Stāsts
The post Man riebjas māksla appeared first on IR.lv.
Teikšu uzreiz un atklāti — man riebjas māksla. Nē, drusku greizi sacīts, nevar riebties tas, par ko tu ne vella nezini. Precīzāk — māksla man ir dziļi vienaldzīga. Un ne jau tikai māksla, arī teātris, grāmatas, kaut kādi čīgātāji un tūtiņdreijeri, visa tā draza, ar ko apaugusi mūslaiku civilizācija. Mākslinieki, dzejnieki, aktieri — tie gan riebjas kā cilvēki, par daudz savairojies tādu švabraku. Ja pusi no viņiem nolikvidētu, pasaule no tā sliktāka nepaliktu, gluži pretēji, cilvēkiem kļūtu vieglāk elpot. Bet es nevienam neuzspiežu savu viedokli. Ja jums patīk — staigājiet pa izstādēm, lasiet kaut kādus penterējumus un ko tik vēl ne. Paši vainīgi. Vai esat sarēķinājuši, cik gadu no jau tā tik īsā mūža esat izniekojuši, degunu iebāzuši grāmatā? Apmulsāt? Nobijāties? Nokaunējāties? Nu, lūk. Taču šajā laikā jūs varējāt izdarīt visu ko citu un lietderīgu. Piemēram, salabot nosvilušo kontaktligzdu. Vai pieskrūvēt virtuves skapītim sašķiebušās durtiņas. Piemēram, man visas kontaktligzdas allaž labākajā kārtībā, bet virtuves skapīšu durtiņas pieskrūvētas ideāli taisnā leņķī, pat eņģes saeļļotas un nečīkst… Jo esmu praktiskas un pragmatiskas dabas cilvēks un ar to lepojos. Māksla man netraucē dzīvot.
Ar šausmām, pareizāk sakot, nelabprāt — kādas nu tur šausmas, paģiras ļauži atceras ar riebumu, nevis ar šausmām — atceros tālos skolas gadus. Nē, fizika, matemātika, ķīmija, pat bioloģija — neviena slikta vārda, ar eksaktajām būšanām viss bija labākajā kārtībā, tas nekas, ka šīs zināšanas nekad nav bijušas vajadzīgas un jau sen kopš aizmirsušās. Ja ne citādi, fizikas stundās vismaz bija sajūta, ka tu dziļāk iepazīsti lietu dabu. Bet zīmēšana, literatūra, estētika un visādas citādas mūzikas — pasargdies, no žāvām žokļi mežģījās laukā, kaut gan jāsaka, pat mākslas būšanas mums izdevās pa druskai atsvaidzināt, un tāpēc gluži nelietderīgas tās nebija. Prātā palikusi, piemēram, estētikas skolotāja videnē, kura mēdza mūs vazāt pa kaut kādām bilžu izstādēm. Paldies viņai par to — vēl puika būdams, sapratu, ka nekad! nekādā gadījumā! un neparko! Nav un nekad man nebūs vajadzīgi šie smērējumi! Turklāt runa jau nav tikai par mani, maitāti tikām mēs visi, tomēr arī pretojāmies visi — kā viens. Reiz kādā izstādē mēs, klases čaļi, bariņā sastājušies, bakstījām ar pirkstu gleznās — paskat, ar rokām nedrīkstot aizskart? nez, arī mālderis bildes dabūjis gatavas, ar rokām tām nepieskaroties? —, no sirds uzjautrinādamies par to, kas tur sakleķerēts. Bet skolotāja, kaza, patētiskā balsī stāstīja kaut ko par māksliniecisko pārdzīvojumu, sirds asinīm un sazin ko vēl, kas mūsos izraisīja vēl trakākas smieklu lēkmes (nuja, asiņojoša sirds, kā tad, infarkts uz līdzenas vietas — būtu bijušas sirds asinis, mālderis būtu atsitis pēdu un nekādas bildes vairs nekleibētu). Kādai gleznai, kurai nebija paraksta, — čaļi sastājās man ciešāk apkārt, aizsedzot skolotājas skatienam — es ar zaļu flomāsteru apakšējā labajā stūrī ar lieliem burtiem trekni uztriepu «pidars», un visvairāk mūs sajūsmināja fakts, ka — to uzzinājām drusku vēlāk — bildi bija mālējusi sieviete. Gandrīz apgāzāmies no smiekliem, bet skolotāja nesaprata, kāpēc mēs tā zviedzam, un tik vien kā bolīja baltas acis. Dažas dienas vēlāk intereses pēc aizstaigāju vēlreiz uz to pašu izstādi — ha, bilde joprojām karājās ar visu pidaru, neviens manu komentāru nebija pamanījis. Citreiz viņa mūs aizstiepa uz kaut kādiem dzejas lasījumiem. Priekšā trekns sievišķis melnā paltrakā kvieca kaut ko pavisam nesakarīgu, bet viens no čaļiem — neatceros, kurš tas bija, tomēr ir skaidrs, ka dzejnieka ķēriens viņam piemita — uz līdzenas vietas tāpat galvā uzcepa penterējuma turpinājumu: «No taviem pupiem piens, dirsā tev miets.» Laikam sanāca par skaļu, jo melnais sievišķis iebļāvās, ka te, redz, mītot dzeja, dzejai vajagot klusumu, bet, ja kādam dzeju nevajag, ar varu te neviens netiekot turēts. Nu, aizgājām prom, protams, bet publika par mūsu komentāru bija tādā sajūsmā, ka izpelnījāmies aplausus. Kopš tā laika man nekad nav patikušas melni ģērbtas sievietes, visu laiku bail, ka viņas histēriskā balsī bliezīs laukā kaut kādas nejēdzības.
Eh, bija skaists laiks, un bija dižas domas — gan par mākslu, gan par pasaules atbrīvošanu no mākslas un māksliniekiem… Jo nekā daudz no iepriekš teiktā pāri nav palicis. Ja gribētu būt precīzs — un, būdams pragmatiskas dabas cilvēks, es allaž tiecos būt precīzs —, viss sākumā teiktais būtu jāpārtapina pagātnes formā. Man nevis riebjas, bet gan riebās māksla. Māksla man nevis ir vienaldzīga, bet bija vienaldzīga. Taču pat tas nav īsti precīzi, jo, lai arī māksla man savulaik riebās, bet tagad tā gluži nav, mākslinieki man riebjas joprojām, visi kā viens un bez izņēmumiem. Nē, arī tas nav pavisam precīzi. Nomaldījies trijos vārdos un pagalam neskaidrās emocijās, es jūtos izmocīts, pārguris un samulsis, un iekšas arī sāp. Protams, ne jau tikai tie trīs vārdi tur pie vainas, ka jūtos izmocīts un pārguris, bet par to vēlāk.
Vai jums kaut ko izsaka iniciāļi G. B.? Vēl pirms īsa laiciņa tie man izteica pliku neko, taču patlaban šie divi tik nesvarīgie burti — G un B — izauguši tik gigantiski, ka ne tikai pilnībā aizseguši pasauli, bet negantiem ilkņiem iekampušies manī un lēni saēd ne tikai manas iekšas, bet arī smadzenes. Plēš un plēš, un plēš pa gabalam tik nost, un plēš vēl. Kaut kādas racionālā saprāta paliekas un tātad arī spēja sevi kontrolēt man vēl saglabājusies, tāpēc es redzu, es jūtu, es zinu, ka domām vairs nav praktiskas un pragmatiskas ievirzes, tās jūk un pinas kopā, skrien uz visām pusēm, un mans prāts palicis atbaidoši haotisks un nesistemātisks, par ko vislabāk liecina šīs juceklīgās piezīmes. Vairs nespēju novaldīt stāstījuma pavedienu, tas raujas laukā no racionālā prāta satvēriena un aizslīd, kurp tam iepatīkas. Kur meklējams manas mazās ellītes starta punkts un kāpēc tas viss notika tieši ar mani — nezinu, nudien nezinu. Tomēr mēģināšu visu secīgi un pēc kārtas.
Sākumā viss ritēja, kā iecerēts. Savajadzējās apmesties provincē, visviens, kur, kaut Latgales čuhņā, lai tikai klusums, miers, svaigs gaiss un vēl putniņi agros rītos. Bet — ne pārāk savrupus no civilizācijas: lai būtu lielveikals, poliklīnika, kafejnīcas un bez dubļiem uz rudens pusi — apmēram tā, vārdsakot, lai es puslīdz justos pēc cilvēka. Neko daudz no pirmā piegājiena necerēdams, iemetu acis interneta sludinājumos. Un, tavu brīnumu, izīrē dzīvokli! Divistabu, ar virtuvi un visām labierīcībām. Pilsētiņa kā pilsētiņa, pāris stundu braucienā no Rīgas, tiesa, dzīvoklis gan privātmājā, kas nozīmē, ka visa tava dzīve noritēs īpašnieku acu priekšā, bet, pieļauju, manā gadījumā tā būtu pat labāk. Ja ne citādi, es tur tik līdz rudenim, ilgāk man to mitekli diez vai vajadzēs. Turklāt dzīvoklim tiek solīta atsevišķa ieeja. Protams, nav ko žagoties, uzreiz piezvanīju, atsaucās čerkstīga tantuka balss, jā, dzīvoklis joprojām pieejams, cena — saprātīga, mēbelēts, ūdens gan jāsildot boilerī, un par elektrību jāmaksā atsevišķi. Vienīgi — ja nu cienītskungs uztaisītu mazu kosmētisko remontu… Pēc iepriekšējiem īrniekiem drusku nekārtība… Jā, pats par sevi saprotams, ja remonts, tad atlaide no īres… Drusku tā kā noraustījos, jo prāts uzreiz uzmālēja piegānītu bomžatņiku ar nodrupušu apmetumu, izpuvušām grīdām, izdauzītiem logiem un aizdambētu kanalizāciju. Zinu, ko īpašnieki reizumis dēvē par kosmētisko remontu, bet, vai man grūti, visu varu nostrādāt ar glanci. Esmu praktiskas dabas cilvēks — ja vajag, varu nomainīt arī kanalizācijas vai ūdensvada trubas un iestiklot logu. Pat labāk — ja aizņemtas rokas, prātu nenodarbina nevajadzīgas domas. Bet visu izšķīra piemājas zemes krikums ar ābelēm — šogad esot saziedējušas, ka vai traks —, plūmītēm un ķiršiem un soliņu vecas liepas paēnā ar skatu uz upes ieleju. Iedomāsimies: rītausma, migla pār upi, kafija svaigā gaisā — vismaz kafiju kādu laiku es vēl drīkstēšu atļauties — un putniņi. Štrunts par bomžiem un kanalizāciju, ar to visu es spēju tikt galā, bet tā migla un putniņi… Tad lai cienīts-
kungs braucot skatīties, iepriekšējie īrnieki gan savas pekeles vēl neesot izvākuši, bet solot pavisam drīz, kuru katru dienu.
Kāpu autobusā un braucu. Mājele — nostāk no centra, vienstāva, būvēta padomju laikos no putubetona blokiem, istabeles mazas, virtuve vispār mikroskopiska. Saimniece — uzreiz sajutu, ka viņa mani vērtējoši nopēta, vai nebūšu alkašs un vai nepīpēšu istabā — stipri padzīvojis, žiperīgs tantuks ar čerkstīgu balsi un mūždien drusku tādu kā šķību smaidiņu. Jau pie durvīm ņēmās cildināt mitekli, gari un plaši stāstīja, kā pirms gandrīz piecdesmit gadiem vīrs būvējis māju, cik grūti bijis un pirmo ziemu nācies drebināties tepat dārzā uzslietā būdā, kā knapinājušies un pa nez kādiem blatiem dzinuši rokā deficītos celtniecības materiālus un kā vīram jaunajā mājā tikuši vien gadi desmit. Nomiris no vēža.
— Nuja, tā notiek, — es piebalsoju, — tu, cilvēks, būvē un gādā, bet nekad nezini, kad tā stunda pienāks.
Atsevišķajā dzīvoklītī savulaik mitusi vīramāte, tas īpaši ietaisīts tā, lai sanāk pēc iespējas retāka saskarsme. Taču tagad pensija esot maza, zemes nodoklis — liels, viņai to atsevišķo nemaz nevajagot, tāpēc abas istabeles izīrējot. «Bet drošības naudu gan es gribēšu par diviem mēnešiem uz priekšu, pirmo un pēdējo, lai mierīgs prāts.» Labi, iemaksāšu drošības naudu, vai man grūti. «Iepriekšējā īrniece gan vēl nav izvākusi savas mantas. Stāv, stūrī nokrautas. Pagājušonedēļ zvanīja, ka braukšot pakaļ, bet laikam kaut kāda aizķeršanās gadījusies.» Lai jau stāv, nav man nekāda steiga, toties skats uz upes ieleju tāds, ka var samierināties arī ar kaut kāda sievišķa lupatām drēbju skapī un kosmētikas draņķībām vannasistabā.
Nelāgās aizdomas par bomžu mitekli neapstiprinājās. Nebija nedz nodrupuša apmetuma, nedz izpuvušu grīdu, nedz aizdambētas kanalizācijas (pārbaudīju, tualetē noraujot kloķīti, ūdens aizgāja bļurkstēdams), pat ne izpuvušu logu rāmju. Saimnieces vīrs bijis praktiskas dabas cilvēks — lai arī no krievu materiāliem, tomēr būvējis ja ne uz gadsimtiem, tad vismaz uz daudziem gadu desmitiem, visu cieņu viņam. Pat drēbju skapis izrādījās tukšs, vannasistabā nebija ne svešu zobu birstīšu, ne zieķu, vien priekšistabas stūrī uz grīdas bija nokrauta ar skoču aizlīmētu kartona kārbu grēda, stāvēja divi gigantiski idiotiski rozā čemodāni uz ritenīšiem un kaut kādu mapju kaudze.
— Es jau jums teicu, — neraugoties uz saviem gadiem, citādi tik sparīgā saimniece, pirms rādīt man guļamistabu, ierunājās gluži vainīgā tonī. — Tā kā drusku pieremontēt un piepindzelēt vajadzētu… Es jau neko, bet tā iepriekšējā īrniece, māksliniece esot! Uzķēzīja, kad es nekā nemanīju, un tagad nezinu, ko iesākt. Nē, kad atbrauks pakaļ mantām, prasīšu, lai samaksā par sabojātajām tapetēm!
Saimniece atvēra guļamistabas durvis un pakāpās sāņus, sejai uzplājusi izteiksmi, kas skaidri vēstīja — redziet nu, kādas šausmu lietas notiek pasaulē. Tā, padomju laika saliekamais dīvāns, kuram eņģes noteikti sen kopš sabojājušās, drēbju skapis vispār no kādiem piecdesmitajiem, spickājains žurnālu galdiņš, pāris krēsli, grīdas lampa ar lielu, zaļu auduma abažūru, naktsskapītis — tas arī viss. Un, jā… Košs mālējums pār visu ārsienu — kaut kāda ainava. Tai pa vidam atradās logs uz dārzu, un tam pat rāmji bija nopindzelēti. Saprotu, ka māja nav mana, es te tikai uz laiku, bet šā vai tā nejēdzība — tā sacūkāt svešu sienu. Tantukam noteikti sajūta kā tiem ēku īpašniekiem, kuri vienurīt piepeši ierauga, ka pa nakti uz sienas uzpūsts kaut kāds ķēmīgs grafiti.
— Cik nu tur tā darba, — es atmetu ar roku un nosmējos. — Krāsojamās tapetes pa virsu, dispersijas krāsu veikalā uztaisīs, kādā tonī gribēsi, ar rullīti uzlaidīsi pāri, un pēc pāris stundām jau būs nožuvis.
— Nu, ja jūs tā sakāt, — tantuks likās nomierinājies, ka jaunais īrnieks ne tikai neīgņojas par samaitāto istabu, bet bez liekām runām ir pat ar mieru bojājumu labot. — Māksliniece, izstādēs piedaloties, bet šitā izrīkoties! Būtu zinājusi, ne pa kam nelaistu iekšā! Izskatījās tik godīga sieviete.
Pārrunājām vēl šādus tādus sadzīves sīkumus — kā maksāt par elektrību un gāzi, vai ir internets (neesot, iztikšu ar mobilo), kur tuvākais pārtikas veikals, saimniece piesolīja iedot nepieciešamākos traukus un elektrisko tējkannu un reizi nedēļā ļaušot izmantot savu veļas mazgājamo mašīnu. Pēc tam izmetu krietnu loku pa pilsētiņu, nopirku kafijas paku, maizi un cīsiņus vakariņām un rītdienas brokastīm.
Pēc vakariņām ar kafijas krūziņu atstiepos čīkstīgajā dīvānā. Tak jau — visu dienu uz kājām. Jau drusku krēsloja. Iededzu lampu ar zaļo abažūru. Nuja, te viņa bija, sasodītā bilde — gribot negribot nemitīgi acu priekšā. Tu, cilvēks, vakarā nodzēs gaismu, bet pēdējais, ko redzi, — mālējums uz sienas. Līdzko no rīta atver acis — blaukš, uzreiz bilde šepat degungalā. Uzslējos kājās, paņēmu lampu aiz kājas, aizcēlu tuvāk sienai un intereses pēc uzmanīgāk papētīju gleznojumu. Pirmajā acu uzmetienā — nekā sevišķa. Ainava — pakalna nogāze, upes ieloks, šur tur pa kādam kokam, zāle, bet viss izzīmēts tik smalki, ka varēja saskaitīt koku lapas un zāles stiebrus. Vienīgi tas logs pa vidam mazliet virs upes un pa pusei debesīs, kas likās pavisam ērmīgs, it kā ainavā kāds būtu izgriezis caurumu uz pavisam citu ainavu. Iesāpējās iekšas, it kā kuņģī būtu sākusi darboties kuģa dzenskrūve. Kafija, protams, pie vainas, tās sajūtas kādu laiku man labi pazīstamas. Iedzēru tableti un atkal nostiepos uz dīvāna, bet šoreiz uz vēdera, jo zināju, ka tā sāpes ātrāk pierimst. Pēc brīža sajutu, ka, vairākkārt neapzināti atskatoties uz apgleznoto sienu, esmu bezmaz izmežģījis sprandu. Smērējums nelika man mieru. Piecēlos sēdus un kādu brīdi ar plaukstu berzēju kuņģa apvidu. Vēlreiz piegāju pie bildes un piebāzu degunu cieši klāt, jo pa gabalu man kaut kas nelikās, kā nākas. Kā tad, paskat, tie nesaprotamie kunkuļi uz koku zariem, tie tak sīki cilvēciņi vai, gluži pretēji, cilvēki ir normālu izmēru, bet koki neaptverami lieli — cilvēciņi, apķēruši zarus ar rokām un kājām, pieglauduši klāt sejas, laikam bija aizmiguši, vai varbūt viņiem, tāpat kā man, sāpēja iekšas, tāpēc viņi visi gulēja uz vēdera. Un vēl tas logs ainavai pa vidu… Tu izkāp cauri ainavai pa logu dārzā — kāda suņa pēc man vajadzētu kāpt laukā pa logu, ja varu iziet pa durvīm? — un, izrādās, esi iekāpis citā ainavā. Prātā ienāca sen bērnībā skatīta filma, kurā cilvēki staigāja iekšā un ārā no gleznām. Murgs tak, turklāt uzbāzīgs! Nē, ar steigu jākleibē tapetes virsū un krāsu pāri, tādu vienmērīgi gaišzaļu, mierīgu, uz kādu patīkami paskatīties. Izlemts — jau rīt pat noskaidrošu, kur te būvmateriālu veikals, sagādāšu tapetes, krāsas, rullīšus, pag, jāsarēķina, cik tai sienai kvadrātmetru, jāsaraksta viss vajadzīgais uz lapiņas, lai neaizmirstas. Galu galā, pašam vien te būs jāmitinās kādus mēnešus līdz rudenim, un kaut kādiem smērējumiem es neļaušu sev miegu maitāt.
Dzenskrūve iekšās puslīdz stājās malties, un nolēmu, ka būtu prātīgi atbrīvot priekšistabu no iepriekšējās īrnieces mantām. Visupirms izripināju laukā idiotiskos čemodānus. Kam gan jābūt galvā sievietei, lai ieviestu rozā čemodānus? Tad izstiepu kartona kārbas. Pēc tam paņēmu mapju kaudzīti, mapes nebija nedz aizlipinātas, nedz aizsietas, un intereses pēc ielūkojos, kas tajās iekšā.
Kāds velns mani dzina to darīt? Jo — te nu viņa bija, sasodītā G. B. G un B — ar šādiem iniciāļiem bija parakstītas uz raupja, bieza papīra mālētās bildes, kas atradās mapēs. Pārskatīju tās, un tajā brīdī mana racionālā taisnvirziena domāšana pārtapa domu jūklī, kurā vairs nekādi nespēju noorientēties. Jau teicu — man riebās māk-
sla un jo sevišķi mākslinieki, bet te uz brīdi, pats nesaprotot, kāpēc, jutos bezmaz kā paralizēts, un tālāk mani nudien vairs nevadīja mans pragmatiskais prāts. Izklāju bildes citu pie citas pa priekšistabas grīdu, iededzu visas gaismas, apsēdos uz ķeblīša un sāku tās pētīt. Ko es tur saskatīju? Nav ne jausmas. Ja jums zināms, kas ir G. B., tad saprotams arī tas, ko es ieraudzīju, atšķirība vien tā, ka es šīs bildes skatīju pirmo reizi un tik daudz vienlaikus un vienuviet. G. B. gleznoja ainavas ar cilvēciņiem kokos; katrā ainavā obligāta piedeva — logs un skats uz citu ainavu. G. B. gleznoja sievietes, precīzāk, vienu un to pašu sievieti, pārsvarā — profilā. Sieviete ar stikla lodi, kurā atradās viņa pati, bet ar smieklīgi maziem spārniņiem. Sieviete, kurai rokā mazs putnubūrītis ar taureni. Sievieti, kura nez kāpēc noplēsusi pusi no savas sejas, un tukšajā vietā paveras kaut kāda pārdabiski krāšņa ainava. Sievieti, kurai matu vietā aug puķes, — prāts teica, ka tas ir baiss monstrs, taču nesaprotams iekšējais dzinulis vedināja atkal un atkal atgriezties pie šīs bildes. Krāsas nebija pārmēru košas, drīzāk tādas kā slāpētas, bet tajā pašā laikā bildes mirdzēja no iekšpuses, it kā zīmējumi būtu klāti virsū neganti košam pamattonim.
Nakts bija smaga. Sāpēja iekšas, riju tabletes, nemitīgi staigāju uz virtuvi, dzerdams ūdeni, un allaž pa ceļam apstājos pie bildēm un tās nez kuro reizi pārlūkoju. Liekas, jau tobrīd sāpju un īsti negulētās nakts iespaidā apmiglotajā prātā bija nobriedis plāns, nē, ne racionāls plāns un pat ne iecere, bet drīzāk radusies pusapzināta vēlēšanās. Visviens, kādā ceļā, bet man šīs bildes jādabū. Turpmāko dzīves daļu es ar viņām dzīvošu kopā, vēlams — vienā istabā. Aizmiegot mans skatiens rāmi pārslīdēs tām pāri, pamostoties pirmais, ko ieraudzīšu, būs bildes, bet dažas es piekāršu arī virtuvē pie sienas, lai, dzerot rīta kafiju, varētu lūkoties uz šo sievieti, G. B. Nez kāpēc biju ieņēmis prātā, ka tie visi ir G. B. pašportreti un pati G. B. ir šī it kā puscaurspīdīgā un ēteriskā būtne, kurai piestāv pat puķes, kas saaugušas matu vietā. Nē, protams, es labi apzinājos, ka sieviešu kārtas radījumos nav un nevar būt nekā ēteriska, tomēr gleznās bija kaut kas svešs, kas kontrastēja ar sieviešu miesīgo būtību. Kāpēc gan lai sieviete nemitīgi gleznotu vienu un to pašu sievietes portretu, ja tā nav viņa pati? Skaidrs, ka tie ir pašportreti.
Bet — bildes es nevienam nerādīšu. Neviens nezinās, ka G. B. mīt pie manis. Kāpēc nerādīšu — nezinu, tomēr bija skaidrs, ka bildes vēlos paturēt tikai savā īpašumā un tās uzlūkot tikai savām acīm, it kā citu skatieni tām varētu atņemt kaut ko svarīgu. Stulbi, vai ne? Protams, ka stulbi, bet, lai vai kā, bildes ir, precīzāk, būs manas un tikai manas.
Saprotama lieta, nekādu būvmateriālu veikalu nākamajā dienā nemeklēju. Kāpēc gan ķellēt ciet bildi ar zaļu krāsu? Tagad jau pati doma likās reti muļķīga.
— Lai pagaidām stāv tā bilde, — kā taisnodamies teicu saimniecei. — Uzlikt tapetes vienmēr paspēšu.
Viņa gan gribēja ko atbildēt un drusku greizi uz mani pašķielēja, tomēr nekā neteica. Kā tad — tagad domās, ka jaunais īrnieks nepilda solījumus un vispār slinks pēc suņa, bet nekas, gan tantukam palīdzēšu uzrakņāt puķu dobes un pat malku saskaldīšu.
Dārza rīku būdā — tajā pašā, kur saimniece ar vīru bija saluši pirmajā ziemā — sameklēju āmuru un mazas nagliņas, ar kurām bildes piestiprināju guļamistabā pie sienas. Raibi un nesimetriski gan sanāca, bet pagaidām piecietīšu. Nez kāpēc biju ieņēmis prātā, ka G. B. savām mantām un bildēm noteikti atmetusi ar roku vai vispār nez kur pačibējusi un tām nemaz nebrauks pakaļ, tāpēc bildes jau tagad pieder man. Bet, ja atbrauks… Tad mēs aprunāsimies. Sēdēsim uz soliņa zem liepas ar skatu uz upes ieleju, nē, guļamistabā starp viņas bildēm un runāsim, runāsim, runāsim. Mēs būsim atraduši viens otru. Tālāk… pēc nedēļas… pēc mēneša… Mēs sēžam uz soliņa zem liepas, runājam, un mājā mūs gaida molberts ar nepabeigto gleznu. Jā, tā būs. Tā tam jābūt. Bet saimniece? Viņai šajā sapnī vietas nebija, taču soliņam ar skatu uz dūmakaino upes ieleju tajā bija ierādīta liela vieta. Es tak nevedīšu G. B., šo ēterisko būtni, uz savu vienistabas Purv-
ciema dzīvokli! Tas nekas, ka tur visas kontaktligzdas labākajā kārtībā un virtuves skapīšiem eņģes nečīkst, bet viņa tajā šaurībā sāks smakt un aizbēgs! Soliņš vajadzīgs, upe arī, tāpēc vislabāk — mans praktiskais un pragmatiskais prāts atsāka rosīties kaut kur apziņas dibenplānā — saimniecei ar cirvi pa galvu un bedrē iekšā, iekašņāšu šepat dārzā zem ābeles. Mazu, parocīgu, kaut arī stipri norūsējušu cirvīti jau biju sameklējis dārza rīku būdā, noberzis rūsu un uztrinis asu. Tantukam tuvu radagabalu, šķiet, nebija, arī ar kaimiņiem viņa neko daudz nekontaktējās, tāpēc, ja arī kāds sāks meklēt, kur tantuks pazudis, tad ne agrāk kā pēc vairākiem mēnešiem, bet manai paradīzei uz soliņa zem liepas vairāk par dažiem mēnešiem nemaz nevajadzēja.
Apmēram pēc nedēļas — delikāts klauvējiens pie durvīm. Izsita mani no dīvāna — atkal bija iekšas apsāpējušās, bet tabletes vairs ne vella nelīdzēja, un tā es tur zvilnēju, mēģinādams aizmir-sties bilžu starojumā. Atveru — tur saimniece un divi, kā lai to pasaka, radījumi, jo citādi šīs būtnes nodēvēt būtu grūti. Tāda pamatīga, drukna auguma sievišķi, vienai īsi apcirpti gaisā spurojās zaļi mati, otrai — sarkani ar dzelteniem pleķiem. Zaļajai kārtīgs knābis un violeti nopindzelētas lūpas, sarkandzeltenajai — strups, nē, drīzāk plakans deguntelis, toties tajā iekarināts sudraba gredzentiņš. Abas — vienādos melnos paltrakos.
— Čau, tad beidzot esam klāt, — zemā balsī teica radījums ar zaļajiem matiem un it kā ierukšķējās, it kā iesmējās. Sarkandzeltenais radījums klusējot pamāja ar galvu.
Man nebija, ko teikt. Ar šādām sievietēm es nekontaktējos. Kāpēc viņām būtu jānāk pie manis un vēl jāpaziņo, ka viņas ir atnākušas?
— Pēc mantām atbraukušas, — paskaidroja saimniece. — Mašīna bijusi remontā, tāpēc tik ilgi.
— Virzuli vajadzēja mainīt, — piebilda zaļais radījums. — Ar visu klani.
Kāds man sakars ar viņu virzuļiem un vēl jo vairāk klaņiem? Taču es jau biju sapratis — viens no šiem šaušalīgajiem neradījumiem ir G. B., mana ēteriskā sieviete, un tagad…
Laikam klusuma brīdis bija pārāk ievilcies, un, pieļauju, mana sejas izteiksme liecināja par dziļu neizpratni, tāpēc zaļais radījums turpināja:
— Bet tagad viss kārtībā, vāģis gaida tepat pie vārtiņiem. Palīdzēsi?
Atkal pagāja brīdis, kamēr sapratu, ka radījums uzskata, ka man jāpalīdz izstiept viņas čemodānus un kastes. Kaut kur apziņas dziļumos vārgi sakustējās cerība, ka sievišķis mantas gan savāks, bet par bildēm vienkārši aizmirsīs, tomēr racionālais prāts pavēstīja, ka tas diez vai esot iespējams. Uzreiz kuņģī ar jaunu spēku atsāka darboties dzenskrūve, un man sametās gluži vai bail, ka vēl mazliet un manas iekšas pārvērtīsies viendabīgā masā kā izlaistas caur gaļasmašīnu.
Ne vārda neteikdams, apgriezos un, gausi kājas vilkdams, iegāju virtuvē.
— Te viss ir, — teicu neskanīgā balsī un pamāju uz stūri, kur bija iebīdīti idiotiskie čemodāni un sakrautas kārbas.
— Paskatīsimies, — zaļais radījums pabrāzās garām, mani aizķerot ar plecu un gandrīz apgāžot, nometās ceļos pie kārbām un ņēmās raustīt un bakstīt līmlentes, ar kurām tās bija aizlipinātas. — Liekas, ka tu neesi vis izrakņājis. Tad gan norautos.
Man joprojām nebija, ko teikt.
— Viena, divas, trīs, četras, piecas, sešas, septiņas, — zaļā skaļi pārskaitīja kastes. — Septiņas tātad, viss pareizi. Kur gleznas? Istabā? Pareizi, virtuvē vēl nez ar ko nospeķotu.
Joprojām klusēju. G. B. milzu soļiem iegāja istabā — tik pašsaprotami, it kā tur joprojām dzīvotu. Sekoju viņai. Zaļais radījums paskatījās uz stūri, kurā vēl pirms nedēļas bija nokrauta mapju kaudzīte. Pēc tam pārlaida skatienu istabai.
— Kur ir? Pārdevi un naudu nodzēri? — varbūt viņa gribēja muļķīgi pajokot, bet zemajā balsī teiktais izklausījās pēc drauda.
Mēģinādams izlikties, ka mani nekas neskar un vispār šo radījumu te nav, rokas kabatās sabāzis, iegāju guļamistabā. G. B. sekoja.
— Bļiiin, — viņa noelsās, ieraudzījusi bildes, kuras biju pienaglojis pie sienām. — Kretīns! Manas gleznas! Ar naglām! Un nepareizā secībā!
— Tās bija mazās finiera nagliņas, — nez kāpēc sāku taisnoties. — Caurumiņi tik sīki, ka nevar redzēt, un pašos stūros.
— Kretīns, — atkārtoja G. B. — Noteikti te valstījies pa dīvānu, blenzi uz manām gleznām un siti kulakā. Tu vispār kaut ko jēdz no mākslas?
— Man uzreiz likās, ka tas ir riebīgs tips, — arī sarkandzeltenā bija ienākusi istabā. — Cik reižu esmu teikusi, ka tavas gleznas nav paredzētas visiem. Ir cilvēki, kuriem tās nedrīkst rādīt. Viņi tās apgāna.
Bezmaz ar nolemtības sajūtu, nesakot ne vārda, ar mazām knaiblītēm rāvu laukā nagliņas un citu pēc citas devu bildes G. B., vēl beidzamo reizi uzmetot tām skatienu un pūloties, lai tās iegravējas manā apziņā. Paklausīgi aizstiepu čemodānus un kastes līdz mašīnai un iecēlu bagāžniekā. Mapes ar gleznām G. B. bija atdevusi sarkandzeltenajai, kura tās vairs neizlaida no rokām, bet saimniece bija veiksmīgi patvērusies savā mājas pusē, jo laikam arī viņai saskarsme ar G. B. nebija diez ko patīkama.
Nākamajā naktī riju tabletes, staigāju šurpu turpu uz virtuvi, bet, atgriezies guļamistabā, ik reizi uzkavējos pie apgleznotās sienas. Daļa no manis cerēja, ka viss ir beidzies, esmu atgriezies savā iepriekšējā praktiskajā un pragmatiskajā prāta stāvoklī un man riebjas māksla un māk-slinieki. Taču bilde vēstīja ko citu. Nekas nav beidzies, nelaime vien tā, ka te iebrucis zaļmatains neradījums un atņēmis gleznas, kas īstenībā ir manas un tikai manas. Man riebjas mākslinieki, bet māksla — nezinu, par to jāpadomā.
Viss ir izplānots, atgādināšu — esmu praktiskas un pragmatiskas dabas cilvēks, un bez pienācīgi izstrādāta plāna — ne soli. Man rokās mazais cirvītis — tas pats, kuru uzgāju saimnieces dārza rīku būdā. Priekšā — dzīvokļa durvis, pagalam prastas, neviens nav parūpējies iestellēt kārtīgas dzelzs durvis, pat šleperatslēga saglabājusies no sazin kādiem padomju laikiem. Atmūķēt atslēgu es neprotu, bet štrunts — iespiedīšu cirvīša asmeni starp durvīm un stenderi, uzgulšu kātam ar visu savu svaru, tad viegls krakšķis — un šleperatslēgas mēlītes vienkārši izlūzīs no stenderes. Aiz durvīm — trīsistabu dzīvoklis, un es zinu tā plānojumu: garš koridors ar durvīm uz virtuvi, vannasistabu un tualeti, liela dzīvojamā istaba, tālāk vēl divas istabas. Vienā no tām — nezinu, kurā tieši, bet tas nav svarīgi, gan sameklēšu — guļ G. B. ar savu sarkandzeltenmataino neradījumu. Dzīvojamajā istabā viņa noteikti glezno, tur arī glabājas pabeigtās gleznas. Guļamistaba atrodas pietiekami tālu no ārdurvīm, lai pat nakts klusumā atlaušanas krakšķis nebūtu saklausāms, turklāt durvis droši vien ir ciet un abi neradījumi guļ kā nosisti. Ha, guļ kā nosisti — un gulēs nosisti, netīši sanāca gluži vai kalambūrs.
Kad netīrās, bet ārkārtīgi nepieciešamās lietas būs nokārtotas, es ķeršos klāt gleznām. Sameklēšu to pašu idiotiski rozā čemodānu un krāmēšu, krāmēšu, krāmēšu iekšā bildes, cik vien salīdīs, un salīdīs daudz, jo čemodāns patiesi ir gigantisks. Katrā ziņā — manam vienistabas dzīvoklim pietiks. Ticis mājās, sakāršu gleznas pie visām sienām, arī virtuvē, jo rīta kafija G. B. sabiedrībā — tas kļūs par obligātu dienas sākuma rituālu.
Pieļauju, agrāk vai vēlāk policija man nāks uz pēdām, kaut arī man rokās plāni ādas cimdi, bet kājās vecās kurpes, kuras pēcāk izsviedīšu miskastē. Man par to nospļauties. Pagājušoziem man operēja divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, bet dakteris esot mani uzšķērdis un uzreiz vienkārši aizšuvis ciet, ieraudzīdams, ka jau pa visām iekšām ieplēties mans personīgais krabītis. Protams, piedāvāja visādas starošanas un ķīmijterapijas, bet es atteicos, jo mans pragmatiskais prāts pavēstīja, ka tās tikai uz laiku atliks nenovēršamo gala iznākumu. Ar dakteriem vienojāmies, ka laiks līdz rudenim man tomēr vēl atvēlēts. Varbūt drusku vairāk, varbūt drusku mazāk, bet apmēram līdz rudenim. Gribēju to klusi un mierīgi pavadīt mazpilsētiņā, bet, paskat, nesanāca nekāds klusums un miers, un putniņi vēl ne tik. Toties tagad šo laiku nodzīvošu kopā ar G. B., savu ēterisko būtni, un, domāju, mēs sapratīsimies. Sapratīsimies arī tajā brīdī, kad es, jūtot, ka nupat vairs nepavisam nav labi, bildes vienkārši sadedzināšu. Kāpēc — īsti nesaprotu. Iespējams, tāpēc, lai tās uz mūžīgiem laikiem paliktu tikai manas, un šī doma man ļoti patīk. Tas ir skaisti un, galvenais, absolūti pareizi. Bet visi pasaules mākslinieki var iet uz poda, man viņi riebjas.
Guntis Berelis (1961)ir rakstnieks un literatūrkritiķis. Publicējas kopš 1986. gada. Vairāk nekā 700 literatūrkritisku rakstu un deviņu grāmatu autors: Latviešu literatūras vēsture (1999), Mīnotaura medības (1999), Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs (2001; Literatūras Gada balva kritikā), Ugunīgi vērši ar zelta ragiem (2007; Literatūras Gada balva prozā), Vārdiem nebija vietas (2015), Es nekad nerunāju muļķības (2018).
The post Man riebjas māksla appeared first on IR.lv.
