Animācijas filmu režisores un ilustratores Anetes Meleces grāmata Kiosks nosaukta starp 100 izcilākajām pagājušajā gadā pasaulē izdotajām bilžu grāmatām. Ko Šveicē dzīvojošā māksliniece zīmē pandēmijas laikā?
The post Tēlu makšķerēšana appeared first on IR.lv.
Anete uz mirkli apklust, un Skype redzams, kā viņa izteiksmīgi palūkojas pār plecu: «Tādas kā dinozaura skaņas!» Māksliniece atrodas darbnīcā Cīrihē, un kaimiņos notiek remonts — kaut ko urbj. Dinozaura skaņas — tas var ienākt prātā tikai māksliniecei, kuras radītās animācijas filmas un bilžu grāmatas likušas smaidīt tik daudziem Latvijā un pasaulē.
Uz Šveici Anete Melece pārcēlās pirms desmit gadiem. Sākotnēji strādāja rūpnieciskajā dizainā. Tad studēja Lucernas Lietišķās zinātnes un mākslas universitātē. Bija apņēmības pilna pievērsties jomai, kam piederēja viņas sirds, — ilustrācijai un animācijai. Anete zīmējusi Mairas Dobeles, Ingas Gailes, Jura Kronberga, Laura Gundara grāmatām. 2013. gadā viņai izdevās veiksmīgs lēciens animācijā: pirmā īsfilma Kiosks asprātīgā un sirsnīgā veidā vēstīja par avīžu kioska pārdevējas Olgas sapņiem, kas kādu dienu pārvēršas īstenībā. Filma saņēma starptautisku atzinību. Pagājušajā gadā māksliniece ar šo stāstu debitēja bērnu literatūrā.
Grāmatu pamanīja ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs: izdevēju platforma dPICTUS to divas reizes pēc kārtas iekļāva 100 pasaules izcilāko bilžu grāmatu sarakstā. Latvijas izdevniecība Liels un mazs jau noslēgusi 15 līgumus par Kioska izdošanu citās valodās, bet nākamgad Vācijā, iespējams, taps bērnu opera.
Kopā ar vīru un divus gadus veco meitiņu Stellu māksliniece dzīvo Šveicē, kur, līdzīgi kā Latvijā, pamazām tiek atlaisti pandēmijas groži. No krīzē improvizētās zīmēšanas vietas guļamistabā Anete nesen pārcēlusies atpakaļ uz strādāšanu darbnīcā un ķērusies klāt jaunam darbam — zviedru bērnu grāmatai par meitenīti, kura piedzīvo pārmaiņas pēc vecāku šķiršanās.
Kāda ir atmosfēra Šveicē — vai pandēmijas ierobežojumi mazinās?
Sāk palikt vaļīgāk. Arī es šobrīd atrodos nevis mājās, bet darbnīcā, pirms nedēļas sākām nākt uz šejieni strādāt. Šodien te esam tikai trīs cilvēki un tālu cits no cita. Ievērojam pat vairāk nekā divu metru distanci!
Šveicē ierobežojumi nebija tik stingri. Ģimenē ievērojām pat vairāk, nekā oficiāli tika prasīts: godīgi divus mēnešus sēdējām mājās, nevienu cilvēku nesatikām. Izgājām tikai svaigā gaisā, citādi gan varētu sajukt prātā. Pretī mūsu mājām ir veci kapi, kas reizē ir kā parks, — tur rītos, kad mazāk cilvēku, gājām pastaigāt.
Laiks šos divus mēnešus bija saulains un jauks, tiešām grūti nosēdēt mājās. Pa logu skatījos, kā dienas laikā ielas piepildās ar cilvēkiem — neizskatījās, ka būtu pandēmija. Protams, bez pandēmijas cilvēku būtu vēl vairāk, tomēr bija sajūta — nu kāpēc viņi staigā apkārt!
Latvija mēdz sevi salīdzināt ar Rietumu demokrātijām un teikt: nujā, paši jau vēl nespējam! Šķiet, ka šajā krīzē bijis otrādi — Latvijā esam ļoti atbildīgi.
Man par Latviju patiešām tā šķiet! Ja kaut kas nav aizslēgts un aizliegts, tas nenozīmē, ka noteikti jādara. Šveicē, piemēram, bērnu laukumi nebija slēgti, un cilvēki domāja — tad jau drīkst!
Kā Šveicē ar radošo profesiju tiesībām? Vai saņēmāt valsts atbalstu?
Man ir vieglāk: varu sēdēt pie galda un strādāt. Tādā ziņā nekas nav mainījies, izņemot to, ka divus mēnešus strādāju mājās un viss notika lēnāk, jo meitiņu nelaidām uz bērnudārzu. Ar vīru, kurš arī ir mākslinieks un strādā dizaina jomā, darījām tā: kamēr viens pieskata bērnu, otrs strādā.
Guļamistabā ierīkojām darba galdu, tur varēja paslēpties no divgadnieces, kura visu laiku grib atskriet un kontaktēties.
Šveicē ir valsts atbalsts radošām profesijām. Kolēģi bija atsūtījuši vietņu saites, kur pieteikties palīdzībai. Paskatījāmies: vai tieši šajā laikā pandēmijas dēļ atcelti kādi projekti? Hm. Mums bija iecerēta izstāde, par kuru tāpat neko nesaņemtu. Tāpēc ierakstīt, cik daudz naudas esam zaudējuši pandēmijas dēļ, nevarējām. Vienīgā palīdzība, kurai pieteicāmies: pieskatām savu bērnu un varam mazāk strādāt. Nu saņemam papildu bērnu pabalstu, jo Stella neapmeklē bērnudārzu.
Kā jūsu jomā šobrīd notiek darbs?
Es nestrādāju konkrētā studijā. Man ir producente, ar kuru sadarbojos. Darbnīca, kurā strādāju, tiek īrēta — esam vairāki pašnodarbinātie mākslinieki. Katrs strādājam pie saviem projektiem. Coworking space pasaulē kļūst aizvien populārākas. Mēs to saucam par ateljē, šeit cilvēki strādā kopā jau 30 gadu. Vieni aiziet, citi atnāk.
Šajā namā ir arī izdevniecība, kas izdod komiksu grāmatas, un komiksu žurnālu izdevniecība. Te ir ne tikai darbam piemēroti galdi, bet arī labs printeris, skeneris un virtuve, kur pagatavot ēst. Parasti gatavojam visiem — katru dienu kāds no mums to uzņemas. Pusdienlaikā satiekamies pie lielā virtuves galda. Manuprāt, labs modelis: strādājot cits citu netraucējam, bet pusdienās pārrunājam, kas kuram svarīgs.
Pie kāda projekta šobrīd strādājat?
Ilustrēju bilžu grāmatu zviedru izdevniecībai — tai pašai, kas izdeva Kiosku zviedru valodā. Grāmatu sarakstījusi rakstniece Ingrīda Olsone, un tā stāsta par meiteni, kurai ir jauna ģimene. Vecāki šķīrušies, un viņa iet ciemos pie jaunā brāļa un māsas, bet viņai tur diez ko nepatīk. Grāmata ir par divām stundām šīs meitenes dzīvē.
Vai nav tā, ka bērnu grāmatu laukā notiek pārmaiņas — tiek lauzti tabu un runāts par aktuālām, lai arī jutīgām un «neērtām» tēmām?
Tā ir. Kā sapratu no zviedru izdevniecības, mani uzaicināja strādāt pie šīs grāmatas tieši tāpēc, ka ar vieglumu un humoru spēju paskatīties uz sarežģītām tēmām, ietērpt tās vieglā ilustrāciju valodā. Tad tēma vairs neizskatās tik smagi. Es gan nestrādāju ar ļoti smagām tēmām, piemēram, karu. Drīzāk ikdienišķām, kas var skart jebkuru.
No kurienes jūsos humora izjūta? Vai bērnības pieredze šeit spēlē kādu lomu?
Varbūt tas no vecākiem. Bērnība bija laimīga. Uzaugu laukos Mālpilī. Tagad daudz domāju par to. Mana meita aug pilsētā. Ejam laukā, un man vienmēr ir stress, jo viņa neiet, viņa skrien. Visu laiku jāuzmanās, jo iela ir tuvu. Tas atšķiras no tā, kā pati augu. Varēju brīvi skriet, apkārt bija pļavas. Mums bija arī lopiņi. Grūti vienīgi tas, ka vienmēr bija jāstrādā. Jā, no vienas puses, man bija brīvība, no otras, pienākumi. Īstenībā laba kombinācija — iemācījos darba kultūru. Spēlēties varēju tikai tad, ja nolasītas kumelītes un izravētas četras vagas.
Vai lauku vide palīdzējusi mākslinieciskajai fantāzijai?
Pilnīgi noteikti! Vienmēr biju ciešā sasaistē ar dabu. Nekad neesmu bijusi liela grāmatu lasītāja. Drīzāk pētniece, kas skatās, kas dabā izplaucis, uzziedējis, kas upē peld.
Kā izlēmāt strādāt ilustrācijā un animācijā?
Abi radošie lauki man patīk. Ja zīmēju grāmatas, tēli manā galvā kustas — iztēlojos, kā viņi iet, kā darbojas. Tagad trīs četrus gadus man nav tapusi neviena filma, un jūtu, ka sāk pietrūkt tēlu kustēšanās ar skaņu. Tomēr animācija ir pacietīgs darbs, kura rezultātu ieraugi pēc ilgāka laika. Tāpēc, kad esmu radījusi filmu, ar lielāko prieku zīmēju nekustīgas bildes. Vienu uzzīmēju, un gatavs!
Kā atnāk tēli? Parasti naktīs, kad nevaru aizmigt. Tie iepeld zemapziņā no iespaidiem, pa dienu kafejnīcā vērojot cilvēkus. Tā man mīļa nodarbe — vērot. Makšķerēt tēlus. Skiču blociņā paskicēt. Mans vīrs arī ir ilustrators, un dažreiz, ejot pa ielu, saku: o, kāds interesants tēls pagāja garām! Dažreiz ir neērti, jo sanāk, ka lūram uz cilvēkiem, bet tas ir darba nolūkos. Izdomāt nevar tik krāšņus cilvēkus, kādi staigā pa ielu!
Vai varat izritināt tēlu arī no cilvēka, kas jums nepatīk?
Dažreiz darbs palīdz saprast cilvēkus, kuri kaitina. Es viņus uzlūkoju kā tēlus — ā, re, kāds! Paskatos it kā pa gabalu uz šo cilvēku, kurš, ja tiktu iekļauts stāstā, būtu interesants un nozīmīgs. Vajag jau arī kaitinošos tēlus! Kā dārzniece manā filmā Analysis Paralysis — viņa uz visiem bļaustās, meklē vainīgo, kas izbradājis viņas dārzu.
Ir jāiemācās raudzīties nenosodot. Vis-pār ir vieglāk dzīvot, ja pieņem cilvēkus, kādi viņi ir.
Vai darbs mākslā jums palīdz dzīvot harmoniskāku dzīvi?
Varu salīdzināt, kāda biju, kad strādāju darbu, kas man patika mazāk. Latvijas Mākslas akadēmijā pabeidzu Vizuālās komunikācijas nodaļu. Uzreiz pārcēlos uz Šveici — mani šurp atveda privātā dzīve. Šveicē, tāpat kā Latvijā, strādāju reklāmas aģentūrā. Nezinu, kā ir tagad, bet tajā laikā, pirms vairāk nekā desmit gadiem, reklāmas aģentūras, šķiet, bija nelaimīgu dzejnieku un mākslinieku biedrības. Daudzi darīja šo darbu, jo bija jāpelna nauda, un visu laiku cits citam sūdzējās par to. Šobrīd šie cilvēki, ieskaitot aģentūras direktoru, nodarbojas ar to, kas tiešām ir viņu ceļš. Prieks skatīties! Es domāju, arī man pašai šāda pieredze bija vajadzīga.
Pārceļoties uz Šveici, sāku strādāt iepakojumu dizaina kompānijā. Mūsu klienti bija lieli uzņēmumi ar masu produkciju. Sākumā centos izdomāt ko interesantu, oriģinālu, kas pašai patīk, bet bieži tas tika noraidīts. Lielajiem uzņēmumiem ir bail, ka patērētāji nepieņems neparastus risinājumus. Tāpēc viņi dara «kā vienmēr un kā visi». Mans entuziasms lēnām noplaka. Jutos mūžīgi neapmierināta. Kad sāku saprast, ka vairs necenšos un jau skiču stadijā piedāvāju vieglāko ceļu, nolēmu — kaut kas jāmaina! Apņēmos taisīt animācijas filmu. Tā tapa Olga no Kioska.
Bet jums bija grāmatu ilustratores pieredze!
Jā, piecas dienas nedēļā strādāju uzņēmumā, bet nedēļas nogalēs un atvaļinājumos ilustrēju grāmatas. Kādā brīdī to savienot kļuva par grūtu. Man bija iekrājumi — tas ir labums, strādājot Šveicē. Varēju veikt pārmaiņas un beidzot darīt to, kas patiešām patīk. Sāku studēt animāciju Lucernā. Kādu laiku gāju kurpju veikaliem ar līkumu, jo maz varēju atļauties, bet bija gandarījums par savu jauno dzīvi. Paralēli strādāju pie animācijas filmas Kiosks, meklēju producentu, lai varētu pieteikties finansējumam un filmu pabeigt. Man paveicās, jo vairāki fondi atsaucās. Par šo filmu saņēmu Šveices kino balvu. Durvis bija atvērušās.
Ar pirmo animācijas darbu, ja neskaita jūsu bakalaura darba filmiņu!
Tas nav viegli, jo gan pats no sevis gaidi, gan citi, ka arī turpmāk taps kaut kas labs. Ar pirmo darbu vari tikai pārsteigt, bet nekādu gaidu par tevi nevienam vēl nav.
Vai bērnu grāmatu jomā un animācijā var runāt par tendencēm — kā mainās tēmas un stils?
Tagad ir feministiskie stāsti: sievietes zinātnieces un tā tālāk. Laba tendence, manuprāt! Arī ekoloģija, vides problēmas ir populāras tēmas. Svarīgākais jautājums, vai autors bijis autentisks — vai viņu šīs tēmas patiešām interesē, nevis ķeras tām klāt kā modes lietai. Izlaižot katru darbu caur personisko prizmu, tam ir cita vērtība.
Kā Šveicē ar moderno dzīvesveidu, kas pieprasa «kvalitatīvo vienkāršību»?
Šveicē, līdzīgi kā Latvijā, cilvēki daudz par to domā. Cenšas dzīvot veselīgi, rūpēties par sevi. Esmu piedzīvojusi, ko nozīmē pārstrādāšanās — man ir migrēnas. Kā par daudz stresoju vai strādāju, tā sāpes ir klāt. Skatos — ahā, ko varu darīt lietas labā, kas jāpamaina ikdienā?
Jūsu vīrs ir itāļu mākslinieks no Lihtenšteinas. Kāda ir dzīve diviem māksliniekiem?
Ja dzīvo kopā divi radoši cilvēki, abiem jābūt pārliecinātiem par savu darbu. Man citās attiecībās bijis tā, ka bail stāstīt par saviem panākumiem, jo jāpiedomā, kā otrs to uztvers, vai nesajutīsies slikti.
Mums ar vīru viss ir labi: attiecībās ir nevis konkurence, bet papildinām viens otru. Katru panākumu uztveram kā kopēju. Dzīvojam ar prieku. Mūsu attiecības ir līdzvērtīgas: mājās visu darām abi — mazgājam, tīram, gatavojam un darbojamies ar bērnu. Patiesībā Šveicē sievietēm par savām tiesībām bijis daudz jācīnās. Tā bija pēdējā valsts Eiropā, kur sievietes izcīnīja balss tiesības vēlēšanās. Joprojām ir jācīnās. Piemēram, bērna kopšanas atvaļinājums ir tikai trīsarpus mēnešus. Lielākā daļa sieviešu sēž mājās ilgāk un nesaņem neko. Sanāk iekrišana atpakaļ vecajā modelī. Ja gribi strādāt, no sešu mēnešu vecuma vari vest bērnu uz silīti.
Esat nonākusi pasaules labāko ilustratoru listē. Vai tas nozīmē, ka ir daudz darba piedāvājumu?
Šī ir otrā reize, kad mana grāmata nokļuvusi šādā listē, — pirmoreiz tas notika Frankfurtes grāmatu tirgū. Kiosks tagad saņēmis arī Itālijas bibliotēku balvu kā labākā bilžu grāmata. Tas ir pagodinoši un patīkami. Neteiktu, ka uzreiz ir daudz piedāvājumu. Kontaktu ir daudz. Patiesībā, dzīvojot ārzemēs, man ir liela interese un vajadzība uzturēt saikni ar Latviju. Tāpēc priecājos strādāt ar izdevniecību Liels un mazs.
Vai ārzemju bērniem zīmēju citādi nekā Latvijas bērniem? Nē, bet ir kādas detaļas, ko varam saprast tikai mēs. Kad ilustrēju Jura Kronberga dzejoļu grāmatu Laika bikses, dzejoli Brīvdiena — ārzemēs nesaprastu, kas ir tā Milda, kas sēž uz soliņa, nolikusi zvaigznes blakus, un atpūtina beidzot rokas. Šo joku var saprast tikai Latvijā!
The post Tēlu makšķerēšana appeared first on IR.lv.
