Iepūt man!
Ārlavas bānīti pirms 10 gadiem uzbūvēja kokgriešanas meistara Igurda Baņķa audzēkņi. Viņš to izgreznoja un uzlika uz sliedēm pie savas mājas. Tagad, iedvesmojoties no Edvarda Liedskalniņa koraļļu pils Floridā, veidos akmens olu
Nekurienes vidū četrus kilometrus no Valdemārpils iznirst dzelzceļa barjera ar signālgaismām. Otrpus sliedēm ir lauku mājas pagalms, saimnieks viesus sagaida uniformā. «Šito es pats sev uztamborēju,» Igurds Baņķis komplimentus pieņem ar humoru. Veikalā pirktais uzvalks pārveidots, uzšujot dažus aksesuārus. Sarkanā cepure gan piederējusi īstam dzelzceļniekam, likvidētās Spāres stacijas darbiniekam Ināram Indriksonam, saņemta dāvanā. Vēl namatēvs izmanto divus apmetņus ar kapuci, melnu un baltu. «Tad, kad nāku ar šo tērpu, bērni saka: policists,» Igurds, runādams pa daļai tāmnieku mēlē, pievēršas uniformai. «Tad, kad es iet ar to balto kapuci, man vēl tāda nūja rokā, bērni saka: Dievs nāk! Un, kad es uzvelku melno, tad ir šamanis.»
Kaut kas pārlaicīgs bānīša vīram tiešām piemīt. Viņš uzreiz iezīmē noteikumus.
«Daudzi cilvēki ieskrien te iekšā: «Mums neko īpašu nevajag, tikai ar bānīti izbraukt.» Teicu: es nav parakstījies tikai, ka es te jums kalpos, pelnīs naudu ar bānīt’. Es te biznesu netaisu. Izstāstu stāstu, izstāstu savu filozofiju. Bānītis ir izbraucināšana par labu klausīšanos.»
No lūžņiem un koka
Ārlavas bānīti, 735 metrus garu dzelzceļa līniju, Igurds palaida 2013. gada pavasarī. Uzbūra kā tāds burvis. Sliedes sagādātas no demontētā Saldus kūdras purva dzelzceļa, tās bija paredzēts pārkausēt metāllūžņos. «Ovālveidīgs aplis, depo un stacija piebūvēta šķūnim no vecas pirts baļķēniem. Te ir vienas pārmijas, lai bānītis ieietu depo pa ziemu,» priekšnieks aizved līdz stacijas ēkai un vilcieniņam. «Truļi uz rāmjiem ar četriem riteņiem, kārtīgi sametināti švelleri, virsū — koka daļas, visi smukumi ir manis paša salikti. Taisīju tādu amerikānisko variantu, lai labāk izskatās.»
Igurds met acis uz lokomotīves skursteni, norādīdams: «Šeit nav kurināšana, ir benzīna ģenerators, kas ražo strāvu. Apakšā — īstie bāņa ripuļi smagumam, lai bānītis ieskrienas, nebuksē. Vadītāja kabīnē ir kompjūters un nevis stūre, bet potenciometrs, ar ko var regulēt kustību: ātrāk, lēnāk, uz priekšu, atpakaļ. Papildu smagumam — arī vecais zobārstniecības krēsls. Atradu Lubezerē, tas bija izmests lūžņos. Visas sakabes ir no lūžņiem, esmu metinājis un griezis.»
Vilcieniņš izskatās eleganti. Vagons ar miniatūriem koka krēsliem. Tam piekabināta platforma, pilna plastmasas sēžamajiem kā kruīza kuģī. Bānītī var sakāpt 20 pasažieru, saimnieks ir sadrukājis arī biļetes «izejai uz Ārlavas pasažieru peronu». Informācija ceļo no mutes mutē, Igurds izveidojis arī mājaslapu. Gadā ar bānīti izbraucot ap 2000 cilvēku. Sezona ilgst no maija līdz septembrim, rudenī vilcienā paliek auksti. «Jā, tas iet uz riņķi pa manu pagalmu, pieciem hektāriem, un popularizē šīs vietas nosaukumu «Ārlava»,» Igurds runā ar patosu. Viņš ir Ārlavas iedzimtais, nācis pasaulē Robežniekos — mājā, kas bijusi Krišjāņa Valdemāra pirmā skola. Ārlavas pagasta Kauliņus, kur satiekamies, 1989. gadā iegādājies no radiem.
«Mana dzimta vismaz 360 gadus dzīvo Puzē, Mazirbē, Dundagā un Ārlavā,» dar-barūķis palepojas. Vārdu, kāda Latvijā neesot nevienam, devusi Mazirbes vecāmamma. «Viņai biju vismīļākais mazdēls, jo daudz pie viņas dzīvoju — tēvs bija armijā, un mamma diezgan jauna, kad piedzimu.» Savukārt uzvārds radies Puzes pusē, tur senči dzīvojuši Banku mājās. «1858. gadā, kad deva uzvārdus, saimnieks bija Andrejs Banke. Tālāk aizgāja Baņķe, tad — Baņķis.»
Mazirbes senči ir lībieši. Igurds citē, kas baznīcas grāmatās rakstīts par vienu no vecvectēviem un pieliek savus komentārus. «Pagalam vecs saimnieks no Saunagiem, iekš trijām laulībām stāvējis. Ar to pirmo sievu priekš mēra vienu bērnu redzējis. (Mēra akmens, kas atrodas Mazirbē, ir arī mūsējais!) Ar to otro sievu desmit bērnus dabūjis, kuri visi, bez vienīgo meitu Klāvu Dignigu, miruši. Un to trešo sievu Balvu bez augļiem pametis, jo viņš ir līdz 90 gadiem vecs tapis.»
«Es jau tagad ir tā nodzīvojies, piemirsis, ka es arī no lībiešiem nācis,» Igurds uz brīdi saskumst. «Kā smejos, no manīm līdz lībietim ir tik tālu kā no šejienes līdz Ķīnai. Bet es tomēr zinu, kas esmu. Man ir lībieša tērps un, kad saulgriežos to uzvelku, tad sarunājos ar saviem senčiem. Viņi ir priecīgi, ka es ir atradis savu piederību.»
Profesijas izvēles abiem ar sievu Gunu, kas arī ir ārlaviete, gan agri bijušas skaidras. Beiguši Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu, viņa ir šuvēja, apģērbu modelētāja, viņš — mēbeļu galdnieks un kokgriezējs, Latvijas Amatniecības kameras meistars. «Labāk labs meistars nekā slikts mākslinieks. Liepājas lietišķajā skolā biju izcilniekos, man ir zelta griezums,» namatēvs paziņo. «Amatniecība arī ir prāta asināšana. Mans meistars ir koraļļu pils būvētājs Edvards Liedskalniņš.» Nē, Floridā pie Liedskalniņa pils viņš neesot stāvējis, tikai par to grāmatā lasījis, Liedskalniņa teikto pieņēmis kā savējo: «Izglītota persona ir tā, kurai prāts ir slīpēts. Mēs piedzimstam kā dzīvnieki, nomirstam tādi paši, ja nekļūstam slīpēti. Bet ne visi prāti pieņem slīpēšanu, daži ir pārāk rupji, lai pieņemtu. Ja jums nav labprātība mācīties, jūs paliksiet kā dzīvnieki. Ja darāt lietas, kas nav labas un pareizas, būsiet zema persona. Ja ticat lietām, kas nevar tikt pārbaudītas, katra plānprātīga persona var jūs vadīt,» Igurds postulē. «Arī puišiem, saviem zeļļiem, teicu: pārējo jūs visu atradīsiet, tikai jāasina prāts.»
No bankas atpircis bijušo Ārlavas Lauksaimniecības biedrības namu Valdemārpilī, Igurds tur bija izveidojis akreditētu mācību iestādi, 20 gadus skoloja jaunos profesionāļus. Amatnieka sēta Kauliņi arī pirms bānīša līnijas iekārtošanas bija atvērta gan zeļļiem, gan tūristiem. «Omes, kas brauca skatīties dārzu, sūtīja mācīties savus puišus. Tālākie bija no Madonas un Jēkabpils, no Rīgas, Salaspils, Liepājas, Ainažiem, Valmieras, Cēsīm, Saldus, tepat no Talsiem un Rojas. Satikos ar interesantiem puišiem, kas kaut ko gribēja mainīt savā dzīvē.» Paša dēls Kristaps arī meistarojis un griezis, tomēr beigās izvēlējies astrologa profesiju. Igurdam prāts tāpat mēdz kavēties pie zvaigznēm. Viņš zeļļiem, kopumā ap 250, devis ne tikai amata zināšanas, bet arī ikrīta sarunas par dzīvi.
«Bērnu nevajag saprast, bērnu vajag mīlēt. Bērns nav jāredz pirms laika, bērns jāklausa. Bērns cilvēkam būs noslēpums, bērns cilvēkam vienmēr būs. Mūsu griba ir bērns. Bērns ir vistuvāk Dievam,» Igurds lasa, ko uzrakstījis uz audzēkņa Kristapa Andersona dāvanas — Kauliņu pagalmā novietota sejas atlējuma — rāmja. Andersons tagad ir tēlnieks, beidzis Mākslas akadēmiju.
Uz Liepāju ar žiperi
Kopš 2017. gada situācija mainījusies, audzēkņu plūsma apsīkusi. Darbnīca Valde-mārpilī izlikta pārdošanai, Igurds ar vienu kāju stāv pensijā. Bet viņa vecumdienu prieks — bānītis — atgādina par mācekļiem. Četri mācību gadi pie meistara vienmēr vainagojās ar diplomdarbu, Edgars Ronis, Gatis Cielavs un Deivids Jēkabsons pēc Ventspils muzeja mazbānīša parauga 2009. gadā uzmeistaroja koka vilcieniņu. Ideju Baņķim pasviedis kāds ekskursants, sakot, ka viņam tak vajadzētu vilcienu, lai aizbrauktu uz baznīcu. Laikam jau padomdevējs domāja dzelteno Ārlavas baznīcu, kas no Kauliņiem redzama pāri laukiem nepilna kilometra attālumā. «Cielaviņa armija!» Igurds ar humoru piemin vilciena būvniecību. «Gatim Cielavam pēc avārijas ir invaliditāte, bet viņš visus pārējos bikstīja.»
Gadus trīs koka bānītis stāvēja pagalmā kā tāds piemineklis, taču zvērinātajam amatniekam niezēja rokas to uzlikt uz sliedēm, uzbūvēt staciju. Protams, sliedes nevarēja virzīt pāri kaimiņu laukiem uz baznīcu, viņš tās laida uz riņķi ap māju. «Bānītis iet pretēji pulkstenim, lai cilvēki atcerētos pagātni, tagadni un nākotni,» meistars skaidro. Sieva Guna, kas ir noslēgtākas dabas nekā vīrs, gan ieminas: sākumā licies tā jocīgi, ka nu ap māju riņķos vilciens, cilvēki pa tā logiem pētīs viņas pagalmu un dārzu. Bet ātri pieradusi pie bānīša kā pie kādas dzīvas būtnes. Tagad mierīgos vakaros, kad ir mājās vieni, Baņķi mēdz iedarbināt vilcieniņu, kā paši smejas, saulrietā pabraukāt pa zonu.
«Dzelzceļš te, gar Ārlavas baznīcu, patiešām ir gājis, šaursliežu dzelzceļa līnija būvēta jau Pirmā pasaules kara laikā militārām vajadzībām,» Igurds rāda karti. «Sākumā veda tikai baļķus, par cilvēku vizināšanu varēja dabūt ar laidni. 1928. gadā līniju noņēma, izveidoja jaunu caur Valdemārpili uz Roju, sāka vest cilvēkus. Tā darbojās līdz 1965. gadam.»
Interesanti, ka pēc Ārlavas bānīša iedarbināšanas pie Igurda sākuši ierasties bijušie dzelzceļnieki, arī mazo staciju priekšnieki, atveduši savas regālijas. Viņš izveidojis nelielu muzeju, stacijas priekšnieka kabinetu. «Te Spāres stacijas priekšnieka tērps, te — Stendes priekšniecei,» viņš vērš uzmanību. No Rīgas atceļojis simtgadīgs galds ar gotiskiem krēsliem, kam apakšā rakstīts: «Latvijas Dzelzceļa īpašums.»
«Un tad ir stāsti! Viens teica: Igurd, es tev izstāstīšu. Tavs bānītis ir pieklājīgs. Nu, nepieklājīgie ir tādi: kad iet kalnā, tad viņi runā tā: «Pastum mani, pastum mani!» Un, kad iet no kalna lejā: «Iepūt man, iepūt man!» Mans bānītis iet pa līdzenu vietu, tāpēc viņš ir tas pieklājīgais,» smejas Kauliņu saimnieks.
Jā, Ārlavas bānītis ir solīds. Neskrien, nekur nesteidzas. 20 minūšu braucienā Igurds izlec ārā, parunājas ar pasažieriem un atkal sēžas atpakaļ vadītāja kabīnes zobārsta krēslā. «Cilvēki man saka: «Ārlavas bānītis labāks par Ventspili. Tu staigā līdz, dali biļetes, vēl kaut kādus jokus izmet. Mēs var visu apskatīties!»» viņš nopriecājas. «Jā, izrādās, tā ir vērtība, ka es staigāju līdzi.»
Tūristi mēdzot pārjautāt, vai šis patiešām nav reālas dzelzceļa līnijas fragments. «Prasa: vai tad stacija arī te nav bijusi? Viss izskatās kā īsts,» saimnieks sacīto uztver kā komplimentu. Viņš joprojām darbojas ar koku. Strādā, ja ir interesanti pasūtījumi vai ja kaut kas ir vajadzīgs tuviem cilvēkiem. Taču neuzskata, ka amatniekam nomirt pie ēvelsola būtu goda lieta, drīzāk būtu jāatļaujas zināma brīvība un jārēšanās. Uztaisījis dzeltenīgu drošku ar zāles pļāvēja motoru, mazdēls to nosaucis par Sirmo žiperi. Pirms trim gadiem 40. kāzu jubilejā solījis sievu ar to vest ceļojumā uz abiem nozīmīgo Liepāju. Taču Guna lēngaitas transportu, kas pārvietojas mazliet ātrāk par kājāmgājēju, izbrāķējusi. Neko darīt, Igurds taisījis otru drošku, ar kvadracikla motoru, nokristījis par Ašo žiperi. Tas pieveic 25—30 kilometrus stundā. «Aizbraucām 400 kilometrus četrās dienās, atgriezāmies mājās,» viņš smiedamies stāsta. Tā esot atdevis sievai parādu. Savulaik, piesakot laulības reģistrāciju Valdemārpils izpildkomitejas zagsā, Igurdam līdzi nav bijis naudas. Līgava izglābusi nokaunējušos precinieku, samaksājot prasītos 4 rubļus un 25 kapeikas.
Viss Kauliņos redzamais tapis abu spēkiem. Viņi guvuši dažādus apbalvojumus ne tikai par amata prasmēm un radošumu, bet arī par īpašuma sakoptību. Igurds vēl atceras, ka 2000. gadā, kad saņemts lielais tencinājums konkursā Lauku sēta ir gudra, šurp atbraucis Imants Ziedonis. Nemaz nav līdis ar pārējiem pētīt dārzu un ēkas, teicis: «Es te redzēju, kā saimnieki sakrāvuši malku, un man ir viss skaidrs.»
Tūristi, pensionēti zviedru mehāniķi, ļoti priecājušies par Baņķa darinājumiem, prasījuši, kas būs tālāk. «Tālāk nebūs nekas. Es visiem saku, ka esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē, jo esmu visu darījis, ko gribējis,» Igurds mierīgi runā.
Vienīgais lielais projekts, kas vēl ir procesā, nav no koka, bet paliekošāka materiāla. Akmens krāvuma ola, veltīta amatniecības atdzimšanai. Tai atvēlēta vieta Kauliņu zemē, kur tieši 900 metru mērāmi līdz Ārlavas baznīcai un 900 metru līdz Popervāles pils drupām. «Kristīgā dzīve, laicīgā dzīve un atdzimšana,» rezumē saimnieks. Akmeņus olai, ko plānots sakraut bez saistvielas, saveduši kaimiņi. 17. augustā bijušie Baņķa zeļļi, nu jau meistari, sākšot kraušanas darbus. Pamatnē 2016. gadā iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, aizrautīgi stāsta Igurds. «Cilvēks olā varēs ieiet iekšā, pasēdēt klusumā, atrast sevi, būt kopā ar Visumu, saprast, no kurienes ir nācis un ko te dara. Vislaimīgākais esot tas, kas savu garu var kaut kur materializēt. Kad visi kraus akmeņus, tad arī mēs vēl kaut ko atradīsim.»
The post Iepūt man! appeared first on IR.lv.