«Kāpēc mēs bijām tik akli?»

Medicīnas vēsturnieks Frenks Snoudens mūsdienu pandēmiju salīdzina ar citām smagām sērgām pasaules vēsturē un mudina ātrāk mācīties, lai sagatavotos jaunu slimību uzliesmojumiem

Frenks Snoudens (73) ir medicīnas vēstures profesors Jeila Universitātē un pērn rudenī iznākušās grāmatas Epidēmijas un sabiedrība: no melnās nāves līdz mūsdienām* autors. Veicot pētījumus, pirms gandrīz 50 gadiem viņš pārdzīvoja holeras uzliesmojumu Romā. Un arī tagad viņš ir iestrēdzis Itālijas galvaspilsētā Covid-19 dēļ. Arī profesors pats saslima ar jauno koronavīrusu, taču mūsu sarunas dienā stāsta, ka jau jūtas labāk, lai gan aizvien atrodas karantīnā.

Jau pirms dažiem gadiem jūs brīdinājāt, ka SARS, putnu gripa un cūku gripa ir tikai mēģinājums kaut kam daudz lielākam — patiesi šaušalīgai pandēmijai, kura pienāks agrāk vēl vēlāk. Vai jūs bijāt iedomājies tādu patogēnu, kāds tagad ir Covid-19?
Jā, pilnīgi noteikti. Un es nebiju vienīgais, kas paredzēja šāda plaušu vīrusa pandēmiju. Par to atkal un atkal ir brīdinājuši virusologi un epidemiologi visā pasaulē. Tagad es varu tikai jautāt: kāpēc mēs bijām tik akli?

Kad [ASV prezidents] Donalds Tramps kārtējo reizi noplāta rokas «kas to būtu zinājis!», mana atbilde ir: «Visi!»

Kāpēc šo brīdinājumus neuzklausīja?
Pārāk bieži mūs piemeklē seno grieķu gaišreģes Kasandras liktenis, kurai neviens neticēja. ASV Nacionālā alerģiju un infekcijas slimību institūta direktors Entonijs Fauči situāciju ļoti detalizēti aprakstīja jau 2006. gadā: ja jūs dzīvojot Karību jūras reģionā, klimata zinātnieki brīdina, ka no katastrofālas viesuļvētras jums neizbēgt. Viņi nevar pateikt precīzu datumu un precīzu vētras stiprumu, bet tāda būs, un tam ir jāsagatavojas. Tieši to pašu var teikt par pandēmijām. 

Bet ko darījām mēs? Pēc salīdzinoši neilga satraukuma par SARS un putnu gripu mēs atkal aizmirsām par pandēmiju draudu. Tā rezultātā Eiropas Savienībai nav vienotas pandēmiju politikas. Pasaules Veselības organizācijai trūkst finansējuma, un visās valstīs slimnīcām trūkst atbilstošas kapacitātes. 

Daži šo koronavīrusu salīdzina ar buboņu mēri. Taču, lasot par šo patiesi traģisko vēsturisko epidēmiju, kas gadsimtiem ilgi sēja nāvi Eiropā, mēs mazliet jūtamies kā mīkstmieši, sēžot savos modernajos mājokļos, vai ne?
(Smejas.) Tas ir labi, ka jūs spējat atrast šādu mierinājumu pašreizējā situācijā. Pievienošos, ka arī es esmu šāds mīkstmiesis. Lai gan Covid-19 es uztveru ļoti nopietni, es neuzdrošinos to salīdzināt ar buboņu mēri. Tā sērga no 1347. līdz 1743. gadam Eiropā nonāvēja aptuveni 100 miljonus cilvēku. Izmira veseli reģioni, un tas radīja cilvēkos tādu paniku, kādu pašreizējā koronavīrusa situācijā mēs nemaz nenovērojam.

Vai mūsdienu veselības aprūpes sistēmas mūs ir izlutinājušas?
Kamēr mēs tagad pukstot gaidām vakcīnu, Florences iedzīvotāji savulaik droši vien būtu līksmi dejojuši, ja kāds viņiem pateiktu, ka 18 mēnešu laikā būs pieejama vakcīna pret mēri. 

Tādā aspektā Covid-19 pilnīgi noteikti nav nāvējošākā slimība, kas pēc sevis atstājusi milzīgas bailes un lielus politiskus un sociālus satricinājumus…

Bet?
Domāju, ka ikviena jauna, nezināma un medicīniski nepastāvīga slimība, kas it kā parādās no zila gaisa, atstāj zināmas sekas. Piemēram, bakas bija šausmīga slimība, kas nonāvēja vairāk nekā pusi inficēto, visbiežāk bērnus, bet daudziem izdzīvojušajiem palika izkropļotas sejas. Protams, cilvēki baidījās no bakām. Bet 18. gadsimta sākumā viņi sāka samierināties, ka tas ir liktenis.

Līdzīgi kā ar tuberkulozi?
Tā tas varētu būt, taču ir viena liela atšķirība — no tuberkulozes nemirst pēkšņi. Daudzi cilvēki izplēn vairāku gadu gaitā. 19. gadsimtā daži pat romantizēja saslimšanu ar tuberkulozi. 

Savukārt buboņu mēra un holeras gadījumos cilvēki vienkārši nomira arī uz ielas. Mēra ārsti jutās bezspēcīgi un netika galā ar slimības uzliesmojumu. 

Līdzīgus attēlus mēs tagad esam redzējuši no koronavīrusa uzliesmojuma pirmajām dienām Uhaņā. 

Es pilnīgi noteikti varu iedomāties, ka šādi netipiski apstākļi var uzkurināt politiskas un ekonomikas krīzes, pat ja mirstības līmenis ir salīdzinoši zems, kā tas ir Covid-19 gadījumā.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka jaunais koronavīruss palīdzēs Ķīnai kļūt par pasaules lielvaru.
Līdzīgi kā dzeltenais drudzis palīdzēja ASV.

Atvainojiet?
Man laikam mazliet jāpaskaidro. Ap 1800. gadu Francijai piederošā Haiti bija viena no bagātākajām kolonijām pasaulē, kurās vergi kopa cukurniedru plantācijas. Taču vergi sāka revolūciju. 

Napoleons, kuram bija lielas ambīcijas Francijas ietekmes paplašināšanai Jaunajā pasaulē, nosūtīja vairāk nekā 60 000 karavīru dumpja apspiešanai. Taču lielāko daļu nokāva dzeltenais drudzis. Napoleonam bija jānoraksta savas aizjūras ambīcijas, un 1803. gadā viņš pārdeva ASV arī Luiziānu. Tādā veidā ASV dubultoja savu nacionālo teritoriju, un tas bija svarīgs solis, lai kļūtu par pasaules lielvaru. 

Vai mikrobu dēļ lielvaras ir arī sabrukušas?
Daudzas. Tā sauktais Atēnu mēris — nāvējoša un mīklaina slimība, kad pa visu ķermeni uzmetas čūlas — bija viens no Senās Grieķijas panīkuma iemesliem. Savukārt Senās Romas pagrimumā liela nozīme bija malārijai. 

Malārija Eiropas dienvidos sāka izplatīties 5. gadsimtā klimata pārmaiņu dēļ. Slimību pārslimojušie visu atlikušo mūžu mocījās ar neprognozējamiem drudža uzplūdiem un vairs nespēja strādāt tik čakli kā agrāk. Tas savukārt izraisīja zemkopības panīkumu.

Lielbritānijā baku dēļ 1714. gadā beidzās Stjuartu nama valdīšanas laiks. Napoleona armija Krievijā netika sakauta kaujas laukā — to paveica tīfs un dizentērija. 

Pašreizējo pandēmiju pavada arī ētiska drāma, piemēram, diskusijas par ieviestajiem ierobežojumiem, kas paralizējuši sabiedrisko dzīvi. Cilvēki strīdas, kas pareizāk — glābt dzīvības vai glābt ekonomiku.
Arī tas nav nekas jauns. Holeras uzliesmojuma dēļ no 1851. līdz 1910. gadam regulāri tika rīkotas starptautiskas konferences, lai diskutētu par šīs slimības apturēšanu, piemēram, ceļošanas aizliegumiem un karantīnas noteikšanu kuģiem. Bija asi strīdi par aizliegumu radītajām ekonomiskajām problēmām — ja nosaka piecu dienu karantīnu kuģim, kas izbraucis pa Suecas kanālu, tad kanāla izmantošana vairs nemaz nebija izdevīga. 

Izklausās līdzīgi tiem argumentiem, kas izskan arī tagad.
Jā, un ir vēl arī citi piemēri. 1720. gadā Marseļas ostā Francijas dienvidos ieradās kravas kuģis ar dārgiem audumiem no Smirnas [pašreizējās Turcijas teritorijā] un Tripoles [pašreizējās Libānas teritorijā]. Jau jūrā ar mēri saslima un nomira astoņi jūrnieki, viens pasažieris un kuģa ārsts. Parasti šādos gadījumos tika noteikta 40 dienu karantīna un krava tiek sadedzināta. Taču vietējie tirgotāji negribēja zaudēt tik dārgu preci un izcīnīja, ka karantīna tiek samazināta līdz 10 dienām. Tā rezultātā no krastā ieceļojušā mēra nomira vairāk nekā puse no visiem 100 tūkstošiem Marseļas iedzīvotāju. 

Šis saīsinātās karantīnas laiks man asociējas ar tagad lietotu terminu «mazā karantīna». Un gribot negribot domāju par Trampu, kas Covid-19 sākotnēji sauca par «vienkāršu saaukstēšanos» un «parastu gripu».

Tātad eksistē paralēles starp jaunā koronavīrusa pandēmiju un vēsturisko mēra uzliesmojumu?
Droši vien. Piemēram, tagad daudzi superbagātnieki aizbēguši uz saviem savrupnamiem nomaļās vietās līdzīgi, kā to izdarīja 10 jaunie cilvēki, kas no buboņu mēra aizbēga uz villu ārpus Florences un kuru dzīve aprakstīta Džovanni Bokačo Dekameronā. 

Arī fakts, ka tagad ASV un Ķīna vaino viena otru pandēmijas uzliesmojumā, man atgādina mēra laikus: buboņu mēra laikā par grēkāžiem kļuva prostitūtas un ebreji, kas izraisīja šausmīgos pogromus. 

Alesandro Manzoni vēsturiskajā romānā Saderinātais izstāstīts par četriem spāņiem, kurus nežēlīgi nolinčoja, apsūdzot apzinātā mēra izplatīšanā. 

Tas pats notika ar holeru: vēsturiskās ilustrācijās redzams, kā saniknoti amerikāņi cenšas atvairīt imigrantus, kuri varētu būt inficējušies. 

Tagad daudzās valstīs daudzi aziātiska izskata cilvēki tiek apsaukāti un pat fiziski aizskarti jaunā koronavīrusa dēļ.

Buboņu mēra uzliesmojums bija tik baiss, ka daudzi cilvēki zaudēja ticību Dievam. Ko mūsu laicīgajā sabiedrībā ar ticību dara Covid-19?
Domāju, ka tas drīzāk ir izaicinājums mūsu pārliecībai par globalizācijas procesiem. Tagad mēs apjaušam, cik viegli ievainojami esam kļuvuši tieši globalizācijas dēļ. Šī pandēmija ietekmē mūsu psihi, uzjunda cilvēciskas bailes. 

Globalizācija, protams, nav Dieva griba. To esam radījuši mēs paši. Zemeslodes iedzīvotāju skaits tuvojas astoņiem miljardiem. Radot mītu par to, ka mēs drīkstam ļaut ekonomikai augt neierobežoti un bezgalīgi, ka varam aizrauties ar regulāru ceļošanu, ka drīkstam piesārņot vidi, ka varam atspiest dabu tālāk un tālāk, mēs vienlaikus paši esam radījuši gandrīz ideālus apstākļus jaunu koronavīrusu dzimšanai un izplatībai. 

Vai šai pandēmijai ir arī kāda pozitīva ietekme?
Jā. Šobrīd mēs esam krustcelēs. Ja mēs ieslīdēsim atpakaļ nacionālismā, kas pašlaik tiek novērots, mēs zaudēsim iespēju īstenot vēlamas pārmaiņas. Gan putnu gripa, gan SARS, gan ebola, gan arī jaunais koronavīruss ir tā sauktās zoonotiskās slimības. Mūsu saskarsme ar dzīvniekiem ir sasniegusi tādu līmeni, kāds vēl nekad līdz šim nav piedzīvots. Vai mums jau nav gana tādu piemēru? Cik daudz reižu vēl vajadzētu ciest, lai beidzot apjēgtu: o, es saskatu likumsakarības?! Varbūt mums beidzot jāaptur savu apdzīvoto teritoriju izplešana?  

Vai mums ir nepieciešama zaļa ekonomika?
Jā, izskatās, ka vides politikai un sabiedrības veselības aprūpei būtu jāiet roku rokā. Mikrobi nerespektē valstu robežas. Mums jāiemācās domāt kā sugai — tādai sugai, kam pasaulē jāsadzīvo ar mikrobiem. 

Vai tad zinātne nespēj mūs pasargāt no pandēmijām?
Nav šaubu, ka zinātnē ir noticis liels progress, un mēs šīs pandēmijas laikā to redzam katru dienu. Mēra laikos cilvēki ticēja, ka tas ir Dieva sods, un tas izraisīja paniskas bailes. Kad 1973. gadā es pats Romā piedzīvoju holeras uzliesmojumu, tā brīža Itālijas veselības ministrs bija ticīgs cilvēks — apmeklējot holeras slimnīcas, viņš ne tikai ievēroja higiēnas prasības, bet aiz muguras salika rokas sātana atvairīšanas žestā. 

Šie laiki ir pagājuši. Pat salīdzinot ar SARS epidēmiju, kas notika pirms 17 gadiem, zinātnē ir noticis liels progress.

Taču nepietiekams?
Problēma ir tā, ka mēs neizmantojam zinātni konstruktīvi. Pēc SARS epidēmijas varēja izveidot platformu, kas tagad mums palīdzētu daudz ātrāk tikt pie vakcīnas pret jauno koronavīrusu. Tas netika izdarīts. Ne jau tāpēc, ka zinātnieki ar to nespētu tikt galā, bet gan tāpēc, ka bija zemas peļņas izredzes. Farmaceitiskajā rūpniecībā visu diktē peļņa. Kas vienlaikus rada problēmu arī veselības aprūpes nozarei. Iepriekšēja gatavība pandēmijai nepalīdz iekasēt tik daudz naudas kā invazīvās procedūras. Līdz ar to savlaicīgu sagatavošanos neviens neņēma nopietni. 

Turklāt daudzās valstīs, ieskaitot ASV, miljoniem cilvēku nav pieejama vislabākā medicīniskā aprūpe. Šaušalīgās sekas mēs redzam tagad. Ja man būtu jānosauc viena galvenā šīs pandēmijas mācība: visaptveroša veselības aprūpe ir normālas cilvēktiesības!

Vai jūs piekrītat infekcijas slimību izpētes pionierim Luijam Pastēram, ka galavārds vienmēr būs mikrobiem?
Tas atkarīgs no tā, vai esam gatavi mācīties no pagātnes kļūdām. Mēs zinām mūsu vājās vietas, kas noved pie tādām pandēmijām kā šobrīd piedzīvotā. Tagad mums pietiktu jaudas, lai sadarbotos, un mūsu rīcībā ir atbilstoši darbarīki, lai neko tamlīdzīgu vairs nepieļautu. Bet — vai mēs rīkosimies? Es ļoti ceru. Bet neesmu par to drošs. Padomājiet paši — cik nepiedodami lēni mēs rīkojamies klimata pārmaiņu novēršanai!

Vienīgā atšķirība — klimata izmaiņu sekas mēs izjūtam pakāpeniski, savukārt koronavīruss būs iedragājis pēkšņi un uzreiz.
Jums taisnība. Varbūt mēs spēsim mainīties. Vai tad tā nav arī grieķu traģēdiju jēga — cilvēki spēj kaut ko iemācīties, tikai piedzīvojot smagas ciešanas?

* Frank Snowden. Epidemics and Society: From the Black Death to the Present

The post «Kāpēc mēs bijām tik akli?» appeared first on IR.lv.