Permakultūras saimniecības Lībnieki īpašnieki Gunta un Andris Blūmfeldi kādreizējos «džungļus» dažu gadu laikā pārvērtuši sakoptā sētā, kur liek lietā intuīciju un seko nevis cilvēku, bet dabas likumiem
The post Daba ir gudra appeared first on IR.lv.
Lībnieku māju zīmi rotā ozola un saules simboli. Pirmais veltīts saknēm un piederībai savai zemei, otrais — «jo mēs esam atvērti, saulīte arī nešķiro cilvēkus un spīd visiem», sirsnīgi stāsta saimniece Gunta Blūmfelde. Satiekoties esam apskāvušās un sākam «ekskursiju» pie teritorijas vārtiem. Tie gan šeit ir pavisam nosacīti. «Permakultūristi vispār ir atvērta tauta, citādi domājoši, brīvi. Mums nereti vaicā — kā jūs dzīvojat bez žoga, kas tā par lauku sētu bez suņa? Bet drošība ir katram pašam iekšā, ja tās nav, neviens suns neiedos! Mēs dzīvojam tā, lai nevienam nebūtu intereses šeit kaut ko laupīt. Esam atvērti — nāciet, ja jums vajag!»
Gunta ar Andri iepazinās 2016. gada 1. janvārī un jau tā paša gada 16. februārī iegādājās īpašumu. «Bijām satikušies divi dažādi cilvēki. Andris ir laucinieks, es — pilsētniece, bet tagad viss ir apgriezies kājām gaisā, jo Andris pilsētā strādā, bet es uz turieni tikpat kā nebraucu,» smaida Gunta un uzsver — viss, kas Lībniekos redzams, ir abu kopdarbs. «Bērni šeit principā netiek piesaistīti, jo abi uzskatām, ka bērns ir lolojams un atbalstāms, pabarojams, pamācāms un palaižams. Ja uzliksim važas kaklā un piesaistīsim savam īpašumam, tas tikai traucēs lidojumam.»
Pirms četriem gadiem Lībnieki, kas tagad viegli atrodami, izbraucot padsmit kilometrus no Ventspils, no ceļa vispār neesot bijuši pamanāmi. Iekoptā zālāja vietā valdījusi slīkšņa un gandrīz neizbrienami džungļi. No purvainās augsnes zem kājām līgojies pamats, tomēr nākamos saimniekus vieta piesaistījusi. Intuīcijas vadīti, izrakuši pa malām grāvjus — tā zeme sākusi elpot un sausēt, viss atrisinājies pats no sevis.
Vēlāk Gunta savas omammas dokumentos atklājusi, ka viņas senčiem piederējis īpašums tepat blakus esošajā Cirpstenē — iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc vēsturisko nosaukumu saglabājušie Lībnieki šķituši tik tuvi. «Neviens mūs te nepazina! No apkārtējiem sākām dzirdēt — ahā, kārtējie biezie nopirkuši īpašumu, nez kas tur notiks…» atceras Gunta. Lai apgāztu nezināšanā balstītos aizspriedumus, viņa sākusi aicināt cilvēkus ciemos, rīkot dažādus pasākumus, iepazīties, veidot draudzīgas saiknes. Pagalma malā ierīkots laukums ar ugunskuru kopējai zupas vārīšanai.
Permakultūrai, kam Blūmfeldi pievērsušies, nav viegli atrast vienu definīciju. Tomēr nebūs melots, sakot, ka tā ietver pašpietiekamu, ekoloģisku un ilgtspējīgu dzīvesveidu. Tā paģēr paļaušanos uz dabu un nepretošanos tās likumiem. Vienlaikus permakultūra ir vesela filozofija, kas apvieno domubiedrus ne tikai dārza, bet arī dzīves plānošanā.
«Atnākot šeit, virziens vēl nebija pilnīgi skaidrs. Taču viens no permakultūras principiem ir vērot, konstatēt un rīkoties, balstoties uz jau esošo, nevis uzrasties un būvēt sazin ko,» teic Gunta. Viņa ātri vien sapratusi, ka tieši permakultūras ceļš ir īstais. Paviesojusies festivālos un tikusies ar domubiedriem, pamazām nākusi pie dažādām «apjausmām», tomēr lielākoties tās radušās Lībniekos uz vietas.
Gunta uzsver, ka permakultūrā Latvija nevar līdzināties ne Amerikas Savienotajām Valstīm, ne Šveicei vai Vācijai, kur tā ir pacelta gandrīz «zinātniskā līmenī». Mums ir jāpielāgojas vietējiem apstākļiem. Kamēr pastaigājamies pa teritoriju, Gunta izrāda vietu, kur dienvidu pusē taps meža dārzs — ar zemākiem un augstākiem augiem, krūmiem, kociņiem. «Mežā neviens nemēslo, nelaista, nerušina, viss pats dabīgi veidojas,» viņa stāsta un piemin permakultūrai raksturīgos septiņus stāvus. «Varbūt beigās palaidīsim kādu liānu,» Gunta smaida. Tomēr viņa netiecas sekot stingriem uzstādījumiem, drīzāk uzskata — daba pati ir gudra un ieklausīšanās vērta. Viņai īsta permakultūra nozīmē galvenokārt to, ka «cilvēks ir iededzies savā lietā, viņš ir par zaļu zemi, par augiem, kukaiņiem».
Nav runa par «vienu salmu vairāk vai mazāk», dārzniece atsaucas uz permakultūras piekritējiem raksturīgo paņēmienu izklāt dobes ar pērno zāli. To dara, lai zemi uzlabotu, mitrinātu, pasargātu augus no karstuma. «Esmu bijusi tādā permakultūras sētā, kur burtiski līgojos sienā! Jautāju — kas notiek ar žurkām? Ir un kļūst arvien vairāk! Cilvēks ir uztaisījis riktīgu žurku midzeni! Tāpēc arī ar mulču jābūt uzmanīgiem, jāskatās, ko dari un cik,» Gunta iesaka.
Viņai pašai gan žurkas pat nākušas talkā — no komposta kaudzes pa kurmju alām aiznesušas un «iesējušas» ķirbju sēklas, kas, negaidītā vietā izdīgušas, nu jau dod ražu. «Brīnišķīgi!» priecājas dārzniece. Viņa ar dzīvo radību nekaro un arī kurmjiem liek mieru. «Ja kurmis ir klāt, tas nozīmē, ka zeme veseļojas, veidojas pareizs mikroklimats. Par velti viņš savu ceļu nerok!»
Pirmās Blūmfeldu dārzā tika iestādītas ēdamlietas, dažādi dārzeņi, pākšaugi, augļi un ogas. Viņiem ir svarīgi spēt nodrošināt sevi ar pārtiku, būt pēc iespējas neatkarīgākiem. Tas esot iespējams tikai laukos. «Pilsētā jutos kā šaurā kastītē, dzīvoju noteikumos. Tur var atrast vienu izklaidi, otru, bet kopumā pilsētas dzīve ir ilūzija, tur nav nekā īsta. Laukos ir jātiek galā ar sniegu, ar ūdeni, malku. Te paveras pavisam cita, reālā dzīve!»
Pirmos četrus mēnešus pāris nodzīvoja dārza malā esošajā vagoniņā, jo māja bija gaužām sliktā stāvoklī. «Tā ka nesakiet, ka pēc piecdesmit cilvēks ir konservatīvs, piezemēts, viņam viss ir un vairs nekas nav vajadzīgs. Nē! Pārdodiet visu, izdaliet — tā, kā mēs to izdarījām — un sāciet dzīvi no jauna!» mudina Gunta. Viņa spēku rod kustībā un Lībniekos ir «trakākā» ideju ģeneratore. Savukārt Andris viņu atbalsta, ir galvenais «akmeņu dresētājs» un rūpējas par saimniecības tehnisko pusi.
Daudzas ierosmes saimniece smēlusies populārajā grāmatā Gajas dārzs. Pēc tās tapusi gan ērti uzturama dārzeņu dobe lapas formā ar galveno taciņu un no tās izejošām vagām, gan spirālveida garšaugu dobīte. Permakultūrā tā ierasti tiek veidota kā tornis, tomēr šeit piejūras klimata dēļ saglabāta tikai raksturīgā forma. Ziemeļu pusē sastādīti tie augi, kam vajag mitrumu un ēnu, lociņi, maurloki, selerija. Dienvidu — «siltummīļi» rozmarīns, vērmele, estragons, mārsils.
Savulaik Gunta daudz iemācījusies no vecmāmiņas, kas nodarbojusies ar stādaudzēšanu. Vecās lapas un lakstus ierok atpakaļ zemē. Maina augus vietām, lai tie saņemtu pēc iespējas vairāk vērtīgo barības vielu. Zirņi sākuši ražot jau divreiz gadā, dilles — trīs. Nekāda ķīmija šeit izmantota netiek. Pat sienu saimnieki neņem no apkārtējām apmiglotajām lauksaimniecības zemēm, bet tikai no pašu appļautā dārza un grāvjiem. «Kas tu par permakultūristu, ja lieto mikroelementus!»
Stādījumus Gunta laista ar nezāļu vircu. «Norauju zaļās nātres, iemetu ūdens tvertnē un pēc trim dienām sāku liet. Nātre ir bagātīgs dzelzs avots, tā momentā iedod gribu augt. Pienenēm, vērmelēm, baldriānam ir pavisam cita iedarbība. Rūgtvielas stimulē veidot ziedus, augļus.» Pērn rozēm uzbrukušas rožvaboles. Gunta tās pārsteigusi ar kārtīgu vērmeļu novilkumu, un kukaiņi pazuduši. «Negrauzīs taču rūgtu ziedu!» dārzniece pasmejas.
Kad Blūmfeldi ieradušies Lībniekos, puķu šeit nav bijis. Nu no citu dārzu īpašnieku atdotajām ziemcietēm izveidota prāva dobe. Krāšņās saulespuķes iesētas par prieku putniem un vienlaikus arī pasargā dārzu no vēja brāzmām, bet smaržīgais rožu pudurs iestādīts par godu Latvijas simtgadei. Citādi gandrīz viss, kas dārzā atrodams, izmantojams arī saimniecībā. Pat no šobrīd košā, ziedošā amaranta vēlāk varēs vārīt putru.
Ienākot istabā, ievēroju, ka pērn Gunta saņēmusi Vārves pagasta pārvaldes pateicību «par permakultūras saimniecības izveidi un tās popularizēšanu». Saimniecei pašai gan tā neko daudz nenozīmējot. «Bet tad, kad iebrauc sētā hipiju busiņš, no tā izlec meitene kleitiņā basām kājām, skrien un saka: «Labdien, es gribu kaut ko garšīgu!», tad ir momentā sirdī siltums. Vai kad divi sirmi vācieši, ar riteņiem apceļojot Latviju, piestāj piesēst uz mūsu soliņa. Kolosāli! Cilvēki, kas pazīst permakultūras jēdzienu, zina, ka var ieiet jebkurā sētā pasaulē, viņiem nerīdīs virsū suni, neuzbļaus, pieņems, pabaros un izmitinās. Tā ir tā vērtība!»
Foto — Lauris Aizupietis
Lepnums, pēc Blūmfeldu domām, nav tikums, taču, izvēloties, kas dārzā sagādājis vislielāko prieku, saimnieki piemin pazemes siltumnīcu. Tā veiksmīgi izmantots vecais, izārdītais grāvis, bet gurķi, tomāti un pipari ieguvuši tīkamu mikroklimatu un bagātīgajā kompostā aug griezdamies. «Pirmajā gadā bija tādi džungļi, ka ieiet nevarēja!» dārznieki pasmejas.
The post Daba ir gudra appeared first on IR.lv.
