Lai gan organizēta lūdzēju nogādāšana populārās ubagošanas vietās Rīgā ir viegli pamanāma, tāpat kā ciešā viņu uzraudzība un naudas atņemšana, pašvaldības policija nekādu organizētu «ubagošanas mafiju» nesaskata. Bet biežākais sods par neatļauto diedelēšanu ir vienkārši pārrunas
The post Neredzami un nesodāmi appeared first on IR.lv.
Rīgas Krievu teātra ēkas augšstāvā atrodas Rīgas «modrā acs» — pašvaldības policijas videonovērošanas centrs. Te četri darbinieki uzrauga vairāk nekā simt novērošanas kameru, kas izvietotas pilsētas centrā, Vecrīgā un atsevišķās apkaimēs. Ir pusdienlaiks, un, kamēr esmu šajā policijas struktūrvienībā, kopā ar inspektoru Artūru Pavlovu kamerās pamanām divus ubagotājus — vienu autoostas tunelī, otru pie gājēju pārejas iepretim lielveikalam Origo.
Pašvaldības policija ir vienīgā institūcija Rīgā, kas kontrolē, kā tiek ievērots domes noteiktais aizliegums ubagot vēsturiskajā centrā. Tieši videokameras ir viens no galvenajiem kontroles rīkiem. Vēl arī patruļas.
Pavlovs stāsta, ka dienā viņi pamana vidēji četrus ubagotājus, kas pārkāpj noteikumus. Tad dod ziņu tuvākajai pārvaldei, kas izsūta ekipāžu. Sarunā ar Pavlovu saprotu būtisku trūkumu — videokamerās ir redzamas tikai dažas no populārākajām nelikumīgās ubagošanas vietām. Piemēram, netiek filmēts pie lielveikaliem Barona centrs un Bērnu pasaule, arī Stockmann tunelis un Esplanādes katedrāles apkārtne. Turklāt inspektors stāsta, ka nereti paši ubagotāji ir izpētījuši, kādās vietās viņi paliek policijai neredzami un netraucēti var turpināt diedelēšanu.
Tomēr arī tad, kad ubagotājus pamana, policija uz šo sabiedriskās kārtības pārkāpumu skatās caur pirkstiem. To, cik ļoti atšķiras likumsargu pieeja Rīgā un Lielbritānijā, apliecina kāda agresīva ubagotāja stāsts, ko atklāju sava pētījuma laikā.
«Mīļie cilvēki, esiet tik labi, lūdzu, palīdziet!» izmisīgi uzrunājot katru garāmgājēju, atkārto jauns vīrietis pie ieejas lielveikalā Barona centrs. Ir dzestrs pagājušā gada aprīļa rīts. Vīrietis plēves kabatiņā tur medikamentu recepti, invaliditātes apliecību un ar acīm seko katram garāmgājējam. Viņš vāc naudu zālēm, jo pārcietis insultu — to uzzinu sarunas laikā. Tomēr no mana piedāvājuma palīdzēt par zālēm norēķināties blakus esošajā Mēness aptiekā atsakās, zāles esot jāpērk citā. Lūdz naudu, trūkstot vēl 40 eiro. Jau savākto viņš tur sažmiegtu plaukstā vai noglabā bikšu kabatā. Vēlāk pārbaudu internetā, ka vīrieša minētās zāles maksā tikai 13 eiro.
Otrreiz pamanu viņu augustā. Vīrietis ubago vairāk nekā stundu, viņam ir platas treniņbikses, soma garā lencē, melna cepure un ap labās rokas elkoņa locītavu apsieta marles saite. Šoreiz man izdodas salasīt vārdu uz apliecības, nolemju apskatīties, kas par šo cilvēku atrodams interneta dzīlēs. Kāds pārsteigums! Ātri noskaidroju, ka vīrietis ir labi zināmas vietējās amatpersonas dēls, turklāt Anglijā jau sodīts par vairāk nekā gadu ilgu ubagošanu uzmācīgā un agresīvā veidā kādā pilsētā netālu no Birmingemas. Tur vietējā tiesa 2012. gadā piemērojusi viņam rīkojumu par noziedzīgu antisociālu uzvedību un 665 mārciņu (740 eiro) sodu, kā arī piecu gadu aizliegumu tuvoties pilsētas centram. Ja šo liegumu pārkāpj, viņam draud piecu gadu cietumsods, naudassods vai abi, vēsta tiešsaistē atrodama radiostacijas Signal 107 publikācija.
Šogad vīrietis ik pa laikam uzrodas Origo apkārtnē — līdzīgi kā iepriekšējās reizēs, viņš aktīvi uzrunā cilvēkus, kas apstājušies pie gājēju pārejas. Pēdējā reizē, kad šovasar redzu viņu ubagojam, džinsu staras ir haotiski uzrotītas, atsedzot plankumainu ādu. Vīrietis skaļā balsī atkārto: «Lūdzu, mīļie cilvēki, izpalīdziet! Es tiešām lūdzu, man nav neviena, kam palūgt palīdzību!»
Man nav izdevies atklāti aprunāties ar šo cilvēku, uzzināt vīrieša dzīvesstāstu un saņemt atļauju publiskot viņa vārdu, tāpēc to neatklāsim. Taču, sazinoties ar vīrieša ģimenes locekļiem, noskaidroju, ka apgalvojums «man nav neviena, kam lūgt palīdzību» nav patiess.
Ubagotāja uzburtā aina, ar kādu viņš lūdz līdzcilvēku palīdzību, būtiski atšķiras no ģimenes minētajiem faktiem. Apgalvojums par pārciesto insultu ir izdomāts — patiesībā vīrietim ir ilgstoša narkotiku atkarība. Tā māte īsi ieskicē dramatisko stāstu, kurā ir daudz nesekmīgu mēģinājumu izvilkt dēlu no atkarību purva. Tēvs ir nopircis dēlam dzīvokli un palīdzējis arī iekārtoties darbā, tomēr viņš par savu dzīvesveidu izvēlējies ubagošanu.
Atšķirībā no Anglijas sodu sistēma Rīgā nebūs tā, kas liks vīrietim mainīt domas. Pat atkārtota un regulāra ubagošanas aizliegumu pārkāpšana Rīgā nedraud ar reālu sodu.
Soda nauda par šādu darbošanos ir 10—20 eiro, tomēr visbiežākais risinājums, ko pašvaldības policija piemēro diedelētājiem, ir pārrunas, stāsta Profilakses, koordinācijas un statistikas nodaļas galvenais speciālists Deins Millers. Viņš precizē — nav lietderīgi piespriest sodu cilvēkiem, kas tik un tā to nesamaksās. Ubagotāju vidū ir tādi, kam nav pat derīgas pases un, protams, nav arī deklarētas dzīvesvietas, uz kurieni nosūtīt protokolu. Pēdējā laikā ierosināti vidēji 15 administratīvie procesi gadā, bet ar pārējiem ubagotājiem veikts profilaktisks darbs, vai arī viņi nogādāti kādā no sociālajiem centriem.
«Sodu sistēma kapitālistiskajā sabiedrībā strādā tad, ja cilvēkam ir, ko atlīdzināt sabiedrībai. Nav jau tā, ka ubagotāju ar katru dienu kļūst vairāk. Lielākoties tie ir vieni un tie paši cilvēki. Viņi zina, ka uz viņiem šī soda sistēma vienkārši nestrādā,» skaidro Millers. Viņaprāt, visefektīvākais instruments ir preventīvs sociālais darbs — izskaidrot, kur un kā vērsties pēc palīdzības.
Tomēr rezultāta šīm darbībām nav — kā esmu novērojusi, pēc policistu vizītes, kuras laikā ubagotājam lūdz doties prom, cilvēks drīz vien atkal ir ieņēmis to pašu vietu. Pašreizējā sistēma neļauj ubagošanu izskaust. Diemžēl atklāju, ka policiju neinteresē vēl kāda būtiska ubagošanas iezīme — tās organizētība un naudas izspiešana.
Ilgstošos novērojumos esmu pamanījusi, ka daļa ubagotāju Rīgas centrā atrodas nepārtrauktā citu cilvēku uzraudzībā. Viņus uzmana no attāluma, un ikreiz, kad kāds garāmgājējs mēģina sākt sarunu, novērotājs uzreiz ir klāt un iesaistās. Uzraugi arī iekasē no ubagotājiem savākto naudu. To esmu novērojusi pati un stāstījuši lūdzēji.
Pērn Esplanādē pamanīju iesirmu vīrieti brūnā jakā ar ādas somu. Viņa regulārais postenis atradās starp citu ubagotāju iesildītajām vietām — uz trotuāra apmales zem kokiem, tomēr pats naudu no garāmgājējiem viņš nevāca. Toties uzturēja kontaktu ar pārējiem ubagotājiem. Piemēram, sievieti ratiņkrēslā, kas ubagoja tieši pie katedrāles kāpnēm, vai romu tautības sievieti, kas vāca naudu ģimenei. Pēdējā vēlāk sarunā atklāja, ka šis esot viens no pieciem «bosiem» šajā teritorijā.
Šogad gan šo vīru Esplanādē vairs neesmu redzējusi, bet līdzīgu funkciju tagad veic citi. Esmu pamanījusi arī operācijas ar naudu, kas parasti notiek pie soliņiem, piemēram, uzraugs paņem krūzīti no ubagotājas ratiņkrēslā, izber monētas, saskaita, noglabā pie sevis un aizstumj sievieti atpakaļ uz viņas «dežūrvietu».
Līdzīgu sistēmu esmu novērojusi arī citās tipiskās ubagošanas vietās, piemēram, pie tirdzniecības centra Bērnu pasaule. Tur uz maiņām var sastapt divus ubagotājus — pusmūža vīriešus, abiem vienmēr līdzi ir kruķis, uz kura atbalstīties. Pavasara svētdienā gāju garām brīdī, kad notika «sapulce», kurā piedalījās četri cilvēki — abi ubagotāji un vēl divi «uzraugi».
Līdzīgas ainas vērojamas arī stacijas tunelī. Pie vīra, kas sēž ar suni un regulāri lūdz naudu, ik pa laikam piestaigā un piesēžas vīrietis cepurē, bet jaunu sievieti ratiņkrēslā uz brīdi pārvieto uz nomaļākām vietām tunelī. Viens no regulārajiem «uzraugiem» pa dienu sēž pie netālu esošās spēļu zāles Fēnikss.
Esmu runājusi ar vairākiem ubagotājiem, kas apstiprina uzraudzību un naudas iekasēšanu. Piemēram, iepazinos ar kungu, kurš krāpšanas rezultātā zaudējis savu īpašumu Cēsīs, tagad jau septiņus gadus dzīvo Rīgā. Pašlaik mitinās patversmē un kārto dokumentus, lai tiktu pie vietas pansionātā. Darba dēļ novārtā atstātas veselības problēmas novedušas pie kājas zaudējuma.
Viņš ik pa laikam sastopams, ubagojot pie Esplanādes, tomēr atzīst — nosacījumiem, ko te diktē, viņš nepakļaujas un naudu nevienam nemaksā, taču ar šiem cilvēkiem arī nestrīdas. «Es negribu ne ar vienu kašķēties, priekš kam man vajag zilas acis vai sadauzīties, kad tevi kaut kur nogrūž?» Viņa taktika ir izvairīšanās. «Kad viņi parādās, es braucu prom. Ja nepatīk kādam, es aizeju. Es nevergošu. Lai es kādam vēl maksātu? Nē! Lai pats stāv!» Vairākkārt pie viņa nākuši arī cilvēki, kas prasījuši pasi, par to pat piedāvājot samaksu. Atteicis.
Pāris stundas šādi ubagojot, vīrietim dienā izdodas savākt 3—4 eiro, bet svētdienās no baznīcas apmeklētājiem lielāku summu. Viņam pietiekot, jo pie silta ēdiena tiek patversmē, no tās termosā līdzi paņem arī kafiju. Par savākto naudu nopērk vēl kaut ko ēdamu un cigaretes.
«Ir, kas atņem naudu,» pastāvošo sistēmu apliecina turpat Esplanādē ubagojoša kundze, kas te sastopama katrā pusdienlaikā, «ja vien nelīst». Lai gan viņa arī atrodas ratiņkrēslā, jo zaudējusi kāju, sieviete dzīvojot netālu un pati spēj ierasties ubagošanas vietā. «Atbraucu, pasēžu pāris stundas, paskatos uz cilvēkiem.» Nauda esot nepieciešama ikdienas vajadzībām, arī zālēm.
Bieži esmu kļuvusi par aculiecinieci tam, kā tiek dalīta savāktā nauda. Piemēram, jūlijā novēroju, kā pusmūža vīrietis, kas bieži piestaigā pie cita ubagotāja Barona centra apkaimē, sēž uz soliņa un plaukstā skaita naudu. Tikmēr ubagotājs, kas tikko piecēlies kājās, izgriež otrādi bikšu kabatas un pa vienai iztausta mugursomas kabatas, vai vēl nav aizķērusies sīknauda. Pusmūža uzraugs šajā laikā rūpīgi viņu uzmana.
Šo ubagotāju esmu pamanījusi kopš pagājušā gada rudens. Pēc skata solīds kungs — kārtīgi ģērbts, ar mugursomu uz pleciem un kartona zīmīti, uz kuras sākotnēji bija rakstīts: «Palīdziet, vēzis!» Tā nu ir pazudusi. Tagad viņš gājējiem demonstrē invaliditātes apliecību, bet otrā rokā tur papīra krūzīti sīknaudai. Vīrietis bieži ubago no agra rīta līdz pat tirdzniecības centra slēgšanai 11 vakarā un nereti naktī guļ turpat uz soliņa — sarāvies čokurā un galvu uzlicis uz savas rozā mugursomas.
Lai gan «uzraugi» un arī organizēta žēlastības lūdzēju nogādāšana līdz «dežūras vietām» ir viegli pamanāma, Rīgas pašvaldības policija centrā notiekošajā ubagošanā organizētību nesaskata. Kad jautāju par to policijas pārstāvim Milleram, viņš komentāros ir atturīgs. Viņaprāt, atsevišķas vietas tiek biežāk apmeklētas, jo ubagotāji tās uzskata par «rentablām». Millers arī steidz atgādināt, ka ubagošana ir tikai viens no sabiedriskās kārtības pārkāpumiem un tā nav policijas prioritāte, jo pilsētā notiek arī «svarīgākas lietas, kur esam vajadzīgi daudz vairāk».
Piemēram, pēdējos gados pašvaldības policija saskaras ar iebraucējiem, kas ubago uzmācīgā veidā — tēlojot invaliditāti vai pat apstādinot automašīnas uz ceļa braucamās daļas. Pērn Zaķusalā kāds no Rumānijas ieradies grupējums pat ierīkojis plašu nometni, kur cilvēki mitinājušies zem klajas debess. Pret iebraucējiem policija esot skarbāka, piemērojot soda naudas. Šogad Covid-19 pandēmijas dēļ šie «viesmākslinieki» gan nav manīti.
Izskaust ubagošanu no aizliegtajām vietām Rīgā varētu ar nopietnām izmaiņām normatīvajā regulējumā, pieļauj Millers. Piemēram, dažās valstīs saukšana pie atbildības paredzēta nevis ubagotājiem, bet gan cilvēkiem, kas viņiem ziedo naudu un tādējādi «vairo ubagotāju esamību».
Citādi vienīgā alternatīva — sociālais darbs. «Nav īsti reāla rīka, kā cilvēkam pateikt: nenāc! Mēs runājam, reizēm informāciju par personām, kurām vajag palīdzību, nododam sociālajam dienestam, bet visa šo sociālo jautājumu lieta ir pēc brīvprātības principa,» nopūšas Millers. Pētot Eiropas valstu statistiku, rādītāji esot labi tad, ja resocializēt izdodas vienu vai divus no 100 cilvēkiem. Tāpēc policija Rīgā turpinās preventīvo darbu ar ubagotājiem, bet aicina arī sabiedrību šajā jautājumā būt aktīvākai un ziņot, redzot nelikumīgus vai uzbāzīgus diedelētājus. Jo biežāk policisti ubagotājam lūgs pamest ieņemto vietu, jo lielāka iespēja, ka šis cilvēks pazudīs no centra, domā Millers.
Šis vīrietis pie gājēju pārejas blakus tirdzniecības centram Origo ubago regulāri. Viņš parasti ignorē pašvaldības policijas norādes pārtraukt neatļauto diedelēšanu.
Foto — Baiba Kļava
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
The post Neredzami un nesodāmi appeared first on IR.lv.
