesijā ir svarīgi domāt ātri, jo atpakaļgājiena iespējas nav. Koncerts ir tajā brīdī, kad tas ir. Tas, ko izdarām šajā brīdī, ir noticis, un to nevar izmainīt. Tāpēc es jau mazajām meitenēm Doma kora skolas korī saku: mums nevajadzētu pierast labot kļūdas, jo mūzikā izlabot neko nevari. Protams, nepilnīgs mūzikas izpildījums varbūt nebūs tas, no kā cilvēkiem notiks nelaime. Tajā pašā laikā komponistam, kura skaņdarbs netiek atskaņots atbilstoši iecerei, tā var būt trauma.
Vai kā diriģente cenšaties komponistu pārliecināt par sava lasījuma nozīmīgumu?
No vecākās paaudzes kolēģiem, viņu nošu pierakstiem, arī manis pašas kā dziedātājas pieredzes korī Ave Sol, atceros, ka Ausma Derkēvica, Imants Kokars un citi diriģenti aktīvi iesaistījās skaņdarbu tapšanā. Daudzi skaņdarbi tapuši, pateicoties komponista un diriģenta sadarbībai. Arī daudziem strīdiem! Skatoties notis — cik tur daudz svītrots, kā mainīts vietām, kas noņemts vai pielikts (visbiežāk noņemts), tas viss ir redzams. Agrāk ar datoru notis nerakstīja. Rakstīja rokrakstā, un tur viss apskatāms. Neko jau nepārrakstīja, izsvītrotās vietas ir ieraugāmas.
Man pašai arī ir pieredze diskusijās ar komponistiem. Pārsvarā — pozitīva. Reizēm komponisti jau pirms skaņdarba radīšanas interesējas par kora diapazonu, labākajām kvalitātēm. Koru veidi ir atšķirīgi. Tas, kas skan labi vīru korim, neskan labi jauktajam korim. Komponists, rakstot dziesmu pie klavierēm, dzird, ka tas skanēs tā, bet konkrētā kora balsu kombinācijā, izrādās, tā neskan. Ir arī akustikas ietekme, balss kopā ar instrumentu ietekme.
Diriģenta kvalitāti apliecina arī tas, kā viņš lasa partitūru — tiešām izlasa līdz galam vai pa diagonāli pāršķirsta. Piemēram, vai ņem vērā smalkās tempa norādes. Tas, ko diriģents ierauga komponista pierakstā, saistīts ar zināšanām, pieredzi, kontekstu.
Vai tas, ka iedziļināties partitūrās, cenšaties satvert to būtību, palīdz arī labāk saprast cilvēkus? Proti, vai jums izdodas cilvēkus lasīt kā partitūras?
Domāju, ka tas ir līdzīgi, bet neviens iepriekš nebija pajautājis. Es tagad iedomājos: vai, pazīstot komponistu kā cilvēku, labāk saprotu viņa partitūras? Ne katrs komponists ar katru diriģentu sapratīsies vienlīdz labi. Ne vienmēr ir tā, ka abi uz viena viļņa.
«Ak, šī kašķīgā zvaigzne!» vai «Ak, šis brīnišķīgais cilvēks!» Vai nav tā, ka mazā valstī personīgās attiecības traucē mākslas darba autonomijai?
Es domāju, ka biežāk ir otrādi — tas palīdz. Patiess draudzīgums ar kolēģi komponistu ļauj pateikt godīgāk, ka te ir iespēja skaņdarbā kaut ko mainīt. Vismaz pamēģināt. Esmu no tiem diriģentiem, kas cenšas katru skaņdarbu, kas nonāk manās rokās, godīgi interpretēt — saskaņā ar to, ko redzu notīs. Meklēju arī iespējas, nepārkāpjot partitūrā rakstīto, pielikt klāt no sevis kādu nelielu štrihu. Atceros Ausmas Derkēvicas pieeju: katrs skaņdarbs jāiztaisa ar īpašu pieeju, izdarot labāko, kas iespējams.
Pandēmijā mēģinājāt strādāt ar koriem. Vai jums ir skaidra šā brīža sabiedrības emocionālās veselības skala — cik daudziem ir grūtsirdība, cik daudzi labi tiek galā un vai pandēmijas stress parādās koru balsīs?
Pandēmijas sākumā bija liels apjukums. Pagājušā gada pavasarī es paliku pozīcijās, ka strādājam tikai tad, ja ir klātienes iespēja. Mēs nedziedājām. Pagājušajā rudenī, kad sākās jauns saslimšanas vilnis, nāca pārliecība, ka kaut kas produktīvs jādara arī šādos apstākļos. Kaut ko darīt var vienmēr! Koru kultūrā tas nozīmē kaut vai revidēt un kārtot bibliotēku, vēstures materiālus, fotogrāfijas, kam normālajā ikdienā ir maz laika. Kad sāc krāmēties ar arhīvu, tā ir darbietilpīga procedūra! Īstenībā tam aizvien pietrūkst laika.
Cenšoties mēģinājumu procesā darboties digitāli, nācās secināt: tik daudz pati dziedājusi mēģinājumos nebiju vai nu nekad, vai sen. Strādājot Zoom, nevar neko darīt, ja ieslēgti dalībnieku mikrofoni. Sanāca daudz dziedāt priekšā koristiem, un viņi tad katrs savā telpā to atkārtoja. Profesionālā korī tā nevar un nevajag, bet ar amatieriem tā ir laba metode.
Strādāju ar balss grupām, katrai grupai mācīju ilglaicīgāk, nekā tas būtu klātienes mēģinājumos. Uz šo pavasari man nāca doma, ka vajadzētu būt arī rezultātam, ja koristi tik ilgi dzied vienu balss partiju. Maijā, kad pirmo reizi satikāmies klātienē ārā, rezultāts bija dzirdams! Tiesa gan, ārtelpas ir nepiemērotas kora mēģinājumiem. Ārā dziedot, korists sev izklausās, it kā dziedātu viens pats. Viņš nedzird citus. Sanāk tas pats, kas Zoom, — ka dziedi pats ar sevi.
Ārā dziedāt ir labi tad, ja apkārt ir akustiska telpa — koki vai ēkas. Niša, nojume, ēkas siena. Mans secinājums pirmajā klātienes mēģinājumā bija, ka tiešām dziedātājas daudz labāk zina katra savu balss partiju un varam strādāt pie saskaņas, balsu izlīdzināšanas.
Pēc saviem koriem spriežu: dziedātājas, kuras ir korī tāpēc, ka patīk dziedāt un svarīgs cilvēciskais kontakts ar kora biedrenēm, pandēmijā aktīvi piedalījās Zoom mēģinājumos. Daļai bija noliegums pret darbošanos internetā, viņi pat nepamēģināja. Digitālās prasmes mums pieauga.
Kā sevi motivējāt nenokārt degunu, kad sapratāt: jums ir tikai štruntīgais zūms, pandēmija turpinās un risinājumi ierobežoti?
Pirmkārt, man ir patīkami satikties ar kora dziedātājām, man viņas ir kā domubiedrenes, interesantas personības. Man radīja prieku, ka esmu viņas redzējusi kaut vai Zoom. Es viņas pat nebiju dzirdējusi, jo mikrofonus ieslēgt nevarēja — tas savstarpēji traucē. Būtu bardaks, ja visi zūmā dziedātu ar ieslēgtiem mikrofoniem. Man katru reizi Zoom bija interesanti, kas vispār ieradīsies.
Kopā dziedāšana var būt ļoti terapeitiska. Radoši iedrošinoša. Man vienmēr gribas, lai dziedātāji ar izpratni piedalās procesā, lai viņiem ir interesanti. Mēģinājumu laikā daudz runājam par balss īpašībām un tehniku, daudz skaidroju mūzikas vēstures detaļas.
Psihologi Latvijā un pasaulē uztraucas, ka bērniem un jauniešiem ļoti trūkst pandēmijas laikā liegtā kontakta ar vienaudžiem, skolas dzīves. Jūs vadāt augstu novērtēto Rīgas Doma meiteņu kori — vai ir līdzīgi novērojumi?
Pagaidām nevaru atbildēt. Mums klātienē nav ilgu laiku bijis vairāk par vienu fotosesiju. Man jāpastrādā aci pret aci ar meitenēm, lai redzētu pandēmijas efektu. Domāju, ka daļai bērnu šis attālinātais process patika — tiem, kuri ir pašpietiekami, kuriem vieglāk mācīties, ja uzmanību nenovērš draugi un klasesbiedri. Kādai citai daļai bērnu būšana mājās bijusi grūta. Sevi motivēt ir grūti — piecelties no rīta un iedomāties, ka tagad man sākas stunda. Nevis virtuve un izklaide.
Zoom stundās esmu redzējusi visu ko: spēlēšanos ar sunīti, ēšanu, dzeršanu. Tas vairāk mazākiem bērniem. Lai bērns koncentrētos, pierastu pie šādas nepieciešamības, ir vajadzīga sistēma, bet mājās to grūti iedibināt.
Es teiktu, ka ekrānā notika līdzīgi kā klasē: ar tiem bērniem, kuriem viegli klasē, bija viegli arī Zoom. Tiem, kuriem grūtāk klasē, bija grūti arī attālināti. Es domāju, attālinātām mācībām bija arī savi plusi: tās uztrenēja paškontroli, bērna uzticēšanos sev.
Es neapskaužu pirmklasniekus, kuri 2020. gadā sāka mācīties mūzikas instrumenta spēli. Svarīgs posms — roku nostādīšana, ķermeņa stājas regulēšana. Diriģēšanā mums ir tas pats — ja studentam tas nav pirmais mācību gads, tad varbūt vieglāk.
Rudenī es ļoti gribu atgriezties pie darba klātienē.
Uzdošu jautājumu, par ko visi Latvijā ir sastrīdējušies: vai skolēnu Dziesmuvētkiem jānotiek un, ja tā, tad kādā formātā?
Man nav viennozīmīgas atbildes. Diez vai kādam ir. Uzskatu, ka 2020.—2021. gada skolēnu Dziesmusvētku procesam ir jānotiek un jānoslēdzas, lai varam strādāt tālāk. Rezultāts, kas top digitāli, noteikti nebūs ierastie Dziesmusvētki. Tomēr sava veida svētki tie būs, kam bērni ir gatavojušies.
Teikt, ka svētkus iespējams pārcelt, var tikai cilvēki, kuri īsti nezina, kā darbojas Dziesmusvētku process. Tie paši bērni pēc gada vai trim vairs nevarēs dziedāt un dejot šo repertuāru, jo būs izauguši — piemēram, 1. klases nedejo to pašu, ko 5. klases. Repertuārs mainās, un jauniešu Dziesmusvētkos it īpaši.
Nav jāskatās uz notiekošo ar paniku — ka [digitāli] būs nepareiza Dziesmusvētku sajūta. Tikai paši to varam veidot, parādīt bērniem šī rituāla burvību. Dziesmusvētki nav tikai koncerti. Tas ir nepārtraukts mēģinājumu, skašu process.
Vai esat sapratusi, kas ir tas, kāpēc latvieši tā mīl dziedāt un raud Dziesmusvētkos no aizkustinājuma — vieni skatoties, citi dziedot?
Man liekas, mūsos iekodēta nepieciešamība pēc skaistuma, iesaistīšanās tā radīšanā. Piemēram, arī dārzi pie mājām. Vai rokdarbi. Es pati vairāk — pie puķīšu stādītājiem. Tas kaut ko mūsos rada, ka dziedam, vai darām kaut ko skaistu, kaut vai skatāmies skaisto — teātri, koncertus, grāmatas lasām. Līdzdalība skaistuma radīšanā mums ir nepieciešama. Tā ir vilkme. Un pamazām rodas pārliecība, ka izdodas.
Manas koristes Zoom laikā izaugušas dziedāšanā. Viņas sevī ieklausījušās, viņas var jau labāk. Ar to šis laiks varbūt bijis labs — ieklausīšanos sevī. Sevis iepazīšanas iespēju.
Dzimusi 1968. gada 19. jūnijā Lubānā
No 1987. gada līdz 1992. gadam studējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA), absolvējusi Ivara Bērziņa kordiriģēšanas klasi.
1995. gadā ieguvusi JVLMA maģistra grādu kordiriģēšanā, absolvējot Imanta Kokara klasi
Studējusi kordiriģēšanu arī Nīderlandē un Somijā
Kopš 1997. gada vada Ogres sieviešu kori Rasa
Kopš 2000. gada sieviešu kora Dzintars un Rīgas Doma kora skolas meiteņu kora vadītāja
Kopš 2011. gada JVLMA asociētā profesore kordiriģēšanā
Vispārējo latviešu Dziesmusvētku virsdiriģente
The post Lielu dūšu appeared first on IR.lv.
