Stāsts
The post Makvala appeared first on IR.lv.
Savādniece Makvala jau kopš divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem Gruzijas pilsētā Gori1 bija nākamā populārākā persona pēc Staļina. Viņa bija tik kolorīta persona, ka iegūla atmiņā ikvienam, kurš kaut reizi bija viņu saticis. Armēniete pēc tautības, Makvala armēniski nemācēja ne vārda, jo viņas senči dzīvoja Gruzijā jau vairākās paaudzēs. Makvalai bija māsa Ļena un brālis Vladimirs, kuru ģimenē sazin kāpēc sauca par Šuru.
Necik skaista Makvala nebija, bet viņai bija tipiskas armēņu acis. Milzīgas, skumjas — kā aktierim Frunzikam Mkrtčjanam. Filozofa acis. Makvalas gadījumā gan ierastie poētismi par acīm kā dvēseles spoguli un personības dziļuma rādītāju izgāztos ar lielu blīkšķi — Makvala bija, saudzīgi izsakoties, aprobežota būtne, bet pāris viņas brālēnu, kuriem bija mats matā tādas pašas acis, prātus ārpus «silti», «auksti», «gribu ēst» nekas daudz nenodarbināja.
Lielāko daļu mūža Makvala bija nostrādājusi par kasieri pilsētas taksometru parkā un Autotransporta uzņēmumā numur astoņi, kur saplūda visa rajona transports. Makvala pazina vaigā gandrīz pusotru tūkstoti bijušo un esošo šoferu; vēl vairāk — katru, kurš četrdesmit gadu laikā bija sēdējis pie satiksmes autobusa, taksometra, kravas mašīnas vai mikroautobusa stūres vai arī tos remontējis, viņa faktiski uzskatīja par ģimenes locekli.
Makvalai bija divi vīri, pirmais pazuda kara laikā, otro, Valiko, viņa pārdzīvoja par četrpadsmit gadiem. Protams, abi Makvalas vīri bija šoferi. Gan pirmajam, gan otrajam vīram bija pa divām neprecētām māsām. Pirmā vīra māsas Makvala dēvēja par diloņslimniecēm (vienai no viņām tiešām bija tuberkuloze), bet otrā — par «tām abām prostitūtēm» jeb bozi2 Eteri un bozi Nazo. Viņa izaudzināja divus pirmā vīra bērnus un savu dēlu no otrā vīra (ar pirmo kopēju bērnu nebija).
Makvala bija neizglītota, daudzās jomās viņas prāts bija pilnīgi neskarts. Viņa nezināja neko, kas sniedzās ārpus naudas, ēdiena un kaimiņu attiecībām; citas kategorijas viņai vienkārši neeksistēja. Viņai nebija nedz abstraktās domāšanas, nedz iztēles. Tajā pašā laikā Makvala bija neparasti apķērīga visā, kas saistīts ar skaitļiem, turklāt viņai piemita prasme nopelnīt naudu un savdabīga viltība.
Makvala pat bija spējusi saviem spēkiem uzcelt divstāvu māju. Pēc Valiko nāves viena no «prostitūtēm» sazin kādu apsvērumu dēļ bija nospriedusi, ka viņai pienākas Makvalas mājas augšējais stāvs. Makvala, kura savu namu dēvēja par Dzimteni (un tā to arī uztvēra), sēdās rakstīt vēstuli prokuratūrai. Vēstule noslēdzās ar rindām: «Tagad jūs saprotat, ka prostitūte numur viens grib pievākt manu Dzimteni Ļeselidzes ielā 5. Dzimtenes augšpusi grib ņemt sev. Bet augšējs ir mans, un apakšējs arī ir mans. Viss, ko viņai vajag, lai ir zārgs.»
Makvalai bija viena vājība — viņai patika nauda. Precīzāk, viņai bija iekšēja vajadzība, lai bleķa kārbiņā gulētu glīta naudas kaudzīte. Taču skopa viņa nebija — pakrāja, piekrāja un tad atdeva tuvākā kaimiņa Miho meitai, savai mīlulei Marikai. Tikpat stipri viņa mīlēja arī Miho dēlu Papunu — Makvala no rītiem gāja uz kaimiņu māju, lai izgludinātu viņa kreklu, un tad ar kreklu rokās purpinādama staigāja viņam pakaļ tik ilgi, līdz viņš to apvilka.
Makvalai ļoti patika vārds «pilnpiens». Tas nozīmē veselu, nenokrejotu, neaiztiktu, vai ne? Makvala jutās pilnpienam rada. Neraugoties uz specifisko domāšanu un šauro interešu loku, Makvalai dīvainā kārtā bija pilnīgi skaidra lietu kārtība, un viņa šo kārtību ievēroja. Makvala bija askēts, ēda kā putniņš, svēra 45 kilogramus un, ja pārvaramais attālums neprasīja vairāk par stundu ātrā solī, neizmantoja transportu.
Lai gan Makvala nebūt nebija nekāds jēriņš — gluži otrādi, no lēnīguma vai bikluma viņā nebija ne miņas —, viņa bija viengabalaina un neizraustīta. Kā vēlāk, atceroties Makvalu, smējās Miho meita Marika, bez meditācijām, psihoterapeita vai izaugsmes trenera. Par tiem, kurus mīlēja (un Miho ģimene bija saraksta pašā augšgalā), Makvala stāvēja kā mūris un rūpējās, kā vien prazdama — pēc saviem likumiem, kuri, jāteic, ne vienmēr iepriecināja pašus aprūpējamos.
Piemēram, kad pie Miho sabrauca viesi un viņa mājā bija saklāts bagātīgs galds, Makvala dežurēja pagalmā. Nez kā viņa pamanījās katru ciemiņu atsevišķi noķert aiz piedurknes un pačukstēt — sak, Miho, lai jūs uzņemtu, ir vareni iztērējies, viņam vispār diez ko spoži neiet, tāpēc būtu labi, ja jūs par visiem samestos un naudu viņam atdotu. Lieki piebilst, ka Miho par Makvalas gādību neko nenojauta ilgus gadus, tikai arvien brīnījās, kad pēc viesu aizbraukšanas te uz grāmatplaukta, te zem televizora uzgāja pa krietni biezai aploksnei — tik biezai, ka tēriņi viesu uzņemšanai atmaksājās trīskārši. Līdz beidzot viens no tuvākajiem draugiem, pavairāk uzņēmis uz krūts, to kā varenu joku pavēstīja pašam Miho.
Miho svētās dusmas par viņa apkaunošanu draugu un pasaules priekšā Makvalai bija kā pīlei ūdens. Viņa lieliski prata dzirdēt to, ko gribēja, un pārējo vienkārši izlaist. «Ja pašam par daudz, lieko atdod Mariko!» bija viss, kas Makvalai uz Miho auriem bija sakāms. Lai cik absurda dažkārt šķita Makvalas rīcība, viņa rīkojās ar tik nesatricināmu pārliecību, ka, šķiet, ar to bija gana, lai panāktu vēlamo.
Makvala piederēja pie tiem retajiem cilvēkiem, kam var uzticēt visbriesmīgākos un apkaunojošākos noslēpumus. Viņa nekad nevienam neko nestāstīja. Arī svešu mantu sargāja kā visniknākais sargsuns. Kaimiņi, braucot atvaļinājumā, atstāja mājas atslēgas Makvalai, pirms tam smalki izrādot, kur atrodas vērtslietas. Par Makvalu runāja, ka, ja uz galda atrastos atvērts čemodāns ar naudas paciņām, Makvala no tām akurāti noslaucītu putekļus un tādā pašā kārtībā saliktu atpakaļ.
Makvalas nesavtībai nebija robežu. Kad reiz Miho sieva Nana uz diviem mēnešiem aizbrauca pie meitas, Miho sākās hipertoniskā krīze. Makvala dienu un nakti gulēja viņa kājgalī — viņa kaimiņu mājā turēja savu matracīti —, kopa, baroja un apgādāja. Miho gaužām garšoja gaļa, bez tās viņš nevarēja dzīvot. Deviņdesmitajos Gruzijā ar pārtiku bija problēmas, bet Makvalai dažādos lauku apvidos bija paziņu paziņas un draugu draugi — visu tūkstoš piecsimt šoferu dažādu rangu un pakāpju radinieki. Kāds turēja vepri, kāds — aitu. Makvala allaž gāja palīgos pie lopiņu likvidācijas un atlīdzībā saņemto gaļas gabalu stiepa uz kaimiņa māju. Vēl trakāk — pabijusi kārtējās bērēs, Makvala mielasta laikā sev pienākošos gaļas gabalus ierasti noglabāja azotē, lai pēcāk aizgādātu Miho.
Visai savdabīgi bija Makvalas uzskati par veselību un ārstniecību. Viņa bija vesela kā zirgs, tomēr dzīvoja dziļā pārliecībā, ka ir neglābjami slima un viņai vairs daudz nav atlicis. Pat kaimiņienei ar vēzi ceturtajā stadijā Makvala no tīras sirds pauda — tu vēl esi tā nekas, bet es, rau, diez vai sestdienu sagaidīšu…
Makvala atzina trīs ārstniecības līdzekļus — sīpolus, terpentīnu un kāpostus. Kritiskos gadījumos viņa papildus izmantoja arī urīnu (tikai ārīgi). Pret galvassāpēm allaž lietoja kāpostus. Skats bija neatvairāms — Makvalas pierē rotājās liela kāpostlapa, pietīta pie galvas ar zaļu vilnas šalli. Tā kā par sabiedrības viedokli viņa neko neiztaisīja, šāds vizuālais noformējums viņai ne mazākajā mērā netraucēja pārvietoties pa pilsētu. Makvalu ieraudzījuši, salēcās pat zinātāji. Kad viņa jutās sevišķi vārga, aplikās ar četrām kompresēm vienlaikus — ap jostasvietu, galvu un abiem ceļgaliem. Lieki piebilst, ka tiem, par kuriem Makvala turēja rūpi, nācās dakterēties tādā pašā veidā. Bezpalīdzīgi gulošajiem nebija izvēles — Makvala viņus rūpīgi ievīstīja savā izstrādājumā, par sirdzēja protestiem nelikdamās ne zinis. Iespējams, straujo atveseļošanos, kādu Makvalas aprūpējamie brīnumainā kārtā piedzīvoja visai bieži, veicināja vēlme iespējami ātri atpestīties no Makvalas apliekamajiem.
Miho sirga ar radikulītu. Nelīdzēja ne bišu inde, ne piparu plāksteri. To padzirdējusi, Makvala bija klāt kā nagla. «Ko tu te daries, tas nelīdzēs!» Un ņēmās stāstīt, ka jāsavārot čuras ar terpentīnu, šajā šķidrumā jāiemērcot sieviešu — nez kāpēc — garās vilnas apakšbikses, jāaptinot ap krustiem un pa virsu jānostiprinot ar jostu, kas darināta no kaķa vilnas. Tā jāguļot trīs dienas. Viņa, re, profilakses pēc ik pa laiciņam tā staigājot. Tā kā Makvala allaž savādi oda, šī atklāsme Miho neizbrīnīja. Taču par Miho briesmīgāko murgu kļuva nedēļa, kad viņu sagrāba vēl nepiedzīvotas muguras sāpes, pilnībā laupot spēju kustēties. Par nelaimi, sieva un bērni bija brīvdienās aizbraukuši uz Tbilisi, un bezpalīdzīgais Miho nonāca zem Makvalas valdīšanas. Pārradusies mājās, Nana atrada savu nelaimīgo dzīvesbiedru no vienas vietas notītu ar dīvainām lupatām un ieslietu dīvāna stūrī. Blakus bezformīgajam vīstoklim, bakstīdama tam mutes rajonā karoti ar buljonu, lepni sēdēja Makvala.
Miho sieva Nana un Makvala bija tuvas, tomēr nereti strīdējās ne pa jokam. Ja Makvalai neizdevās panākt savu, viņa svinīgi saritināja matracīti un uz mūžīgiem laikiem izvācās no šīs nepateicīgās mājas. Jāteic, mūžība reti ievilkās ilgāk par nākamās dienas pēcpusdienu. Jau lielā vecumā, kad Makvala sāka ļoti slikti redzēt, toties vēl bija stipra uz kājām, kaimiņi novēroja amizantu parādību, proti, tā kā Nana redzēja labi, bet nejaudāja paiet, Makvala ņēma Nanu pičpaunā, bet Nana komandēja — pa labi, pa kreisi, taisni. Tā abas pārvietojās pa māju un plašo pagalmu, jo Makvalai tas šķita parocīgāk, nekā stīvēt Nanu ratiņkrēslā un kaut kur stumt.
Savai ārienei Makvala nepievērsa ne mazāko uzmanību — matus nekrāsoja, mugurā vilka, ko nu kurš iedāvināja, kārtu kārtām, visneiedomājamākajās kombinācijās. Tomēr viņai bija kāds neapejams noteikums — roku nagiem bija jābūt nolakotiem mūžīgi mūžos, pupiņu krāsā, kā viņa teica. Laka vienmēr bija nolupusi un nagi aplauzīti, toties vismaz par krietnu ceturtdaļu noklāti ar laku.
Paziņu paziņas Makvalai atdāvināja savas apnikušās vai pavalkātās kurpes. Visu iespējamo fasonu un krāsu; ar un bez papēžiem; uz platformas un tanketes, nagliņkurpes un špiļkas; pat bērnu zābaciņus — Makvalai bija 34. izmērs. Tām, kas bija par lielām, viņa purngalos sablīvēja lupatiņas un šļūca tik uz priekšu. Ārā Makvala nemeta neko. Savukārt paraža atdot Makvalai nelaiķu apģērba gabalus aizsākās ar Arčila veco lillā virsjaku, kuru atraitne mēnesi pēc vīra bērēm grasījās mest ugunskurā. Ko tu dari? — Makvala, akurāt tobrīd palūkojusies pār sētu, sašuta. — Tas tak labs, silts praķis, do’ šu’! — Tev par lielu, turklāt vīriešu! — Ko tu saproti… Vai vīrišķis nav tāds pats cilvēks, viens caurums galvai, divi rokām? Kad liela, vēl labāk — var brīvi kustēties un apvilkt divas jakas! Do’ šu’, ka tev saka!
Ar to pašu maisam gals bija vaļā. Pēc izmaiņām Makvalas garderobē nekļūdīgi varēja noteikt, kurš rajonā nesen ir nomiris. Klīda pat nostāsts par pilsētas mēra sapni — viņš kādunakt esot uztrūcies, viscaur aukstiem sviedriem klāts, un teicis sievai, ka esot bail migt ciet — tikko sapnī redzējis Makvalu lepni cērtam pa galveno ielu ar viņa bizamžurkas pižiku galvā.
Tomēr viens tabu Makvalai bija — lakoti kāju nagi. Kāju nagus lakoja tikai prostitūtas, punkts! Dievs vien zina, no kurienes Makvalas galvā bija dzimusi šī pārliecība, bet tā bija nesatricināma. Tā kā Makvala savus uzskatus pauda riņķī apkārt, tos uzsūca arī kaimiņu meitēns, kas bija atstāts Makvalas pieskatīšanā. Nedēļu vēlāk pie kaimiņu mājas vārtiņiem sešgadīgā Irma vispirms neticīgi, tad jau ar pieaugošām šausmām blenza uz draudzenes mammas kājām. «Mammu, tu zināji, ka tante Sofiko ir prostitūta?» pie vakariņu galda apvaicājās Irma. «Kas tev, bērns, to teica?» — «Es pati redzēju!»
Ak, jā, vēl Makvala neieredzēja smēķējošas sievietes. Te nu viņa nonāca dilemmas priekšā, jo reiz viņas mīluli Mariku, kuru viņa visiem spēkiem aizstāvēja pret vecāku necilvēciskajām prasībām, Miho pieķēra ar cigareti zobos. «Ko tu tagad teiksi?!» Miho izaicinoši lūkojās Makvalā. Makvala saspringa, bet tikai uz brīdi. «A tagadiņ visi pīpē, tas ir modē!» Makvala triumfējoši izspēra.
Pēc aiziešanas pensijā un vīra nāves Makvalai parādījās savdabīga nodarbe, par kuru uzjautrinājās visa pilsētiņa. Proti, viņa vai ik dienu devās uz kādām bērēm. Precīzāk, viņa bija sastopama gandrīz visās bērēs. Kā gan citādi, ja, pēc Makvalas saprašanas, katrs aizgājējs viņai iznāca gandrīz tuvinieks. «Kuru tad šodien pavadīsi, Makvala?» — «Nu kā — mūsu šoferim Vano sievasmāte nomirusi!», «Darbnīcas apkopējai tak māsīcas vīrs aizgāja ar vēzi!», «Atslēdznieka tēva otrā sieva jāpavada». Šādi un līdzīgi skaidrojumi bira kā no pārpilnības raga, un, mēģinot aplēst, ar cik brāļiem, māsām, māsīcām, brālēniem (un viņu otrajām pusēm), tēviem, mātēm un pārējiem augšup un lejupejošajiem tuviniekiem jāreizina pusotrs tūkstotis šoferu un atslēdznieku, kurus visus Makvala no tīras sirds uzskatīja par ģimenes locekļiem, pārsprāgtu galva.
Iedama uz bērēm, Makvala allaž uzcirtās — apvilka kādu no dāvinātajām vai mantotajām kleitām (melnu, protams, lai nu ko, bet šo noteikumu Makvala ievēroja). Kleita gan varēja būt tiklab no mežģīnēm darināts mini kā biezum bieza filca mēteļkleita, kas teju vai balstījās pret zemi, kā dēļ Makvala izskatījās kā kastē ietupināta. Kurpju izvēlē gan nebija nekādu likumsakarību — derēja gan salātzaļas sandales uz dzeltenas platformas, gan rozā lakotas augstpapēžu laiviņas, kurās, jāteic, Makvala lāga nejaudāja pārvietoties, taču darīja, ko varēja — smalki taču! —, un pat baltas kedas ar zilām un zelta zvaigznītēm. Vēl obligāts bēru piederums bija četrkārt salocīta avīze, kuru Makvala allaž bija pasitusi padusē. Makvala, kam tev avīze? Kas tur ko nesaprast, brīnījās Makvala, soma bērēs nav vajadzīga, bet ar pavisam tukšām rokām cilvēks izskatās jokaini. Bet te — padusē pasista avīze. «Zolīdi» un cienījami.
Makvala vēroja. No Bībeles viņa neko daudz neatcerējās — brīdī, kad lasīja, viņa zināja visu, bet, kolīdz grāmatu aizvēra, brīnumainā kārtā pazuda arī zināšana. Taču viņas novērojumi apliecināja — par to atpakaļnākšanu gan ir tiesa! Vēl viņai patika pārlasīt Zālamana pamācības, jo sevišķi Makvalu sajūsmināja Zālamana tālredzība. Diez, kā viņš mācēja redzēt, ka cilvēks nebūs mainījies arī pēc pāris tūkstošiem gadu?
Lautiņiem patika melst, ka Dievs pirmos paņemot tos labākos — to dabūja dzirdēt katrās bērēs, kur nelaiķis nebija sadzīvojis vismaz septiņdesmit. Makvala gan domāja, ka ar to labumu tā nu ir, kā ir. Piemēram, nesen ar tādām runām pavadīja par labestīgu turēto Irinolu. Taču Makvala atcerējās — kad kaimiņa dēls, nopircis jaunu mašīnu, atbrauca pasērst pie tēva, kaimiņš vedināja sābrus pagalmā pirkumu apslacīt, galdu lai zem kokiem bija uzklājis. Bet Irinola, kura atdotu otram pēdējo pensijas laru, pazuda savā namā, aizvilka aizkarus un nenāca ārā, iekams tas plātīzeris ar savu guvumu nebija prom. Lai nu kuram, bet tam štrunta gabalam un puņķutapam Rezo! — Makvala viņu vēlāk dzirdēja burkšķam. Var jau būt, sprieda Makvala, ka Irinola bija labs cilvēks, bet kaut kas tur negāja kopā.
Servisa apkopēja Magda, kura allažiņ sunīja vīru un bērnus, sadzīvoja tik caurus kaulus, ka rokas un kājas lūza kā sausi žagari. Kad visbeidzot salauza gūžu un palika uz gultas, neviens labprātīgi viņu neapciemoja. Ne jau tāpēc, ka viņiem nebūtu sirds, nē, — Makvala oponēja bodītes pārdevējai, — bet kurš gan grib gandēt omu, tamā sunīšanā klausoties? Pareiz’ vien ir: lai guļ mājās un nenēsā īgnumu riņķī pa pilsētu. Un ko vēlāk dzirdēja bērēs? Gādīga māte, strādīga sieva, silta sirds. Reizumis Makvalai bija tik grūti klausīties, ka vai jāstumj tas runātājs malā.
Ārpus dzimtās pilsētiņas Makvala bija izbraukusi vienu vienīgu reizi mūžā. 1972. gadā Taksometru parks saviem darbiniekiem organizēja ekskursiju uz Ļeņingradu, tad nu sadūšojās arī Makvala. Kaimiņi priecīgi sarosījās — pazīstot Makvalu, varēja tikai iztēloties, ko viņa tur mācēs ieraudzīt, tomēr Makvalas stāsti par ekskursijā pieredzēto pārspēja visas cerības un jau vairāk nekā četrdesmit gadu tiek nodoti no paaudzes paaudzē.
Divi no tiem ir īpaši spilgti. Pirmais. Pēc Ermitāžas apmeklējuma, vareni iespaidota no redzētā krāšņuma un greznības, Makvala spītīgi paziņoja — kamēr neredzēšu vēl kāda ļeņingradieša dzīvokli, man neiestāstīs, ka te visi tādos dzīvo! Otrais. Tobrīd Ļeņingradā bija izstādītas Ticiana gleznas. Ekskursantu grupa no Gruzijas izstaigāja izstādi un noklausījās gida stāstījumu par izcilo gleznotāju. Pārbraukusi mājās, Makvala pilnām mutēm vēstīja, kādā godā plašajā pasaulē tiek turēts mūs’ pašu Ticians3, jo — kas to būtu domājis! — mācējis tak arī dikti smuki visu ko izpervēt. Nuja, veca lieta — pravietis savā tēvu zemē netiek atzīts.
Kad cilvēki interesējās, kāpēc Makvala nepaceļo kaut vai pa dzimto zemi — tā sacīt, līdzekļi atļauj, brīvdienu arī gana, bet viņa pat Gruzijas galvaspilsētu nav redzējusi —, Makvala attrauca: «Ko man tur meklēt, valodu tak nezinu!» Proti, viņa bija ieņēmusi galvā, ka Tbilisi cilvēki noteikti runā kādā smalkākā un sarežģītākā valodā — nevar tak būt, ka cilvēki tai pašā mēlē runātu kā laukos, tā pilsētā. Iegalvot Makvalai ko citu nebija nekādu cerību.
Makvalai bija arī stingra politiskā platforma. Viņa skaidri zināja, ka pēdējo simt gadu laikā cilvēcei bijuši pieci galvenie ienaidnieki. Viņas vārdiem runājot, visu dēlī salaida pieci draņķagabali — Makss, Engless, Staņils, Ļeniņš un Maisedons.4 Makvalas lielākais upuris (un vienīgā reize, kad viņa tika mainījusi pārliecību) bija atteikšanās no Saakašvili. Šo varoņdarbu viņa paveica mīļoto kaimiņu dēļ. Raugi, pilsētiņā smējās, ka Makvala, kā jau visi trakie, ir Saakašvili pielūdzēja. Lai nedarītu kaimiņiem kaunu (jo tad Miho godājamajam namam būtu piederīga šitāda trakā), Makvala pacietīgi uzklausīja argumentus un beigu beigās negribīgi piekrita, ka tāds slepkava un varaskārīgs pūslis neko neatpaliek no viņai zināmajiem pieciem draņķagabaliem, tad lai iet ar’ par sesto!
Sava zināšana Makvalai bija par visu, turklāt viņas uzskatu sistēmā nebija vietas aizspriedumiem — viņa neiebilda pret seksuālām vaļībām, nevienu nenosodīja (vienīgais izņēmums bija lakotie kāju nagi) un vienmēr bija gatava par to papļāpāt, piemēram, detalizēti aprakstīt, kā viņai laulības dzīvē gājis ar pirmo vīru. Miho, kurš regulāri tika izvēlēts klausītāja lomai, par viņas stāstiem bija stāvā sajūsmā. Viņa arī labprāt skatījās erotiskas filmas un lika Nanai tās tulkot. «Šitās filmas man dikti patīk. Citiem jau arī, tikai viņi nesaka,» Makvala bija droša.
Ar Valiko prasmēm un spējām šajā žanrā Makvala nebija mierā, toties vīrs Makvalu dievināja. Mājas darbus Valiko faktiski apdarīja viens pats. Nereti viņš bija redzams pie mājas uz soliņa vašbļodā mazgājam Makvalas veļu, citkārt, uz tā paša soliņa pakāpies, spodrināja logus. Kad kaimiņš reiz painteresējās, sak, kā tad jums abiem ar to lietu, Makvala spurkdama pastāstīja, ka viņai esot kāda vājība — tik ļoti patīkot visādas smukas biksītes, ka viņa allaž apvelkot vismaz piecas. Plānākas, tām virsū — biezākas, tad divējas ar rišiņām, bet visām pa virsu vēl vienas, svabadākas, ar uzkārsumu (aukstā laikā). Kā nu kuro rītu iepatīkas. Un, kad vīram uznākot luste, viņi ejot gultā, bet, kamēr tās visas nodabūjot nost, luste esot cauri. Ko tad? Kā — ko? Tad viņš ņemot Makvalu pičpaunā un abi smiedami jādelējot pa māju.
Makvalu varēja saukt par tolerantu (pati viņa gan tādu vārdu nezināja), citu darīšanās viņa nejaucās. Viņu varēja pataisīt traku tikai viena, kā viņa teica, cilvēku zorte. Tie, kuri, ne vella nejēgdami no otra būšanām, nelūgti bāzās ar padomiem un skaidri zināja stāstīt, kāpēc Rita dara tā, bet Georgs — šitā. Kāds Makvalas izteikums par šo tēmu pat papildināja Gori pilsētas folkloras krājumu. Reiz Ketino, eksperte citu dzīvēs un pēdējā instance zināšanā, kas kuram labs, gādīgi ieteica Makvalai mainīties uz augšu, jo viņa savos izteikumos esot pārāk tieša. Makvala sirdsšķīsti painteresējās: «Kā tu vari zināt, kur tā augša ir?» Kopš tā laika to piesauc viss rajons un papildina, kā nu kurš mācēdams, — sak, es varbūt akurāt jau sen esmu tai augšā, un tev vēl rāpties un rāpties — ja kādreiz vispār…
Telefona Makvalai nebija un nekad nebija bijis. «Es tak tepat vien esmu,» viņa atbildēja vēl vecajos laikos, kad telefons bija katrā mājā, savukārt jaunajos laikos par dēla piedāvāto mobilo telefonu šausminājās: «Lai manā ķešā pēkšņi kaut kas sāktu bļaut? Tā tak bērnu var piebaidīt!» Tomēr Makvala nebūt neuzskatīja sevi jaunajām tehnoloģijām par vecu vai dumju, gluži otrādi. Viņa augstprātīgi vīpsnāja par nesaprašām vecenītēm, kuras par elektrību joprojām maksāja pastā, jo pati mācēja ieslēgt datoru un internetbankā samaksāt rēķinus (to viņa, protama lieta, darīja Miho mājā), kā arī — un par to viņa bija varen lepna — Marikas planšetē iebakstīt ar pirkstu laika ziņu ikonā. «Mūsu aipadā bija rakstīts, ka rīt Gori līs,» izgaršodama vārdu «aipads», Makvala tirgū lielījās. Protama lieta, viņai nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, toties — kā skan! Kad citas vecītes viņai jautāja, kas tas tāds, Makvala atcirta — prasi mazbērniem!
Neraugoties uz savām īpatnībām, Makvala bija labi ieredzēta un visās mājās gaidīta. Viņa bija sava veida tīrradnis, viengabalaina un uzticama. Par spīti piecām ziemām skolā un gluži satriecošajai neizglītotībai (Ticiana Tabidzes vārdu bieži daudzināja radio, tālab tas un vēl dažu aktieru vārdi viņas prātā bija aizķērušies), Makvalai piemita nedefinējams viedums, kas ļāva viņai trāpīt ar pirkstu debesīs, faktiski — vienmēr precīzi. Kādā dīvainā veidā Makvala uzsūca vidi un cilvēkus, novēroto akumulēja un izlaida caur, šķiet, pašas neapjaustiem un nedefinējamiem filtriem. Izfiltrētā substance ļāva Makvalai nekļūdīgi — kā ļauni, bet precīzi izteicās Miho — uzkabināt katram uz īkšķa pareizo numuriņu. Makvala dīvainā kārtā saredzēja cēloņus un sekas. Kamēr daudz sarežģītāki prāti mocījās minējumos, viņai bija skaidrs, ar ko beigsies tas vai cits sākums.
Lai apjaustu Makvalas mērogu, jāzina, ka pie viņas pēc padoma vērsās gan mēra sieva (znota akceptēšanas jautājumā), gan skursteņslauķis, nespēdams vien izraudzīties sev palīgu. Šitais, teica Makvala, būs labs palīgs tik ilgi, kamēr viss ies gludi. Bet, ja tev notrūks tas šņoris, šamais tevi ārā vis nevilks; labi, ja kādam piezvanīs, bet pats aizmuks. Makvalai vairs pašai nebija ne jausmas, kā to zina, bet — zināja. Patiesībā viņa pirms divdesmit trim gadiem bija redzējusi, kā bērnu konflikta laikā Dima izšķirīgā brīdī atkāpās citiem aiz muguras, bet, kad viss bars tika pieķerts, pirmais visus nosūdzēja, turklāt pamanījās to izdarīt tā, ka vēl šobaltdien neviens nezināja, kurš bijis sūdzētājs. Par mēra znotu. Arī viņu Makvala bija vērojusi — brīdī, kad trīspadsmitgadīgais puika domāja, ka neviens viņu neredz, viņš bija no visa spēka aizspēris pa gaisu kaimiņa kaķeni. Makvalas riebumu trīskāršoja zēna dziļi gandarītā sejas izteiksme.
Vecumdienās Makvala līdzinājās D’Artanjanam — ūsas, šķidra bārdele, matu lēkšķes. Viņai bija visi pašas zobi, mute — apžuvusi tiem apkārt. Viņas ērmīgo garderobi, kā jau minēts, veidoja visu vecumu abu dzimumu aizgājēju tērpi dažādās kombinācijās. Makvala mierīgi varēja uzcirst mugurā nelaiķa resnās Irinolas 60. izmēra purpurkrāsas vakarkleitu, tai pāri — noliktavas priekšnieka Alberta veco formas jaku, bet galvā bērnu cepurīti, kurai pāri vēl apsiets lakats — lai nesapūš.
Atdevusi māju (Dzimteni) dēlam, viņa vadīja vecumdienas privatizētā pagraba dzīvoklī, kas viņai bija kā radīts — augsti griesti Makvalai nepatika, par daudz tukšas vietas, ko ar to iesākt. Mušas arī nevar nosist.
Tikko tur ievākusies, Makvala steidza visur izvietot mākslīgās puķes un savas fotogrāfijas. Un tad — mantu. Viņa nebija neko metusi ārā kopš 1945. gada. Makvala glabāja gan savas, gan Šuras un Ļenas mantas, no kurām veidoja dažādu augstumu un formu kaudzes un grēdas, starp kurām jutās kā zivs ūdenī. Dēli veltīgi centās viņu pierunāt izmest šo bagātību ārā. Neparko, teica Makvala. Tur bija tēva un brāļa vecās bikses, mātes jakas un priekšauti, bērnu lācīši; plastmasas un papīra maisiņi, kārbiņas un trauciņi, burkas un vāciņi. Jo vecāka Makvala tapa, jo tas viss pelēja, trupēja un smirdēja. Diemžēl dzīvoklis nebija vēdināms, un nepieradušam cilvēkam nācās mesties atpakaļ, iekams tas vēl bija godīgi ienācis. Mūža beigās Makvalu pievaktēja vedekla. Neviena slimo kopēja tur nevarēja izturēt, pat ne tās, kurām bija tiešām nopietnas naudas grūtības, arī ne par visaugstāko samaksu. Makvala gan pēdējā gada laikā savā valstībā nevienu nelaida iekšā, jo kāds bija viņu sabaidījis, ka pilsētas vara gribot viņu no dzīvoklīša izlikt.
Makvalas pagraba dzīves sestajā pavasarī kaimiņa garāžā izcēlās ugunsgrēks, kas pārmetās uz koka namu, kura pagrīdē viņa mitinājās. Makvala sajuta dūmus, saklausīja satrauktas balsis un kņadu. Kā tad, šitik dumā vīzē grib viņu izmānīt ārā — tas bija skaidrs uzreiz. Viņa aizbultēja durvis, pievēla tām saiņus, pievilka kastes un lādes, bet lodziņu aiztūcīja ciet ar salocītu vatēto segu — nu tie velli viņai klāt netiks! Un atkal tie ļautiņi domā, ka viņa, Makvala, savos astoņdesmit sešos gados ir tik lēti apmuļķojama. Neizdosies arī šoreiz, viņa apmierināta nodomāja un, ievilkusies matrača bedrē, ar ierastu kustību pavilka augstāk kārtu kārtām saklātās segas un iegrozīja galvu ērtāk spilvena iedobē. Pilnīgai mājīguma un drošības sajūtai pārmetusi pāri galvai mūžveco krustmātes plecu šalli, Makvala laidās svētlaimīgā snaudā. Te viņa bija drošībā. Te bija vienīgā drošā vieta.
***
Stāvēdams pie Makvalas zārka un lūkodamies uz viņas marmorbalto pieri, Miho beidzot atskārta Makvalas sūtību. Makvalai bija piemitis kaut kas, kā dēļ viņas klātbūtnē zāles stiebri sagūla pareizajā virzienā, bērni pārstāja niķoties un cilvēkos iemājoja pārliecība, ka pasaulē viss ir kārtībā. Miho bija bezgala pārsteigts par īpatno veidu, kādā viņam atsūtīts Dieva miers.
1 Staļina dzimtā pilsēta
2 Mauka — no turku val.
3 Ticians Tabidze (1895—1937), gruzīnu dzejnieks
4 Markss, Engelss, Ļeņins, Staļins un Mao Dzeduns
Māra Vilde (1964) ir redaktore un tulkotāja. Absolvējusi Maksima Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. Prozas publikācijas žurnālos Avots un Karogs, publicējusi arī armēņu autoru darbu tulkojumus no armēņu valodas. Sastādījusi un izdevusi aktiera Ulda Pūcīša dienasgrāmatas. Te publicētais stāsts — no cikla Gruzijas stāsti.
