Pesticīdu lietošanā Latvijai ir otrais straujākais pieaugums Eiropas Savienībā. VARAM darba grupā nonākusi iniciatīva aizliegt miglošanu kilometra attālumā no lauku mājām, kas nozīmētu pesticīdu aizliegumu 97% lauksaimniecības zemju
The post Vai droši iet rapšos? appeared first on IR.lv.
Ir saulains piektdienas rīts. Rapšu lauks pie Kaives ciema dūc. Bitēm šis ir karstākais darba laiks. Tepat, lauka malā, brangu ozolu paēnī bitenieks Māris Kreicbergs noceļ viena stropa jumtu un ļauj mums ielūkoties bišu mājā. Šī drava ir tikai neliela daļa no viņa 800 saimju lielās bišu saimniecības, kas izvietota 45 vietās Kurzemē.
Lielākā daļa bišu izmitinātas pie rapšu laukiem, jo pēc rapšu medus ir lielākais pieprasījums gan Vācijā, gan Skandināvijas valstīs, kur nonāk kurzemnieka medus.
Šajā pavasarī, kad blakus esošais rapšu lauks tika nomiglots ar pesticīdiem, daļa bišu neatgriezās stropos. «Varētu novelt uz miglošanu,» saka Māris. Bet patiesībā pie tā bijuši vainojami laikapstākļi. Uz stundu, divām uzspīdējusi saulīte, tad atkal aukstums un vējš. Bites par ātru izskrēja no stropa pie tikko plaukstošajiem rapšu ziediem un atpakaļ vairs netika. «Kam nav zināšanu, var nodomāt — vakar te migloja, gan jau noindēja,» Māris noteic.
Šā rapšu lauka saimnieks ir Linards Selivanovičs. Viņa saimniecībai pieder 1800 hektāru zemes, kur tiek audzēti arī ziemas kvieši, kukurūza un lucerna. Lai milzu platības apsaimniekotu, zemnieks ņem talkā arī pesticīdus jeb augu aizsardzības līdzekļus. Piemēram, agri pavasarī nomigloja ar insekticīdu, lai lauku pasargātu no kukaiņiem, «citādi viņi izēd rapsim ziedkopas, un tur nekas nesanāk». Kad rapši ir ziedos, insekticīdus viņš vairs neizmanto, lai gan likums to ļauj darīt naktīs pēc plkst. 22, kad bites ir stropos. Daļa lauku šogad tika migloti arī ar fungicīdu pret balto puvi.
Ja slimība iemestos, ražas zudums būtu vismaz 30%, skaidro Linards. Lai gan fungicīdus un nezāles iznīdējošos herbicīdus var miglot arī pa dienu, Linards to dara tikai naktīs. Tā viņš solidarizējas ar Māri, kurš jau sešus gadus tur bites lauka malā. Kopumā ap Linarda laukiem Lauku atbalsta dienestā reģistrētas 25 bišu saimes. «Mums ar biteniekiem nav nekādu problēmu, strādājam, cits citu papildinām,» viņš saka.
Linards ir viens no zemniekiem, kuru aizskārusi ar Latvijas Vides aizsardzības fonda (LVAF) finansējumu tapusī radioreklāma. Tajā pausts, ka lauksaimnieki slepkavo bites, smidzinot rapšu sējumus ar pesticīdiem. «Tas nebija smuki,» viņš saka. Vairākas Latvijas lauksaimnieku un mežsaimnieku organizācijas pēc šīs reklāmas prasījušas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Artūram Tomam Plešam (A/P) atvainoties par šiem izteikumiem, kā arī mainīt LVAF finansējuma piešķiršanas noteikumus. Ja prasības netiks izpildītas, organizācijas draud ar protestiem un ministra demisijas prasīšanu.
Ja spriestu tikai pēc medijos atspoguļotā, zemnieku Linarda un bitenieka Māra draudzīga līdzāspastāvēšana liktos pārsteidzoša. Tā rada jautājumus: cik tad kaitīgi ir pesticīdi? Vai ir iespējams atrast kompromisu starp dabas aizsardzību un moderno, ķimikālijas patērējošo lauksaimniecisko ražošanu?
Pesticīdu apjoms Latvijā pieaug tik strauji, ka 2019. gadā šajā ziņā esam ieņēmuši otro vietu Eiropas Savienībā. Salīdzinājumā ar 2011. gadu pārdoto pesticīdu apjoms valstī bija pieaudzis par 54%, rāda Eurostat dati. Kamēr pesticīdu tirgus Latvijā un vēl piecās dalībvalstīs aug, ES kopumā tas arvien mazinās, 2019. gadā sasniedzot vēsturiski zemāko punktu kopš mērījumu sākšanas — 333,4 tūkstoši tonnu. Eiropas zaļais kurss aicina valstis vairāk uzmanības veltīt bioloģiskajai saimniekošanai, nākamajā desmitgadē cerot samazināt pesticīdu izmantošanu uz pusi.
«Ja salīdzinām, kur atrodamies Eiropas skalā, tad mēs esam apakšā. Esam vieni no zaļākajiem,» Latvijā izmantoto pesticīdu daudzumu komentē Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) Augu aizsardzības departamenta direktore Līga Brence. Pieaugošais apjoms esot saistīts ar to, ka pieaug lauksaimniecības zemju skaits un palielinās tādu kultūru audzēšana, kas prasa lielāku augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu. Augkopības kultūraugu platības pēdējo desmit gadu laikā Latvijā pieaugušas par 41%, bet lauksaimniecības produkcijas eksports 15 gadu laikā kāpis desmitkārt, norāda VAAD.
Vērtējot pesticīda darbīgās vielas apjomu uz vienu hektāru, tik tiešām 2019. gadā esam «zaļāko» valstu vidū. Pēc VAAD sniegtajiem datiem, esam izmantojuši 840 gramus uz hektāru, kamēr ES vidējais rādītājs ir 2,05 kilogrami.
Tomēr ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas dati rāda, ka 2018. gadā Latvijā vidēji izmantoti 1,2 kilogrami pesticīdu uz hektāru. Pēc šādas statistikas 37 valstu vidū ierindojamies 14. vietā, pesticīdu lietošanā apsteidzot tādas valstis kā Lietuva, Igaunija, Dānija, Norvēģija, Zviedrija u. c. VAAD gan nevar komentēt, kāpēc šie rādītāji atšķiras.
Pieaugot lauksaimniecības platībām un migloto hektāru apjomam, līdzi kāpj arī iedzīvotāju bažas par to, kā tas ietekmē gan vidi, gan viņu veselību. Vairāk nekā desmit tūkstoši iedzīvotāju platformā Manabalss.lv parakstījuši iniciatīvu par aizliegumu lietot pesticīdus kilometra rādiusā ap apdzīvotām lauku mājām. Tas nozīmētu, ka pesticīdu lietošana nebūtu iespējama 97% lauksaimniecības zemju platību, aprēķinājuši VAAD.
Tagad šī iniciatīva nonākusi pie VARAM darba grupas, kurā iesaistījušās Veselības un Zemkopības ministrijas, kā arī virkne nevalstisko organizāciju. Lemt par pesticīdu lietošanas ierobežojumiem šai grupai diez vai būs vienkārši, un, visticamāk, runa nebūs par iniciatīvas iesniedzēju ierosināto vienu kilometru. «Tad mums Latvijā lauksaimniecība beidzas,» iesaucas zemnieks Linards Selivanovičs.
Arī VARAM valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola norāda, ka ierobežojumi varētu būt citādi. Tomēr Zemkopības ministrijai būs jāmeklē kāds risinājums, jo ES kopējā lauksaimniecības politika un bioloģiskās daudzveidības stratēģija nosaka, ka augu aizsardzības līdzekļu izmantošana ir jāsamazina un jāpalielina bioloģiskās lauksaimniecības platības, norāda Ozola.
Visticamāk, darbs pie šiem priekšlikumiem prasīs visu vasaru. Taču VARAM nostāja šajā jautājumā ir skaidra — augu aizsardzības līdzekļu ietekme uz vides kvalitāti un apputeksnētājiem ir neapšaubāma, un ierobežojumi ir nepieciešami.
«Valsts un lauksaimnieku organizāciju līmenī ir naiva cerība, ka mēs varēsim attīstīt lauksaimniecību līdz Eiropas vidējam līmenim, bet kaut kādā brīnumainā veidā spēsim izvairīties no tām blaknēm, ko šāda lauksaimniecība nodara videi,» saka Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs Andrejs Briedis. Kā piemēru šīm blaknēm viņš min lauku putnu indeksu. Vēl pirms pieciem gadiem Latvija bijusi patīkams izņēmums Eiropā, pēdējā laikā arī mūsu tendences kļūst līdzīgas — lejupejošas. Latvijas laukos arvien mazāk manāmi tādi putni kā dzeltenās cielavas, griezes un ķīvītes, norāda Andrejs Briedis.
Dabas pētnieki sarūkošo lauku putnu indeksu skaidro gan ar pieaugošajām lauksaimniecības platībām, kurās vairs nav vietas dabas daudzveidībai, gan pesticīdu plašo lietojumu. «Ir naivi domāt, ka pesticīdu pieaugoša izmantošana Latvijā palīdz labi justies dzīvajai dabai,» saka Andrejs Briedis. Piemēram, 20. gadsimta vidū plaši lietotais insekticīds DDT ļāva paglābt miljonus cilvēku no malārijas un dzeltenā drudža draudiem, tomēr vēlāki pētījumi liecināja, ka tā plašais lietojums ir pamatīgi skādējis bioloģiskajai daudzveidībai. Turklāt tas izrādījies ļoti noturīgs un joprojām tiek atrasts dabā.
«Ir pamats domāt, ka DDT varētu būt vainojams pie melnā stārķa problēmām ar olu čaumalu stiprību,» norāda Briedis. Viņš arī atsaucas uz Latvijas Biškopības biedrības pērn veikto pētījumu, kurā pesticīdi bija atrasti bišu ligzdās. «Šim piesārņojumam var būt ietekme uz saimes attīstību un izdzīvošanu,» viņš norāda. Turklāt bišu ligzdās atrastas arī tādas vielas, kuras Latvijā aizliegtas jau senāku laiku. Kā tās tur nokļuvušas? Daļa, iespējams, saglabājusies vidē, norāda Briedis, «bet par tādiem nesenāk aizliegtiem produktiem, domāju, nevar izslēgt, ka pastāv neatļauta šo vielu lietošana».
Inde ir inde, norāda Latvijas Biškopības biedrības vadošais pētnieks Juris Šteiselis. Ja zemnieks rīkojas tā, kā teikts uz ķimikālijas etiķetes un pesticīdu lieto pareizi, tad bitēm tieša un tūlītēja kaitējuma neesot. Taču tas, ka ietekme nav pamanāma uzreiz, nenozīmējot, ka inde nav bitei kaitīga. Turklāt dabā esot grūti izpētīt un pierādīt, kādu ietekmi rada dažādo ķimikāliju kombinēšana, viņš norāda. Gan pasaulē, gan Latvijā bišu skaits arvien pieaug. Tomēr Juris Šteiselis norāda — tas notiek nevis tāpēc, ka bites mazāk mirtu, bet gan tāpēc, ka bitenieki visā pasaulē rūpīgi strādā pie saimju pavairošanas. «Trauksme ir tajā, ka mēs negribam, lai bites mirst no pesticīdiem,» viņš saka.
Lai gan pesticīdi daudzos izraisa bažas, ne vienmēr iespējams pierādīt faktisku kaitējumu.
«Ja tev ir suns, nelaid tuvumā labības laukiem,» sociālajā tīklā maija beigās rakstīja Edijs Majors. Viņa suns Tako esot izmetis līkumu pa rapšu lauku un ticis pie nieru bojājumiem. Veterinārārstam esot aizdomas par saindēšanos ar ķimikālijām, norādīja Majors.
Pēc šī ieraksta VAAD sazinājās ar suņa saimnieku, taču konkrētu lauku, kur varētu būt notikusi saindēšanās, viņš nenorādīja. Suns izmucis no iežogota pagalma un atradies pēc vairākām stundām, bet apkārt esot desmitiem lauku, vēlāk sociālajos tīklos rakstīja Majors. «Stāsts ir par ko pilnīgi citu — sunim ir slikti, un vairāki veterinārārsti iezīmēja šādu tendenci. Turklāt negribu čakarēt kādu konkrētu zemnieku — runa nav par Juri, Koļu vai Svensona kungu, bet sistēmu un piesardzību kā tādu,» raksta Majors.
«Mēs neiesakām iet rapšu laukos, pirmām kārtām tāpēc, ka tas ir privātīpašums. Tas ir cita cilvēka lolojums, kurā viņš iegulda naudu,» norāda VAAD Augu aizsardzības departamenta direktore Līga Brence. Taču risku no laukos izmantotajiem pesticīdiem viņa noliedz. «Līdzekļi, kas Latvijā un Eiropā tiek reģistrēti, ir droši.»
Katra augu aizsardzības līdzekļa sastāvā esošā viela vispirms tiek reģistrēta ES. Lai reģistrāciju veiktu, notiekot pamatīga izpēte. «Par akūto iedarbību, ilgtermiņa iedarbību, arī ietekmi uz reproduktīvo sistēmu, embrija attīstību. Viss tiek analizēts šūnas līmenī. Analīze notiek pat hormonu līmenī,» Brence stāsta. Kad pabeigti ietekmes pētījumi uz dzīvniekiem, tie tiek piemēroti cilvēkam. «Mēs pieņemam, ka tas, kas ir drošs dzīvniekam, simtreiz mazākā devā būs drošs cilvēkam. Un tā katrā posmā drošības spilvens tiek pielikts klāt. Gala rezultātā līdzekļiem, kas nonāk Latvijā, drošības spilvens līdz jebkādam riskam ir ļoti, ļoti augsts.»
Par atrastajām pesticīdu atliekvielām medū speciāliste aicina nesatraukties, jo to pieļaujamais daudzums neradot bīstamību cilvēkam, tāpat arī neesot nepieciešams noteikt aizsargjoslu ap dzīvojamajām mājām miglošanas ierobežošanai, jo «visi iepriekšējie drošības spilveni ir tik lieli, ka mūsu vērtējumā aizsargjoslas līdz cilvēku lauku mājām nav nepieciešamas, tas risku nerada».
Turklāt VAAD pienākums ir uzraudzīt, vai lauksaimnieki ievēro augu aizsardzības līdzekļu lietošanas nosacījumus. Pagājušajā gadā, piemēram, dienests bijis 1874 pārbaudēs un 61 no tām konstatējis pārkāpumus. Ar līdzīgu pārbaužu skaitu gadu iepriekš sodīti 53 lauksaimnieki, bet vēl gadu iepriekš — 32.
Tomēr arī atbildīgo dienestu mierinošie vārdi ne vienmēr attaisnojas. Lai gan ķimikālijas tiek rūpīgi pētītas pirms izplatīšanas ES, vairākas no tām, kas iepriekš reģistrētas, vēlāk tomēr tiek aizliegtas. Piemēram, 2019. gadā liegums skāra plaši lietoto insekticīdu tiakloprīdu. Jau iepriekš dabas aizstāvji bija norādījuši uz aizdomām par tā kaitīgo ietekmi uz bitēm, taču punktu tā izplatīšanai Eiropā pielika Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes secinājums — «tiek uzskatīts, ka tiakloprīds kaitē cilvēka auglībai un nedzimušajam bērnam, kā arī ir aizdomas, ka tas ir kancerogēns». Šo līdzekli vairs nav atļauts izmantot ES kopš pagājušā gada aprīļa.
Tas liek uzdot jautājumu: ja reiz pesticīdi ir tik nekaitīgi, kāpēc EK plāno to izmantošanu samazināt uz pusi? «Zaļais kurss ietver ne tikai pesticīdu samazināšanu. Tas ir Eiropas virziens, kurā ejam. Viena mazā daļa ir pesticīdu samazināšana. Tas nav bīstamības dēļ, bet ietekmes samazināšanai uz vidi kopumā, uz ekosistēmu,» skaidro Līga Brence.
Pesticīdu ietekme uz cilvēka veselību nav pietiekami izpētīta, uzskata Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece, Farmācijas ķīmijas katedras vadītāja Inese Mārtiņsone. Jo īpaši ietekme, ko rada dažādo pesticīdu mijiedarbība. Viņas vadībā tiek veikts pētījums, kurā iesaistījušās 100 Latvijas lauku ģimenes. Puse no tām dzīvo vismaz 250 metru attālumā no miglotiem laukiem, otra puse — vismaz puskilometru no lauka. Eiropas biomonitoringa pētījumā, kas vienlaikus norit arī Nīderlandē, Čehijā, Spānijā un Ungārijā, pētnieki ar rūpīgu anketēšanu par ģimeņu uzturu un vidi, kā arī bioloģisko paraugu ņemšanu gan lauku miglošanas sezonā, gan ziemā centīsies noskaidrot, kādas pesticīdu atliekvielas ir šo cilvēku organismā un kā tās ietekmē viņu veselību. Šāda metode iepriekš nav izmantota, un tās rezultātus gaida daudzi.
Šobrīd visi ievāktie paraugi tiek apstrādāti laboratorijā Francijā. Pētnieki cer, ka pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi gada beigās. Tomēr, rezultātus gaidot, Inese Mārtiņsone aicina būt iecietīgākiem pret Latvijas zemniekiem. «Paskatieties, cik daudz pesticīdu lieto poļi, spāņi, turki, no kuriem vedam iekšā visu ko, sākot ar vīnogām, beidzot ar tomātiem un gurķiem! Par to, kas ir mūsu tirgū, neviens nerunā. Visi tikai saka, ka Latvijas zemnieki ir slikti. Tas, manuprāt, ir ļoti, ļoti nepareizi,» viņa saka. Pesticīdi neesot tikai rapšu laukā. Tie ir pat uz mūsu mīluļu blusu siksniņām, viņa norāda.
Vai dzīve bez pesticīdiem ir iespējama? Ļoti iespējams, ka atbildi uz šo jautājumu jau drīz palīdzēs atrast Šveice, kur 13. jūnijā paredzēts referendums par ķīmisko pesticīdu aizliegšanu. Ko Latvijas lauksaimniekam nozīmētu šāds aizliegums? «Mēs nevarētu izaudzēt ražu vai varētu izaudzēt ļoti minimālu ražu. Ja masveidā savairojas kukaiņi, viņi nodara kaitējumu 80—90% ražas,» saka saimnieks Linards Selivanovičs.
Tomēr viņš jau šobrīd ievēro lielāku piesardzību, nekā prasa likums. Jebkuru pesticīdu miglo tikai naktī, nelieto insekticīdus, kad rapsis ir saziedējis, nemiglo lauku 100 metru attālumā no dzīvojamajām mājām. Arī lauksaimnieks Mārtiņš Flaksis ir īpaši piesardzīgs pesticīdu izmantošanā. Viņš audzē gan rapšus un ziemas kviešus, gan zirņus, zālāju sēklas un facēlijas. Un tur arī bites. «Kukaiņi ir mūsu draugi,» viņš saka. Noliktavā neesot nevienas kukaiņu indes, nezāļu iznīdētāji gan. «Kas tad mēs īsti esam — labie bitenieki vai sliktie rapšu audzētāji,» Mārtiņš vaicā, sagumis par asajiem strīdiem, kas izcēlušies starp «zaļajiem» un lauksaimniekiem. «Sabiedrībai jāsaprot, ka tas līdzpastāv. Ir jāmeklē saprātīgi vidusceļi un saprātīgi domu gājieni, tad būs viss kārtībā,» viņš saka.
Andrejs Briedis no Dabas fonda risinājumu saskata dabas daudzveidības atjaunošanā. Viņš atsaucas uz kādu pētījumu, kas veikts Īrijā un Francijā. Viens lauksaimnieks rapšu ražu sargāja ar pesticīdiem, otrs darīja visu iespējamo, lai veicinātu dažādu apputeksnētāju daudzveidību un klātbūtni uz lauka. Abi nosargāja ražu, bet finansiāli vairāk ieguva otrais zemnieks, kurš neiztērēja pamatīgu naudas summu augu aizsardzības līdzekļos.
Uz jaunu domāšanu aicina arī biškopju biedrības vadošais pētnieks Juris Šteiselis. «Šī lauksaimniecība, kas būvēta gadu desmitiem, ir uzbūvēta tā, ka lielie monokultūru lauki, lielā tehnika… Tas nav iespējams bez indēm. Saprotu, protams, tos zemniekus, kas ieguldījuši savu darbu, sviedrus un naudu,» atzīst Šteiselis. «Tagad sanāk tā — zaļie par kaut ko cīnās. Zemnieki par kaut ko cīnās. Mēs, biškopji, arī esam iesprūduši šajā cīņā pa vidu, bet patiesībā tur nav ko cīnīties. Tā ir muļķīga, samilzusi situācija, un mēs visi tajā esam ķīlnieki.»
The post Vai droši iet rapšos? appeared first on IR.lv.
