Komforta zona
Velta Holcmane, kurai profesionālajā dzīvē arhitektūras teorija ir tuvāka par praksi, vasarnīcā Langstiņu ezera krastā īstenojusi virkni radošu ideju
Velta Holcmane arhitektūras metu konkursos nepiedalās. Viņa tos organizē. Veltai nepiešķir balvas, un par viņas darbiem neraksta medijos, toties viņa pati desmit gadus kūrējusi Latvijas Arhitektu savienības gada labāko darbu skates un jau vairāk nekā 20 gadus kopā ar cienījamo arhitektūras doktoru Jāni Lejnieku veido žurnālu Latvijas Architektūra.
Ciemojoties Langstiņu vasarnīcā, pamanu pie sienas piestiprināto diplomdarbu Pēterbaznīcas apkārtnes rekonstrukcija un jautāju, kāpēc diplomētā arhitekte nolēmusi pievērsties nozares procesu kūrēšanai, tā nereti paliekot otrajā plānā. «Pietrūka talanta rasēt,» vaļsirdīgi atbild Velta, ātri gan secinot, ka patiesībā prakse nekad neesot viņu tik ļoti interesējusi. «Pēc trim gadiem augstskolā kļuvu par arhitektūras un dizaina sadaļas redaktori Latvijas enciklopēdijas redakcijā. Tas mani tā aizrāva! Sapratu, ka gribu turpināt to darīt. Pēc tam aizgāju uz Arhitektūras muzeju, kopā ar Lejnieka kungu sākām veidot tā krājumu un izstādes. Arī tas man iepatikās. Tā ir radoša dzīve, drusku vairāk nekā tīra projektēšana,» saka Velta.
Viņas pēdējais darbs Latvijas enciklopēdijas redakcijā bijusi «medusmaize» — vairāksējumu izdevuma Māksla un arhitektūra biogrāfijās sastādīšana. Tās ir grāmatas, kuras Latvijas kultūras vēsturi studējušajiem tālu nav jāmeklē. No plaukta izņemu pirmo sējumu, kur zem C un H atrodami vārdi, ar kuriem cieši saistīts Veltas vasarnīcas stāsts.
Mazmājiņa
Zem H ir šķirklis gan par Veltu pašu, gan viņas tēvu, ievērojamo arhitektūras zinātņu doktoru Andreju Holcmani, joprojām lielāko autoritāti Vecrīgas arhitektūras izpētē un aizsardzībā. Zem C — par Holcmaņa mātesbrāli mākslinieku Aleksandru Cīruli. Tieši viņš 30. gados tolaik iecienītajā atpūtnieku ciematā Langstiņos uzbūvēja vasarnīcu, kuras zaļos ieejas vārtus vēl aizvien rotā autora monogramma, bet ezera pusē — mākslinieka sievas Mērijas iniciāļi. «Viss bija viņa paša taisīts — mēbeles, lustras, sienu gleznojumi,» par vēsturisko īpašumu stāsta Velta.
Tomēr stāsts par dzelteno, funkcionālisma stilā ieturēto ēku, kuru šobrīd apdzīvo Veltas vecākā meita, ir tikai ievads, lai saprastu, kā Holcmaņi tikuši pie savas koši sarkanās brīvdienu mājas.
«Aleksandram Cīrulim tolaik bija arī dzīvoklis Rīgā, Brīvības ielā. 60. gados tika izsludināts likums, ka divi īpašumi nevar būt, un viņš, protams, atteicās no vasarnīcas. Savukārt šeit tika ierīkota ļoti plaša pionieru nometne. Visā teritorijā bija barakas,» Velta pamāj uz apkārtni — priežu silu, kurā tagad rindojas privātmājas. Kad 90. gados saimnieces tēvs īpašumu atguva, tas izrādījās pārsteidzoši labā stāvoklī.
«Bet stāsts jau ir par to padomju mantojumu!» viņa norāda uz sarkano mājiņu līdzās Cīruļa senākajam namam. «Pionieriem, kā jau lielai organizācijai, bija nepieciešamas tualetes, kas meitenēm un puisīšiem tika uzceltas mūsu teritorijā. Tā bija nopietna betona būve ar bieziem mūriem. Mums bija izvēle — jaukt to nost vai tomēr būt tālredzīgākiem un kaut ko uzlikt virsū. Paps pieņēma lēmumu celt augšā otro stāvu un taisīt vasaras mājiņu,» atminas Velta.
Andreja Holcmaņa sākotnējais projekts bijis krietni grandiozāks, taču vēlme visu paveikt pašu spēkiem un bez liekiem tēriņiem ieviesusi savas korekcijas. Tā ar minimāliem līdzekļiem un «lēnā garā čubinot» virs pamatīgajām, bet necilajām tualešu sienām izauga vasarnīca, kuras sākotnējā funkcija nezinātājam vairs neienāktu ne prātā. «Mājai viena daļa bija augstāka, otra zemāka. Bija četras durvis, no kurām tālākās aiztaisījām ciet. Kopā ar tēvu domājām, ko un kā darīt,» Velta šķirsta fotoalbumu, kurā rūpīgi fiksētas pārmaiņas, ģimene darbos un jautros atpūtas brīžos. «Te vēl nekas nav pabeigts, bet jau ballīte!» Velta komentē.
Tumši sarkanā krāsa gan esot bijusi viņas ideja, tāpat arī doma izrotāt ēku ar grafiti. «Tas ir vienkāršākais veids, kā aizslēpt negludumus, defektus,» arhitekte atzīst un pasmejas, ka ne jau bieži pats īpašnieks vēlas, lai viņa sienas nopūš ar krāsas baloniņu. Fasādes daļas zīmējums ar Veltu saskaņots, pārējais bijusi tīra improvizācija. Trešā siena, pie kuras Velta ar ciemiņiem mēdz mētāt šautriņas, kopā ar draugiem arī izrotāta.
Gaumes jautājums
Šobrīd Velta ir viena no retajām, kuras braucieni uz Langstiņiem pakārtoti laikapstākļiem. Karstās dienas domātas iešanai uz ezeru turpat dažu soļu attālumā, lietainās — pirtiņas kurināšanai. Lielākajai daļai kādreizējais vasarnīcu ciemats kļuvis par prestižu vietu pastāvīgai dzīvošanai. «Tuvu Rīgai, skaisti, mierīgi, putni dzied…» Velta rezumē, kamēr ūdensmalā apbrīnojam krāšņi saziedējušās ūdensrozes. Agrāk ezeram varēja apiet apkārt, tagad tauvas joslā vietām iestiepušies šikie īpašumi.
Kā cilvēks, kura profesija paredz aktīvi sekot norisēm Latvijas arhitektūrā, vērtē šeit sabūvēto? «Tas, kas top Langstiņos un tuvākajā apkārtnē, nereti ir parodija par arhitektūru,» viņa ir kritiska. Pirms kāda laika kaimiņiene, lai vienotos par iebraukšanu teritorijā, ko savieno kopējs, pionieru nometnes vajadzībām izbūvēts asfalta celiņš, atnesusi parādīt, kādu māju grasās celt. Jūgendstila ar tornīšiem. Tad gan Velta «satrakojusies», zvanījusi uz būvvaldi, vaicājot, kāpēc kaut kas tik šaušalīgs tiek saskaņots. «Ir jāievēro zināma konsekvence, jāsaprot, kādā vidē tu ej. Katrai vietai ir sava stilistika,» saka Velta, atzīstot, ka gaumes šeit ir dažādas, un pavīpsnā par uzņēmēja Gerkena «klasicisma villu». Kā pretēju piemēru un patīkamu pārsteigumu viņa min Pāvilostu, no kuras nesen atgriezusies. Tur starp jaunbūvēm redzētas «izcilas pērles, ārkārtīgi modīgas privātmājas», kas harmoniski iekļāvušās kopējā ainavā.
Tomēr arī Langstiņu arhitektūras «mikslī» joprojām var atrast veco apbūvi, funkcionālisma paraugus, pa kādam padomju laika šedevram, kāds ir, piemēram, arhitekta Māra Gundara projektētā privātmāja turpat kaimiņos pie ezera.
Raiba kompānija
Ir dažas lietas, ko Veltai vasarnīcā vēl gribētos pabeigt tā, lai viss būtu, kā sākumā iecerēts. No otras puses, nekā jau netrūkst. «Tiklīdz kā ieviesām elektrību, ūdeni un gāzi, darbi apstājās. Daudzi arhitekti ir feinšmekeri, viņiem viss ir noslīpēts smuks. Man te ir pilns ar zirnekļu tīkliem, dzīvojam tomēr mežā. Saikne ar dabu ir foršākais, kas te ir,» smaida Velta, prātojot, kur gan palikušas vāveres, kuras savulaik Langstiņos bijušas krietni kuplākā skaitā.
Ja grāmatā varētu iekāpt un to izstaigāt, tad Veltas vasarnīca gluži labi varētu būt tā pati Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Augšstāvā, ko Velta sauc par savu komforta zonu parocīgā izmēra dēļ, satikušies dažādi laiki un personības. Līdzās Aleksandra Cīruļa gleznām izvietoti Veltas dēla Kārļa, arī arhitekta, studiju darbi. Turpat blakus — Vilipsōna grafika, bet ap stūri vesels koka skapis ar to Andreja Holcmaņa mantojuma daļu, manuskriptiem un rokrakstiem, kas nav iederējušies Arhitektūras muzeja krājumā. «Tēvs daudz rakstīja. Turklāt sāka ar roku, pēc tam ar rakstāmmašīnu un pēc tam vēl datorā. Viss ir trijos eksemplāros,» stāsta Velta un, kamēr vēl esam nelielajā istabiņā, vērš uzmanību uz pretējo sienu, kur pielīmētas atskaņas no pašas darbības Arhitektu savienībā — dažādu dizaineru radīti gada labāko darbu skašu plakāti.
Līdzīgi kā ar tēvu savulaik ieraudzīts potenciāls vasaras mājai, Velta turpina pamanīt interesanto tur, kur citi diez vai saskatītu ko vērtīgu. Pagalmā vecās mājas notekas pārtapušas amizantos zilonīšos, vecās matraču gultas no pionieru laikiem — neparastā instalācijā. Rezultātā kopā ar dzīvesdraugu starp priedēm izveidots vesels skulptūru parks, ko arvien papildina jauni atradumi: «Tā mēs te visādas muļķības saliekam.»
Ar kuru risinājumu savā mājā lepojos?
Priecājos, ka augšējā izbūve ir tik gaiša. Atļāvos tēva projektā ieviest korekcijas, pievienojot papildu logu ar skatu uz ezeru.
Kam noteikti jābūt vasaras mājā?
Pirtij. Mums otrais stāvs vēl ilgi nebija pabeigts, kad galvenais izklaides objekts — pirtiņa — jau bija gatava.
Ko es nekad nedaru, pavadot laiku laukos, bet esmu spiests darīt ikdienas dzīvē pilsētā?
Esmu žurnāla redaktore — kad materiāls jānodod, strādāju arī šeit. Bet citādi drīzāk varētu jautāt, vai es vispār šeit ko daru? Vairāk jau gribas atpūsties.
The post Komforta zona appeared first on IR.lv.