Sandra Vensko. Adele. Dienas Grāmata, 2019.
Guna Roze. Sadursme. Dienas Grāmata, 2019.
The post Sievietes laime jeb Tēvu grēki appeared first on IR.lv.
Guna Roze. Sadursme. Dienas Grāmata, 2019.
Ingas Gailes Piena ceļš, Lauras Vinogradovas Izelpas, Janas Egles Svešie, Gunas Rozes Sadursme, Sandras Vensko Adele — jaunākā latviešu proza — romāni un stāstu krājumi un stāstu krājumi kā romāni. Katrā no tiem centrālā ass — sieviete, viņas ķermenis, domas, lomas, pasaules izpratne, traumatiskā pieredze. Un sajūta, ka viss slikti. Pārsimt gadu laikā iegājies, ka labākā latviešu literatūra ir par to, ka viss ir slikti.
Jau kopš Mērnieku laikiem sieviete latviešu literatūrā tiek tēlota vai nu neganta, melīga, slinka un tiek sodīta — no pasaules vai dievu gribas —, vai arī ir tik šķīsta un nevarīgi skaista, ka vīrietis vai liktenis, vai likteņa atvests vīrietis to iemin dubļos un iznīcina, vai arī viņa pati sajūk prātā un padara sev galu. Un tā tas ir ne tikai vīriešu rakstītajos prozas tekstos. Aspazijas gaišās mīlētājas tiek pieviltas un pazemotas un burtiski zaudē tiesības, pēc kurām tad cīnās, cenšoties sabiedrībai pierādīt, ka sieviete arī ir cilvēks. «Sievietes laime» augstajā literatūrā nav bieži sastopama parādība, bet romantiskā romāna žanra literārais kanons ir tik paredzams, ka par to nav vērts pat diskutēt — beigām jābūt laimīgām, jo kāda gan cita iemesla dēļ gribētos lasīt izklaides literatūru? Tomēr Adele saka: «Sapņoju par tīru plānvidu, smaržīgiem cepumiem šķīvī, baltām rozēm vāzē…» (Adele, 13. lpp.) Viņa mācās no «mierlaiku» žurnāliem un vecāsmammas dažām — vairāk nejaušām nekā plānotām un pārdomātām — uzvedības pamācībām. Un vēl Adele mācās no pasaules — no pieņēmumiem par to, kas ir labi, pareizi, sievietei piedienīgi. Viņa meklē savu atbilstību sievietes sociālajai lomai. Un reizēm arī izliekas par to, kas nebūt nav.
Sandras Vensko Adele un Gunas Rozes Sadursme — ar dažu nedēļu atstatumu izlasītas grāmatas, kas savienojas vienā vēstījumā. Noteikti ne izklaides literatūra, un ne jau tikai dažādi interpretējamo beigu dēļ. Darbības vieta — Kurzeme; centrālie tēli — dažādu vecumu un sociālo stāvokļu pārstāves sievietes un meitenes. Vīrieši vai nu pazuduši bez pēdām, vai vardarbīgi un tukši, vai margināli pielūdzēji un laulības pievīlēji, izņemot tikai dažus «pozitīvos», kas tik pareizi un šķīsti, ka gandrīz vai kļūst neticami. Romāns, ko veido noslēgtām novelēm pielīdzināmas nodaļas, un stāsti, kas, savstarpēji sasaistīti, veido romānu.
Viegli vizualizēt abu grāmatu laiktelpu un atpazīt tēlotos tipāžus. Gunai Rozei tā ir sieviete «pēc trīsdesmit», kurai kādreiz uzdāvināta brokastu kafijas krūze ar Gustava Klimta darbu reprodukciju uz sāna, kura ezotēriķu izteikas sauc par gvelšanu, bet tik un tā patur prātā salkanas frāzes un, lai atbilstu laikmeta garam un modei, piesauc dakteri Pēteri Kļavu, bet, ja nu tas arī šķistu pārāk ezotēriski, iespēlē arī kādu ironiskāku Egīla Zirņa citējumu no Dienas. Izglītota, izskatīga, gana pašpārliecināta sieviete — precējusies, ar bērnu vai pat vairākiem. Krāpj vīru vai tiek krāpta un noteikti kādu vērtē un nosoda. Gunas Rozes tēlotās trīsdesmitgadnieces šķiet nedaudz par vecu savā pasaulsuzskatā, bet paaudzi vecākās sievietes — par jaunu — gan valodā, gan izteiksmē, gan uzvedībā.
Sandra Vensko stāsta vienas sievietes stāstu: pieaugšanu no mazas meitenes līdz psihoterapeita praksē savu dzīvi saglābt mēģinošai, gandrīz pusmūžā nonākušai sievietei, ko no pilnīgas sevis pazudināšanas burtiski izglābj Deus ex machina — vīrietis un baznīca. Traumatiskā bērnība, kas psihoterapijas seansos tiek vilkta gaismā pa dzīsliņai vien, ne mazāk traumatiskā tagadnes ikdiena, un tad pēkšņi — tikai tici, un tev tiks dots. Iespējams, šāda cerība latviešu «viss slikti» literatūras lasītājiem ir nepieciešama, bet vai mākslinieciski pilnībā pamatota un noticama? Romāns burtiski salūst divās daļās. «Labā iznākuma» piedāvājums lasāms arī Rozes stāstu krājumā, lai arī ar atvērto beigu dažādajām iespējamībām.
Guna Roze kādu no varonēm raksturo šādi: «Viņa pat nav bijusi Sibīrijā, un neviens no viņas ģimenes nav bijis.» (Sadursme, 55. lpp.) Šis teikums pasaka ļoti daudz! Rozes tēlotajām sievietēm nav tās smagās «tēvu grēku» pieredzes, kas ilgst vēl trīs un četras paaudzes, jo karš, izsūtījums, okupācija joprojām nav beigusies – par to runā Jana Egle romānā Svešie, tas caurvij San-dras Vensko romānu Adele. «Roze [Adeles meita], kad bija maza, tik ļoti līdzinājās manai mammai. Katrīna [Adeles māte] bija dzimusi Sibīrijā, Hanna [Adeles vecmāmiņa] pārdzīvoja katru sīkāko neveiksmi, piedeva katru kļūdu. Katrīna nepiedeva nevienam. Mana māte plosījās savās sāpēs, līdz kaunā nomira. Roze nes visu mūsu gēnus un turpina meklēt atbildes.» (Adele, 131. lpp.) Ja tēvi ar visiem saviem esošajiem vai kādas varas tiem uzliktajiem grēkiem ir zuduši vai pat nekad nav bijuši zināmi, viņu radīto nākamo paaudžu nolemtība ir neizbēgama.
Un Vensko to parāda sāpīgi izcili — psihoterapeitiskajos seansos apziņas un atmiņu plūsmas fiksācija palēnina lasīšanas tempu, jo teksta struktūra ir neviendabīga un domas sazarotas, bet tas attaisnojas iegūtajā ticamībā un iespējā identificēties, lai arī, pasarg dievs, no šādas pieredzes. Adeles pasaule ir deformēta. Viņa nav pazinusi ne savu tēvu, ne vectētiņus. Patēvs vienkārši pazūd no viņas dzīves. Vīrieša klātneesamība ir viens no Adeles nedrošības, nepārliecinātības, nespējas par sevi pastāvēt iemesliem. Vensko precīzi ataino, ka šāda deformācija notiek arī ar vīrieti, ja viņa dzīvē nav sievietes klātbūtnes — Adeles vīrs Marks ir uzaudzis praktiski bez mātes, tādēļ viņam nav priekšstata par sievietes pasauli.
Rozes tēlotās sievietes ir ar «vieglāku likteni» — ar darbu, kas rokas pārlieku nesmērē, ar izglītību, ar sociālo stāvokli, ģimeni — kas kaiš, dzīvo tik nost. Bet kaiš gan. Abu romānu (Rozes krājums veido vienotu veselumu) sievietes vieno bads. Vensko precīzi tēlo fizisko badu, to, cik dziļi atmiņā iespiežas ēdiena trūkums vai vienmuļā pārtika, un katra atkāpe no ikdienišķā jau ir kā notikums, arī smagākie pāridarījumi tiek atklāti savā ziņā tieši līdzās viesību kārumiem un tortes sviesta rozēm. Vienā no Rozes stāstiem puisēns veikalā nozog kartupeli, ko māte vēlāk uzcep, kartupeļa šķēles kārtojot astotnieka formā – kā dzimšanas dienas kliņģeri, jo nekā labāka nav.
Vēl lielāks par fizisko ir emocionālais bads: «Viņa bija lasījusi, ka katrai dzīvai būtnei dienā vajag vismaz trīsdesmit citas dzīvas būtnes fizisku pieskārienu. Tāpēc vīrieši sarokojas vai uzsit pa plecu; tāpēc vientuļnieki tur mājdzīvniekus, bet tie glaužas saimniekam pie kājām. Kas nav radis mīļuma, tas sit vai atļauj, lai sit, — arī sitieni skaitoties.» (Sadursme, 28. lpp.) Vensko romānā Adele pieredz gan to, ka sit viņai tuvus un nozīmīgus cilvēkus, gan to, ka fiziskā un emocionālā vardarbība vēršas pret viņu pašu. Rozes tēlotās sievietes piekopj emocionālo teroru — gan deformētā seksuālas piesaistes izpausmē pret pieaugušo dēlu, gan laulības pārkāpšanā, gan ļaunās domās un slikta vēlējumos pašiem tuvākajiem. Arī vienaldzība var tikt uzskatīta par emocionālās vardarbības paveidu.
Interesanti, kā abos tekstos sievietes meklē palīdzību — ne tikai pie draudzenēm, bet arī pie psihoterapeita. Autores piedāvā atšķirīgu skatījumu un risinājumu šādiem atbalsta meklējumiem.
Vēl dažas piezīmes. Vensko ievij tekstā kurzemniekiem pašsaprotamus, vidzemniekiem mazzināmus vārdus (tītarenes, spannis u. c.) un metaforas, piemēram, «kuģi, kravas maizi pieēdušies, tusnī ārā pa vārtiem» (Adele, 9. lpp.). Tomēr tēlu valodas stilizācija dažbrīd paklūp, piemēram, sētnieka un atkritumu tvertnēs kādu guvumu meklējošā jaunieša saruna emociju gammas un izvēlētās leksikas ziņā nepārliecina.
Roze lasītāju mēģina pārliecināt, ka 14 gadus veca pusaudze Rīgas apcirptās liepas varētu salīdzināt ar Ulmaņa frizūru un iekšējā monologā diskutētu ar sevi par prozas žanru tīrību, pastarpināti piesaucot Nāves ēnā kā meistarnoveles paraugu. Eksāmenu rezultāti un sarunas ar humanitāro jomu studentiem gan tik lielisku informētību jauniešu vidū neapliecina. Tā pati izglītotā pusaugu meitene savu māti sauc par «pāksti» – var jau būt, tomēr kaut kā maz ticami, ka pusaudze nezina šī vārda slenga lietojuma nozīmi un patiešām māti arī savās domās sauc par sievietes dzimumorgāniem.
Vietumis mulsinoši un pārāk «šeit un tagad» situācijai piesaistoši ir abu autoru bieži lietotie kultūrcitāti vai atsauces uz kādiem patlaban aktuāliem procesiem vai personībām, piemēram, Rozes varonei ir bailes no lielveikala, jo tā griesti var sabrukt, citā stāstā ir Mielava dziesmas piesaukums, kas, domājams, nākamajām paaudzēm nez vai būs vienkārši atkodējama atsauce. Manī sēdošajiem stereotipiem mazticami šķita, ka elektriķu tehnikuma kursa salidojumā muzikālajam pavadījumam izvēlēts Noras Džonsas akustiskā koncerta ieraksts, ne kāds ņiprs šlāgerītis. Savukārt Vensko Adele mācās Tālavas taurētāju un piesauc «zilus zirgus sarkanā pļavā». Bet šīs iebildes ir niecīgas — vairāk pētnieka, ne lasītāja pamanītas. Abas grāmatas, manuprāt, ir visnotaļ latviešu «augstajai literatūrai» pieskaitāmas, un ne jau tādēļ, ka «viss slikti», bet tādēļ, ka rāda ceļus, skaidro iemeslus, turklāt abas autores to dara pārsteidzoši paralēli, lai arī katrai sava ceļu karte.
Kāda no Rozes tēlotajām sievietēm saka, ka viņai bail lidot un no teroristiem (šo jēdzienu noteikti var paplašināt ārpus militārā terora robežām), bet Adele saka: «Vienīgais, ko vēlējos, bija nomirt vai pārvērsties un aizlidot pie tiem – tiem, kurus nespēju atrast, pie neredzamajiem cilvēkiem, varbūt mīļajiem.» (Adele, 62. lpp.) Bet viņas neaizlido – gan tādēļ, ka bail, gan tādēļ, ka cer uz to, ka arī šeit tomēr ir iespējama «sievietes laime» – un tā nebūt nav klišeja, jo šī jēdziena saturs nav stereotipisks, bet gan individuāls – katrai savs, ar neierobežotu izvēļu daudzveidību.
Sigita Kušnere (1975) ir Dr. philol. zinātniskā grāda pretendente, literatūras pētniece un tulkotāja. Ap 200 daiļliteratūras, populārzinātnisku un zinātnisku grāmatu redaktore. Raiņa un Aspazijas jubilejas gada kuratore (2015), VKKF padomes priekšsēdētāja (2016 —2018). Interešu lokā 20. gs. sākuma un mūsdienu jaunākā literatūra.
The post Sievietes laime jeb Tēvu grēki appeared first on IR.lv.
