Sporta pils teritorijā vēl klaiņo kaķi, un tukši afišu režģi ierāmē skatu uz brikšņiem, kas spraucas laukā no nojauktās ēkas būvbedres. Taču nākamajā vasarā te būs 150 pagaidu dārziņi un ziedoša pļava
The post No pilsētas izkosts gabals appeared first on IR.lv.
Renāte Prancāne noteikti nav vienīgā apkaimes iedzīvotāja, kas prātā virpinājusi domu, ko iesākt ar aizaugušo kvartālu. Tomēr tieši viņa aiz šiem pilsētas džungļiem saredzēja iespēju kopienas attīstībai.
Pavasarī pandēmija pāršķēla Renātes plānus un ātrāk, nekā plānots, lika atgriezties no Ņujorkas, kur viņa kā Fulbraita stipendiāte gandrīz divus gadus studēja mākslas vēsturi. «Bija izvēle — iestrēgt tur uz nenoteiktu laiku vai marta beigās atgriezties mājās ar kādu no repatriācijas reisiem.» 28. martā viņa bija atpakaļ Latvijā.
Iepriekš strādājusi laikmetīgās mākslas centrā kim? un žurnālā Rīgas Laiks, Renāte var lepoties ar plašu pieredzi kultūras menedžmentā. Pēc atgriešanās viņa piedalījās Tērbatas ielas vasaras projektā. Bet šobrīd attālināti pabeidz studijas Ņujorkā un var atvēlēt laiku savai idejai. Rūpes par zemi latviešiem ir asinīs, pārliecināta ir Renāte. Arī viņai došanās uz mazdārziņu bijusi neatņemama bērnības sastāvdaļa.
Līdzās tukšajam laukam viņa dzīvo jau ilgāku laiku un ar draugu dažkārt apmainījušies asprātīgiem risinājumiem, kā to izmantot. Bet pirmoreiz apstākļi savērpušies tā, ka iecere šķitusi reāla. Ņujorkā ieraudzītā izpratne par publisko telpu un tās nodošanu iedzīvotājiem, pašizolācija, vēlme pēc sava dārza un arī vienkārši iespēja būt ārā — Renāte uzskaita iemeslus, kas ļāva aizdomāties, ka Sporta pils teritorija jāpārveido par mazdārziņiem. «Man ir būtiski eksperimentēt un noskaidrot, ko var iesākt ar šāda veida teritorijām starpposmos, kad tajās nenotiek būvniecība. Paskatīties, vai šādi varētu apdzīvot arī citus Rīgas tukšos plačus.»
Ap Renāti ātri izveidojusies domubiedru grupa, kas, nesaņemot atlīdzību, ieguldījuši projektā gan laiku un zināšanas, gan darbu.
Ilgāku laiku Renāte auklēja savu ideju vienatnē. Pamazām sāka testēt ar draugiem. «Kad viņi teica, ka, jā, vajag, sapratu, ka neesmu pilnīgi traka,» viņa smejas. Piedāvāja ideju teritorijas īpašniekiem, igauņu kapitāla uzņēmumam Rotermann Group, un saņēma pozitīvu atbildi. Tas deva zaļo gaismu pilsētas dārziņiem.
Teritorijas vidū, kur savulaik slējās Sporta pils, iesēs pļavu. «Veldzējošu vidi, kurā atpūsties.» Pļavā plānoti dažādi kultūras notikumi, reizi mēnesī notiks arī lekcijas par dārzkopību, kurā ikviens dārznieks par savu problēmu varēs gan pajautāt, gan turpat uz vietas parādīt profesionāļiem. Pļavai apkārt virs betona celiņiem, kas atradās ap ēku, būs individuālie dārziņi un arī publiski pieejamas dobes, uz kurām īpaši aicinās, piemēram, tuvējo skolu audzēkņus.
«Mani iedvesmo ainavu arhitekta Pīta Audolfa (Piet Oudolf) pieeja, ka svarīgi ir nevis skrupulozi iekārtot dārzu, bet mēģināt atkārtot dabas principus un mežonīgās pļavas integrēt pilsētvidē,» stāsta Renāte. Sporta pils teritorija tam ir pateicīga vieta, tāds kā no pilsētas apbūves izkosts savvaļas gabaliņš. Renāte to izstāstīja abu kopīgam draugam, viņš teica, ka zina kādu fantastisku ainavu arhitekti, kurai arī šādas idejas ir tuvas. Un tā par pagrieziena punktu idejas attīstībā kļuva Renātes iepazīšanās ar ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni. «Kad satikāmies, viņa par ideju bija absolūti aizgrābta! Turklāt sapratām, ka viņas grāmatplauktā arī stāv Pīta Audolfa grāmata,» smaida Renāte. Ilze ir tā, kura ar konkrētu ieceri apsekoja teritoriju un izveidoja plānu tās attīstībai. Idejas stratēģiju un dizainu palīdz izstrādāt Evija Krištopāne, komandā ir arī grafiskā dizainere Rūta Jumīte un projektu vadītāja Elīza Aizpore, bet mājaslapu veidojis Aleksandrs Krjukovs.
Dārzi te pletīsies tikai noteiktu laiku, un augsnes kvalitāte vietā, kur atradusies nojauktā ēka, varētu nebūt tā labākā, tāpēc stādīšanai katram dārzniekam tiks piešķirtas ar auglīgu zemi jau piepildītas koka kastes. Tās projektam piekritis ziedot uzņēmums Kronus. Savukārt smilškastēm līdzīgās tilpnes piepildīs biohumusa ražotājs Eko zeme. Tas būs universāls substrāts, lai kultūras, ko audzēt kastēs, dārznieki varētu izvēlēties pēc savas gaumes.
Katrs no 150 dārziņiem būs 12 kvadrātmetrus liels, taču to, vai uzņemties rūpes par trim, piecām vai astoņām kastēm, katrs izvēlēsies pats. Turklāt būs pieejamas arī augstākas kastes, lai tās ērti varētu apkopt arī seniori vai cilvēki ratiņkrēslos. Šobrīd tiek risināts jautājums par ūdens pieejamību, tāpēc potenciālajiem dārziņu saimniekiem atliks tikai izlemt, ko stādīt, un rūpēties par to, lai tas izaugtu. Drīkstēs arī sagādāt soliņus un veikt šādus tādus labiekārtošanas darbus savā dārziņā.
Katrs pats saimniekos savā teritorijā, dārziņus nenodalīs citu no cita, un idejas aizsācēji cer, ka dārznieki sadzīvos draudzīgi un, ja vajadzēs, aplies arī kaimiņa dobes. «Domājot par šo vietu, es daudz lasīju par dārzkopības labo ietekmi uz psihisko veselību, šobrīd svarīgi arī tas, ka lielā teritorija sniedz veidu, kādā būt kopā ar citiem cilvēkiem. Vari ieturēt drošu distanci, bet būt daļa no kopienas,» stāsta Renāte.
Sestdien, 19. septembrī, notiks pirmā tikšanās ar iedzīvotājiem, un daudzus lēmumus par attīstību noteiks tieši tur pieņemtie lēmumi. «Mums svarīgs kopienas aspekts, iedzīvotāju vajadzības. Varbūt ir kas tāds, par ko nemaz neesam iedomājušies. Es gribu veicināt pašiniciatīvu, atbildības uzņemšanos par savu pilsētu.» Piemēram, rēķinoties ar iespējamu vandalismu, visiem kopā vajadzēs nolemt, vai kopīgi algot apsardzi vai uzņemties dežūras.
Šoruden plānotas arī divas labiekārtošanas talkas — 26. septembrī un 3. oktobrī. Tikai dažas dienas pēc projekta izsludināšanas apkārtnes iedzīvotāju interese jau ir liela, daudzi pieteikušies uz talkām, uz dārziņu pat nepretendējot, priecājas Renāte. Aktīvākajiem talku dalībniekiem nākamajā sezonā dārziņi tiks piešķirti bez maksas. Pārējiem būs jāmaksā simboliska īres maksa, ko izlietos teritorijas uzlabojumiem, dežuranta un potenciāli arī pusslodzes projekta vadītāja algošanai. Par vienu kasti tie būs pieci eiro sezonā, tātad par dārziņu — 15, 25 vai 40 eiro. Taču teritorija diennakts gaišajā laikā būs brīvi pieejama ikvienam.
«Sporta pils dārzu lielākā fane,» par īpašuma attīstītāja Rotermann Latvia valdes locekli Kristīni Stabiņu saka Renāte. «Rīgai pietrūkst zaļumu, un Sporta pils dārzi ir lieliska iniciatīva!» uzskata pati Stabiņa. Viņa priecājas, ka Latvija būs vienīgā valsts Baltijā, kurā galvaspilsētas aktīvajā centrā īstenota šāda iniciatīva.
1970. gadā atklātā Rīgas Sporta pils savulaik bija hokeja kluba Dinamo Rīga mājvieta un aktīvs pilsētas sporta dzīves centrs. To privatizēja 2001. gadā un nojauca 2007. gadā, kad par teritorijas īpašnieku kļuva Rotermann Group. Viņu iecere paredzēja uz zemesgabala celt gan dzīvojamās, gan biroju ēkas un veidot publisku iekšpagalmu, taču būvniecība kavējās.
Šobrīd teritorijai ir izstrādāts detālais plānojums, paredzot sešas būvniecības kārtas, kurās veidotu apbūvi pa kvartāla ārējo perimetru. «Tiek izskatīti vairāki varianti — projektu attīstīt pašiem, darīt to kopā ar kādu partneri, atrast lielu nomnieku, kas ļautu vieglāk saņemt finansējumu celtniecībai, pārdot īpašumu kādam starptautiskam investoram vai esošajā situācijā pasaulē nogaidīt,» plānus atklāj Stabiņa. Ja teritoriju attīstīs Rotermann Latvia, pirmā dzīvojamā ēkā, par kuru jau noticis arhitektūras konkurss, taps Tērbatas un Lielgabalu ielas stūrī.
Taču tuvāko trīs gadu laikā būvniecību noteikti nesāks, tāpēc attīstītāji labprāt piekrituši uz šo laiku teritoriju nodot rīdzinieku grupas rīcībā. Ar viņiem noslēgts līgums bez jebkādas atlīdzības. «Rotermann Latvia ir prieks būt par šīs zaļās iniciatīvas daļu, sniedzot iespēju ieceri īstenot, kamēr bijušās Sporta pils teritorijā būvniecības darbi nenotiek. Esam pārliecināti, ka šis sociālais eksperiments ir tikai sākums lielākam un zaļākam stāstam,» saka attīstītāju pārstāve.
Sporta pils vietā iecerēto mazdārziņu vizualizācija
Ainavu mākslinieks Pīts Audolfs, gan burvīgo Ņujorkas High Line (attēlā) un The Battery Park, gan citu projektu autors, tie ir skaisti ne tikai ziedēšanas sezonā, bet arī tad, kad tos klāj sniegs. Iesaku noskatīties arī filmu par viņu Five Seasons: The Gardens of Piet Oudolf.
Brooklyn Grange Ņujorkā. Urbānie dārzi un saimniecības uz trim Ņujorkas jumtiem, kas nodarbojas ar pilsētas dārzkopību nopietnā uzņēmējdarbības līmenī, taču organizē arī izglītības programmas interesentiem. Lielisks piemērs gan privātā un publiskā sektora sadarbībai, gan dārzkopības attīstības iespējām mūsdienās.
Mākslinieks Frics Hēgs (Fritz Haeg) un viņa projekts Edible Estates. Mākslinieks mudināja iedzīvotājus piemājas mauriņu vietā ierīkot dārzus. Viņš arī veidojis vairākus citus mākslas darbus, kas cieņpilni iesaista konkrētu vietu un tās kopienu. Mākslinieks vada Salmon Creek Farm, kas ir arī mākslinieku rezidence netālu no Sanfrancisko.
Lūsija Liparda (Lucy Lippard). Mākslas vēsturniece, autore un kuratore, viena no pirmajām, kas sāka runāt par konceptuālo mākslu un mākslas dematerializāciju. Dedzīga aktīviste, kura dzīvo Galisteo ciematā Amerikā un 22 gadus izdod ikmēneša ciemata vēstkopu, kurai diemžēl nav iespējams pierakstīties, ja neesi viens no 253 ciemata iedzīvotājiem.
Liza Kristija (Liz Christy) un Green Guerrillas. 70. gadu sākumā Liza Kristija un grupa aktīvistu Green Guerrilas degradētajās Ņujorkas teritorijās sāka sēt puķes un mest pāri žogiem sainīšus, kas pildīti ar augsni, ūdeni un sēklām, tādējādi nelikumīgi apzaļumojot pilsētu. Rezultātā tapa dārzs, ko uzskata par pirmo kopienas dārzu Ņujorkā.
The post No pilsētas izkosts gabals appeared first on IR.lv.
