Grūti iedomāties Latvijas Radio bez Daigas Mazvērsītes samtainās balss. Muzikoloģe, mūzikas vēstures pētniece, kuras sirds pieder aizgājušo laiku latviešu estrādes mūzikai. Viņa ir daudzu grāmatu autore, kura atsakās sevi saukt par rakstnieci. Bet atkal uzrakstījusi jaunu grāmatu — Melnbaltās dziesmas
The post Melnbalts appeared first on IR.lv.
Šī ir Mazvērsītes melnbaltās triloģijas pirmā daļa. Triloģija izsekos latviešu populārās mūzikas vēstures līkločiem, sākot no ulmaņlaikiem un beidzot ar Padomju Latvijas vēlīnajiem gadiem. Dziesmas ir melnbaltas tāpēc, ka latviešu estrādes rašanās laikā eksistēja tikai melnbaltā fotogrāfija, vēlāk — melnbaltais kino un televīzijas attēls. Bet mūzika bija tik krāsaina!
Pati grāmata līdzinās labai vieglajai mūzikai — lasāma ar baudu, emocijas un atmiņas raisoša. Pirmo reizi uzzināju, ka leģendāro dziesmu Kaktuss, ko uzskatīju par Margaritas Vilcānes kroņa numuru, sākumā iedziedājusi Lolita Vambūte. Aizrautīgi izsekoju muzikologa Ivara Mazura dzīvesstāstam, atceroties viņa maģisko intonāciju, kādā uzrunāja radioklausītājus savos raidījumos: «Labvakar! Ir pienācis laiks džezam…»
Gremdēties atmiņās nav šī laikmeta labais tonis. It īpaši, ja runa ir par padomju atmiņām. Bet muzikoloģe Daiga Mazvērsīte uzskata, ka saknes un pārmantojamība dod spēku un attīstības pamatu jebkurai radošajai jomai, arī vieglajai mūzikai. Savas grāmatas, raidījumus un pētījumus viņa uzskata par kalpošanu aizgājušajai latviešu inteliģencei. Arī tai paaudzei, kura padomju laikā iedvesmoja un uzmundrināja tautu, ļāva aizmirsties skaistajā mūzikas pasaulē.
Intervijas iemesls ir jaunā grāmata Melnbaltās dziesmas, bet sarunu vēlos sākt ar ko pavisam citu. Ar jūsu dārzu un dārzniecības kaislību.
Bērnības vasaras esmu pavadījusi laukos. Vieni vecvecāki dzīvoja Aucē, otri Valmierā, katriem bija saimniecība un dārzs. Tikai nesen atklāju, ka vectētiņš ir gājis dārzniecības kursos Bulduru tehnikumā. Viņš prata potēt, acot un daudz zināja par augiem. Man mīlestība pret dārzu šķiet pašsaprotama. Kad piedzima trešais dēls, dzīvoju tipveida dzīvoklī Imantā. Sapratu, ka tur labas dzīves nebūs, un lūkoju Pierīgā iegādāt kādu mājeli, lai gan naudas necik nebija. Tā nonācu Baldonē, kur pie mājas sākumā bija nezāles līdz acīm.
16 gadu laikā izdevies dārzu sakārtot. Pieļāvu daudz kļūdu, piemēram, ābelītes par tuvu sastādīju. Zāliens prasa lielas rūpes. Bet dārzs ir mana meditācija un sporta zāle, jo pati visu roku, grābju un stumju smagas ķerras. Esmu stādu zagle, jo ticu, ka zagts aug labāk. Draugi zina, ka viņu dārzā nolauzīšu kādu galotnīti vai zariņu apsakņošanai. Man ir pelargoniju kolekcija, ko pati esmu izveidojusi. Tajā daudz kas ir zagts.
Jums agrā bērnībā esot atklāta absolūtā muzikālā dzirde.
Tas nav nekas ārkārtējs — tā ir tikai spēja pareizi sadzirdēt un noteikt nošu augstumu. Tas pat traucē baudīt mūziku, tāpēc ikdienā to gandrīz neklausos. Aizej uz simfoniju un dzirdi nevis skaņdarbu, bet nemitīgi fiksē notis un kanonus. Smadzenes konstatē skaņas! Šausmas! Protams, skolā padevās solfedžo un matemātika, jo tie ir radniecīgi mācību priekšmeti.
Esmu šo jautājumu pētījusi. Izrādās, muzikālā dzirde ir defekts, īpatnība, kas traucē dzīvot. Piemēram, man ir līdzsvara izjūtas problēmas, nelaba dūša automašīnā vai autobusā. Traucēts miegs, jo sīkākais troksnītis neļauj gulēt. Nevaru izbaudīt nakšņošanu teltī, jo dzirdu katru čaboņu un šalkoņu. Man vajadzēja pārcelties dzīvot uz laukiem, jo mikrorajonā juku prātā no nakts trokšņiem uz ielas vai kaimiņos.
Kādēļ nekļuvāt par mūziķi?
Cilvēks, izvēloties kļūt par mūziķi, aktieri vai citu skatuves mākslinieku, ir gatavs atrasties publikas priekšā, uzmanības centrā uz skatuves. Man nav bijis šādas vēlmes. Bērnībā dziedāju solo klavieru pavadījumā, lai gan patiesībā sapņoju dejot. Bet deju skolotāja pateica, ka esmu par resnu. Man tas bija trieciens — visas meitenes bija sniegpārsliņas, bet es kaut kāds rūķis. Esmu dziedājusi koros un ansamblī, bet skatuve mani nevilināja.
Vai atceraties pirmo darbu Latvijas Radio? Kāds raidījums un uzdevums tas bija?
Kad mācījos konservatorijā (tagad Mūzikas akadēmija — red.), pasniedzēji uzskatīja par pienākumu nodot jaunajiem savas zināšanas un arī panākumu stafeti. Mūs, topošos muzikologus, vērīgi pētīja Oļģerts Grāvītis. Viņš man ieteica rakstīt, ko arī daru līdz šai dienai. Bet radio pirmais darbiņš bija aiziet uz koncertu, mājās uzrakstīt savas domas un nākamajā dienā tās nolasīt ēterā. Pasniedzēji un darbaudzinātāji skubināja mācīties un attīstīties, bet arī kontrolēja, vai tas, ko esam paveikuši, ir kvalitatīvs.
Muzikoloģes darba dzīvi sāku laikrakstā Padomju Jaunatne. Vēl tagad atceros tos tūkstoš labojumus pirmajos rakstiņos. Tikai nevajag domāt, ka labojumi bija saistīti ar cenzūru! Tie attiecās uz manu rakstības stilu. Bija stingri kvalitātes kritēriji. Toreiz pat iedomāties nevarējām, ka šodienas pasaulē katrs varēs iebliezt savus tekstus feisbukā un tikt pie ātras slavas, neievērojot pieturzīmes un nepārbaudot faktus.
Vai arī radio bija jāiziet cauri šiem mācību un kvalitātes kritērijiem?
Vai dieniņ, protams! Bija jāapgūst runas māksla, jātrenē dikcija un, galvenais, spēja nevāvuļot. Bija jāiemācās domas vai jautājumus noformulēt skaidri un saturīgi. Pastāvēja izaugsmes hierarhija: sākumā uzstājies augstskolā kursabiedru priekšā, tad varēji uzstāties klubos, līdz caur vairākiem lokiem nonāci radio vai televīzijā. Neprofesionālus un nesagatavotus cilvēkus ēterā nelaida.
Arī pret mūziķiem bija stingrākas prasības. Komisija izskatīja autora iesniegtās notis — tikai notis —, lai saprastu, vai šo sacerējumu ir vērts aranžēt, ierakstīt un atskaņot. Šodien to visu sauc par padomju cenzūru un bāž vienā politiskā maisā. Tomēr liela daļa cenzūras toreiz attiecās uz darbu kvalitāti, nevis saturu vai aizliegtiem tekstiem.
Bet šajā komisiju un prasību tīklā bezcerīgi sapinās arī daudz skaistu un pat izcilu skaņdarbu!
Protams, tā ir vēstures otra — tumšā — puse… Patiesībā gribēju tikai pateikt, ka akadēmiskajā mūzikā šīs profesionalitātes un kvalitātes prasības šķiet pašsaprotamas. Bet populārajā mūzikā kritēriji šobrīd ir tik tālu izplūduši, ka to vairs gandrīz nav. Jebkurš sacerējums un izpildījums var nonākt ēterā, ja vien autors būs pietiekami uzstājīgs. Prasību trūkums latviešu popmūziku nonivelējis tiktāl, ka labāk to nemaz neklausīties. Kritēriju izzušana ietekmē arī mūsdienu dzeju. Piedodiet, bet es šodien vairs nesaprotu, kur beidzas vāja proza un sākas it kā dzeja!
Esat vairāk nekā desmit grāmatu autore un līdzautore, bet sevi par rakstnieci nesaucat.
Jo es arī sev izvirzu kritērijus. Rakstniece bija Regīna Ezera, rakstniece ir Nora Ikstena. Es esmu pētniece un publiciste.
Jūsu sirds un darbs pieder aizgājušo laiku populārajai mūzikai, «pirmās» Latvijas un padomju laika estrādei. Kāpēc tā?
Mūsdienu mūzika mani neinteresē. Man tā šķiet plakana un primitīva, teksti — zem katras kritikas. Šķiet, tekstu autoru domu gājiens nesniedzas tālāk par paša nabu. Nav ne dziļu domu, ne tālejošu tēmu. Pietrūkst vispārcilvēciskā vēriena. Vienmēr domāju — ko mūzikas pētnieki varēs pateikt par 2020. gada latviešu popmūziku? Ko tā gribēja pavēstīt, kāpēc dziesmas radās tieši šajā momentā, kas mūziķus iedvesmoja?
Nezinu, vai viņiem būs, ko pētīt. Vieni un tie paši mākslinieki rullē jau 20 gadus, bet neko jaunu nepasaka. Tāpēc klausos, pētu 20. gadsimta latviešu populāro mūziku. Un bez mazākās šaubīšanās varu atzīt, ka man tā laika mūzika šķiet kā pasaule, kur debesis bija zilākas un zāle zaļāka.
Varbūt viss ir vienkāršāk — pieķeršanos Elgas Igenbergas vai Ulda Stabulnieka skaņdarbiem rada sentiments, laimīgās bērnības un jaunības atmiņas.
Kāpēc ne? Bērnībā, pildot matemātikas mājas darbus, klausījos Karela Gota plates. Nodrillēju tās plikas! Sievietēm, tāpat kā bērniem, patīk rituālas darbības, arī vienas un tās pašas dziesmas klausīšanās neskaitāmas reizes. Tomēr lielā mērā pieķeršanās padomju laika estrādei saistīta ar mūzikas skanējumu — aranžijām, instrumentāciju un skaistajām balsīm. Tolaik dziedātājs nevarēja nodziedāt šķībi un pēc tam ar datoru savu balsi «uztjūnēt». Visi smagi strādāja, lai katra nots būtu tīra.
Un, protams, visu izšķir dzeja. Laura, kā mēs vispār varam runāt par mūziku ārpus dzejas! Varu tikai brīnīties par šodienas dziesmu autoriem, ka viņi ir tik augstās domās par savām literārajām dotībām un raksta tās rīmes uz nebēdu. Un es nerunāju par šlāgermūziku, bet popmūzikas eliti.
Kā šo problēmu var risināt?
Mūziķiem un dzejniekiem vajadzētu satikties, draudzēties, iedvesmoties vienam no otra. Strādāt roku rokā, lai radītu kaut ko paliekošu un vērtīgu, nevis katram savā istabas kaktā un tviterī ņemties ap sevi vien. Inteliģencei jābūt kā vienotam organismam, kas turas kopā un apmainās ar enerģiju.
Šodien visi kļuvuši savrupi. Cik bieži Intars Busulis runā ar Prāta vētru? Vai kāds no viņiem tiekas, draudzējas un apmainās domām ar savas paaudzes dzejniekiem? Nezinu. Šaubos.
Esat veltījusi grāmatas vairākiem latviešu mūziķiem, un gribētos saprast — kāpēc izvēlējāties tieši viņus? Kāpēc rakstījāt par Jāni Zāberu un Uldi Stabulnieku, nevis citiem slaveniem viņu laikabiedriem?
Jānis Zābers ir mana mīlestība. Es viņā tiešām iemīlējos. Pirms 15 gadiem viņam bija apaļa jubileja, veidoju radioraidījumu, pat saņēmu balvu par gada labāko radioraidījumu. Tā bija diezgan solīda naudas summa. Apsolīju sev, ka par šo naudu nopirkšu datoru un uzrakstīšu grāmatu par Jāni Zāberu. To arī izdarīju! Grāmata prasīja piecus gadus. Zābera balss dēļ paliku kā bez prāta.
Jūs gan tikāt kritizēta, ka pārāk daudz apspēlēti mākslinieka personiskās dzīves fakti.
Bet kā es varu vienpersoniski izvērtēt, kurš dzīves notikums ir vai nav ietekmējis Zābera daiļradi un karjeru? Tāds pārlaicīgs spēks kā mīlestība ietekmē visus radošos cilvēkus. Lai man nestāsta, ka personiskās dzīves kolīzijas, kaislības un jūtas neatstāj iespaidu uz radošo darbu! Dzīvē viss ir saistīts — darbs, ģimene, tikumi un netikumi.
Kad rakstīju grāmatu, aizgāju uz kapiem. Biju satriekta, cik īsa ir cilvēku atmiņa. Kapavieta pamesta, nolaista, aizmirsta. Kā var aizmirst Zāberu? Viņš vienīgais no padomju Latvijas tika dziedāt itāļu opernamos! Kad Zābers 1973. gadā nomira, viņa bēru dēļ Rīgā slēdza satiksmi — tik daudz bija pavadītāju. Iedomājieties, kāda tā bija tautas pulcēšanās padomju laika dziļākajā tumsā. Jo Zābers bija viens no cilvēkiem, kas uzturēja mūsu garu, tautas pašapziņu… Starp citu, runājot par rakstīšanu, — vai esat ievērojusi, ka smadzenes darbojas pilnīgi atšķirīgi, kad rakstāt ar roku, rakstāmmašīnu un datoru?
Nebiju gatava šādam jautājumam. Par rokrakstu un datoru esmu droša — manām smadzenēm noteikti vairāk patīk dators. Ar rakstāmmašīnu nekad neesmu strādājusi.
Man ir sajūta, ka dators sadrumstalo teikumus un domas. Kad rakstīju ar roku, man padevās gari teikumi. Dators rada sajūtu, ka jāizsakās īsāk. Bet es neatbildēju par Uldi Stabulnieku, vai ne? Ar Uldi man bija nopietna intervija žurnālā Ieva. Vēlāk viņš atnāca uz manu raidījumu No putekļainā plaukta un stāstīja par sevi. Bet impulss, ka vajadzētu rakstīt grāmatu, radās tikai pēc Stabulnieka aiziešanas mūžībā. Gaidīju, ka to darīs kāds no Ulda draugiem dzejniekiem, taču tas nenotika. Un tā skaistā Stabulnieka mūzika, kas manī dzīvoja, kļuva nemierīga. Mūzika gribēja, lai par Uldi uzrakstu. Mūzika ir tā, kuras dēļ rakstu par cilvēkiem. Es, piemēram, nevarētu rakstīt grāmatu par Prāta vētru.
Kādēļ ne? Tā ir vienīgā latviešu supergrupa.
Īsi sakot — nav mans muzikālais formāts. Vienīgais albums, kas man patika, bija veidots kopā ar Gustavo. Šķita, ka viņi sāk augt un attīstīties. Bet, kad četrdesmitgadīgi onkuļi dzied par šokolādes saldējumu — ak…
Mārtiņš Freimanis un Tumsa bija jūsu formāts?
Rakstīt par Mārtiņu ierosināja Elita Mīlgrāve, un es piekritu. Zināju, ka stāsts būs emocionāli grūts, bet nenojautu, cik smagi tas būs. Varoņi, par kuriem rakstu, dzīvo ar mani un manī. Turpinu par viņiem domāt arī pēc grāmatas pabeigšanas. Ar Mārtiņu biju pavisam slima, pat dušā ejot un dārzā strādājot turpināju par viņu domāt. Pieņemu, ka viņa likteni tik ļoti ņēmu pie sirds tāpēc, ka domāju — ja būtu zinājusi par Mārtiņa problēmām, būtu varējusi kaut ko darīt, glābt viņu, pieskatīt un aprūpēt.
Bet šādas domas pēc Freimaņa nāves droši vien bija simtiem cilvēku. Freimanis ir īpašs ar to, ka viņa mūzika bija autentiska, neizkalkulēta — katrā dziesmā viņš būtībā izģērbās kails, atdeva sevi. Zinu, kā viņš pārdzīvoja, ka nekad tajās mūzikas balvās un sacīkstēs nevar dabūt pirmo vietu, vienmēr palika otrais. Viņš bija brīnišķīgs zēns.
Kā atlasījāt Melnbalto dziesmu grāmatas varoņus?
Lūkojos uz aizgājušo laiku personībām, par kuriem nav sarakstītas grāmatas. Zinu, ka tādu grāmatu, visticamāk, nebūs. Gribēju viņus pieminēt un izcelt. Tie bija talantīgi cilvēki, bet dzīvoja un radīja mūziku laikmetā, kad televīzijas un audio ierakstu bija maz. Arī tie paši politisku iemeslu dēļ reizēm tika iznīcināti, piemēram, pēc Lolitas Vambūtes pārcelšanās uz Austrumvāciju viņas skaistos koncertierakstus izdzēsa. Man negribas, lai viņi nogrimst aizmirstībā.
Ja šodien būtu jāizvēlas mākslinieks, par kuru rakstīt, jūs varētu nosaukt vienu uzvārdu vai grupu?
Ja jautājat par manām šābrīža muzikālajām simpātijām, prātā nāk Dagambas koncerti. Grupa Willow Farm. Koklētāja Laima Jansone ir ģeniāla mūziķe. Ģitārists Gints Smukais. Repere Viņa. Un šiem jaunajiem cilvēkiem es ieteiktu satikties un parunāties ar vecākās paaudzes mūziķiem. Sarīkot kopējus koncertus, lai veidojas sakņu un pārmantojamības sajūta. Itālijā šādi «veco» un «jauno» popzvaigžņu koncerti ir populāri. Pie mums valda pārāk liels šovinisms attiecībā uz skatuves mākslinieku vecumu un izskatu. Vietējā Eirovīzijas atlasē Supernova tiek meklēti tikai jaunie talanti. Kaut Eirovīzijas nolikumā nekas nav teikts par vecuma ierobežojumiem! Ja uz Eirovīziju aizbrauktu Labvēlīgais tips, tas būtu furors.
Šis laikmets ir neparasts ar to, ka pētniekam vairs nav materiāla, ko izmantot. Piemēram, nošu lapas, vēstules, dienasgrāmatas, citi dokumenti. Nav nekā! Pētniecības darbs balstās uz arhīviem. Viss mūsdienu pasaules arhīvs glabājas kaut kādos datoros, tīmekļos un «mākonī». Reizēm domāju — kas pēc mūsdienu pasaules vispār paliks? Tikai baumas, nostāsti un videoieraksti. Bet šai informācijai nebūs dziļuma, lai kāds pētnieks varētu uzrakstīt par Donu vai Prāta vētru. Turklāt pētnieka darbs ir nepateicīgs, jo pagātnes mantojumam šodienas popmūzikas pasaulē nav lielas vērtības. Labi apzinos, ka manas Melnbaltās dziesmas nekādos pārdošanas topos neiekļūs. To sakot, es nekoķetēju.
Jūs rudenī kandidējāt uz vakanci NEPLP, bet netikāt apstiprināta. Kandidātu uzklausīšanas procesā Artuss Kaimiņš nez kādēļ tieši jūs metās īpaši «grilēt».
Saprotiet pareizi — es nekāroju varu un amatus. Man šķita, ka šajā padomē noderētu cilvēks, kurš ilgus gadus strādājis radio, pārzina darba specifiku un problemātiku no iekšpuses. Radio joprojām ir viens no svarīgākajiem plašsaziņas līdzekļiem. Kāpēc mani īpaši grilēja, nezinu. Bet es arī pati uz pārrunām nebiju atnākusi ar pieglaustu spalvu un noslīpētiem teikumiem. Acīmredzot manis definētās problēmas politiķiem nešķita svarīgas. Manu dzīvi tas nav ietekmējis — turpinu veidot raidījumus, veikt pētniecisko darbu un rakstīt grāmatas.
Latvijas daba. Enerģiju sniedz zeme. Pavasarī tā smaržo reibinoši. Mūsu brīnišķīgajā zemē ik uz stūra ir kāds interesants apskates objekts. Ļoti mīlu Tērveti, Pokaiņus, Ķeveles avotus, pavasarī braucu uz Dobes kalnu vai Daugmales pilskalnu gaiļpiešus lasīt. Tad ir tēja visai ziemai.
Latvijas cilvēki. Gadās, ka netīšām iepazīstos ar kolosāliem, gudriem, darbīgiem cilvēkiem. Tiesa, ne rīdziniekiem. Laukos vieglāk tikt pie apķērības un darbīguma āderes. Klausos viņu veiksmes stāstos un ticu, ka mēs uzvarēsim!
Mani senči. Ja sagurstu un liekas, ka pasaule pārvērtusies par smagu nastu, atceros savus vecvecākus, viņu radiniekus, kas bija apveltīti ar apbrīnojamu čaklumu, enerģiju un dzīvesprieku. Lielo radu saietu vairs nav, bet palikušas kapavietas, fotogrāfijas un mīlestības un gādības pilnās vēstules.
Jānis Zābers. Viņa balsī ir kaut kas dziedinošs, to teikuši daudzi. Protams, visskaistākā ir Rūdolfa ārija no operas Bohēma un Kalafa ārija no Turandotas, bet tikpat pasakains ir Igenbergas valsis Vasara sauc.
Vitālija Judina grāmata Torņi un vīns. Pateicoties kolēģes Baibas Kušķes sižetam Latvijas Radio 1, uzzināju par šo neliterāta un nerīdzinieka ļoti personisko veltījumu Rīgas torņiem. Pastaigu papildina ļoti garšīgi vīnu apraksti.
Dzimusi 1965. gada 28. martā Rīgā
Ar izcilību beigusi Jāzepa Mediņa Mūzikas koledžu
1989. gadā absolvējusi Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas vēstures un teorijas fakultāti, muzikoloģijas maģistre
10 grāmatu autore un vairāku mūzikas vēsturei veltītu grāmatu līdzautore, to skaitā Mans draugs Mārtiņš Freimanis, Uldis Stabulnieks. Tik un tā, Elga Igenberga. Dzīves riču-raču, Latviešu estrādes dzimšana un monogrāfija par dziedoni Jāni Zāberu Pusvārdā
Daudzu publikāciju autore Latvijas presē
Kopš 1995. gada programmu vadītāja Latvijas Radio 2, kura formāts ir latviešu populārā mūzika
Kopš 2006. gada Latvijas Radio 1 veido ciklu Dzīves ritmi mūzikā
