Viens no igauņu tehnoloģiju uzņēmumu celmlaužiem Allans Martinsons prognozē, ka nākotne pieder ar mākslīgo intelektu apveltītu lietu radīšanai un ne tikai Tallina, bet arī Rīga vai Viļņa var šajā ziņā kļūt par pasaules attīstības centriem
The post Roboti nāk! appeared first on IR.lv.
Ierīces ar iebūvētu «saprātu» — roboti, kas mūs apkalpos, bet kurus izdomās, ražos, pārdos un apkops cilvēki, kas labi pārzina tehnoloģijas! Tāda ir igauņu «sērijveida uzņēmēja» Allana Martinsona atbilde uz jautājumu, kādai moderno tehnoloģiju tendencei viņš prognozē lielu nākotni.
Martinsons ir uzņēmējs un investors, kas katrā gadu desmitā kopš Baltijas valstu Atmodas ir dibinājis vai vadījis kādu jaunu, ar tehnoloģijām saistītu Baltijas un pat globāla mēroga uzņēmumu — ziņu aģentūru, informācijas tehnoloģiju kompāniju, riska kapitāla firmu, piegādes robotu ražotāju.
Patlaban viņš darbojas interneta platformā, kas vairāk nekā 100 valstīs sniedz pilnu pakalpojumu klāstu pašnodarbinātiem profesionāļiem. Viņš laipni atsaucās uz žurnāla Ir Nauda intervijas aicinājumu — kā jau pandēmijas laikā ierasts, saruna notika attālināti ar Zoom starpniecību no Tallinas, ko Martinsons bez kautrēšanās sauc par vienu no pasaules vadošajiem tehnoloģiju attīstības centriem.
Pēdējos 30 gados esi bijis aktīvs uzņēmējdarbībā visā Baltijā. Studēji datorzinātnes, bet kāpēc tavs pirmais solis uzņēmējdarbībā bija saistīts ar žurnālistiku, dibinot ziņu aģentūru Baltic News Service?
Es studēju datorzinības Maskavā no 1986. līdz 1991. gadam un pēdējā kursā izveidoju savu pirmo jaunuzņēmumu — tas bija BNS. Tad vispār vēl nezināju tādu jēdzienu «jaunuzņēmums», bet BNS dibināšana tiešām iekļāva visus klasiskos jaunuzņēmuma elementus: darboties spējīga produkta izstrāde, tā piemērošana tirgum, virziena maiņas, vērojot tirgu, finansējuma ieguve, pielāgošanās izaugsmei un beidzot uzņēmuma pārdošana.
Man vienmēr paticis rakstīt, un 1989.—1990. gadā es sāku no Maskavas rakstīt igauņu avīzēm. Tolaik Baltijas valstis tiecās atbrīvoties no PSRS un es atrados notikumu epicentrā — vietā, kur ieradās Baltijas tautu līderi uz sarunām, kurās tika lemts mūsu valstu liktenis. Man veicās ar rakstiem, kas nonāca Igaunijas avīžu pirmajās lappusēs, bet es biju nabadzīgs students, kas sapņoja nopirkt mašīnu. 1990. gada martā pa ceļam no Lietuvas tautas kustības Sajūdis pārstāvniecības uz igauņu pārstāvniecību es aizdomājos par to, ka lietuvieši ar informāciju baro kādus 400 ziņu avotus, ārzemju medijus Maskavā. Man ienāca prātā, ka, nodibinot ziņu aģentūru ar abonementa maksu ap 70 dolāriem mēnesī, es varētu iekrāt mašīnai. Mēs, BNS dibinātāji, drīz vien ieguvām aptuveni 200 abonentu un nopelnījām, cik atceros, 15 000 dolāru pirmajā darbības gadā.
Kā liki lietā savas datorzināšanas?
No paša sākuma pozicionējām BNS kā tehnoloģiju kompāniju. Ņēmām un lietojām visas tehnoloģijas, kas bija pa rokai, — datorus, serverus, modernas telekomunikācijas un vienu no pirmajām ziņu interneta vietnēm Baltijā. To palaidām jau 1994. gadā, lai piegādātu ziņas klientiem. Automatizējām visu, ko varējām. Sākām arī vākt un izplatīt biznesam derīgu informāciju un visādus tirgus datus. Darbojāmies šajā ziņā līdzīgi Bloomberg News.
Interesanta paralēle — arī Latvijas informācijas tehnoloģiju uzņēmēji, brāļi Normunds un Jānis Bergi, sāka salikt un tirgot datorus ap to pašu laiku, kad tu veidoji BNS struktūru. Un ar Bergiem jums vēlāk ceļi krustojās…
Mēs datorus nebūvējām, bet pirkām, starp citu, no nākamā uzņēmuma, kurā iesaistījos, tas bija Microlink. Es kļuvu par viņu padomes locekli un 1998. gadā par Microlink izpilddirektoru. Abiem līdzdibinātājiem igauņiem bija apnicis ikdienas vadīšanas darbs. Viņi man iedeva uzņēmuma «atslēgas» un burtiski nākamajā dienā devās atvaļinājumā. Microlink grupā ietilpa kāds ducis kompāniju, kuru redzamākā daļa bija datoru un serveru salikšana, bet izrādījās, ka tā arī tirgo amerikāņu automašīnas.
Tad sākās vētraina izaugsme, jo Microlink bija ļoti pazīstams zīmols un vadības komanda bija izsalkusi pēc panākumiem. Piedzīvoju visstraujāko attīstību, kādu esmu savās darba gaitās redzējis. Nopirkām kādus 15 uzņēmumus 18 mēnešu laikā, tos apvienojām, ieskaitot brāļu Bergu uzņēmumus. Mēs kļuvām par visas Baltijas mēroga uzņēmumu ar 800—900 darbiniekiem, bijām sistēmu integrētāji, kas sakomplektēja IT risinājumus klientiem. Vienlaikus 1999. gadā dibinājām ziņu portālu Delfi visās trijās Baltijas valstīs, sākotnēji kā mana iepriekšējā uzņēmuma BNS un Microlink kopuzņēmumu.
Nonākot Microlink vadītāja amatā, bija jāuzņemas atbildība par sarežģītas uzņēmumu grupas darbību un simtiem cilvēku trijās valstīs. Vai tas bija cita līmeņa izaicinājums?
Es tomēr jau astoņus gadus biju vadījis ziņu aģentūru — uzņēmumu ar aptuveni 200 darbiniekiem trijās valstīs. Tātad labi zināju, ko nozīmē vadīt visas Baltijas mēroga uzņēmumu. Man arī bija ļoti plaši kontakti žurnālista pagātnes dēļ gan politiķu, gan biznesa aprindās. Varēju visu iekrāto pieredzi likt lietā, vadot daudz lielāku biznesu.
Mans laiks ar Microlink ilga sešus gadus, līdz 2004. gadam. Tajā laikā mēs pārvērtām uzņēmumu no datoru ražotāja par vadošu IT pakalpojumu uzņēmumu Baltijā.
Izaudzējām arī Delfus par vadošo tiešsaistes mediju kompāniju Baltijas valstīs. Nomocījāmies ar visām pirkšanām un apvienošanām un pāris gadus, tā sacīt, laizījām brūces. «Mantojām» daļas uzņēmumā SAF Tehnika, kuru vadīja Normunds Bergs. Uzņēmums kļuva par vienu no veiksmīgākajiem savā nozarē, mikroviļņu radiosakaru kanālu izbūvē. Ap 2004. gadu sākām pārdot aktīvus, investori vēlējās atgūt ieguldīto. Microlink IT servisa biznesu sadalījām starp Baltijas telekomunikāciju kompānijām. SAF Tehnika kotējām biržā. Arī Delfus pārdevām. Līdz 2005. gada vidum bijām atstājuši visas kompānijas un investori saņēma vairākkārtīgu atdevi.
Kādēļ meties jaunos darbos, nevis pārcēlies uz Fidži salām sēdēt pludmalē?
Es vēl jutu zināmu izsalkumu, un man nebija pārāk daudz līdzekļu. Somijas zviedru uzņēmējs Joahims Helleniuss (Joachim Hellenius), viens no Microlink investoriem, mani aicināja veidot riska kapitāla kompāniju. Cilvēks ar Somijas pasi, bet pēdējos 25 gadus lielākoties darbojies Igaunijā. Tobrīd Baltijā praktiski nebija neviena riska kapitāla fonda. Mēs nolēmām būt celmlauži šajā nozarē — ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Krievijā un Ukrainā. Tā mans nākamais gadu desmits pagāja, investējot tehnoloģiju uzņēmumos, darbojoties Martinson Trigon Venture Partners (MTVP). To darīju gan kā fonda vadītājs, gan kā biznesa eņģelis ar savu naudu.
Un tad «atrullēja» piegādes robots Starship?
Es nodarbojos ar nākamās riska kapitāla fonda daļas savākšanu, tā bija iecerēta 70 miljonu eiro apjomā. Biju iesaistījis savus somu, igauņu un lietuviešu partnerus. 2014. gada vasarā pienāca e-pasts no Skype līdzdibinātāja Ahti Heinlas (Ahti Heinla), kurš vēlējās sākt kādu jaunu biznesu. Viņam kopš Skype laikiem bija daži neveiksmīgi biznesi, arī es biju palīdzējis izvērtēt dažas idejas. Ahti rakstīja, ka Londonā ticies ar citu bijušo Skype dibinātāju Jānu Frīsu (Janus Friis), kurš ieteicis dibināt ar robotiku saistītu uzņēmumu. Tas varētu izstrādāt preču piegādes robotus. Ahti jau bija savācis aptuveni desmit inženieru komandu, kas piedalījās ASV kosmosa pētniecības aģentūras NASA konkursos, cenšoties izstrādāt robotus, kas uz citām planētām varētu savākt akmeņus un tamlīdzīgi darboties.
Mani pieaicināja kā padomnieku, bet sākumā biju skeptisks. Divu nedēļu laikā mani pārliecināja, un es kļuvu par Starship Technologies galveno darbības vadītāju (chief operating officer).
Un kā veicās šim uzņēmumam un tā izstrādātajām ierīcēm?
Starship piegādes roboti bija pirmās šāda veida ierīces, kas domātas braukāšanai pa pilsētu ietvēm. Pāris mēnešus pēc uzņēmuma nodibināšanas mums bija prototips, tad to uzlabojām. 2015. gada novembrī noņēmām projektam slepenības plīvuru, mūs pamanīja pāris mediji — BBC, New York Times. Domājām, ka vēl vairākus mēnešus nāksies sūri strādāt, bet tad pēkšņi kā no pārpilnības raga mūs appludināja simtiem lūgumu no medijiem, intereses apliecinājumi no biznesiem, pulcējās investori. Sapratām, ka pasaule gaida šādus robotus. Saņēmām pirmo ārējo finansējumu. Un šobrīd Starship ir vienīgā kompānija šajā tirgus segmentā, kas reāli nodarbojas ar preču piegādi. Zinām, ka aptuveni 50 citu uzņēmumu ir pauduši apņemšanos radīt konkurējošu robotu sistēmu, taču Starship patlaban ir 90—95% tirgus daļa, runājot par saražoto ierīču skaitu.
Kur šie Starship roboti patlaban darbojas? Kur man varētu kāds piegādāt pusdienas?
Pamata tirgus ir ASV — tieši augstskolu teritorijas jeb tā sauktie kampusi, kur parasti uzturas aptuveni 13 miljoni studentu, mācībspēku, personāla. Tur netrūkst cilvēku, kas ātri pielāgojas jaunām tehnoloģijām, tā sauktie agrīnie lietotāji. Diemžēl Covid-19 krīze ir nobremzējusi biznesu, jo daudzas universitātes ir slēgtas. Bet Starship piegādā arī pārtikas preces dažās Lielbritānijas pilsētās, piemēram, Miltonkīnsā, arī Tallinā. Dažās Vācijas fabrikās Starship roboti braukā, piegādādami detaļas un darbarīkus.
Tavs nākamais projekts Xolo ir pakalpojumu platforma pašnodarbinātajiem — kā nonāci līdz tam?
Es aizgāju no Starship 2018. gadā, paņēmu brīvus kādus sešus mēnešus. Pārcēlos prom no Sanfrancisko apkaimes, kur biju bāzējies darbam ar Starship. Vēlējos atgriezties Eiropā, būt tuvāk ģimenei. Tad sāku domāt par jaunām biznesa idejām, taču no riska kapitāla investora viedokļa. Proti, kādas tendences pasaulē un tirgos varēju saskatīt, kurām ir liels izaugsmes potenciāls. Viena šāda tendence — neatkarīgs, pašnodarbināts darbs. Ir pat prognozes, ka līdz 2027. gadam pašnodarbinātie kļūs par galveno nodarbošanās veidu ASV.
Pievērsos Igaunijas uzņēmumam Leap In, kurš mainīja nosaukumu uz Xolo un piedāvāja plašu biznesa pakalpojumu spektru pašnodarbinātajiem, tajā skaitā arī virtuālo Igaunijas rezidenta statusu. Pakalpojumu paketē ir arī bankas konts, bankas karte un grāmatvedības serviss. To visu var darīt interneta platforma: sūtīt rēķinus, apmaksāt tos, veidot pārskatus, viss vienā.
Xolo mērķa tirgus ir programmatūras attīstītāji, konsultanti, satura veidotāji — mēs nemeklējam pašnodarbinātus santehniķus vai Uber šoferus. Šādu «zināšanu darbinieku» skaitu pasaulē lēš ap 30—40 miljoniem, tie apgroza aptuveni divus triljonus dolāru. Pakalpojumu sniegšanas tirgus šim segmentam ir ļoti sadrumstalots, nav neviena cita, kas sniedz pilnu pakalpojumu paketi, un retam ir pat 10 000 klientu. Mums ir pierakstījušies 45 000 lietotāju. Tūkstošiem no tiem ir maksājoši klienti (Xolo darbojas pēc free-mium principa — pamēģini ierobežotā apjomā, pēc tam maksā). Uzskatām, ka esam lielākais spēlētājs šajā tirgū. Globāls uzņēmums, mūsu klienti ir vairāk nekā simt valstīs.
Kādu laiku dzīvoji Silīcija ielejā, tagad esi atgriezies Igaunijā. Kā vari salīdzināt abas vides?
Tagad daudzas lietas ir citādas nekā pirms 15 gadiem. Tolaik bija tikai Silīcija ieleja un varbūt vēl kāds attīstības centrs — Bostona ASV un Londona —, un nekā cita nebija. Tādēļ, lai saprastu tehnoloģiju nozares tendences, bija ik pa trim mēnešiem jādodas uz Silīcija ieleju, uz pasākumiem un konferencēm. Līdzīgi kā modes nozarē ir jābūt Parīzē vai Milānā, lai sekotu tendencēm.
Tā vairs nav. Silīcija ieleja ir zaudējusi lielu daļu savas auras. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, tā ir neērta dzīvošanai. Ļoti dārga, un katru dienu jāpavada vairākas stundas satiksmes sastrēgumos. Ja man ir jāizvēlas, es bez šaubīšanās dodu priekšroku vairākām vietām Eiropā, it īpaši Igaunijā. Aptaujās puse no Sanfrancisko līča apkaimes iedzīvotājiem vēlētos šo reģionu pamest. Kur citur tas ir dzirdēts? Vai Rīgu vēlas pamest puse rīdzinieku?
Protams, Silīcija ieleja aizvien ir ļoti nozīmīgs centrs, tur apgroza triljoniem dolāru un miljoniem cilvēku no tās gūst darba iespējas, strādā pie nākamajiem lielajiem izgudrojumiem. Taču vienlaikus pasaulē radušies daudzi centri, kur notiek attīstība, viens no tiem ir arī Igaunija. Igaunija pēdējos 15 gados ir izaugusi par vērā ņemamu spēlētāju.
Kādu padomu tu dotu šodienas divdesmitgadniekam, kas, gluži kā tu pats pirms 30 gadiem, ir nupat ieguvis tehnisko izglītību? Ko darīt, kurp doties?
Salīdzinot ar manu jaunību, esam burtiski uz citas planētas. Man ir trīs dēli, divi strādā tehnoloģiju nozarē Igaunijā, viens no viņiem Starship. Manuprāt, patlaban ir zelta laikmets tiem, kas darbojas ar tehnoloģijām, kuriem ir inženiera prasmes. Un šī zelta laikmeta temps nesamazinās, tas paātrinās. Kļūst arvien interesantāk. Ir daudz jaunu iespēju. Ir simtiem jaunuzņēmumu, liela daļa tepat 10 kilometru rādiusā ap manu atrašanās vietu Tallinā. Daži no šiem jaunuzņēmumiem ir pasaules klases, tie iegūst finansējumu un piesaista līdzstrādniekus gan tepat, gan starptautiski. Igaunijas jaunuzņēmumiem veiksmes rādītāji ir būtiski augstāki nekā citur. To saku kā riska kapitāla investors, kas vēro statistiku.
Ko teiktu jauniešiem? Protams, var kļūt par dzejnieku, filozofu, pat politiķi. Bet, ja patiešām vēlies mainīt lietas ap sevi un pasaulē, dodies tehnoloģiju nozarē! Un nav teikts, ka jābūt inženierim. Tehnoloģiju biznesā var darīt daudz ko citu — kļūt par dizaineru, pārdevēju vai klientu apkalpošanas speciālistu. Tā ir nozare, kur var atstāt savas pēdas vēsturē!
Reiz bija grāmata par tehnoloģiju pasauli The New New Thing. Kas šodien ir pati jaunākā no jaunajām lietām? Vai tas ir fintech, zaļās tehnoloģijas vai trīsdimensionālā druka?
Tehnoloģiju nozare ir ļoti liela, dažādi cilvēki uz šo jautājumu atbildēs atšķirīgi. Pēc savas pieredzes es varu teikt — fizisku lietu ražošana ar iebūvētu intelektu. Pirms desmit gadiem nevienu neinteresēja robotika un dzelži, ja nu tikai datori un serveri. Bet tagad ir daudz jaunuzņēmumu, kuri darbojas robotikā, pat ar kosmosa pētīšanas ierīcēm — taustāmu lietu ražošana pēkšņi atkal nāk modē. Lietu ražošana ir kļuvusi daudz lētāka, un saražotās mašīnas ir ar lielāku intelekta devu. Uzņēmumi ir izstrādājuši kosmosa kuģus, kas var pārvadāt cilvēkus, izmantojot mazāk resursu un līdzekļu, nekā NASA agrāk spēja.
Mākslīgais intelekts un mašīnmācīšanās pagaidām vēl ir tikai sākuma stadijā, būs neveiksmes. Taču tiecamies radīt ierīces, kas spēj ne tikai izpildīt doto komandu, bet «domāt». Starship jau milzu apjomā lieto mākslīgo intelektu, lai vadītu samērā lētus, mazus ratiņus ar sešiem riteņiem, lai tie neapmaldītos un neuzbrauktu mājdzīvniekiem vai cilvēkiem. Un mākslīgais intelekts ir ienācis visur — mobilie telefoni atpazīst lietotāju sejas, ir banku sistēmas, kas pamana neparastas darbības. Gandrīz visās sistēmās, kuras var pro-grammēt, programmatūra var iekļaut mākslīgo intelektu, un tā arī notiks.
Tu runā par Igauniju kā Ziemeļeiropas, ja ne visas Eiropas tehnoloģiju attīstības centru. Kā vērtē situāciju Latvijā?
Latvijā ir daudz kā interesanta, arī Lietuvā. Ir desmitiem ļoti interesantu uzņēmumu, bet vide ir mazāka. Laba mēraukla ir finansējums, jo tas nosaka, ko uzņēmums spēs darīt, kādus cilvēkus piesaistīt. Vērtējot finansējuma apjomu, Igaunija saņem 70% no visa finansējuma augsto tehnoloģiju kompānijām Baltijā. Gan rēķinot uz vienu iedzīvotāju, gan absolūtos skaitļos mēs saņemam vairāk par Somiju, kas ir krietni lielāka valsts. Igaunija ir starp trim topa valstīm pasaulē, rēķinot pēc ieguldītā riska kapitāla uz vienu iedzīvotāju — tādā pašā kategorijā kā ASV un Izraēla. Igaunija spēlē savā līgā. Taču arī Latvija un Lietuva ir attīstītas uz Eiropas fona, virs caurmēra.
Dzimis 1966. gadā Igaunijā
1991 Beidzis Maskavas Valsts universitāti ar maģistra grādu datorzinātnē un matemātikā
1990 Dibinājis Baltic News Service (BNS), vadījis to kā izpilddirektors līdz 1998. gadam, bijis padomes loceklis līdz 2004. gadam
1998—2004 Microlink izpilddirektors un valdes priekšsēdētājs
1999—2004 Delfi valdes priekšsēdētājs
No 2004 — vadošais partneris riska kapitāla uzņēmumā MTVP
2015—2018 Starship Technologies galvenais darbības vadītājs
No 2018 — atbalsta pakalpojumu sniedzēja Xolo izpilddirektors
Bijis vairāku Igaunijas, Somijas, ASV un Krievijas ar tehnoloģijām saistītu uzņēmumu padomes loceklis un padomnieks
Ģimene: trīs dēli un meita
Vaļasprieki: braukšana ar ūdensmotociklu, pilota tiesības, sporta lēkšana ar izpletni
Dīvainākā izdarība: 90. gadu vidū kandidēja uz Tallinas domi no monarhistu partijas, ieguva 43 balsis, kamēr viņa šoferis tajā pašā sarakstā saņēma 200.
The post Roboti nāk! appeared first on IR.lv.
