Skultes uzņēmuma Baltijas Zivis 97 produkcija nopērkama visos Latvijas lielveikalos, un eksports sekmējas Lietuvā un Igaunijā. Sākuši darbu vecās kolhoza darbnīcās, gadu gaitā izveidojuši modernu ražotni un tagad lūko pēc investora nākamajam attīstības lēcienam
The post No ķilavām līdz krabjiem appeared first on IR.lv.
Pirms 23 gadiem pieci cilvēki nolēma dibināt savu uzņēmumu, jo tā laika sarežģītajā ekonomiskajā situācijā bija palikuši bez darba vai tas draudēja tuvākajā nākotnē. Gandrīz visiem bija pieredze zivju pārstrādē un zvejniecībā. No kopsaimniecības Skulte iegādājušies darbnīcu, kur savulaik remontēti kolhoza traktori, par saviem līdzekļiem to pārbūvējuši atbilstoši pārstrādes ceha vajadzībām un 1997. gada beigās sākuši ražošanu.
«Vairums no uzņēmuma dibinātājiem toreiz uzskatīja, ka, tāpat kā padomju laikā, jāorientējas uz Krievijas tirgu,» stāsta uzņēmuma līdzīpašnieks Romāns Dončenko. Tikai viena no īpašniecēm Antoņina Moisejenko, kas toreiz bija un joprojām ir uzņēmuma direktore, iebildusi. Produkti uz Krieviju tā arī netika sūtīti.
Iespējams, tieši tas izglāba jauno uzņēmumu, neļaujot tam krīzē izputēt, kā notika ar daudziem zivju pārstrādātājiem, kas bija sasaistījuši sev rokas, strādājot tikai Austrumu virzienā. «Viņi kļuva atkarīgi no šī tirgus, un ar laiku tas sāka diktēt savus noteikumus. Plus vēl politika, dažādas sankcijas,» turpina Antoņinas dēls Romāns.
Pēc izglītības pārtikas tehnoloģe, Antoņina savulaik bijusi Zvejniekciema lielākā zivju pārstrādes uzņēmuma Silar International direktore. Šis uzņēmums beidzis pastāvēt tieši tāpēc, ka strādājis tikai eksportam uz Krievijas tirgu. Guvusi šo skarbo mācību, viņa stingri uzstāja, ka Baltijas Zivīm jāorientējas uz vietējo tirgu. Lai arī neliels, tas bija prognozējams un drošs.
Pašlaik Antoņina un Romāns ir galvenie uzņēmuma Baltijas Zivis 97 īpašnieki. Diemžēl Antoņina tikties nevarēja veselības dēļ, savukārt Romānam darba darīšanas Igaunijā, tāpēc ar viņu runājam attālināti, bet ražotni mums izrāda izpilddirektore Ina Uvarova.
1998. gadā Skultes ražotnē strādājuši aptuveni 15 cilvēku. Pirmais produkts bijušas visparastākās ķilavas. Bet jau togad Antoņina kopā ar citu pieredzējušu tehnoloģi Rūtu Petrovsku izstrādājusi vairākus desmitus jaunu produktu. Tieši šī uzņēmuma dibinātāju profesionalitāte un pieredze ļāvusi veiksmīgi konkurēt. «Tolaik jau nebija kā tagad. Īpašnieki nesēdēja birojā, bet strādāja ar receptūrām, jauniem produktiem, braukāja pa veikaliem, tikās ar to saimniekiem, meklēja realizācijas iespējas,» stāsta Romāns, kurš beidzis Starptautisko Ekonomikas administrācijas augstskolu. Vienu gadu viņš nostrādājis Īrijā par pavāru. Kā pats tagad saka, lai sapelnītu sev naudu. Un uzņēmumā sācis līdzdarboties pirms septiņpadsmit gadiem.
«Mans uzdevums bija modernizēt ražotni, pielāgot to ES prasībām, lai varētu ražot eksportspējīgu produkciju,» viņš atceras.
Pirmā eksporta valsts jau 90. gadu beigās bijusi Vācija. Tiesa, apjomi nelieli, un vēlāk sadarbība pārtrūkusi. Tad sekojusi Kanāda, bet ar to arī nav bijis viegli. «Pirmkārt, tas ir tālu. Otrkārt, ikvienam pārtikas produktam ir realizācijas termiņš. Bet, kamēr konteiners nonāk galā, realizācijas termiņš jau pamatīgi sarucis.» Risks izrādījies pārāk liels, tāpēc turpinājuši strādāt tikai vietējam tirgum. Līdz beidzot, pirms gadiem pieciem, sākuši savu produkciju realizēt arī Lietuvā un Igaunijā. Sākumā strādājot ar starpniekiem, bet pēdējos trīs gadus pa tiešo ar lielveikalu ķēdēm. Šobrīd ap 40% no kopējās produkcijas tiek pārdots Lietuvā, ap 10% Igaunijā, stāsta izpilddirektore Ina Uvarova.
Tomēr galvenais, ar ko Baltijas Zivis 97 atšķiras no citiem nozares uzņēmumiem, ir sortiments, ko viņi papildina nepārtraukti. Pēta pieprasījumu un katru gadu rada vairākus desmitus jaunu produktu. Sākumā tie bijuši klasiskie, piemēram, brētliņas, reņģes, siļķes vai skumbrijas eļļā un marinādē, bet ar laiku pievienojusies saira, lasis, krabji, kalmāri, arī dažādi zivju salāti, zivis ar dārzeņiem, žāvētām plūmēm un citām piedevām. Klasisko aizstājušas citronu un vīna marinādes. Receptēs tiek iekļauts arī siers, majonēze, dzērvenes un kukurūza.
Ina, kas šeit sākusi strādāt pirms trim gadiem, atceras — toreiz Lietuvā pieprasītas bijušas siļķes vai reņģes, bet citas zivis ne pārāk. Turklāt lietuvieši nepirka ceptas vai želejā pagatavotas zivis. «Mēs bijāt pirmie, kas piedāvāja daudz plašāku sortimentu. Un tagad gan ceptās zivis, gan izstrādājumi želejā ir vieni no visvairāk pieprasītajiem produktiem,» saka izpilddirektore, piekrizdama Romāna secinājumam, ka viņiem ir visplašākais sortiments no visiem šīs nozares uzņēmumiem Baltijā — vairāk nekā 200. Nepārtraukti analizējot pārdošanas rezultātus, reizēm no kaut kā gan nākas atteikties. Bet tas nenozīmē, ka produkts nekvalitatīvs. Varbūt nav trāpīts ar iepakojuma tilpumu, neveiksmīgs mārketings, cena par augstu vai kāds cits, no ražotāja neatkarīgs, iemesls.
Pašlaik uzņēmumā strādā ap 30 cilvēku, kas pārstrādā līdz divām tonnām zivju dienā. Izejvielas nāk no Norvēģijas, izņemot reņģes un brētliņas, ko joprojām piegādā vietējie zvejnieki. Sezonas laikā strādniekus vajadzētu vairāk. Arī gribētāji būtu gan tuvējos pagastos, gan novada centrā Limbažos. Problēma — transports. Jau gadus piecus tiek runāts ar pārvadātājiem un novada domi par vismaz diviem papildu reisiem, kas sakristu ar darba laika sākumu un beigām. Diemžēl veltīgi. Tomēr, neraugoties uz to, Baltijas Zivis 97 ir viens no lielākajiem un modernākajiem darba devējiem novadā ārpus Limbažiem.
Ar Lauku atbalsta dienesta starpniecību piesaistot ES līdzfinansējumu, realizēti pieci lieli projekti par kopējo summu gandrīz miljons eiro. Ēka, kurai 1997. gadā grīdas vietā bija traktoru noblietētas smiltis, tagad nosiltināta atbilstoši visām energoefektivitātes prasībām. Uzcelta taras noliktava, izbūvēta laba saldētava. Iegādāts arī jauns inventārs — galdi, friteri, marinēšanas baseini, krāsnis. Arī jauni busiņi, ar kuriem produkcija, kas pašlaik Latvijā nopērkama itin visos lielveikalos, tiek piegādāta klientiem. Par tiem un loģistiku kopumā atbild Romāna brālis Jevgeņijs Moisejenko.
Kopš uzņēmumam pievienojusies Ina, kurai ir maģistra grāds uzņēmējdarbībā un 12 gadu darba pieredze pārtikas rūpniecībā, visu produktu etiķetēm izstrādāts vienots dizains, kas ir daudz pamanāmāks un no mārketinga viedokļa veiksmīgāks. Arī uzraksti uz plastmasas kārbiņām vai spainīšiem ir ne tikai latviski, bet arī lietuviski un igauniski. Sākumā gan gadījušies pārpratumi — daļa pastāvīgo klientu domājuši, ka tas ir kāds importa produkts, bet nu jau labu laiku viss atgriezies ierastajās sliedēs.
«Lai gan esmu izpilddirektore, ja nepieciešams, eju cehā — palīdzu griezt zivis, fasēt, līmēt etiķetes,» stāsta Ina. «Tāpēc pazīstu katru produktu un zinu, kā tas top.» Savukārt tas palīdzot jaunu produktu izstrādē, kas parasti ilgst vismaz trīs mēnešus.
Kurus no šiem divsimt produktiem pircēji iecienījuši visvairāk? Izrādās, joprojām tomēr dominē klasika — siļķu tīteņi marinādē, siļķu fileja citronu un dzērveņu mērcē, kā arī skumbrija vai siļķe tomātu un dārzeņu marinādē, bet no vēlāka laika izstrādājumiem — kalmāru kotletes.
Pašlaik top arī jauna produktu līnija, atsakoties no cepšanas eļļā un E vielām. Pirmie paraugi ar zivīm, kas apstrādātas ar tvaiku, jau nopērkami Sky un Stockmann veikalos.
Bet kā ar garšas kārpiņām, kas katrai nācijai citādas? «Jā, garšas izjūta dažādām tautām tiešām atšķiras,» Ina piekrīt. «Igauņi, kas tuvāki skandināviem, vairāk patērē zivis marinādē. Lietuvā — eļļā un galvenokārt siļķi. Turklāt vēlams nedaudz saldāku.» Nesen sāktas sarunas par eksportu ar poļiem. Produkcija vesta uz Poliju, un viņu pārstāvji bijuši arī Skultē. Nobaudījuši tur ražoto, teikuši, ka tā esot ekskluzīva prece, kādas pie viņiem nav. Tagad vajadzētu veikt sortimenta pārskatu un slēgt līgumu. Diemžēl Covid-19 dēļ viss neiet tik ātri, kā gribētos.
Savukārt somi pēc piedāvājuma saņemšanas bijuši uzreiz gatavi ņemt viņu produkciju. Vienīgi ar nosacījumu, ja var nodrošināt to 3000 veikaliem, bet tādi apjomi Baltijas Zivīm pagaidām nav pa spēkam.
«Pašlaik ejam soli pa solītim, bet, ja gribam nopietni attīstīties, vajag konveijerus,» par nākotni saka Romāns. «Tas ļautu atteikties no roku darba par kādiem 80 procentiem.» Tomēr tik bagāti, lai ražošanu kardināli modernizētu ar saviem spēkiem, Baltijas Zivis vēl neesot. Tāpēc pēdējā laikā arvien vairāk tiek domāts par investoru piesaisti. Pēc Romāna Dončenko domām, pašlaik ir īstais brīdis, lai pārietu jaunā kvalitātē.
Bet, kamēr investors vēl tiek meklēts, viņš saka: «Jā, iet grūti, dažbrīd pat ļoti grūti. It sevišķi tagad, Covid-19 laikā. Tomēr uz nākotni raugos optimistiski. Par laimi, Latvijā, tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, cilvēkiem zivis garšo. Acīmredzot garšos arī turpmāk, un tas paver mums jaunas iespējas.»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Tie ir skaitļi — viss pārējais var būt mānīgs, bet skaitļi nemelo. Ja redzi konkrētus skaitļus, kas liecina, ka produkcijas noiets palielinās, apgrozījums pieaug, un ja arī kolēģi priecīgi, grib strādāt, tad ir gandarījums.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Vajadzēja krietni agrāk un nopietnāk sākt nodarboties ar eksportu. Apjomi sākumā varēja būt lielāki — sākām pārāk uzmanīgi un prātīgi.»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Pirmkārt, jābūt vēlmei strādāt. Otrkārt, pacietībai un stipriem nerviem, jo biznesā nepārtraukti jāaug, jāattīstās, un tas nav tik vienkārši, kā liekas, skatoties no malas.»
The post No ķilavām līdz krabjiem appeared first on IR.lv.
