Tekstgrupa Orbīta, četri spilgti dzejnieki un multimākslinieki Vladimirs Svetlovs, Aleksandrs Zapoļs, Sergejs Timofejevs, Artūrs Punte, piedzīvo dibināšanas 20. gadadienu un nominēti Purvīša balvai par jaunāko kopdarbu — izstādi, kas saistīta ar dzeju
The post Neona burtiem vēsturē appeared first on IR.lv.
Šis bija nekaunīgākais intervijas iesākums, kādu gadījies atļauties: raugoties uz četriem pusmūža kungiem no tekstgrupas Orbīta, ienāca prātā grupas Prāta vētra četrotne. Un talantīgajiem multimāksliniekiem pavaicāju, ko gadi dod un ko atņem. Atbildes bija vaļsirdīgas, bet par to vēlāk.
Iemesls, kas lika vērst skatu Orbītas virzienā, ir prestižā Purvīša balva — reizi divos gados Lavijā to pasniedz par izcilāko sasniegumu vizuālajā mākslā. Šogad starp nominantiem ir arī Orbītas izstāde No kā rodas dzeja?, kas vasarā bija skatāma mākslas galerijā Noass. Nominācija interesanta ar to, ka četriem multimāksliniekiem, kurus Latvijā vairāk asociē ar dzeju, — Aleksandram Zapoļam (raksta dzeju ar pseidonīmu Semjons Haņins), Vladimiram Svetlovam, Sergejam Timofejevam un Artūram Puntem — nav akadēmiskās izglītības mākslā. Trīs no viņiem studējuši filoloģiju, viens — psiholoģiju. Pirms gada veidojot izstādi, četrotne atspērās tieši no dzejas. Precīzāk, no ironiska mēģinājuma atbildēt uz jautājumu — no kā rodas dzeja (un māksla vispār)? Izstādē redzami četri mākslas objekti — četri individuāli atbildes mēģinājumi.
No 22. marta Orbītas darbus līdz ar citiem nominētajiem varēs aplūkot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē, bet 12. aprīlī tiks svinīgi nosaukts Purvīša balvas ieguvējs.
Jau kopš 20. gadsimta nogales, kad četri krievu valodā rakstošie Latvijas dzejnieki sanāca kopā, lai paplašinātu robežas izpratnei par mākslu, viņi mērķtiecīgi dažādoja savas izteiksmes iespējas. Puišus vienoja ne tikai interese, bet arī zināšanas par dažādiem mākslas medijiem — kino, mūziku, fotogrāfiju, tekstu. «Sāka ar dzeju, tad papildināja to ar video. Darbojās performances subžanrā, darīja ļoti daudz ko,» stāsta mākslas zinātnieks Vilnis Vējš.
Lai ilustrētu Orbītas izveidotāju domāšanu, lūk, viens piemērs, ko grāmatā Orbīta filoloģei Ilvai Skultei izstāstījis viens no tekstgrupas dibinātājiem Aleksandrs Zapoļs: «1996. vai 1997. gadā taisīju projektu reivam, kas notika fabrikā netālu no ostas. Pasākumā ar nosaukumu Get Recycled izstādīju instalāciju Rīgas pagrīdes metro. Doma bija tāda, ka it kā eksistē metro, kas savieno kinoteātrus, kapus, trakomāju Tvaika ielā, lai arī tiem, kas dzīvo pazemē — «iedomātajiem» cilvēkiem, kas izslēgti no sociālās dzīves —, ir iespēja komunicēt un izklaidēties, bet noteiktās robežās. Piemēram, viņi var braukt uz kino, bet tikai no vienas vietas, kur viss notiek tumsā vai puskrēslā, uz citu. Atceros vienu no «opcijām» — ka mirušajiem pasažieriem bija atlaides. Bija uzzīmēta arī transporta shēma, lietojot konfeti. Tur bija dažādas stacijas, šķiet, nosauktas to kinoteātru vārdos, kas toreiz vēl daļēji strādāja, piemēram, Teika, Kosmoss. Vēl, cik atceros, zem zemes gar metro malām bija dārzi ar mākslīgo apgaismojumu, lai pasažieri varētu priecāties par ainavu.»
Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 20 gadi. Orbītu aicina piedalīties dzejas un mākslas festivālos Latvijā, arī daudzās Eiropas valstīs un ASV. Galvenā vienmēr bijusi ideja un koncepcija, bet tās realizēšanai Orbīta palīgos aicināja akadēmiski izglītotus māksliniekus.
Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes katedras docente Aiga Dzalbe par Orbītas fenomenu saka tā: «Orbītiešu vizuāli risinātie darbi ir eksperimentāli, viegli, rotaļīgi, tomēr tiem piemīt kāda neapšaubāma īstas mākslas pazīme — autoru jūtīgs vērojums, kas notiek apkārtējā vidē un cilvēkos. Formu šim sākotnēji poēzijā jau formulētajam vērojumam dzejnieki atrod sadarbībā ar dažādu mākslas jomu profesionāļiem, kas līdzīgi izjūt laika garu. Tieši spējas just un sadarboties dēļ Orbīta ar neona burtiem neatgriezeniski ierakstījusies Latvijas mākslas vēsturē.»
Četrotnei pieder neliela izdevniecība Orbīta, kas izdod grāmatas latviešu un krievu valodā. «Divdesmit gadu laikā — četrdesmit grāmatu. Katru gadu pa divām. Tāds, lūk, bizness,» mazajā birojā Ģertrūdes ielas teātra pagalmiņā, kur visi četri sapulcējušies intervijai, joko Aleksandrs Zapoļs.
Sākumā ieminējos par Prāta vētru, lai gan Orbīta no populārās kultūras, rokmūzikas stāv visai tālu… Vai varbūt tomēr ne?
Vladimirs Svetlovs. Mums piemīt mūžīgs bērnišķīgums.
Aleksandrs Zapoļs. Ļoti lēni attīstāmies.
V. S. Pirms dažiem gadiem pirmoreiz uzstājāmies Positivus. (Četrotnei ir eksperimentāls mūzikas projekts ar Artūra Puntes izgudrotiem instrumentiem, lielu lomu šeit spēlē dzeja — red.)
A. Z. Grāmata par Orbītu, ko izdeva Neputns, arī ir sērijā Jaunie mākslinieki.
Vai radošais gars ar gadiem nepazūd?
A. Z. Mums ir cita problēma: pārāk daudz ideju, tās visu laiku uzmācas, un nevaram atpūsties.
Artūrs Punte. Rokeri arī noveco, bet turpina būt uz skatuves vēl 70 gadu vecumā. Tu mūs salīdzināji ar Prāta vētru. Viņi ir labākā fiziskajā formā nekā mēs.
Bet viņiem sliktāka situācija, jo rokmūziku tradicionāli saista ar jaunību.
A. P. Mums publiskā daļa visam, ko darām, ir daudz mazāka nekā rokeriem. Daudz «laboratorijas darbu» — neredzama procesa, kas tikai beigās kļūst redzams. Grāmatas, mākslas objekti, ieraksti ceļo apkārt, tie mūs pārstāv, bet tas ne vienmēr nozīmē, ka paši parādāmies.
Sergejs Timofejevs. Māksliniekiem un dzejniekiem ierobežojums «jaunais» ir izstiepts, vismaz līdz 35. Iedomājies, līdz cik gadiem varētu būt «jaunais rokeris».
V. S. (Sergejam Timofejevam, kurš piepulcējas ar mazu nokavēšanos.) Kamēr tevis nebija, Sergej, runājām par to, ka esam mūžīgi bērnišķīgi, briedumu tā arī neesam sasnieguši.
Vai māksliniekam vajag sasniegt stāvokli «pieaudzis», kas saistīts ar drošību, paredzamību, kur maz vietas eksperimentiem, nezināmajam, bīstamajam?
A. P. Es nezinu, vai vecums ierobežo eksperimentālu attieksmi pret pasauli. Bieži dzirdams par mūziķiem — «jaunībā viņiem bija foršas dziesmas, tagad atstrādāšana». Nezinu, man patīk brieduma radošā produkcija, tur izpaužas, uz ko cilvēks gājis, ko izstrādājis, dziļums — ka ne visu var paņemt ar harismu un tīro enerģiju.
Kā skatāties uz sevi retrospektīvi — 90. gadu nogali, kad tikko izveidojāt Orbītu?
V. S. Nejūtu, ka laiks mūs būtiski mainījis. Biju pārsteigts, ka pagājušajā gadā, kad notika Rīgas laikmetīgās mākslas biennāle, viņi atlasīja videodzeju — vienu no Orbītas agrīnākajiem darbiem. Pamatoja, ka daudzi mūs pazīst kā performējošus māksliniekus, bet izaugusi paaudze, kas neko nezina par mūsu videodzeju. Par to nebijām aizdomājušies. Šis darbs atbilst laikmetam: VHS formāta ieraksts ir daļa no vēstījuma, tur jūtams 90. gadu gars.
Sergej, tu esi Prāta vētras krievu valodas tekstu autors. Vai uztver to kā komerciālu darbu vai kā savas radošās dzīves vēl vienu daļu?
S. T. Katrs no mums dara daudz lietu, kas ir ārpus Orbītas. Man ir tā: dažreiz braucu JRT līdzi viesizrādēs — tulkoju izrādes skatītājiem. Decembra beigās Tallinā notika festivāls, kas bija veltīts Alvja Hermaņa izrādēm, — biju klāt. Tulkoju arī filmas. Un, jā, sadarbojos ar Prāta vētru, Renāru — komunicēju tieši ar viņu. Esmu arī portāla Arterritory krievu valodas versijas redaktors. Bet par Orbītu: tā saistīta ar izpausmes brīvību. Mums nav manifesta, nav nolikuma, kas jādara un kas ne. Vienmēr esam izvairījušies no stingras pašdefinēšanas. Tāpēc ar saviem darbiem mierīgi virzāmies cauri laikam.
A. Z. Caur laikmetiem.
S. T. Kad izveidojām tekstgrupu Orbīta, nosaukumā mazliet atspērāmies no rokgrupas. Savus tekstus, kas pastāv kā vērtība arī atsevišķi, mēģinām likt jaunos medijos un skatāmies, kas notiek. Tas ir bērnišķīgs eksperiments: salikt vienu vielu kopā ar citu un skatīties, kas būs — sprādziens, vai nekas.
Sergejs izstāstīja, kā pelna maizi, bet kā to dara pārējie?
A. Z. Visi strādājam ar tekstu tulkošanu.
A P. Tulkojam caurām dienām.
V. S. Ilgi sevi definēju kā modes fotogrāfu.
A. P. Bildēji plikas un pusplikas meitenes.
V. S. Uz šo seksistisko repliku neatbildēšu. Bet es domāju, ka nevajag divas — radošā darba un naudas pelnīšanas — sfēras nodalīt. Lielākā mākslinieku daļa mūsdienās strādā algotu darbu, un no tā nevajag kautrēties.
A. P. Naudas pelnīšana saistīta ar to, ka tev jādara kaut kas tāds, kas var noderēt citiem cilvēkiem. Tā nav slikti pavadīta dzīve.
S. T. Tā ir arī pieredze. Ja neesi to izmēģinājis, varbūt savu brīvību pat īsti nespēj novērtēt. Artūram ir dzeja un videodarbs Copywriter — tas ir par darba pieredzi reklāmas aģentūrā.
V. S. Tas ir vērtīgi, jo šis, nosauksim to par komerciālo darbu, iemāca sevi disciplinēt. Tas noder, strādājot pie mākslas darbiem.
S. T. Mums nav kreisās ideoloģijas, ka kapitālisms būtu kaut kas tāds, ar ko nežēlīgi jācīnās. Katrai sistēmai ir plusi un mīnusi. Cik vien iespējams, mīnusus vajag neitralizēt un strādāt pie plusiem. Mēs taču katrs to varam darīt. Ar cieņu skatos uz tiem, kuri Latvijā kaut ko ražo, eksportē — tas ir svarīgi mums visiem. Jā, es nejūtu iekšējo opozīciju starp mākslu un merkantilo pasauli.
Revolucionāras pārliecības jums nekad nav bijis — arī toreiz, kad kā divdesmitgadnieki izveidojāt Orbītu?
S. T. Mūs ietekmēja laiks, kurā pieaugām un veidojāmies kā personības. 90. gados bija lielas pārmaiņas. Likās svarīgi saglabāt mieru, panākt līdzsvaru starp iekšējo pasauli un to, kas notiek apkārt.
A. Z. Deviņdesmitie — tumšs laiks, maz atmiņu un liecību, bet mēs Orbītu izveidojām 90. gadu beigās.
S. T. Nepiekrītu. 90. gadi bija laiks, kad viss bija iespējams. Varbūt reāli nebija, bet bija tāda sajūta. Kad tev ir 20, dzīvi uztver organiski. Nezini, kas dzīve ir, un mēģini to saprast ar katru jaunu soli. Mums 90. gadi bija vieglāki nekā mūsu vecāku paaudzei.
A. Z. Brīvības sajūta.
V. S. Vari darīt, ko gribi. Tavas izvēles nav institucionalizētas — ka vajag taisīt karjeru un pelnīt naudu. 90. gadi nebija tumšie, bet miglainie laiki: dari, ko gribi, neviena izvēle negarantē drošu nākamo soli.
S. T. Cilvēki arī bija miglaini. Atnāc uz reivu un nezini, kas blakus dejo — bandīts vai mākslinieks.
V. S. Deviņdesmitajos svarīgs bija identitātes jautājums: kas es esmu? Kā varu pašrealizēties? Mūsdienās šī paradigma mainās uz «kā es varu būt noderīgs?». Kā varu rīkoties ekoloģiski (plašākā nozīmē), kā varu palīdzēt tiem, kuriem grūtāk? Kā varu būt labs cilvēks?
A. P. Aizvien vairāk var dzirdēt, ka jauni cilvēki redz sevi caur sabiedrības labuma prizmu, nevis kādu iekšēju misiju — sava talanta meklējumiem un tamlīdzīgi. Cilvēki apzinās, ka var iemācīties būt kaut kas. Tas ir pretēji pēcpadomju posma idejai, ka tev jāatrod savs «es».
V. S. Arī socializācija šodien notiek citādi. Ar Artūru 90. gados iepazināmies īrētā dzīvoklī, kur blakus istabās dzīvoja dīdžejs, mūziķis, māksliniece. Visi satikāmies milzīgā virtuvē, kur no griestiem krita apmetums. Turpat virtuvē varēji satikt kreiso anarhistu un pārliecinātu nacionālistu.
Kā jūs visi satikāties?
V. S. Mūs satuvināja teksts. Interese par dzeju.
S. T. Ar Sašu [Aleksandru Zapoļu] satikāmies kādā kompānijā. Nezināju, ka viņš raksta. Kādā dzejas pasākumā Saša izpildīja Semjona Haņina dzeju. (Tas ir paša Zapoļa pseidonīms — red.) Nodomāju, ka Haņins ir cilvēks gados, kurš kautrējas lasīt savu dzeju, un Saša viņam palīdz.
A. Z. Pilsētā klīda leģenda, ka ir tāds Haņins, kurš raksta dzeju.
S. T. Saša mācēja pārliecināt, ka Haņina dzeja jāpasniedz cilvēkiem, ka tas ir svarīgi. Apzināti mistificēja šo Haņinu.
Jūs četrus vienoja interese par dažādiem mākslas medijiem?
S. T. Jā, mums patika laba mūzika, kino, fotogrāfija, un šķita, ka šie mediji nav nodalīti, bet gan saistīti. Varbūt tāpēc gribējās ar daiļrades palīdzību parādīt kopējo bildi. Nekad neesam bijuši literatūrcentriski.
V. S. Mums katram bez dzejas bija savs mākslas lauks. Man tā bija fotogrāfija, Sergejam — mūzika. Ar Aleksandru iepazinos kā kinomākslinieku, kurš bija uztaisījis vairākas 16 mm filmas. Artūrs kopā ar dzejnieku Žoržu Uaļļiku taisīja izrādītes — dzejas performances.
S. T. Tolaik populāras bija idejas par jauniem žurnāliem, kas visus apvienotu. Varbūt tāpēc, ka 80. gados par leģendu bija kļuvis žurnāls Avots. Mums šķita — 90. gadiem vajag savu! Tāpēc izdevām nevis žurnālu, bet nosaucām to par Orbītas almanahu 1. Tur bija gan dzeja, gan proza, gan esejas par kultūru. Tad radās doma par videodzejas festivālu un pirmo disku, ko ierakstījām kopā ar pašmāju mūziķiem. Strādājām ar skaņu producentu Ivaru Vīgneru Studijā 55. Pa dienu tur tika rakstītas reklāmas, bet naktī Ivars bez atlīdzības eksperimentēja ar mums. Viņš bija vecāks par mums — patriarhs ar kuplu bārdu un jaunekļa garu. Viņš saprata, ka neuztaisīsim neko tādu, ko labi pārdot, bet viņu interesēja mūsu dzeja, eks-perimenti, visa tā vibrācija un enerģija. Kopā ar Ivaru ierakstījām divus diskus. Kad viņš aizgāja mūžībā, vairs neko nespējām ierakstīt.
Kādai auditorijai jūs radāt darbus — latviešu vai krievu? Tas varētu būt jutīgs jautājums, jo, neraugoties uz augstvērtīgajiem dzejas darbiem, tikai vienreiz esat izvirzīti Latvijas literatūras gada balvai.
S. T. Jau no paša sākuma gribējām strādāt ar abām auditorijām. Tāpēc mums ir bilingvāli izdevumi. Bieži, kad uzstājamies, iekļaujam arī darbu tulkojumu latviešu valodā.
A. P. Tas, ka strādājam bilingvālā vidē, nav saistīts tikai ar to, ka gribam to darīt vai uzskatām par pareizu. Nevari radīt universālu mākslas darbu kultūras geto. Gribot negribot pārvarēsi robežas, gribēsi tikt ārā.
V. S. Es domāju, ka integrācijas jautājums ir politisko spekulāciju jautājums. Tāpēc tas nav atrisināms — politikā svarīgi, lai tas mūžīgi pastāv. Taču realitātē kopiena, vismaz Rīgā, ir integrēta. Robežu nav.
A. P. Protams, vienmēr būs iespējams atrast kādu grupu, kura jūtas izolēta. Bet arī politiski kūdīšanai nav nekāda svara. Nav svara Lindermanam, Ždanokai — viņi nevar pat 2% atbalstītāju savākt.
V. S. Tas ir arī jautājums par individuālo izvēli — kādā vidē cilvēks vēlas dzīvot.
Vai jūs uztrauc Kremļa propaganda, Eiropā pieaugošā labējo radikāļu propaganda, un vai kultūras personībām kaut kas jādara, lai to mazinātu?
A. P. Skaidrs, ka uztrauc. Taču man šķiet — jo vairāk paud citu nostāju, jo propagandai ir mazākas izredzes. Propaganda ir primitīva, tā strādā uz noteiktu cilvēku loku. Ja domājoši cilvēki satiekas un izrāda nostāju, ka viņi neatbalsta propagandas mītus, tie pārstāj strādāt. Ja ir Kremļa mediju viedoklis, ka krievus Latvijā apspiež, vienmēr var pateikt, ka Latvijā darbojas krievu apvienība Orbīta un koncentrācijas nometnēs šeit nevienu nedzen, kā Gapoņenko mēģināja apgalvot.
Vai varat sevi iedomāties kāpjam tribīnē un vēstām tautai, kā to darīja mākslinieki Atmodas laikā?
S. T. Mūsu būtība ir antimanifestāla. Nevari cilvēku ar citādu domāšanu pārliecināt ar viena vai divu argumentu palīdzību. Daudz vairāk pārliecina vide, kas apkārt. Ja cilvēks ir nabadzīgā, destruktīvā vidē, viņš meklēs vainīgos, un tos būs viegli atrast — kāds cits ir vainīgs savas tautības vai sava dieva, vai savas politiskās pārliecības dēļ. Vislabākais ceļš uz pārmaiņām ir radīt kaut ko vērtīgu, dot piemēru un impulsu. Tas strādā efektīvāk nekā kāpšana tribīnē.
A. P. Es piesardzīgi izturos pret kultūras cilvēku aicināšanu būt par politikas ekspertiem. Kad kārtējo reizi redzu Delfos Māru Zālīti izsakāmies par kaut ko, man nāk smiekli, lai gan viņa nav vainīga — žurnālisti jautā, un viņa jūt pienākumu atbildēt. Kad labam zinātniekam kaut ko prasa un viņš nezina atbildi, viņš tā arī pasaka — ka nekomentēs. Inteliģencei jāapzinās savas kompetences robežas un nav jāuzņemas tautas balss funkcijas.
Artūr, tev kopā ar komponisti Lindu Leimani ir nesenā vēsturē sakņots skaņdarbs.
A. P. Tajā skan Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas brīdis Saeimā 1990. gada 4. maijā. Tā ir 20 minūtes gara poēma: tiek nosaukts vēlēšanu apgabals, uzvārds un statuss «par» vai «pret», vai «atturas». Atkārtošanās rada meditatīvu noskaņu. Tas ir kā minieposs. Fragmenti tika atskaņoti 2018. gada 18. novembrī Vašingtonā.
Jūsu tuvākie plāni?
A. P. Pēc mēneša Orbīta izdos manu dzejas grāmatu Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs. Drīz Orbītai iznāks arī grāmata ar Strenču fotodarbnīcas arhīva materiāliem no Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājuma. Tas ir Latvijas Fotogrāfijas muzeja radošais pasūtījums parādīt sabiedrībai Strenču fotodarbnīcas arhīvu, kas ir spilgts fenomens Latvijas fotogrāfijas vēsturē.
S. T. Man vasarā iznāks dzejas krājums Garie viļņi Itālijā. Tā pati izdevniecība jau izdevusi Aleksandra Zapoļa (Semjona Haņina) darbu tulkojumu.
A. Z. Maijā Orbīta piedalīsies laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit Rīgā. Pie tā tagad strādājam. Būs interesanti!
The post Neona burtiem vēsturē appeared first on IR.lv.
