Burves ar aptraipītām rokām: sieviešu sliktās uzvedības problēmas literatūras radīšanā

Eseja

The post Burves ar aptraipītām rokām: sieviešu sliktās uzvedības problēmas literatūras radīšanā appeared first on IR.lv.

Mani pēdējā laikā aizvien vairāk māc sajūta, ka rakstniekiem nevajadzētu lasīt lekcijas — ne tikai tāpēc, ka to gatavošana pārlieku līdzinās mājasdarbu pildīšanai, bet arī tāpēc, ka rakstniekiem patiesībā nav nekāda īsta kompetenču lauka, ja neskaita, protams, viņu aroda stiķus, ko tie parasti apspriež nelabprāt. Sakot, ka rakstniekiem nav nekāda īsta kompetenču lauka, es viņus nepazeminu, bet gan norādu uz acīmredzamo. Rakstnieki, jo īpaši prozaiķi, ir vieni no pēdējiem dižajiem erudītiem. Ja es būtu zobārste, kas uzrunā citus zobārstus, vai santehniķe starp santehniķiem, no manis, iespējams, varētu kaut ko iemācīties. Taču patlaban — ko gan es tādu varētu pasacīt, ko jūs jau klusībā nezināt? Tomēr, būdama rakstniece — un neraugoties uz to, ka starp rakstnieku dieviem un aizstāvjiem ir gan daiļās mūzas, gan negodīgais krāpnieku un zagļu dievs Merkurs —, es bieži, vismaz iztēlē, nonāku tādās situācijās, ko uzskatu par nosodāmām. Tā nu es šeit sniedzu ja ne lekciju, tad vismaz kaut ko, kas, acis piemiedzot, var tikt par tādu uzdots.

Mana priekšlasījuma nosaukums ir Burves ar aptraipītām rokām, bet apakšvirsraksts: Sieviešu sliktās uzvedības problēmas literatūras radīšanā. Laikam man būtu vajadzējis rakstīt «romānu radīšanā», jo šobrīd esmu jūsu priekšā savā romānistes veidolā. Sieviešu sliktā uzvedība, protams, var parādīties arī liriskajā dzejā, taču ne pārāk izvērsti. Kāds man vaicāja, vai aptraipītība mana teksta nosaukumā saistīta ar vecuma plankumiem. Vai mana lekcija vēstīšot par agrāk aizliegto, taču pašlaik kvēloši aktuālo tēmu — menopauzi, bez kuras mana sievieštēmu kolekcija būtu nepilnīga? Tā nu steidzos piebilst, ka manam virsrakstam nav nekāda sakara ar vecumu. Tas neattiecas ne uz vecuma, ne jaunības plankumiem, sauktiem arī par pinnēm. Virsraksts dod mājienu par visslavenākajiem traipiem, neredzamiem, bet nedzēšamiem pleķiem uz ļaunās lēdijas Makbetas rokām. «Traips» kā vaina, «traips» kā asinis, «traips» kā «pazūdi, nolādēts!». Lēdija Makbeta bija aptraipīta, Ofēlija neaptraipīta. Abas ņēma nelabu galu, taču atšķirība ir milzīga.

Pavisam drīz nonākšu pie šīm aptraipītajām sievietēm. Taču vispirms, ar jūsu atļauju, tiksim galā ar pāris pamatlietām, kas var aizskart jūsu inteliģenci, toties cītīgi balsta manējo, palīdzot paturēt prātā, kas pašai īsti jādara. Ja izrādītos, ka es kādu laiku jau trencu beigtus zirgus, lopiņus, kuri jau sen kādos laimīgos, bet nošķirtos aplokos ir atsvabināti no sāpēm, ļaujiet man jums pastāstīt, ka tie zirgi patiesībā nav vis beigti, bet aulekšo apkārt tikpat mundri kā vienmēr. Kā es to zinu? Lasu ienākošās vēstules. Un reizi pa reizei klausos jautājumos, ko cilvēki man uzdod gan intervijās, gan jautājumu un atbilžu cēlienos pēc lasījumiem. Jautājumi, par kuriem es te spriedelēju, attiecas uz to, ko īsti rakstniekam vajadzētu darīt un kā pieklātos uzvesties tēliem viņa romānā. Ir tāda izplatīta indeve — vērtēt romāna varoņus, it kā tie būtu atnākuši uz darba interviju vai būtu tautas kalpi vai istabas biedri, vai kāds, kuru grasāties precēt. Ja drīkst, es uzsvēršu, ka romānu varoņi noteikti nav nekas no minētā; ja kāds pierādītu pretējo, mēs visi būtu pamatīgā ķezā. Kas tad tie īsti ir, un kā mums vajadzētu ar tiem sarunāties, kad tāds mirklis pienāk? No manas lappuses malas skatoties (kad es ķeros pie darba, tā ir tukša), vaicāju, kā man rīkoties, tos radot un veidojot? Tas raisa citu jautājumu: kas vispār ir romāns? Tikai ļoti liels muļķis sniegtu uz šo jautājumu galīgu un negrozāmu atbildi. Atliek tikai uzlūkot vairāk vai mazāk acīmredzamo faktu, ka tas ir prozas naratīvs tādā garumā, kas turpinās tālāk par virsraksta lappusi, nebūdams patiesība, bet cenzdamies pārliecināt lasītājus, ka ir. Un, kā jau teicu, Merkurs ir viens no tā patroniem, un visi rakstnieki arī bez tā ir blēži.

Taču reizēm, kad esmu lasītāja pusē, tātad starp tiem, kuri uzticas, es apjūku pamanījusi, ka šie ļaudis neattiecas pret mani ar pienācīgajām aizdomām. Viņi nemetas slēpt sudrablietas un neapšauba manu apgalvojumu, ka esmu uzradusies, lai salabotu telefonu, kaut arī viņiem vajadzētu to apšaubīt. Tā vietā viņi ar vislielāko laipnību aicina mani savā dzīvojamajā istabā un gaida, ka es uzvedīšos kā senlaiku ceļojošā sludinātāja un astrologa apvienojums, kas atrisinās viņu problēmas. Mēs, mākslinieki blēži, kaut kādā mērā vēstām patiesību, taču, kā norādījusi Emīlija Dikinsone, mēs sakām taisnību, «bet ne uzreiz»¹. Runājot aplinkus, mēs atrodam ceļu ārup.

Tā nu šeit, lai būtu vienkāršāk, sniegšu sarakstu ar lietām, kas romāns noteikti nav.

Romāns nav socioloģijas mācību grāmata, lai gan tajā atrodamajām dzīves daļiņām jābūt neapšaubāmām. Ja romānā minēts cepeškrāsns tīrīšanas līdzeklis, tad tādam līdzeklim noteiktā laikā ir jābūt pastāvējušam; krupjiem romāna iedomu dārzā jābūt īstiem krupjiem, bet dārzam tas nebūt netraucē būt iedomātam. Starp citu, tas nemaz nav arguments senlaiku reālisma labā, kas pārāk daudz ko atstāj ārpus ievērības.

Romāns nav arī politisks līgums, lai arī politika — cilvēku varas struktūru atklāšanas ziņā — tam ir piederīga. Ja romāns radīts ar vienu mērķi — pievērst mūs kaut kam, vai tā būtu kristietība, kapitālisms, ticība laulībai kā vienīgajai atbildei uz jaunavas lūgšanām vai feminisms —, mēs, visticamāk, ātri vien to apjautīsim un dumposimies pret to. Kā reiz atzīmēja Andrē Žids, «Slikta literatūra nereti top, viscēlāko jūtu vadīta». Nav jau tā, ka «politika» nevar būt romāna saturs. Viens no maniem mīļākajiem 19. gadsimta romāniem ir Zolā romāns Germinal, otrs — Džordža Eliota Midlmārča, tie abi ir acīmredzami politiski darbi. Ja man būtu jānosauc vēl trešais, tas būtu Kalnu aukas, kurā vispār nav nekādas uzskatāmas politikas, lai arī to var caurcaurēm lasīt kā nepakļāvības piemēru. Jau teicu, romānisti ir mulsinoši radījumi.

Un romāns nav pavārgrāmata; tas nesniegs recepti, kā nodzīvot veiksmīgu dzīvi, lai gan ir romāni, kuri tādi varētu šķist. Vai Lepnums un aizspriedumi ir par to, kā saprātīga 19. gadsimta vidusšķiras sieviete var nomakšķerēt atbilstošu vīrieti ar labiem ienākumiem, kas tad arī ir labākais, uz ko var dzīvē cerēt, ņemot vērā viņas situācijas diktētās robežas? Savā ziņā tā ir. Taču ne jau pilnībā.

Romāns nav morāles traktāts. Tā varoņi nav labas uzvedības paraugi; ja tie būtu, mēs tādu romānu, domājams, nelasītu. Un tomēr romāns ir nesaraujami saistīts ar morāles jēdzieniem, jo tas ir par cilvēkiem, un cilvēkiem ierasts rīcību dalīt labā un sliktā kategorijās. Romāna varoņi cits citu vērtē un tiesā, un lasītājs tiesā varoņus, tomēr romāna veiksme nav atkarīga no lasītāja sprieduma, ka varonis ir nevainīgs. Kā sacīja Kītss, Šekspīram bija vienlīdz liela patika radīt gan nelieti Jago, gan virtuozo Imodženu. Es teiktu — nē, es pat labprāt saderētu uz naudu —, ka jūs drīzāk zināt, kurā lugā ir Jago.

Bet, tāpat kā romāns nav politiska deklarācija, pavārgrāmata, socioloģijas rokasgrāmata, pareizas morāles atveids, tas nav arī tīrs skaistums, māksla mākslai, un tas nav šķirts no reālās dzīves un tās sociālajām vai psiholoģiskajām pretrunām. Tas nevar iztikt bez formas koncepcijas — un arī bez struktūras, tas tiesa —, taču koncepciju saknes iestiepjas dubļos. Tās var izdzīt piemīlīgas un liriskas puķes, protams, taču šīs puķes tik un tā būs nākušas no savu jēlmateriālu jēluma. Romāni ir darināti valodā, un valoda, būdama cilvēciska, ir juceklīga. Romāns ir mīklains un daudzšķautņains nevis tāpēc, ka tas būtu izvirtis (lai arī tikpat labi tāds var būt), bet gan tāpēc, ka tas mēģina aptvert un izzināt to, ko vispārināti saucam par cilvēciskumu kā esības stāvokli. Šo izzināšanu veic, lietojot mediju, kas ir vēl slidenāks par vis-
glumāko juristu, staipīgs kā senlaiku bikšturi, grūti atšifrējams kā saldināta želatīna bļoda, proti, pašu valodu.

Ļaujiet man jūs iepazīstināt ar dažām problēmām, ar ko saskaras praktizējošs romānists. Vai, precīzāk, praktizējoša romāniste, sieviete, lai gan tālāk minēto tikpat labi var attiecināt arī uz nevainīgāko dzimumu. Literatūras kritiķi parasti sāk ar tekstu. Tad tie pievieno tekstam jautājumu, uz ko cenšas atbildēt: «Ko tas nozīmē?» Tas ir visparastākais un visgrūtākais jautājums. Turpretī romānu rakstot, sāk ar baltu lapu, kam vienkārši uzdod jautājumus. Jautājumi gan ir citādi. Rakstnieki vaicā nevis «ko tas nozīmē?», bet gan — «vai tas ir īstais vārds, īstais teikums, īstā rindkopa»? Kritiķi jautā: «Kas notiek?» Savukārt rakstnieki: «Kas notiek pēc tam?» Kritiķi: «Kāds stāsts šis ir?» Rakstnieki: «Kādam šim stāstam vajadzētu būt?» Kritiķi: «Vai tas ir ticami?» Romānisti: «Kā lai panāku, ka viņi notic?» Romānu rakstnieks, atbalsojot slaveno Māršala Maklūena teicienu, ka māksla ir tas, ar ko var tikt cauri, vaicā: «Kā lai izkuļos no situācijas?», itin kā romāns pats par sevi būtu kaut kas līdzīgs bankas aplaupīšanai. Savukārt kritiķim, to vērojot, visai bieži gribas izsaukties: «Nē, tā vis neies cauri!», it kā viņš būtu policists, kurš apcietina laupītāju.

Īsi sakot, romānu rakstniekiem jārod atbildes uz dažādiem jautājumiem. Kādu stāstu es izvēlos stāstīt? Vai tas ir traģisks, komisks, melodramatisks, vai varbūt tajā ir pa druskai no visa? Kā man to stāstīt? Kas būs tā centrā, un vai šis «kāds» būs a) apbrīnojams vai b) nebūs apbrīnojams it nemaz? Un, nenovērtējot šo jautājumu par zemu, vai romānam būs laimīgas vai nelaimīgas beigas? Lai ko jūs rakstītu, lai kādu žanru un stilu izvēlētos, liktu lietā lētu formulu vai izsmalcinātu eks-perimentu, jums tik un tā rakstīšanas gaitā būs jāatbild uz šiem eksistenciālajiem jautājumiem. Un, ja jūs neatrisināsiet lasītāju ieinteresēšanas problēmu — nu, vismaz dažu lasītāju —, jums nebūs it neviena.

No šī visa izriet, ka stāstam, pie kā ķeraties, ir jāietver kāds konflikts, jābūt spriedzei. Izklausās kā scenāriju rakstīšanas ievadkurss, tomēr tā ir balta patiesība. Noliksim sievieti vēstījuma centrā un paskatīsimies, kas notiek, paturēdami prātā, ka māksla ir tas, ar ko var tikt cauri — tas ir, vispirms jums ir jāievilina tajā lasītājs —, un ka vajadzīgs konflikts un spriedze.

Te nu rodas nākamie jautājumi. Vai konflikta pamatā būs daba? Vai varone ir pazudusi džungļos, ierauta vētrā, vai to apdraud haizivis? Šādā gadījumā jums top piedzīvojumu romāns, un varones uzdevums ir izbēgt vai darīt ko citu, lai pieveiktu čūskas vai kas nu tas būtu, izrādot drosmi un ļaujot sevi piemeklēt veiksmei, vai uzvarēt citu gļēvulību un muļķību. Ja stāstā ir arī vīrietis, sižets var skriet dažādus ceļus. Viņš var būt glābējs, ienaidnieks, cīņubiedrs, seksbumba vai kāds, kuru izglābj sieviete. Reiz, sensenos laikos pirmā iespēja būtu daudz sastopamāka, tas ir, lasītājaprāt, daudz ticamāka, taču laiki ir mainījušies, māksla ir tas, ar ko varat tikt cauri, un kopainā ir parādījušās arī citas iespējas.

Kosmosa iekarotāju stāsti ir līdzīgi, tajos draudi nāk no ārpuses, un varoņa mērķis, vai to izdodas sasniegt vai ne, ir izdzīvošana. Kara stāstos jau vispār galvenais ir ārējs apdraudējums.

Vampīru un vilkaču stāsti ir sarežģītāki, spoku stāsti tāpat. Tajos draudi uzglūn no ārpuses, jā, taču apdraudējums var būt arī varoņa paša psihes otra daļa. Henrijs Džeimss Skrūves pagriezienā un Brems Stokers Drakulā lielā mērā risinājuši šādus slēptus jautājumus, un abi darbi izspēlē arī sievietes seksualitātes jautājumus. Reiz visi vilkači bija vīriešu kārtas, bet visi sieviešu kārtas vampīri, izņemot Šeridana Le Fanjū radīto Karmillu, bija vīriešu dzimuma vampīru atvasinājumi. Taču tagad ir gan sievietes vilkaces, gan sievietes galvenajās asinssūcēju lomās. Grūti teikt, vai tas ir labi vai slikti.

Detektīvi un spiegu romāni var ietvert dažādus elementus, taču tie noteikti nevar iztikt bez kāda nozieguma, bez noziedznieka, pakaļdzīšanās un patiesības atklāšanas darba izskaņā. Te nu atminamies, ka visi izmeklētāji reiz bija vīrieši, taču patlaban lielā cieņā ir izmeklētājas, un es no sirds ceru, ka laiku pa laikam viņas uztin uz īkšķa kādu sīku kamolīti svētās Mis Mārplas piemiņai. Mēs dzīvojam laikā, kurā robežas pārkāpj ne tikai dzimte, bet arī žanrs, tāpēc visu minēto var droši mest vienā mucā un labi samaisīt.

Vēl gan pastāv arī grāmatas, ko sauc par «nopietno literatūru» un kuru fokusā nav ārējais apdraudējums, taču kaut kādā mērā draudi var pastāvēt — drīzāk gan varoņu savstarpējās attiecībās. Un šī nu ir lieta, kas padara visus jautājumus patiesi sarežģītus. Kā jau ieminējos, romāna saknes ir dubļos, un starp šiem dubļiem ir arī vēsture. Viens no neseniem vēstures strāvojumiem ir sieviešu tiesību kustība, un tā ir gan ietekmējusi veidu, kā cilvēki lasa, gan iespaidojusi to, ar ko iespējams izlīdzēties mākslā. Dažas no šīm ietekmēm ir nākušas par labu: veselas dzīves jomas, kas reiz tikušas uzskatītas par neliteratūriskām vai subliterārām, piemēram, problemātiskā mājkopības daba vai slēptās dzīles, ko atklāj būšana par māti vai par meitu, vai agrāk aizliegtie incesta un bērnu seksuālas izmantošanas temati, ir tikuši šaipus tai demarkācijas līnijai, kas šķir aprakstāmo no neaprakstāmā. Citas lietas, tādas kā Pelnrušķīšveidīgas stāstu beigas, kur meitene apprec Daiļo Princi un dzīvo kopā laimīgi līdz mūža galam, sāk uzdrošināties apšaubīt. Kā man teica kāda lesbiešu rakstniece, vienīgais laimīgais sižets, kādu viņa varot iztēloties, ir tāds, kurā meitene satiek meiteni un paliek ar meiteni kopā. Taču tas bija pirms 15 gadiem, un pat tas romantikas zieds ir noziedējis.

Lai neiedzītu jūs pārlieku dziļā depresijā, ļaujiet man vēlreiz uzsvērt, ka manis teiktais nenozīmē, ka jums nav iespējams rast laimi kopā ar lielisku vīrieti, lielisku sievieti vai lielisku kanārijputniņu; gluži tāpat kā, radot sliktas sievietes, grāmatas varones, nevajadzētu atņemt iespējas visām sievietēm. Ja grāmatas varoņi vīrieši atstātu tādu pašu iespaidu uz vīriešiem reālajā dzīvē, viņiem visiem nekavējoties vajadzētu tikt deprivileģētiem. Un mēs runājam par to, ar ko mākslā var tikt cauri, tātad par to, ko jaudājat padarīt ticamu. Kad Šekspīrs rakstīja sonetus tumšmatainajai mīļākajai, viņš ar to nenorādīja, ka blondīnes būtu neglītas; viņš tādējādi tikai oponēja idejai, ka vienīgi blondīnes ir skaistas. Eksperimentālajā literatūrā ir tendence iekļaut tos, kas līdz šim ir izslēgti, un tas nereti mēdz padarīt smieklīgas tās konvencijas, kas tik tikko vēl steigušās laikam pa priekšu.

Tāpēc beigu veidols, vai tas būtu laimīgs vai ne, ir saistīts ar to, kā cilvēki dzīvo. Šajā jomā gan ir liela iespēja dažādībai, un galu galā viss šajā dzīvē beidzas ar nāvi, kas romānā gluži nebūs tiesa. Romāna beigas ir atkarīgas no literārajām konvencijām, kam rakstīšanas brīdī seko vai kuras nograut cenšas romāna autors. Pelnrušķītē sastopamās laimīgās beigas literatūrā vēl arvien pastāv, taču nu tās lielā mērā ir pārcēlušās uz žanra romāniem, piemēram, Arlekīna mīlasstāstiem.

Apkopojot dažus no literārajiem sieviešu kustības ieguvumiem, redzam, ka tā padarījusi sižetus iekļaujošākus, pamatīgi paplašinājusi parametrus, kas rakstniekiem pieejami un lietojami gan valodā, gan romāna raksturā; likusi padziļināti izzināt, kā dzimšu attiecībās tiek īstenota vara; atklājusi, cik daudz no iepriekš dotā ir sociāls konstrukts ,— tātad daudzpusīgi izpētījusi dažādas līdz šim noslēpumainas pieredzes teritorijas. Taču, kā jau tas notiek ar katru politisku kustību, kas dzimusi no patiesas apspiestības — es uzsveru, patiesas apspiestības —, arī šajā kustībā tās pirmajos desmit gados bija tendence polarizēt morāli atkarībā no dzimtes. Tas nozīmē, ka sievietes piepeši bija iepriekšdoti labas un vīrieši slikti. Lai sadalītu šo tēmu pa frontes līnijām, jānosaka skaidri: sieviete, kura guļ ar vīrieti, guļ ar ienaidnieku; sieviete, kura staigā augstpapēžu kurpēs un krāsojas, uzreiz kļūst par aizdomās turamo; visi trūkumi, kādi sievietēm var piemist, ir patriarhālās sistēmas vaina un tiks novērsti, tiklīdz sistēma būs gāzta; un tā tālāk.

Šāda polarizācija var būt noderīga dažām politiskās sistēmas fāzēm, taču romānu autoriem un autorēm tā visbiežāk sagādā tikai nepatikšanas. Ja romānu rakstniece tajā laikā bija arī feministe, viņa varēja attapties, cenzēdama pati savas literārās izvēles; ja līdz tam nenonāca, tās šā vai tā bija jūtami ierobežotas. Vai visām romānu varonēm vajadzētu būt nevainojamām un neaptraipītām dvēselē; vai tām jācīnās pret vīriešiem apspiedējiem, jābēg no tiem vai jāiet bojā? Vai vienīgais paliekošais sižets būtu Perils of Pauline, kur varējām sastapt miriādēm visādu ūsas virpinošu biedējošu tipu, taču neviena varoņa, kas no tiem glābtu? Vai ciešanas pierāda, ka esat labiņais? Un, ja tā — padomājiet par to —, vai tad sieviešu līdzšinējais ciešanu vezums nav viņām pat izdevīgs? Vai mēs nenonācām situācijā, kurā sievietes nevarēja izdarīt neko sliktu, bet kāds kaut ko sliktu varēja izdarīt ar viņām? Vai tā nebija iekrišana tajās pašās lamatās, kurp ved arī senais skaitāmpants: meitenes, tās ir no cukura un kanēļa, un visām lietām, kas ir jaukas, bet puikas no kabatas nazīšiem, gliemjiem un kucēnu astēm? (Piedodiet man šo fallisko simboliku!) Vai sievietes atkal tiek nolemtas alabastra pjedestālam, kas ļoti iemīļots bija Viktorijas laikmetā, kad sievietes, būdamas labākas par vīriešiem, deva vīriešiem tiesības būt tik aizkustinoši un tīksminoši sliktākiem, bez mitas skandējot, ka viņi tur neko nevar padarīt, jo tāda ir viņu daba? Sievietes bija lemtas mūžīgai tikumībai, gatavās labestības sālsraktuvju verdzenes! Cik nejēdzīgi.

Protams, feministiskā analīze padarīja sieviešu tēliem pieejamus vismaz dažus uzvedības veidus, kas vecajā, pirmsfeministiskajā uzskatā tiktu uzskatīti par sliktiem, taču jaunajā bija pat uzslavu cienīgi. Romāna varone drīkstēja sacelties pret sabiedrības ierobežojumiem gan seksuālā veidā, gan citādi, vairs nejūtoties spiesta tāpēc mesties zem vilciena. Viņa varēja domāt neiedomājamo un teikt to, ko iepriekš teikt nedrīkstēja; viņa varēja nepakļauties varai; viņa drīkstēja just un izpaust sāpes un dusmas. Sieviete drīkstēja darīt jaunas labas vai sliktas lietas, piemēram, pamest vīru vai pat atstāt novārtā bērnus un doties dzīvot kopā ar citu sievieti. Tāda rīcība un tādas emocijas saskaņā ar jaunā laika morāles termometru it nemaz nebija sliktas. Tās bija labas, un sievietes, kas tā rīkojās vai juta, bija pelnījušas atzinību. Neesmu pret tādiem sižetiem; es tikai negribētu domāt, ka tie ir vienīgie.

Un bija arī noteikti aizliegumi. Piemēram, šaubos, vai maz bija atļauts runāt par sievietes tieksmi pēc varas, jo vai tad sievietēm gluži dabiski nebija jābūt nelokāmām un vienprātīgām egalitārisma piekritējām? Vai bija iespējams pievērsties atbaidošajai attieksmei, kāda sievietēm mēdz būt citai pret citu, vai meitenēm — pret citām meitenēm? Vai aplūkot septiņus nāves grēkus sieviešu versijās — atgādināšu, ka tie ir lepnums, dusmas, iekāre, skaudība, savtīgums, mantrausība un slinkums —, neriskējot tikt uzskatītai par antifeministi? Vai tomēr vissīkākais šo lietu pieminējums — lai arī mēs labi zinām, ka tās pastāv — liecinātu par palīdzību un atbalstu ienaidniekam, kas, skaidrāks par skaidru, ir vīrišķās varas struktūras? Vai tomēr katram gadījumam pašaut plaukstu mutei priekšā, lai nepateiktu nesakāmo, pat ja nesakāmais ir mainījies? Vai mums bija lieku reizi jāieklausās savās mātēs, kuras vilka: «Ja nevari pasacīt neko labu, nesaki neko»? Vai vīrieši jau nav gadsimtiem apvainojuši sievietes gana smagi? Vai mums nevajadzētu uzbūvēt tādu kā klusuma mūri apkārt sieviešu nelāgajām īpašībām vai vismaz paskaidrot tās, sakot, ka pie visa vainīgs Lielais papucis, vai, kas arī nav izslēgts, Lielais mammucis? Lielais mammucis, šis patriarhāta balsts, šis pronatālists kā koncepts sāka krist uz nerviem 70. gadu feministēm, lai arī mātes tika mazliet attaisnotas tad, kad vairākas feministes pašas kļuva par mātēm. Vai sievietes vajadzētu homogenizēt — viena sieviete ir tāda pati kā citas sievietes — un atņemt tām brīvo gribu, kā tas notiek, kad izskan apgalvojums «patriarhāts lika viņai tā rīkoties»? Citiem vārdiem sakot, vai vīriešiem vienmēr pienākas paši sulīgākie kumosi romānā?

Literatūra nav iedomājama bez sliktas uzvedības, kā atklāsiet pēc minūti garām pārdomām vai pēc Semjuela Ričardsona apbrīnojami garlaicīgā labiņās uzvedības romāna Sers Čārlzs Grendisons lasīšanas. Vai tiešām visa sliktā uzvedība lai būtu paredzēta vīriešiem? Vai uz skatuves jāpaliek tikai Jago un Mefistofelim, bet Īzebelei un Mēdejai, Dalilai, Gonerilai un Reganai, un traiprokainajai Lēdijai Makbetai, un Raidera Hegārda spēcīgajai superfemme fatale no romāna Viņa vajadzētu pazust mūsu skatienam? Es ceru, ka ne. Sieviešu tēli mostas; atgūst nakti. Pirmām kārtām jau atgūst Nakts Karalieni. Tas ir lielisks gabals, kurš pelnījis revīziju.

Gribu atkal uzsvērt: es vienmēr esmu zinājusi, ka pastāv arī suģestējošas ļaunu sieviešu lomas. Viens ir tas, ka piecu gadu vecumā tiku aizvesta noskatīties Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus. Nepievērsīsim uzmanību rūķīšu protestantiskajai darba ētikai; nedomāsim par pedantisko mājkopību kā tikumiskuma motīvu. Nedomāsim par to, ka Sniegbaltīte ir vampīrs. (Ikviens, kurš guļ stikla zārkā un nesadalās, un tad atkal atdzīvojas, visticamāk, tāds ir.) Domāsim par to, kā var sastingt, skatoties ainu, kurā ļaunā karaliene iedzer burvju dziru un maina veidolu — tieši tā sastingu es. Kāda vara; kādas neizsakāmas iespējas!

Un vēl man sanāca saskarties ar pilnīgām, nepiegludinātām Grimmu pasakām viegli iespaidojamā vecumā. Kādu laiciņu pasakām nav diez ko labi klājies feministu acīs; daļēji tāpēc, ka tās tikušas pamatīgi nogludinātas, vadoties pēc maldīga priekšstata, ka maziem bērniem nepatiks drūmas lietas, un daļēji tāpēc, ka šīs paaudzes sievietes tikušas izraudzītas, lai iekļautos 50. gadu «princis baltā zirgā ir tavs mērķis» etosā. Tajā Pelnrušķītei un Ērkšķrozītei nav ne vainas, savukārt Jaunībā, kas devās pasaulē izpētīt, kas ir bailes — pasakā, kurā bija labi daudz pūstošu līķu, kā arī sieviete, kas izrādījās gudrāka par savu vīru — vaina bija gan. Taču arī daudzas no šīm pasakām sākotnēji stāstījušas un pārstāstījušas sievietes, un šīs nezināmās sievietes ir atstājušas savus nospiedumus. Šajās pasakās ir daudz visādu sieviešu tēlu. Pasīvās paimeitiņas, protams, taču turpat atrodamas arī piedzīvojumu kārās, dažādām spējām apveltītās sievietes, un arī lepnas, un arī slinkas, dumjas un skaudīgas, mantkārīgas un arī daudzas jo daudzas gudras sievietes, un vēl vesela plejāde ļaunu raganu (gan slēptu, gan atklātu); netrūkst arī ļauno pamāšu un nejauku, neglītu māsu, un viltus līgavu arīdzan. Stāstiem un tēliem piemīt milzīgs spēks, daļēji tāpēc, ka nav nekādu pievilktu sižeta līniju — vismaz tajās versijās, ko esmu lasījusi, naglu mucas un nokaitētās kurpes paliek neskartas —, un tāpēc, ka neviena emocija nav atstāta neparādīta. Atsevišķi ņemot, daudzi sieviešu tēli ir visai ierobežoti un divdimensionāli, taču, kopā ņemti, tie veido bagātīgu un piecdimensionālu ainu.

Sievietes, kuras rīkojas slikti, protams, var tikt pārvērstas pātagās, lai sodītu sievietes kā tādas, lai arī varbūt tam labāk noder paklausīgo sieviešu tēli. Iedomājieties Jaunavas Marijas kultu — jūs tik laba nebūsiet nekad. Un visas tās leģendas par sievietēm, kuras ir svētās un mocekles — uzzīmējiet raustītu līniju, noņemiet vienu ķermeņa daļu nost, un lūk, te jums būs svētuma iemiesojums. Patiesi laba sieviete ir mirusi sieviete. Tātad — ja jau esat tik laba sieviete, kāpēc esat vēl dzīva? Sievietes reiz tika apgādātas ar lērumu piesardzību sludinošu pasaku, kurās darbojās slikta uzvedība un sekoja skumīgas beigas kā brīdinājums palikt iekšā un nebāzt degunu laukā utt., u. t. jpr.

Taču negatīvās varones var arī darboties kā atslēgas durvīm, kas mums ir jāatver, un kā spoguļi, kuros redzam ko vairāk nekā tikai glītu seju. Viņas var pavērt ceļu uz morālās brīvības pētīšanu, jo visu iespējas ir bijušas ierobežotas, un sieviešu iespējas bijušas ierobežotākas nekā vīriešu, taču tas nenozīmē, ka sievietes nevar izdarīt izvēles. Tādi tēli var uzdot jautājumu par atbildību, jo, tiecoties pēc varas, ir jāuzņemas atbildība, un katrai rīcībai ir sekas. Es nemaz nesaku, ka ar šo visu ir jānodarbojas, šīs ir tikai dažas iespējas. Es arī neiesaku — tikai prātoju. Ja kaut kur ir aizšķērsots ceļš, ziņkārīgie prātos, kāpēc tas ir aizšķērsots un kur tas var vest, ja mēs pa to ietu, un nejaukās sievietes pēdējā laikā ir bijušas kā tāds aizšķērsots ceļš — nu, vismaz romānu rakstniecēm.

Par to rakstīdama, es atsaucu atmiņā dažādus slikto sieviešu tēlus — tos visus nav radījušas sievietes, tas tiesa, taču tie visi patlaban ir pieejami sievietēm, jo, ja tēls reiz ir uzrakstīts, to vienmēr var pārrakstīt no jauna. Lai atceramies Ročestera trako sievu Džeinā Eirā, Džīnas Rīsas pārrakstītu Plašajā Sargasu jūrā. Ja mēs tagad ņemtu un rakstītu uz tāfeles, varētu izveidot tādu kā tabulu: sliktās sievietes, kuras dara sliktu ar sliktu mērķi; labās sievietes, kuras dara labu ar labu mērķi; labās sievietes, kuras dara sliktu ar labu mērķi; sliktās sievietes, kuras dara sliktu ar labu mērķi, un tā tālāk. Taču šī tabula būtu tikai sākums, jo ir tik daudz iesaistīto faktoru. Piemēram, var nesakrist tas, ko par sliktu uzskata romāna varonis, lasītājs un autors. Arī motivācija, darbības un sekas var būt gluži atšķirīgas.

Taču ļaujiet man definēt caurcaurēm ļaunu personu kā tādu, kas vēlas darīt ļaunu pilnīgi savtīgu iemeslu dēļ un ar savtīgu mērķi. Sniegbaltītes karaliene tam atbilst gluži precīzi. Tāpat arī Regana un Gonerila, Līra ļaunās meitas. Maz varu teikt viņu aizstāvībai, varbūt tikai to, ka viņas, šķiet, bija pret patriarhālismu. Lēdija Makbeta slepkavību pastrādāja pat konvencionāli pieņemama iemesla dēļ — katrā ziņā korporatīvā biznesa aprindās tas noteikti tiktu atzinīgi novērtēts: viņa veicināja sava vīra karjeras izgausmi. Viņa maksā arī korporatīvas sievas cenu — iet pret savu dabu un tā rezultātā piedzīvo nervu sabrukumu. Īze-bele, starp citu, arī tikai centās iztapt savam untumainajam vīram; viņš atteicās ēst, iekams nebūs dabūjis valdījumā Nābota vīna dārzus, un tā nu Īzebelei nācās tikt vaļā no dārza īpašnieka. Sievišķa ziedošanās, es pat teiktu. Seksuālās izturēšanās bagāža, ar kādu ir apkrauts šis tēls, ir šausminoši milzīga, lai arī sieviete oriģinālajā stāstā nedara neko tiešā veidā seksuālu, tikai uzkrāso lūpas.

Mēdejas stāsts, savukārt, — tās, kuras vīrs Jāsons nolemj precēt jaunu valdnieci, un Mēdeja noindē līgavu un abus pašas bērnus — ir interpretēts dažādos veidos. Ir versijas, kurās Mēdeja ir ragana un infanticīdu veic, atriebes dzīta, taču Eiripīda luga ir pārsteidzoši neofeministiska. Tajā ir diezgan daudz sacīts par to, cik smagi ir būt sievietei, un Mēdejas motivācija ir cēla: viņa negrib, lai bērni krīt naidnieku rokās un tiek nežēlīgi vārdzināti; šī situācija ir izspēlēta arī Tonijas Morisones romānā Mīļotā, kurā arī mātei nākas nogalināt bērnus. Sanāk, ka laba sieviete rīkojas slikti laba mērķa vārdā. Hārdija d’Erbervilu Tesa nogalina savu nešpetno mīļāko seksuālu sarežģījumu dēļ. Šeit mēs arī nonākam pie sievietes kā upura; viņa izdara sliktu laba iemesla dēļ, un tas, manuprāt, liek šiem stāstiem būt uzreiz blakus pirmajai lapai, kurā rotājas sievietes, kas nogalina savus varmācīgos vīrus. Atsaucoties uz nesenu New York Times stāstu, ASV vidējais cietumsoda ilgums vīriem, kuri nogalinājuši savas sievas, ir četri gadi, taču sievām, kuras nogalinājušas vīrus (visviens, kādu motīvu vadītas), ir 20 gadu. Statistikas dati palīdz sarunāties ar tiem, kuri domā, ka vienlīdzība jau pastāv.

Visas šīs sievietes bija slepkavas. Un vēl jau ir arī pavedējas. Te gan atkal motīvi atšķiras. Jāteic, ka, mainoties seksuālajiem tikumiem, vienkārši pavest vīrieti vairs nekotējas diez ko augstu grēka skalā. Taču atliek tikai pavaicāt sievietēm, kas, viņuprāt, ir vissliktākais, ko cita sieviete tām var nodarīt, un ir liela iespēja, ka atbilde būs: nozagt seksuālo partneri. Dažas slavenas pavedējas ir bijušas arī patriotiskas spiedzes — Dalila, piemēram, bija senlaiku Mata Hari un strādāja filistiešu labā, pārdodoties par militāras informācijas cenu. Judīte, kura paveda ienaidnieka ģenerāli Holofernu un tad nocirta viņa galvu, un pārnesa to mājās, maisā iebāztu, saņēma varones godu, un pēc tam gadu simteņiem ir mocījusi vīriešu iztēli. Iedomājieties vien tos visus slavenos gleznotājus, kuri pievērsušies Judītei, jo viņa apvienojusi seksu ar vardarbību tādā veidā, pie kura viņi nav diez ko pieraduši un kas tiem nav sevišķi pa prātam.

Un vēl ir tādi tēli kā Hotorna Hestere Praina, šī sieviete, kam jāvalkā sarkans burts kā laulības pārkāpējas kauna zīme, kļuvusi gandrīz vai par seksa svēto savu ciešanu dēļ. Mēs pieņemam, ka viņa rīkojās tā, kā rīkojās, mīlestības dēļ, un tādējādi viņa kļūst par labu sievieti, kura rīkojās slikti laba mērķa vārdā. Un Bovarī kundze, kura ne tikai ļāvās savam romantiskajam temperamentam un daudzveidīgām sensuālām baudām, bet, ar to visu nodarbojoties, arī iztērēja pārlieku daudz sava vīra naudas, kas viņu arī pazudināja. Labas priekšzināšanas dubultajā grāmatvedībā būtu palīdzējušas izkulties sveikā! Manuprāt, viņa bija dumja sieviete, kura rīkojās muļķīgi nejēdzīga iemesla dēļ, jo vīrieši, ap ko tas viss grozījās, bija stulbeņi. Nedz mūsdienu lasītājs, nedz autors neapjauš viņas ļaunumu, taču daudzi tā laika lasītāji apjauta gan, un to vislabāk pierāda tiesas sēdes protokols, kuras laikā morāli noturīgie spēki centās panākt grāmatas cenzēšanu.

Viena no manām mīļākajām sliktajām varonēm ir Bekija Šārpa Tekerija Liekulības tirgū. Viņa pat necenšas būt laba. Viņa ir nejauka un izbauda to; liekuļojot sava labuma dēļ, viņa apspēlē un apmuļķo angļu sabiedrību, kura, kā autors uzsver, ir pelnījusi tikt apspēlēta un izmuļķota, jo ir liekulīga un savtīga pašā saknē. Tekerijs acīmredzami dod priekšroku Bekijai, nevis labiņajai Amēlijai un beigās pat neko daudz viņu nesoda. Viņa ir arī slikta māte, un tas ir vēl pavisam cits temats: sliktas mātes un ļaunas pamātes, un valdonīgas pieskatītājas kā tā no Džeinas Eiras, un riebīgas skolotājas un kundzīgas aukles, un nešpetnas vecmāmiņas. Iespēju ir daudz.

Taču domāju, ka nu jau pietiks uzskaitīt sliktas uzvedības piemērus. Dzīve ir īsa, motīvi sarežģīti, un cilvēka daba ir bezgala fascinējoša un jaunatklājoša. Daudz pavērtu durvju vēl priekšā. Bet kas ir aizliegtajā istabā? Katram kas cits, taču noteikti kaut kas izzināms, ko nekad neizdosies atklāt, ja nespersim kāju pār slieksni. Ja esi vīrietis, sliktais sieviešu tēls romānā var būt, Junga terminoloģiju lietojot, tava anima; ja esi sieviete, tad sliktais sieviešu tēls ir tava ēna, un, kā atceramies no Hofmana, tā, kura pazaudē ēnu, pazaudē dvēseli.

Atvadīšos no jums ar diviem citātiem. Viens nāk no precīzi nosauktā Lūisa Haida: «Krāpnieks kļūst par dievu vēstnesi.» Otrs no Rebekas Vestas 1912. gada runas: «Lielbritānijas dāmas, mūsos nav gana daudz ļauna.» Pievērsiet uzmanību, kur ir ļaunums: mūsos!

No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode

¹ «Teic taisnību, bet ne uzreiz…» — atdzejojis Kārlis Vērdiņš, krājums Āboliņš un bite. Neputns, 2017.

Mārgareta Atvuda (Margaret Atwood, 1939) — kanādiešu proziste, dzejniece un esejiste, neskaitāmu grāmatu autore; saņēmusi nozīmīgas literatūras balvas gan par romāniem, gan par dzejas krājumiem. Arī jaunākais Atvudas romāns Testamenti jau ir saņēmis Bukera balvu (2019). Domuzīmē piedāvājam eseju, kuras pamatā ir autores priekšlasījums, kas piedzīvojis pat vairākas versijas.

The post Burves ar aptraipītām rokām: sieviešu sliktās uzvedības problēmas literatūras radīšanā appeared first on IR.lv.