Vismaz trešā daļa izmaksātās naudas bija dāvana tiem, kuriem jau tā ir labi
The post Izēd sili appeared first on IR.lv.
Labi būt govij Latvijā. Dažkārt labāk, nekā būt cilvēkam. Pagājušajā gadā valsts iestādes ar lupu pētīja daudzos uz dīkstāves pabalstu cerošos — vai viņiem tiešām, tiešām pienākas atbalsts pandēmijas seku pārvarēšanai? Vēl pirms dažiem mēnešiem finanšu ministrs Reirs (JV) sprieda, kā atsijāt ģimenes, kurām pabalstu izmaksāšana par bērniem būtu pārāk liela greznība.
Ja nauda jādod cilvēkiem, katru centu trīsreiz apgroza pirkstos.
Tikmēr govīm valdība naudu nežēlo — sagāž ar kaudzi.
Pagājušajā nedēļā Valsts kontrole publiskoja starpziņojumu par valsts atbalstu lauksaimniecībai Covid-19 seku mazināšanai. Stāsts būtu gandrīz komisks, ja neizsauktu tik daudz drūmu pārdomu par naudas dalīšanas principiem un praksi Latvijā.
2020. gada pavasarī, kad kļuva skaidri Covid-19 pandēmijas apjomi un tās potenciāli graujošā ietekme uz dažādām tautsaimniecības jomām, Ministru kabinets sāka lemt par dažādām atbalsta programmām strādājošajiem un uzņēmumiem. Tiesa, lauksaimniecība nebija starp nozarēm, par kuru tolaik visvairāk bažījās — arī pandēmijas laikā cilvēkiem jāēd, un veikalu plaukti ātri tukšojās. Tomēr Zemkopības ministrija nestāvēs malā, ja kaut kur dala naudu. 14. aprīlī tā panāca, ka Ministru kabinets piešķir lauksaimnieku un pārtikas ražotāju atbalstam 45,5 miljonus eiro. Vairāk, nekā pērn piešķīra kultūras nozares atbalstam.
Naudu sadalīja dažādās programmās, bet VK analizēja trīs, kurām valdība atvēlējusi 35,5 miljonus: 2,5 miljonus skolu ēdinātājiem un dārzeņu ražotājiem par iznīcinātiem vai ziedotiem produktiem; 14 miljonus pārtikas produktu eksportētājiem, kuriem samazinājies apgrozījums un pieauguši krājumi; 19 miljonus lopkopjiem, lai kompensētu ienākumu samazinājumu.
ZM bija izstrādājusi arī kritērijus, uz kuru pamata atbalstu piešķirt, bet — tavu neražu! Pandēmijas posts izrādījās pārlieku maigs un noteikumi pārāk bargi, lai saņemtos miljonus izsētu Latvijas ārēs. Ēdinātājiem un dārzeņu ražotājiem no atvēlētajiem 2,5 miljoniem tika izmaksāti tikai 35 tūkstoši eiro, nedaudz vairāk par 1% no iecerētā. Eksportētāji uzrādīja labākas sekmes, bet arī viņiem izdevās apgūt labi ja pusi no rezervētās naudas. Bet ar lopkopjiem sākumā gāja pavisam grūti, jo ieņēmumu samazinājums piena nozarei un cūkkopjiem vasaras vidū nebija pat tuvu tiem 20%, kurus ZM bija noteikusi kā atskaites punktu atbalstam.
Ja zaudējumi ir mazāki par noteikumos ierakstītajiem, tad jāpārraksta noteikumi. Gada gaitā MK tos grozīja četras reizes. Vispirms 20% ieņēmumu krituma vietā ierakstīja 5%. Tad laikā, kad ārkārtējā situācija bija beigusies, pagarināja iespēju pieteikties uz atbalstu. Gada izskaņā lopkopjiem par labu pārdalīja pārējās programmās neizmantotos gandrīz deviņus miljonus.
Bet tas vēl nav viss. Lai gan lopkopjiem atbalsts bija domāts, lai segtu tikai daļu no zaudējumiem, noteikumiem mainoties, šī «detaļa» tika piemirsta. Rezultātā valsts atbalsts nevis daļēji aizpildīja robu nozares budžetā, bet gan deva papildu ienākumus, kuri pārniedza iepriekšējos gados nopelnīto. Visleknākais kāposts tika slaucamajām govīm, par kurām izmaksāti 20,5 miljoni eiro, un, kā raksta VK, «valsts atbalsts piena lopkopības nozarē par vismaz 7,3 miljoniem eiro pārsniedza ieņēmumu samazinājuma apjomu». Tātad vismaz trešā daļa no izmaksātās naudas bija nevis palīdzība grūtībās nonākušajiem, bet gan dāvana tiem, kuriem jau tā ir labi.
Zemkopības ministrijas galvenais uzdevums bija skaidrs — izēst visu silē sagāzto naudu. Tas izdevās spoži. Ministrs Kaspars Gerhards (NA) varētu dibināt jaunu partiju Visu govīm!, jo šajā jomā viņš prot panākt rezultātus.
Taču problēma ir plašāka nekā Zemkopības ministrijas tradicionālā negausība, kura liek pieprasīt pabalstus lauksaimniekiem, ja kādā vasaras dienā mākonis pārāk ilgi aizēno sauli, un, kā pagājušajā gadā atklāja Ir pētījums, dāļā lielus ES maksājumus miljonāriem, kuriem šāds atbalsts vismazāk nepieciešams.
Jautājums ir arī par valdību, kura tik nevērīgi laiž cauri visus šos ZM priekšlikumus. Kur skatās Finanšu ministrija, kurai govīm izšķiesti septiņi miljoni ir nieks, bet kura mestos nežēlīgā cīņā, ja tiktu pieprasīti papildus septiņi miljoni mediķu vai skolotāju algām?
Turklāt šāda neizprotama vēlība redzama ne tikai pandēmijas laikā. Izdevēji jau gadiem veltīgi prasa atjaunot pazemināto PVN likmi, kāda tā bija pirms finanšu krīzes, taču dārzeņiem un augļiem, kuru nozīme latviešu kultūrai ir krietni mazāka nekā grāmatām un presei, šāda pazeminātā likme noteikta jau pirms vairākiem gadiem. Reirs nebeidz stāstīt, cik viņam svarīgi, lai visi nodarbinātie maksātu ienākumu un sociālo nodokli pilnā apmērā, tomēr arī šovasar sezonas laukstrādnieki varēs strādāt ar izcili izdevīgo 15% nodokli no bruto atalgojuma. Kur tad paliek rūpes par viņu sociālo aizsardzību? Un kāpēc, piemēram, ogu lasīšana ir tik ekonomiski un stratēģiski svarīga nozare, ka pelnījusi šādu pretimnākšanu?
Labu atbilžu uz šiem jautājumiem nav, tāpēc neviens no valdības pat necentīsies to visu skaidrot. Bet lauksaimniecības svētās govis mauj un gremo mūsu naudu.
Draudi sabiezē. Krievija pie Ukrainas robežām koncentrējusi 150 000 militārpersonu un draud bloķēt pieeju kaimiņvalsts ostām Azovas jūrā.
Gribētāju netrūka. Nedēļas nogalē vairāk nekā 8600 cilvēku saņēma AstraZeneca vakcīnu «dzīvajā rindā». Gandrīz visur potes ātri beidzās.
Tūdaliņ, tagadiņ, vīrusam lēks līdzi. Ministru kabinets līdz maija beigām atlika lēmumu par skolēnu dziesmu svētku rīkošanu.
