Vizmas Belševicas pēckara laika dienasgrāmatā dzejniece redzama sava ceļa sākumā
The post Strādnieku bērna piezīmes appeared first on IR.lv.
Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas simtajā gadadienā, aizpildot kārtējo lielisko Lsm.lv testu par to, kas ir mani pārstāvji mūsu valstī, atkal uzzināju, ka tie ir kreisie, šoreiz — Latvijas Darba partija. To pildot, pat apzināti centos izvairīties no provokācijām, kas lika domāt, ka mani ierakstīs boļševikos, bet jautājumos, kuros jāatbild, ir vai nav ikvienam cilvēkam tiesības uz izglītību un atalgotu darbu, uz savu kaktiņu un stūrīti zemes, man neizdodas sev iestāstīt, ka tas pienāktos tikai veiksmīgajiem. Ja strādā, tev būs dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Tam būtu jābūt cilvēces ideālam un mērķim vienlaikus.
Šādu ievadu izvēlējos ne tikai tālab, ka paralēli Satversmes sapulces gadadienai un mūsu atjaunotās valsts trīsdesmitgadei lasīju apgādā Mansards iznākušo Vizmas Belševicas arhīva (neizdoto rakstu) burtnīcu nr. 3 Dienasgrāmatas 1947—1960, bet arī tāpēc, ka par to biju domājusi jau krietni sen, lasot viņas Billes 3. daļu Billes skaistā jaunība par Otrā pasaules kara beigām un mācībām arodskolā. Lai kā mēs cienītu un godātu Latvijas brīvvalsts t. s. zelta jaunatni, pie kuras pieder manis teātra zinātnē pētītais režisors un dramaturgs Pēteris Pētersons, intelektuālis Juris Staune, režisors Oļģerts Kroders vai rakstnieks un tulkotājs Dzintars Sodums, viņi nebija vienīgie jaunieši Latvijā. Bija arī cita, daudz pieticīgākus apstākļus baudījusi jauniešu grupa, kuriem tāpat bija savi sapņi un ideāli, domāju, ka pietiekami kreisi vai, visticamāk, sociāldemokrātiski (atgādināšu, pēc 1934. gada — aizliegts pasaules redzējums), bet nekādā ziņā ne propadomiski. Tāds, lūk, fons Belševicas dienasgrāmatu pirmpublicējumam.
Tas ir laikaposms, kurā visu paaudžu Latvijas iedzīvotājus uz mirkli apstādina Staļina nāve. Vienus, jo viņi nespēj noticēt, ka 10 gadus ilgais murgs (rēķinot no kara beigām) varētu būt beidzies, otrus, jo viņi nespēj noticēt, ka vispār ir iespējama pasaule bez visu tautu tēva gādīgās domas un rokas. Kuriem tuvāk jauniņā dzejniece Belševica, lai paliek uzdevums, dienasgrāmatu lasot, bet arī tās lappusēs Staļina nāves brīdis ir fiksēts. Kaut arī neapstrīdama ir doma, ka zivs pūst no galvas, to, kas slikts un kas labs jebkurā no sistēmām, pirmām kārtām cilvēks pamana savā tuvākajā apkaimē, nevis tajā, ko saziņas līdzekļos vēstī oficiālā ideoloģija. Vārdu un darbu nesakritība, klišejas un aprobežotība, amatpersonu un viņu padoto nereti apgriezti proporcionālās prāta spējas un zināšanas — to visu divdesmitgadniece Vizma agrāk vai vēlāk ieraksta savā dienasgrāmatā. Turklāt, darbodamās laikrakstā Pionieris kā literārā līdzstrādniece un skolu daļas vadītāja, viņa redz gan padomju literātu vidi un tos, kas turas priekšgalā līdz Staļina nāvei, gan īsto dzīvi, dodoties darba komandējumos uz rajoniem stipri tālu prom no Rīgas. Te izlasāms gan tas, ka Piebalgas bufetē neapkrāpj klientus, jo tikums neļauj, acīmredzot Mērnieku laiku ietekme izsenis kā beigusies, gan tas, ka žurnāls Bērnība savukārt ir «sliktu stāstu, šablonisku dzejoļu un garlaicīgu aprakstu visspožākā parāde». «Un to darām mēs, jaunie, aizbildinoties, ka mūsu bērni «mirst badā», ka vai nu pašiem vai sievai nav ziemas mēteļa un vajag naudas. Tad iesim labāk par ostas krāvējiem un nebojāsim savu divu bērnu dēļ 20 000 bērnu dvēseles ar kroplīgām dzejām, kuras viņiem spiež iekalt svētku gadījumos.»
Vienlaikus socreālisma manifestācijā Belševica redz savdabīgu kompensāciju par gadsimtiem ilgajām ciešanām, jo reiz taču ir jāsaņem samaksa par izlietajiem sviedriem un asinīm. (1948. gada oktobra ieraksts.) Kad mākslinieka ideāli cieš sadursmē ar atklātu ideālu noliegumu darbos, kaut kur saules pinuma apvidū strīķējas es un visa pasaule, pārņem vientulības sajūta, dzimst dzeja, bet tai jāatrod vienīgie iespējamie vārdi, lai to godam palaistu pasaulē. Ne bez nozīmes, protams, fakts, ka pirmā mīlestība un pirmā laulība viņu, kaut īslaicīgi, bet saista ar padomju armijas virsnieku Leonīdu Tarnajevu.
Dzejnieces dēla Jāņa Elsberga redakcijā, šifrējot un atlasot dienasgrāmatas ierakstus, ir iespēja ieraudzīt vieglu atblāzmu no tās personības, ko cienīja tik daudzi. Te viņa redzama sava ceļa sākumā, te atsauksmes uz vairākām dzejas rindām, kas būs lasāmas nākamajā Vizmas Belševicas arhīva burtnīcā, te — laulības iziršanas cēloņi un sekas, te pārdomas par draudzību kolēģu starpā, ļaujot ieskatīties arī Olgas Lisovskas, Bruno Saulīša, Valda Rūjas, Jūlija Vanaga personībās, kuras lēnām izbalējušas, nomainoties lasītāju paaudzēm.
Jānis Elsbergs ievadā raksta — personiski, acīmredzot sāpīgākās lappuses dzejniece pati izgriezusi. Nevaru noliegt — to pietrūkst. Es teiktu, ka šī vairāk ir laikmeta un tā literārā konteksta liecība, kurā ārējo norišu tomēr ir vairāk nekā iekšējo pārdzīvojumu, bet tas vēl jo vairāk liek gaidīt turpmākās dienasgrāmatas publikācijas.
Vizma Belševica. Dienasgrāmata. 1947—1960. Izdevniecība Mansards. Apgāda cena 8,90 €.
The post Strādnieku bērna piezīmes appeared first on IR.lv.
