Jābūt izlēmīgākiem
Saeimas atbalstītajam Latvijas Bankas padomes loceklim Andrim Vilkam visvairāk kremt, ka aizvien vairāk atpaliekam no igauņiem un lietuviešiem
Pēc vairākiem gadiem ārzemēs drīz darbā Latvijā atgriezīsies bijušais finanšu ministrs Andris Vilks, kurš atbildēja par valsts budžetu no 2010. līdz 2014. gadam. Tolaik Latvijai bija jāizķepurojas no finanšu krīzes bedres, bet izdevums The Banker 2012. gadā Vilku nosauca par gada labāko finanšu ministru Eiropā.
Pēc aiziešanas no politikas Vilks atrada darbu Eiropas Investīciju bankā, kur bijis gan vecākais padomnieks galvenajā mītnē Luksemburgā, gan EIB kā akcionāra pārstāvis Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā Londonā, gan atbildīgs par institucionāliem jautājumiem EIB birojā Baltijas valstīs, kuru atvēra janvārī Viļņā.
1. oktobrī Saeima ievēlēja viņu Latvijas Bankas padomē, Vilks stāsies amatā 16. novembrī. Bet jau 2. oktobrī Vilks sniedza interviju Ir — kāpēc nolēmis atgriezties un kādas pārmaiņas vēlētos redzēt Latvijā.
Kāpēc nolēmāt kandidēt uz LB padomes locekļa amatu?
Man bija ļoti interesants darbs, bija liela dilemma, vai palikt EIB. Tomēr LB dēļ ir vērts atgriezties Latvijā. Mārtiņa Kazāka dēļ ir vērts atgriezties. LB ir institūcija, kuru esmu augsti cienījis kopš izveidošanas.
Bijušo LB prezidentu Rimšēviču apsūdz korupcijā. Vai tas jūs pārsteidza?
Jā, tas bija pilnīgi negaidīts pavērsiens. Es LB vērtēju no profesionālā viedokļa, kā sadarbojāmies krīzes laikā un ieviešot eiro. Man nevienu brīdi nebija nekādu aizdomu. Nezinu, kas tur īsti noticis. Redzu, ka LB tagad ir kļuvusi krietni atvērtāka, nāk ārā no tādas neskaidrības. Domāju, ka LB reputācija ir atpakaļ, kur tā bija agrāk.
Kādas būs atbildības jomas padomē?
Esmu atvērts. Man ir liela pieredze, un neesmu nobijies no izaicinājumiem. Kā kolēģi lems, tā es arī piekritīšu.
Kādu redzat LB lomu pēc iestāšanās eirozonā?
Jāliek vēl lielāks akcents uz LB stipro pusi, kas ir padomdevēja loma. Mums nav līdzvērtīgas domnīcas, nav kapacitātes ne ministrijās, ne universitātēs. Virzienam ir jābūt uz Latvijas virzīšanu maksimāli ātri uz ilgtermiņā noturīgu ekonomiku. Paši brīžam esam apjukuši. Plānu mums ir daudz, bet apjūkam izpildē, fokusi mainās. Šis ir brīdis, kuru Latvija nedrīkst kārtējo reizi nogulēt.
Kā tas būtu jāizmanto? Kur ieguldīt Covid-19 miljardus?
Atpalicība vai neizlēmība ir saistīta ar izglītību un veselību, jādara maksimāli daudz, lai vismaz panāktu savus kaimiņus ar naudas efektīvu un saprotamu izlietojumu abās jomās. Šis ir brīdis, kad jāpadomā par valstiski nozīmīgām infrastruktūras celtnēm, savienojamību — kā reģionālo attīstību varētu savīt kopā ar attīstības centriem.
Tātad jābūvē ceļi?
Visiem jaunajiem novadu centriem jābūt perfekti savienotiem. Nevajag būvēt ļoti dārgas maģistrāles, vienkārši izvērtēt labāko veidu, lai būtu savienojamība. Otrs ir saistīts ar infrastruktūru, kas ir būtiska uzņēmējdarbības vidē, kā arī valstiskas nozīmes būves, kuras ir atliktas. Kaut vai koncertzāle. Šis ir brīdis, kad jārealizē lietas, kas ir valsts vizītkarte. Grūtāk ir ielikt cilvēkresursos, bet te arī jādomā.
Kāpēc šī krīze Latviju skārusi nedaudz smagāk nekā Igauniju un Lietuvu?
Skaidrojums ir acīmredzams. Igaunija un Lietuva ir jaudīgākas preču un pakalpojumu eksportā. Tas atkal ir stāsts par Latvijas tēlu. Pats, Viļņā dzīvojot, esmu pārsteigts par dinamismu, kas tur ir. Otrs — finanšu sektors, kuram bija kapitālais remonts. Rīgas lidosta, kas ir svarīga Baltijas kontekstā. Sitiens pa mūsu ostām, kuru ir vairāk nekā kaimiņiem. Tranzīta pārrāvums bija vēl redzamāks.
Modernākās nozares kaimiņvalstīs pēdējos gados ir labāk attīstījušās, IT un citi pakalpojumi. Izskatās, ka Latvijā bija vairāk sabijušies iedzīvotāji un uzņēmēji. Pagājuši desmit gadi, bet mums krīzes atmiņas vēl ir svaigas. Un, beigu beigās, atbalsts Covid-19 laikā uzņēmējiem un sabiedrībai bija vismazākais Baltijas valstīs.
Kā vērtējat finanšu sistēmas kapitālo remontu?
Latvija un Baltija vilnī trāpījās pirmās. Londonā un Luksemburgā redzu, tā nauda turpina nogulsnēties. Visā pasaulē tas kapitālais remonts ne tuvu nav pietuvojies līmenim, kam vajadzētu būt. Mēs bijām pirmais posms, bet viss notiek pareizā virzienā. Agri vai vēlu būtu noticis, jo tas nav ilgtermiņa valsts attīstības pamats. Latvija nevar būt Šveice, balstīta uz pelēkas vai melnas, neskaidras izcelsmes naudas.
Es ļoti gribētu, lai uzraudzība būtu efektīva, bet sabalansēta attiecībā uz riskiem. Tomēr nerezidentu biznesa laiks ir pagājis, mums jāfokusējas uz to, kā tautsaimniecībā maksimāli efektīvi izmantojam kreditēšanas resursus. Latvijā ir jāmazina ēnu ekonomikas apjoms. Mums ir mazāks kreditēšanas apjoms arī tādēļ, ka ir ļoti daudz uzņēmumu, kuru bilances nav izprotamas un pašu kapitāls ir negatīvs. Tas ir jautājums, kurā kaimiņi ir priekšā mums. Tur nav baņķieriem tik daudz dilemmu, ar ko strādāt.
Tagad gan LB prezidents, gan premjerministrs un Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja teikuši, ka bankas ir nonākušas otrā grāvī. Kā atrast pareizo līdzsvaru?
Galvenais — lai uzraudzība nenotiek uzraudzības pēc. Nevar šausmīgo slogu uzlikt uz darījumiem, par kuru piemērotību nevajadzētu būt šaubām. Taču vadlīnijas ir pareizas. Mums nav jābūt valstij, kurā ir liela neskaidras izcelsmes naudas klātbūtne. Acīmredzot uzņēmējiem pašiem jāsaprot, ka ofšorizācijas samazināšana būtu viens no ceļiem.
Nākamgad plānots budžeta deficīts 3,9% no IKP, kas pārkāpj Māstrihtas kritērijus. Vai tas ir pieņemams deficīts?
Adekvāts situācijai. Šis ir brīdis, kad valstis var atļauties lielākus deficītus, bet ir jābūt pārliecībai un pamatotībai. Vissvarīgākais — lai visur būtu redzams ilgtermiņa fokuss. Budžeta deficīts jebkurā gadījumā Latvijā un Baltijā būs viens no zemākajiem, un izaugsmes rādītāji būs starp augstākajiem. Tātad esam joprojām fiskāli atbildīgi.
Vai nākamā gada budžetā nauda tiks atbildīgi tērēta?
Ir lēmumi, kas nav pildīti, piemēram, par medicīnas darbinieku algām, un šis ir brīdis, kad ir jādara. Pārsvarā valdība dara pareizi. Vissliktākais būtu nokavēt šo brīdi. Mēs atpaliekam no kaimiņiem arī jebkurā jomā, kas saistīta ar energoefektivitāti. Tā ir programma, kurai būtu jābūt vairāku miljardu pienesumam.
Kā Covid-19 ietekmēs ekonomikas struktūru Latvijā un pasaulē?
Nekur nepazudīs ne lidosta, ne Latvijas pievilcība, ne Rīgas pievilcība kā pilsētai. Aviācija pārdzīvos lielus satricinājumus, reisu skaits, pasažieru skaits kritīsies, bet nekur nepazudīs vēlme un vajadzība lidot. Šis ir brīdis, kad iet uz priekšu ar Rail Baltica. Jebkas, ko var uzlikt uz sliedēm, ir videi draudzīgāks. Kāpēc Latvija atteicās no dzelzceļa elektrifikācijas? Ģeopolitiskās situācijas dēļ tranzīts vairs nebūs tik nozīmīgs. Tomēr igauņi un lietuvieši ņem naudu elektrifikācijai, lai uzlabotu pārvietošanos. Nav jādomā tik daudz par tranzītu, jādomā par pasažieru plūsmām.
Saskaņa jums pārmeta Liepājas Metalurga nogremdēšanu, kad bijāt finanšu ministrs. Ko viņiem atbildat?
Valdībai nevajadzēja dot garantijas privātam uzņēmumam, par kuru nebija īsti saprotams, kas tur notiek, un ignorējot Valsts kases rekomendācijas. Mana situācija bija tāda — galvojums bija iedots, metalurģijas industrija bruka. Mēģinājām saglabāt ražotni un atrast pircējus, bet diemžēl šo lielo, atpalikušo flagmani vairs nebija iespējams glābt. Nav labu piemēru Austrumeiropā, kad kāds ir varējis kaut ko saglābt. Bet Liepāja ir transformējusies, kļūst modernāka un atvērtāka, ir daudz pozitīvu piemēru. Metalurga darbinieki arī strādā jaunizveidotajos uzņēmumos. Ilgtermiņā ir pozitīvi, bet es saprotu, ka īstermiņā tās ir lielas problēmas daudzām ģimenēm un uztverei.
Kad atstājāt ministra amatu, attiecības ar Vienotības vadību nebija labas. Kādas tās ir tagad?
Man vispār vairs nav nekādu attiecību ne ar vienu politisko partiju. Es augsti cienu, ko Vienotība izdarīja un kam esam izgājuši cauri, bet mans redzējums nav saistīts ar politisko karjeru. Es vienmēr esmu skatījies valstiskā līmenī, kas ir pāri uzņēmumiem, pāri nozarēm, pāri partijām.
Man visvairāk iekšēji kremt, ka mēs aizvien vairāk atpaliekam no kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem. Saredzu savu pienesumu Latvijas Bankā, ka es šo plaisu gribētu maksimāli samazināt. Kaimiņi pēc krīzes izdarīja labākas izvēles nekā Latvija.
Kādas bija kļūdas?
Neizlēmība. Mums jābūt pārliecinātākiem virzienos, kuros ejam. Esam labi domātāji un štukotāji, bet ar izpildīšanu klibojam. Viens iemesls ir politiskajā jomā, otrs ir ēnu ekonomika, kas mūs pasit atpakaļ. Korupcijas uztvere mums ir maigāka nekā citur. Sabiedrības iesaiste varētu būt lielāka.
Liels pienesums ir arī nevalstiskajām organizācijām, medijiem, sapurinot, ejot uz priekšu. Ja redzam, kādas iespējas paveras Latvijai ar šīm naudas summām, mums jābūt izlēmīgākiem un ātrākiem.
The post Jābūt izlēmīgākiem appeared first on IR.lv.