Aiz cieņas pret tur dienējušajiem Latvijas karavīriem mēs nedrīkstam aizmirst Afganistānu
The post Kara beigas appeared first on IR.lv.
Gandrīz nemanāmi pēc divdesmit gadiem beidzas karš, kuru ievadīja visu pasauli satricinošs teroristu uzbrukums.
2001. gada 11. septembrī islāma fundamentālistu organizācija Al Qaeda ar nolaupītām pasažieru lidmašīnām sagrāva abus Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centra torņus.
Nākamajā dienā vienīgo reizi vēsturē tika iedarbināts NATO līguma 5. pants, kurā alianses dalībvalstis apņēmušās uzbrukuma gadījumā sniegt sabiedrotajiem militāru atbalstu. 5. pantu mēdz uzskatīt par Amerikas drošības garantiju Eiropai. Jāšaubās, vai kāds būtu iedomājies, ka to kādreiz izmantos eiropieši, lai sniegtu palīdzību ASV.
Al Qaeda štābs atradās Afganis-tānā, kur šiem teroristiem patvērumu deva valdošais Taliban. Lai atņemtu Al Qaeda placdarmu turpmākiem uzbrukumiem, ASV prezidenta Buša administrācija nolēma gāzt talibus un pārveidot Afganistānu par brīvu, Rietumiem draudzīgu valsti.
Pirmais mērķis bija viegli sasniedzams. 7. oktobrī sākās uzbrukums, mēnesi vēlāk krita galvaspilsēta Kabula, un līdz decembra vidum ASV un Lielbritānija ar vietējo sabiedroto palīdzību bija padzinuši Taliban spēkus no lielākās daļas valsts. 2011. gadā ASV īpašo uzdevumu vienības nogalināja Al Qaeda vadoni Osamu bin Ladenu viņa slēptuvē Pakistānā, un organizācija lielā mērā zaudējusi agrāko ietekmi un spēku. Tiesa, pēc tam izveidojušās un uz laiku Rietumiem radījušas draudus citas islāma fundamentālistu organizācijas, no kurām bīstamākā bija Daeš, tomēr arī tās ir lielā mērā savaldītas, un šobrīd ASV drošības dienesti par lielāko terorisma draudu valstij uzskata pašmāju labējos ekstrēmistus.
Ar Afganistānas pārbūvi gājis daudz smagāk. Vēl sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados valsti labprāt apmeklēja mierīgas austrumu eksotikas atvilināti Rietumu hipiji. Padomju Savienības iebrukums 1979. gadā un sekojošie gandrīz desmit kara gadi atmeta valsti atpakaļ savstarpēji karojošu cilšu un bandu laikmetā, kurā visspēcīgākais grupējums izrādījās puštunu tautības fundamentālistu veidotais Taliban. 2001. gada nogalē viņi zaudēja cīņu, bet ne karu. 2010. gadā ASV militārpersonu skaits Afganistānā sasniedza gandrīz 100 tūkstošus, tomēr iznīdēt talibu kaujiniekus tā arī neizdevās. Kopš 2014. gada ASV samazinājušas militāro klātbūtni un galveno uzsvaru likušas uz Afganistānas militāro spēku nostiprināšanu, taču Taliban pakāpeniski ieguvis kontroli pār aizvien plašākām teritorijām. Šā gada 14. aprīlī ASV prezidents Baidens paziņoja, ka līdz simboliskajam 11. septembra datumam atlikušie 2500 ASV karavīri tiks izvesti no Afganistānas un noslēgsies ilgākais militārais konflikts Amerikas vēsturē.
Rezultāti tālu atpalikuši no cerībām. Desmitiem tūkstošu vietējo iedzīvotāju nogalināti vai ievainoti, simtiem tūkstoši kļuvuši par bēgļiem, vairāk nekā 2400 amerikāņu un 1100 sabiedroto karavīri krituši, izdoti simtiem miljardu dolāru, bet stabilu valsti tā arī nav izdevies izveidot. Tiesa, šajos divdesmit gados sieviešu tiesības tikušas krietni labāk aizsargātas. Nežēlīgu šariatu ieviesušā Taliban valdīšanas laikā meitenēm bija aizliegts pat apmeklēt skolu. Kopš 2001. gada kopējais skolu skaits pieaudzis no 3000 līdz 18 000 un 2020. gadā no 9 miljoniem skolēnu vairāk nekā 3,5 miljoni bija meitenes. Starp 2001. un 2019. gadu zīdaiņu mirstība samazinājās gandrīz divas reizes — no 88 līdz 46 uz 1000 dzemdībām. Taču šie panākumi ir trausli, un daudzi baidās, ka tie nesaglabāsies bez Rietumu karaspēka klātbūtnes valstī.
Šajā karā ASV aicināja palīgā arī sabiedrotos, tai skaitā Latviju. Pirmie mūsu bruņoto spēku pārstāvji — mediķu vienība astoņu karavīru sastāvā — devās uz Afganistānu 2003. gada februārī, pirms pat bijām oficiāli iestājušies NATO. Kopš tā laika tur dienējuši vairāki tūkstoši dažādu nozaru Nacionālo bruņoto spēku speciālisti. Tur 2008. un 2009. gadā krita četri Latvijas karavīri: kaprālis Dāvis Baltābols, seržants Voldemārs Anševics, dižkareivis Andrejs Merkuševs un dižkareivis Edgars Ozoliņš. Viņu vārdi šajā brīdī ir jāpiemin, jo tālajā Afganistānā viņi atdeva dzīvību par Latvijas drošību. Mēs nevaram sagaidīt, ka mūsu galvenais drošības garants ASV nāks palīgā kritiskā brīdī, ja nebūsim gatavi arī paši stāvēt plecu pie pleca ar Ameriku, kad tā mums to lūdz.
Varam spriest par šajā karā pieļautajām kļūdām, tomēr vienlaikus stingri jāiegaumē — tas pats optimisms, kurš lika prezidentam Bušam un daudziem citiem Vašingtonā ticēt savām spējām pārveidot Afganistānu, ir pamatā arī Amerikas gatavībai aizstāvēt Latviju un citas pasaules demokrātijas. Ja šo ideālismu noniecinām vai noliedzam, tad graujam pamatus, uz kuriem celta mūsu pašu valsts drošība. Ciniski reālpolitiska Vašingtona neiesaistītos Afganistānā, bet neaizstāvētu arī Latviju.
3. jūlijā ziņa, ka Latvija izvedusi visus karavīrus no Afganistānas, parādījās tikai dažos ziņu avotos un nebūt ne kā galvenā. Tas nebija pareizi. Aiz cieņas pret Latvijas karavīriem, kas tur dienējuši, šīs vēstures lappuses mēs nedrīkstam aizmirst.
Svētki pārvēršas traģēdijā. No pirotehnikas gūtas traumas Mičiganā 4. jūlijā miris NHL komandas Blue Jackets vārtsargs Matīss Kivlenieks.
Kāds tur vīruss? Galvenais — uzdzīvot! Saeima atcēlusi darba laika ierobežojumus kafejnīcu āra terasēm, kas varēs strādāt pēc pusnakts.
Jāpievērš uzmanība. Iekšlietu ministrijā izveidota darba grupa, kurai jāizstrādā priekšlikumi efektīvākai cīņai pret naida noziegumiem.
The post Kara beigas appeared first on IR.lv.
