Beidzot iestājies ārējs klusums un miers. Iepirkšanās drudzis, kas pasauli Adventa laikā parasti pārvērš milzu tirgus laukumā, saplacis un norimis. Šis neredzamais koronavīruss ir kā adata, kura pārdur mirguļojošo, cilvēku uzpūsto Ziemassvētku ziepju burbuli ar visiem spīguļiem, zvārguļiem, Ziemassvētku šoviem un ballītēm, pēc kuriem pāri paliek ne mazāka pļecka kā pēc saspiesta ziepju burbuļa.
The post Ziemassvētki nav ziepju burbulis appeared first on IR.lv.
Beidzot iestājies ārējs klusums un miers. Iepirkšanās drudzis, kas pasauli Adventa laikā parasti pārvērš milzu tirgus laukumā, saplacis un norimis. Šis neredzamais koronavīruss ir kā adata, kura pārdur mirguļojošo, cilvēku uzpūsto Ziemassvētku ziepju burbuli ar visiem spīguļiem, zvārguļiem, Ziemassvētku šoviem un ballītēm, pēc kuriem pāri paliek ne mazāka pļecka kā pēc saspiesta ziepju burbuļa.
Cilvēka dvēseles alkas neremdina iepirkšanās un ārēja tukšrosība. Mums visiem šogad dota iespēja katram savās mājās pasēdēt un padomāt: kas es patiesībā esmu? Kāpēc esmu? Kāds ir mans pašreizējais stāvoklis? Ko es gribu savas dzīves laikā sasniegt?
Ir vērts atvērt savu dvēseli ne tikai Dieva, bet arī pašam savā priekšā. Dažreiz briesmīgāk visā realitātē ieraudzīt sevi pašu nekā ļaut Dievam uz sevi noraudzīties.
Parasti mūsu skatīšanās notiek uz visām pusēm ārpus sevis: citu cilvēku vērtēšana, kritizēšana, salīdzināšana, apskaušana… Bet no tā, kā mēs vērtējam vai kritizējam citus – paziņas, kolēģus, valdību un pat Dievu, – viņi ar to ne par mata tiesu nemainās. Vienīgi mēs paši piesūcamies ar ļauno. Arī apskaust otru nav jēgas, jo par bagāto kaimiņu vai radinieku bagātāks būs kāds cits miljonārs, bet pār to – miljardieris… Tad kāpēc nelikties mierā ar sava tuvākā apskaušanu? Labāk tad tūlīt sākt apskaust miljardieri…
Smieklīgi? Bet tam, kuram maciņš Ziemassvētkos tukšs, kurš zaudējis darbu vai nonācis parādos, no smiekliem tālu. Daudziem tuvi cilvēki nupat aizgājuši mūžībā, daudziem tuvie un mīļie saslimuši, smagā stāvoklī atrodas slimnīcās. Neziņa par savu, tuvo un mīļo cilvēku dzīvību grauž kaut kur pakrūtē kā nerimstošs tārps. Šobrīd mums visiem vairāk kā jebkad agrāk nepieciešama stabila, sakārtota garīgā dzīve. Kā to izdarīt? No kura gala sākt?
Tas nav tik vienkārši kā sakārtot skaitļu rindas vai krūzītes trauku skapī. Var jau būt, ka tas ir iemesls, kāpēc arī bagāti un pat ļoti bagāti cilvēki dažkārt sevi krīzes brīžos nogalina. Jo dzīves laikā viņi rosījušies tikai AP SEVI, nodrošinot sevi no ārpuses, bet īsti nav sapratuši, kas ir tas “es”, kas tik mērķtiecīgi visādos veidos apmūrēts ar ārējiem nodrošinājumiem. Taču visi iekrājumi un nodrošinājumi agrāk vai vēlāk būs jāatstāj. Mūžībā neko no tā visa līdzi nepaņemsi. Tā ir kā skriešana dzīves laikā pa tumšu istabu, vicinot pa gaisu baltu lakatiņu cerībā, ka tādā veidā tumsa izklīdīs.
Bet tikai tad, kad atver logu aizkarus vai paceļ žalūzijas tur, kur bija tumsa, istabā ielejas spoža saules gaisma. Un tie ir ZIEMASSVĒTKI! Ziemassvētki ir sākums ne tikai jaunajam Baznīcas gadam, bet sākums arī katra cilvēka garīgās dzīves sakārtošanai, kas it īpaši svarīgi šajā koronavīrusa pandēmijas laikā – katram no mums ļoti personīgi.
Mēs dzīvojam Eiropā, un Eiropas valstu izglītību, kultūru, mākslu un cilvēku savstarpējo attiecību ētiku vairāk nekā 2000 gadu garumā veidojusi kristietība. Patlaban nav īstais brīdis izgāzt uz ārpusi savu žulti pret kristietību, Baznīcu vai konkrētiem garīdzniekiem. Atliksim to visu malā. Tas, kas ir SVARĪGI mums katram – sākt atskārst, ka Jēzus mācība var palīdzēt man pašam pārdzīvot šo pasaules mēroga krīzi, lai es spētu izdzīvot šo laiku ar iekšēju spēku un stabilitāti.
Kas tad man jādara, lai savu dzīvi piepildītu ar Dieva spēku un pat prieku? Kā es varu savienoties ar Dievu un sakļauties vienā veselumā ar to vareno spēku un universālo gudrību, kas nesatricināmā mierā uztur ne tikai mūsu zemeslodi, bet visas galaktikas un metagalaktikas grandiozā kārtībā?
Man jāgrib ar pilnīgu mīlestību ieklausīties Viņa balsī, universālajā mācībā, ko Viņš ar sava dēla starpniecību atstājis cilvēcei un arī man personīgi. Evaņģēlijos mēs to varam atrast. Adventa un Ziemassvētku laiks ir īstais brīdis, kad varam, lēni pārdomājot, izlasīt vismaz vienu no Evaņģēlijiem. Tur mēs atradīsim Jēzus vārdus: “Dieva valstība ir jūsos.” Tātad ne augšā, ne blakus, nekur ārpusē, bet sevī pašā jāsāk meklēt un atvērt Dieva gaismu.
Jā, patiesi – mūsu zemeslode kosmosa izplatījumā ir kā sīks puteklītis, kas riņķo pa Dieva noliktajām precīzajām orbītām – mēs jau tagad, šajā mirklī atrodamis debesu valstībā. Un ar katru ieelpu manī ieplūst jauni un atkal jauni debesu spēki.
Tātad arī ir Ziemassvētku galvenā vēsts: katrā cilvēkā mīt Dieva gars! Katrs cilvēks tāpēc ir cienījama būtne, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un notikumiem. Bagātībai vai nabadzībai te nav pilnīgi nekādas nozīmes.
Tāpēc arī Kristus lielāko vērību veltīja tieši vienkāršajai tautai, kurai arī pirms 2000 gadiem bija dažādas grūtības, domājams, ne mazākas kā šodien. Bagātajiem ir šīs zemes vairogi un stipri elkoņi, bet zinot, cik tie relatīvi mūžības priekšā, Jēzus tikpat laipni runāja arī ar viņiem. “Atgriezieties no grēkiem, jo debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi,” – tā par garīgā ceļa sākumu vēstī Svētie raksti. Tas nozīmē, ka pirmā garīgā kustība, kas būtu jāizdara, lai mainītu savas dzīves virzienu, ir patiesā nožēlā atzīt, ka tik tālu esmu bijis no Dieva, ka tālāk vairs nevar. Nevis dievišķais saprāts, bet neprāts un egoisms ir vadījis manu dzīvi. Tas ir izšķirošais moments.
Lai kaut kas manī mainītos, man kaut kas patiesi jānožēlo, jāpārdzīvo, jānokaunās, jāizraud. Par kādu cilvēku es varētu kļūt? Vai esmu patiešām tas, ko rādu citiem? Varbūt esmu tikai aizgūts tēls? (..)
Dievs nepalīdzēs ātrāk, nekā cilvēks pats necīnīsies. Mēs neesam gļēvi vientieši, par kādiem kristieši bieži tiek uzskatīti. Tieši otrādi – kristieši kā garīgie atlēti cīnās pret savām postošajām kaislībām, negantajām vēlmēm un Kristus spēkā tās uzvar! Tā Ziemassvētku gaisma caur cilvēkiem ieplūst pasaulē: vispirms mūsu mājās, ģimenēs, draugu vidū, draudzēs, darba vietās u.c. pasaulē, nesot siltu mierinājumu, pēc kā mēs katrs tik ļoti ilgojamies.
Tur, kur ir dvēseles miers, tur arī slimības atkāpjas, asinsspiediens normalizējas, naktīs mierīgāks un dziļāks miegs, iecietīgāks skatiens uz līdzcilvēku vājībām, jo arī pašam to netrūkst. Tā pamazām aug paļāvība uz Dieva viszinību un viņa mīlestību pret katru cilvēku un dzīvo radību. Gluži tāpat, kā darbojas visas mūsu ķermeņa šūnas, liekot mums neizprotamā veidā sadarboties visām orgānu sistēmām – plaušām, aknām, nierēm, sirdij, smadzenēm – un paļauties, ka viss tur notiek precīzi un nevainojami. Tikpat paļāvības pilniem mums jābūt krīzes stundās un pārbaudījumos. (..)
Sākot šo Kristus Ziemassvētku ceļu, dzīve kļūst aizvien interesantāka un bagātāka – ar cīņas pieredzi, uzvarām pār sevi un ieguvumu – ka notikumi attīstās tā, kā mēs vislabākajos plānos nebūtu varējuši paredzēt. Ja mēs visi tā papūlētos, vai nenotiktu brīnums? Gaišs miers, paļāvība un kluss prieks tad kļūtu par ikdienas garīgo pamatu un balstu, kura priekšā šīs laicīgās pārejamības prieki izkūst kā pērnais sniegs saulē.
The post Ziemassvētki nav ziepju burbulis appeared first on IR.lv.
