Perifērija mostas

Piecas mākslas pilsētas Eiropā

Kad parādījās mazcenas aviokompānijas, es, protams, skrēju uz visām Eiropas lielpilsētām un mēģināju lielajos muzejos apskatīt katru mākslas darbu, kas tapis 20. gadsimtā. Kaut kur no tā laika noglabāts tūkstošiem nekvalitatīvu fotogrāfiju, kuras neviens nekad neredzēs.

Pēdējos gados aizvien vairāk izvairos no Rietumeiropas, priekšroku dodot nomaļām un nelielām galerijām, neatkarīgām institūcijām, projektu telpām. Kļūstu izvēlīgāks, meklējot tikai to, kas mani patiešām interesē. Un, vērojot mākslas kopainu, aizvien interesantāka sāk šķist tā Eiropas daļa, kas skatās austrumu virzienā. Diemžēl uz ģeogrāfiski netālo Rumāniju vai Ungāriju ir daudz sarežģītāk (t. i., dārgāk) nokļūt nekā, piemēram, uz Londonu, kas kā virpuļviesulis trako pārapdzīvotībā, cilvēkus izpurinot no pēdējiem spēkiem.

Austrumu un Baltijas valstis, šķiet, joprojām ignorē faktu, ka tām ir kaimiņi, kas nedzīvo tālu un, tāpat kā mēs, rada, izstāda un jūtas nedaudz nesadzirdēti. Par laimi, pēdējos gados vērojamas jaunas saites, kas vieno. Čehu kuratora Mihala Novotnija izstāde Orient, kas norisinājās gan Kim?, gan vēlāk Briselē un Krakovā, mēģināja definēt šī reģiona identitāti caur jaunās paaudzes māksliniekiem un apliecināja — iespējams, intriģējošākie mākslas notikumi Eiropā šobrīd notiek austrumos un Baltijā. Bieži nepietiekamais finansējums nevis aptur, bet dzen uz priekšu māksliniekus, kuratorus, lielas un mazas mākslas telpas. Tikmēr Rietumu pilsētās mākslinieki ieslīguši vieglā pašpietiekamības transā.

Pirms pāris gadiem vairāk nekā mēnesi nodzīvoju Prāgā, kas burtiski sagrāba ar izretinātu, tomēr piesātinātu kultūras dzīvi. Drīz pēc tam nokļuvu Bukarestē — pilsētā, kas izskatās kā zudušas kultūras drupas, kuras apdzīvo raiba kompānija. Tur pagrīdes radošie gari kūp naktsklubu gaismās vai noskrandušās ēkās, izliekoties nemanām to pilsētas daļu, kas mēģina notvert nedaudzos tūristus. Arī Varšavā var atrast nomaļus namus, kuros māksla mitinās, par spīti patvaļīgajām reklāmām un pieblīvētajām maģistrālēm. Šī reģiona pilsētas neizceļas ar institūciju un galeriju pārbagātību. Piemēram, Viļņā pietiek ar vienu pašu Laikmetīgās mākslas centru (CAC), lai pilsētu padarītu par mākslas mīļotāju iecienītu pieturpunktu.

Hāga. Ierodoties šajā rotaļu namiņu pilsētā, viss šķiet mazs un iesūnojis, tomēr mākslas dzīve nesteidzīgi vibrē, ļaujot vaļu radošiem eksperimentiem. Starp pieturpunktiem atrodama mākslinieku vadītā projektu telpa 1646, kas darbojas jau vairāk nekā desmit gadus, un tās izstādes raksturo neizsīkstoša enerģija. Interesants gadījums ir galerija Billytown, kas sākotnēji darbojās kā mākslinieku vadīta iniciatīva, bet pirms dažiem gadiem nolēma pamēģināt daļēji būt arī komercgalerija.

Berlīne. Šķiet, ka Berlīne ir sasniegusi kritisko ģentrifikācijas punktu — rajoni, kurus vēl pirms 10 gadiem apdzīvoja panki, nošņurkušas bodītes ar krāmiem un mākslinieki, nu ir pilni ar modīgām, bezpersoniskām kafejnīcām un «radošo industriju» burbuļa iemītniekiem. Taču šī joprojām ir pilsēta, kurā pazust mākslas karuselī, klejojot no vienas apkaimes uz nākamo, lai apskatītu nebeidzamo piedāvājumu. Kā krāšņākā noteikti jāatzīmē Isabella Bortolozzi galerija, kur katra izstāde ir notikums. Savukārt jaunu vēsmu uzošanai iesaku Ashley un Horseandpony projektu telpas. 

Varšava. Es neteiktu, ka pastaigu pa Varšavu var izbaudīt — debesskrāpji un automaģistrāles ielenc cilvēkus kā baisi briesmoņi. Neraugoties uz to, pilsētā ir daudz iedvesmojošu galeriju un muzeju. Noteikti jāapskata divas galerijas — Stereo un Wschód —, kas atrodas padomju Polijas lielākajā tipogrāfijā. Diemžēl ēku tuvākajos gados nojauks — tā atrodas uz viena no vērtīgākajiem zemesgabaliem Varšavā. Noteikti vērts aiziet uz poļu avangardista Edvarda Krasinska darbnīcu, kas pēc viņa nāves saglabāta tieši tā, kā autors to iecerējis, — starp putekļiem mirdz miljoniem detaļu, tostarp logus rotā drūpošas Daniela Burēna slavenās līnijas.

Viļņa. Viļņa ir kā mirāža — atrodoties Rīgā, ar laiku sāk šķist, ka ap to virmo uzkarsēts gaiss, tomēr, ierodoties Viļņā, ceļotāju vispirms sagaida gandrīz tuksnesīga ainava. Līdz šim CAC, Laikmetīgās mākslas centrs, turēja augstu latiņu. Te var atrast projektu telpu Editorial, kur izstādes notiek reti, bet pārliecinoši. Jau gadu pilsētā klusi (lai neteiktu — slepeni) pastāv konceptuāls izstāžu dzīvoklis Montos Tattoo, kas turpina Lietuvas mākslas konspiratīvo pieeju — mēģiniet nu atrast! 

Prāga. Pilsēta, kurā savienojas piemirsti padomju žesti ar Austrumeiropas raupjumu, kļuvusi par vietu, kur jauneklīgi mākslas fakti nejauši uzrodas un nozūd, klusi atstājot nospiedumus vietējā augsnē. Izsvaidītas pa visu pilsētu, galerijas, muzeji un institūcijas piedāvā dažādu saturu, tomēr lielākoties to visu vieno kvalitāte un novatorisms. Šeit atrodamas pāris labas komercgalerijas — Polansky un Svit. Mazliet nomaļāk daži neatkarīgi mākslas centri ar svaigu tvērienu — Futura un Meatfactory. Tāpat vienmēr pastāv iespēja uzskriet kādam nelielam mākslas notikumam, kas norisinās pakšos, mazākās projektu telpās vai pat mežos, barojoties no Čehijas mākslinieku neizsīkstošā entuziasma.

Foto Ansis Starks un no publicitātes materiāliem

The post Perifērija mostas appeared first on IR.lv.