Peldēt!
Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa pievērsusies režijai — Liepājas teātrī jūnija vidū pirmizrādi piedzīvoja viņas iestudējums Ķiršu dārzs, un tuvākajos gados aktrisei būs jāizvēlas, kurā virzienā turpināt iet
Pie Jāņu ugunskura pagājušajā svētdienā Dita Lūriņa sēdēja pavisam klusi. Iepriekšējo, pirmsjāņu, dienu viņa bija noslēgusi uz Nacionālā teātra skatuves, jau desmito gadu kā Antonija Skroderdienās Silmačos stāvot kolēģu un skatītāju ieskāvumā, jāņuzāļu klēpjiem apkārt. Aktieru neformāli sauktais «Skroderdienu maratons» jūnijā — dažbrīd ar divām izrādēm ik dienu — Lūriņai joprojām ir tuvs un patīkams pat pēc vairāk nekā simt nospēlētām izrādēm. Izdzīvojusi skaistos svētkus uz skatuves, viņa Līgo vakarā ģimenes lokā vēlas tos pēc iespējas mierīgākus.
Pagājusī sezona aktrisei, kura Nacionālajā teātrī spēlē dramatiskas un izklaides žanra lomas jau 20 gadus, bija īpaša ar jaunu pagriezienu — viņa pievērsās režijai. Pēc meistarklasēm Maskavā pie režisora Viktora Rižakova Lūriņa atgriezās Latvijā ar klasikas — Antona Čehova Ķiršu dārza — iestudējumu Liepājas teātrī. Tas saņēmis trīs Spēlmaņu nakts nominācijas. Pirmizrāde notika sezonas noslēgumā, 14. jūnijā. Lūriņa ir apņēmības pilna darbu režijā turpināt, bet šobrīd vēlas veltīt laiku vasaras atpūtai. «Ieceres man ir, bet konkrēti runāt pāragri.» Intervijā viņa stāsta, kā meklējusi jaunu jēgu darbam teātrī un kāpēc nonākusi pie režijas.
Šis jums būs pirmais vasaras atvaļinājums, kas paies ne tikai kā aktrisei, bet arī režisorei, — droši vien atpūšoties paturēsit prātā plānus jaunajai sezonai. Kāda ir sajūta būt režisorei?
Noteikti ir citādi, bet uz priekšu vēl nedomāju. Iestudētā izrāde Liepājas teātrī ir kā vainagojums pagājušajai sezonai. To sāku vienkārši ar sajūtu, ka pārmaiņu brīdis ir pienācis. Patiesībā šāda sajūta man bija jau aizpagājušās sezonas noslēgumā — tad notika saruna ar [bijušo] Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni. Viņš mani saprata un deva iespēju braukt uz režijas meistarklasēm Maskavā.
Rudenī sāku sezonu, nezinot, kur mani pārmaiņas aizvedīs. Vajadzēja atgūt ticību teātrim — pēc 20 gadiem uz skatuves man vēlreiz, citādā rakursā, vajadzēja ieraudzīt, kāpēc teātris ir svarīgs man un sabiedrībai. Kas ir tas vērtīgais, ko skatītāji saņem? Ko es viņiem varu sniegt? Es nebiju vilšanās pozīcijā pret teātri, bet man vairs nestrādāja vecie argumenti, tie bija izdzīvoti. Lai turpinātu, lai teātris man nepaliktu tikai par jaunības profesiju, vajadzēja jaunus argumentus.
Delikāts jautājums, bet tā ir — teātrī ienāk jaunas aktrises.
Protams. Arī tas, ka, no vienas puses, kā aktrise jūtos spēku pilnbriedā, bet, no otras puses, nav neviena režisora, kurš gribētu tieši man meklēt repertuāru, lomas. Sapratu — nevis histēriski, bet pēc būtības — laiks ir dārgs. Gribas to tērēt jēgpilni. Režija manī vienmēr bijusi klātesoša. Kad man prasa, kā izdomāji sākt režiju, saku, ka nekas nebija jāizdomā, šī iespēja mani vienmēr interesējusi.
Jaunībā gribējās visiem un sev pierādīt, ka būšu aktrise. Gribēju būt uz skatuves un joprojām to gribu. Kā režisorei visgrūtākais ir tukšums pēc pirmizrādes. Aktieri tieši tad sāk dzīvot, saņem enerģiju no skatītājiem, bet režisoram nekas vairs neturpinās. Es zināju, ka tukšums būs, bet emocionāli nebiju tam gatava. Vai zināt, kā mēs Nacionālajā teātrī sakām, kad uz izrādi sāk nākt skatītāji? Beidzot baseinā ūdeni ielaiž!
Mēģinājumi režijā jums bijuši arī agrāk, bet neesat tos afišējusi. Kāpēc?
Sargāju savu interesi par režiju. Kad palīdzēju izrādēm, man vienmēr vaicāja, vai minēt kā režisori. Teicu — nē. Gribēju sagaidīt īsto brīdi.
Aktiera un režisora skatījums uz izrādi ir kardināli atšķirīgs. Liepājas teātrī skatījos uz aktieriem mēģinājumos un domāju: ak Dievs, es arī tā lomās esmu darījusi! Tā nevajag darīt! Aktieris ar savu vienu vagu. Tas ir pareizi, tā jābūt. Režisoram savukārt jāredz kopaina, jāspēj pārliecināt stūrgalvīgos aktierus. Ķiršu dārza mēģinājumos bija brīdis, kad iesūtīju vienu aktieri zālē — paskaties kopainu! Viņš noskatījās, un pēc acīm redzēju, ka sapratis, «kļūdījos, Lūriņa».
Laika bija maz — pusotrs mēnesis. Čehovam… Žmiedzīgais laiks savā ziņā palīdzēja, jo nebija iespējas mocīties pārdomās, kāda režisore būšu — diktatore vai ne. Man bija jāpaspēj, ar zobiem, nagiem cīnoties, jātiek līdz pirmizrādei. Norāvos tikai vienu reizi — kliedzu un ārdījos mēģinājumā.
Sākt karjeru ar klasikas virsotni — Čehova lugu — droši vien nebija viegli?
Teātra kritiķe Maija Svarinska recenzijā bija uzrakstījusi: esmu bijusi drosmīga, vaļsirdīgi atzīstoties, ka Čehovs man līdz šim iestudējumam bijis kā aizslēgtas klavieres — neesmu viņu sapratusi. Manuprāt, tas nav drosmīgi, bet tikai godīgi. Teātrī visiem par Čehovu ir pieņēmumi, bet ko patiesībā par viņu zinām? Kauna traips paziņot, ka nesaprotu kanonu — Čehovu vai Raini? Bet manā gadījumā tā ir! Esmu laimīga, ka Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins nenobijās, aicinot mani, jo arī viņam atklāti teicu — nesaprotu Čehovu.
Kad man piedāvāja iestudēt Ķiršu dārzu, biju vēl meistarklasēs Maskavā. Sagatavošanās periods izrādei bija tik interesants — ko tikai neizraku! Sāku ar pašu autoru, pētīju visas pieejamās lekcijas un grāmatas par Čehovu. Paldies literātam Dmitrijam Bikovam, kura lekciju varēju atrast un noklausīties YouTube: viņš tik viegli un azartiski stāstīja! Noņēma lieko pietāti, bailes. Pēkšņi sapratu, ka man būs ļoti interesanti iestudēt. Rakos tālāk: pēc Čehova biogrāfijas ķēros klāt iestudējuma materiālam.
Ko pārsteidzošu atklājāt?
Atslēgu izrādei iedeva Bikova izteikums: žanra apzīmējums «komēdija» jāuztver kā ritma apzīmējums mūzikā. Otra atslēdziņa bija tā, ka Čehovs ir absurda drāmas pamatlicējs, nākamais aiz viņa šajā tradīcijā ir Semjuels Bekets. Pag, es sev teicu, ja uz Ķiršu dārzu skatāmies kā absurda drāmu, izrādei paveras citi apvāršņi!
Čehovs pats, jau būdams smagi slims un kā ārsts labi saprazdams, ka tā ir viņa pēdējā luga, rakstīja, ka nāves bailes un dzīvotgriba ieausta vairākos tēlos. Žitj hočetsja, viņš rakstīja, podihatj jedu*. Viņš pieliek punktu Ķiršu dārzam un paziņo tuviniekiem, ka brauks uz Austrumu fronti strādāt par kara ārstu. Tajā laikā vairs knapi varēja pāriet pāri istabai. Viņa dzīves noslēgums izvērtās absurdi: Čehovs visu mūžu baidījās precēties, bet, ja precēties, tad dzīvot ar mīļoto šķirti. Beigās viņš apprecējās ar Olgu Kniperi, Maskavas Dailes teātra aktrisi. Viņas profesija un viņa slimība lika būt šķirtiem — Olga bija Maskavā, bet Čehovs atguva spēkus Krimā, abiem tā bija vesela ciešanu aka. Pētniekam Borisam Zingermanam ir brīnišķīga grāmata par Čehovu un viņa darbiem. Viss, ko izlasīju un izpētīju, man palīdzēja saprast, ka Ķiršu dārzs ir Čehovs, katrā tēlā ierakstīts viņš pats.
Aktieris teātrī vienmēr ir pakārtotā pozīcijā — iespējams, tas maina cilvēka psiholoģiju. Vai jums šajā ziņā nebija grūti «pārslēgties uz režisori»?
Man kā aktrisei kaifīgākie brīži bijuši, kad jūtu: radošā enerģija plūst caur mani, bet tā neesmu es. Tās ir manas zelta sekundītes. Līdzīgi jūtos iestudējot: es neizzīžu no pirksta, pie manis idejas atnāk.
Teātra kritiķe Edīte Tišheizere kā ievērības cienīgu brīdi jūsu Ķiršu dārzā min, kad Sanda Pēča spēlētais Lopahins uzbrāžas bēniņos un pāri galvām sāk lidot kristāla lustru zvārgulīšu lauskas — tiek nocirsts ķiršu dārzs. No kurienes šī ideja?
Man vispirms jāpasaka, ka esmu laimīga par komandu, ar kuru kopā strādāju. Ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu sazvanījāmies, kad vēl biju Maskavā. WhatsApp kaut kas nenostrādāja, un zvanījāmies pa dārgo. Viņš man teica par skatuves iekārtojumu — esmu jau kaut ko izdomājis! Es pretī — arī man ir koncepts! Rēgu tēli pie manis jau bija atnākuši. Aigars stāstīja par septiņām greznām lustrām uz skatuves. Tā, idejas liekot kopā, ātri sapratām, ka viss mums sakrīt. Pēc šīs sarunas skrēju skatīties izrādi — Maskavas meistarklasēs katru vakaru kaut ko skatījos, bet galvā tinās domas par Ķiršu dārzu.
Vakarā atkal zvanīju Aigaram, teicu: man šķiet, Lopahinam būs jādauza tās lustras! Kad izrādē viss krīt, es to saucu par apokalipsi. Tas ir teātris, kas man patīk. Man vispār patīk kailās teātra sienas, prožektori, striķi, stangas, ko Liepājas teātrī skatuves strādnieki aizvien velk ar rokām augšā un lejā. Tā ir autentiskā teātra maģija, kurā nav mūsdienu tehnoloģiju šika.
Ko Čehova darbi var dot mūsdienu cilvēkam?
Pirmkārt, Čehovs savus tēlus un vispār cilvēkus neprātīgi mīl. Bet viņš pēc profesijas ir ārsts — ar ārsta melno humoru, skarbo skatījumu uz cilvēku, viņa nepilnīgumu un absurdu. Piemēram, jautājums par Ķiršu dārzu: kā viņi tur var mierīgi sēdēt dārzā, zinot, ka tūlīt būs ūtrupe? Aktieriem teicu: mēs visi zinām, ka planēta iet bojā, un tomēr turpinām mierīgi darīt savas lietas. Lūk, pašlaik arī sēžam pie kafijas. Vai tas ir svarīgi planētas kontekstā? Iespējams, šobrīd mums vajadzētu piecelties un zvejot ārā no okeāna plastmasas maisiņus.
Otrkārt, laikmeti cikliski mainās — notiek sabrukums un atjaunošanās. Tāds ir attīstības process. Tāpēc Ķiršu dārzs būs mūžīgi aktuāls. Laikmetu maiņas traģēdija — vecā laika cilvēki un jaunā laikmeta cilvēki, viņu sadursme, tā vienmēr būs aktuāla. Kā atvadīties? Kā pāriet jaunā attīstības stadijā?
Čehova laiku noslaucīja 20. gadsimts, nepalika akmens uz akmeņa. Man bija svarīgi skatīties uz to šodienas acīm — zinot visu, kas ar sabiedrību pagājušajā gadsimtā noticis. Tāpēc izrādē integrēta gan Knuta Skujenieka, gan Eduarda Veidenbauma dzeja. Kā teica žurnālists Eduards Liniņš, to, ko inteliģence varēja panākt mazajā Latvijā, tā nevarēja lielajā Krievijā. Mēs vienmēr sakām, ka esam atšķirīgi no krievu tautas. Tā ir, bet inteliģences mērķi un ideāli visās sabiedrībās ir līdzīgi, tikai jautājums — kur vēsturiski esi nolikts?
Jums noteikti ir kas sakāms arī par šodienas Krieviju. Vai aizbraucāt uz Maskavu ar domu par režisores profesiju?
Sākumā gribēju režiju studēt Latvijā, bet ātri sapratu, ka ar intensīvajiem sezonas darbiem kā aktrisei to nespēšu. Tad nolēmu darīt citādi. Sākumā braucu uz Vāciju, skatījos izrādes — izzagu laiku starp iestudējumiem, kas man bija jāspēlē Rīgā. Braucu uz Hamburgu, Frankfurti. Vēlējos redzēt vācu teātri, kas skaitās mūsdienu etalons.
Hamburgā, Tālijas teātrī, atguvu ticību teātrim. Mani apbūra Šekspīra Vētras aktualitāte. Apbūra tas, kā viņi startē, drosmīgi un atklāti, ar izrādēm par mūsdienu problēmām, aizstāv savu pozīciju un stāsta, kā redz pasaules kārtību. Nevis «šoreiz interpretēšu Šekspīru tā», bet «esmu nācis pasaulē, lai caur teātri cilvēkiem liktu domāt par notiekošo».
Mēs Latvijā to darām mazāk. Varbūt arī tāpēc, ka savākt domubiedru saujiņu teātrī, lai drosmīgi runātu par notiekošo, nav tik viegli.
Alvis Hermanis JRT iestudēja izrādi par čekas maisiem.
Viņš to var atļauties darīt, un ļoti labi, ka tāda izrāde ir. Tas ir virziens, kurā, manuprāt, teātrim ir pareizi iet. Bet Nacionālajam vai Dailes teātrim, kam jādomā par kasi un ir tik daudz uzdevumu, izbalansēt izklaidi ar dziļāku saturu ir grūti. Turklāt divas sezonas uz priekšu jābūt plānam, ko iestudēsi, — aktualitātēs trāpīt nav vienkārši. Taču atvērtība ir arī manā Nacionālajā teātrī, parādījušies daudzi eksperimenti, sevišķi mazajos laukumos. Ja atbrauc Kirils Serebreņņikovs, tad arī lielajā.
Savā nosacīti brīvajā sezonā, kas nu pagājusi, sev noformulēju: auklēju sevī drosmīgu radikālismu! Mans radikālisms saka, ka teātrim ar izklaidi vispār nav jānodarbojas.
Jums pašai bijušas lieliskas izklaidējošas izrādes, kaut vai Sapnis par Brodveju.
Ja runājam par mani kā aktrisi, saku, ka visi žanri ir brīnišķīgi. Galvenais — likt latiņu augstāk un augstāk. Izklaides izrāde var būt mākslas darbs tāpēc, ka meistarīgi izveidota. Taču, kad «pakāpju ārā» no aktrises identitātes un paskatos apkārt, kas 21. gadsimtā pieejams izklaidē, es saprotu, ka teātris nevar un tam nevajag konkurēt. Teātra vērtība ir dzīvajā kontaktā, idejās, ko cilvēkiem vari sniegt. Šis kontakts jāizmanto jēgpilni.
Rudenī devāties uz Maskavu. Kādu to ieraudzījāt?
Pa dienu sēdēju režisora Viktora Rižakova mēģinājumos, bet vakaros skrēju uz izrādēm. Bija brīnišķīga sajūta, ka Maskavā neviens mani nepazīst, esmu kaut kas — nekas. Sajutos kā bērnībā tēva [Valda Lūriņa] mēģinājumos, kur sēžu tāds mazs skuķis. Redzēju Ivana Viripajeva lugas Irānas konference iestudējumu Maskavas Nāciju teātrī ar zvaigžņu plejādi — ārkārtīgi vērtīgi. Viņš uzrakstījis konferences materiālu, kur tribīnē pie mikrofona nāk un runā it kā dažādi dāņu profesori — viņi pamato savu nostāju. Šādu monologu izrādē ir desmit. Visa jēga ir viņu domās. Katram varēja piekrist, lai gan runātāji apgāza cits cita argumentus. Caur dāņu profesoriem Viripajevs runā ar krievu tautu — stāsta par šodienas Krieviju.
Krievijā katram teātrim ir sava publika. Teātru ir daudz, tie ir dažādi. Mums — latviešu teātrim — nav, par ko kaunēties, daudz kur esam viņiem priekšā.
Maskavā mani parāva arī latviskas jūtas. Presē uzdūros kāda aktiera, kurš spēlē arī Irānas konferencē, intervijai. Igaunijā dzimis krievs, kas tagad dzīvo Maskavā. Intervijā viņš saka — pie vecākiem uz Igauniju braukt nevarot, jo krievus tur nemīl, tāpēc vecāki braucot pie viņa — tipiskais Kremļa melu stāsts. Es domāju, inteliģents cilvēks, mākslinieks. Uzsita asinis. Propaganda tur strādā spēcīgi.
Sezona beigusies, Ķiršu dārzs izrādījusies veiksme. Vai līdz augustam atvilksit elpu?
Katram savam bērnam esmu apsolījusi vienu dienu, ko veltīšu tikai viņam, — manam Ernestam jūlijā būs 13, Grētai — pieci gadi. Katrs zina, ka mamma vienu dienu darīs tikai to, ko viņš grib. Mani bērni pagājušajā sezonā bijuši pacietīgi, ģimene — saprotoša. Tagad gribu viņiem parādīt, ka to ļoti novērtēju. Man ir tā laime dzīvot ģimenē, kur radošo nepieciešamību visi saprot un atbalsta.
Kā uz jūsu pirmo režijas darbu reaģēja tēvs Valdis Lūriņš un vīrs aktieris Mārtiņš Egliens?
Viņi ar mani runā uzmanīgi. Domāju, ka patiesību dzirdēšu pēc kāda laika. Droši vien viņiem nav viegli uz skatuves redzēt tik atkailinātu manu garīgo pasauli un kaut kam piekrist vai nepiekrist.
Vēl kādu brīdi varēšu balansēt, bet pēc tam man būs jāizvēlas [aktrises vai režisores darbu]. Šodien to varu vēl nedarīt, un labi, ka tā!
Antoniju Skroderdienās Silmačos nospēlējāt jau desmito gadu. Aizvien ir interesanti?
Nesen nosvinējām simto izrādi. Šī loma man ir īpaša. Kad pirms pieciem gadiem pavasarī piedzima Grētuks, uzreiz teātrim teicu, ka Antoniju jūnijā spēlēšu pati. Gribu šo lomu izbaudīt, kamēr man tā atvēlēta. Kad visa trupa nāk uz skatuves ar jāņuzālēm un es stāvu vidiņā, ir brīnišķīga sajūta. Nogurums beigās ir ārprātīgs. Mēdz būt arī, ka kolēģi aizkulisēs prasa, vai starpbrīdis jau bija — kur mēs Silmačos tagad atrodamies?
Man Jāņi līdz ar pēdējām Skroderdienu izrādēm vienmēr ir notikuši. Pēc tam braucam pie tēva uz laukiem — tur ir ezers, pļava, mežs un guļbaļķu māja. Līgo naktī liels svinētājs no manis nesanāk. Padziedāt varu, ja kāds cits sāk. Aktieri ballītēs ir visneinteresantākie: lūdzu, ļaujiet pasēdēt pie ugunskura, un nekādas atrakcijas!
Kā jums izdodas nepazaudēt interesi par dzīvi, atrast enerģiju jauniem pavērsieniem?
Mans spēks ir saiknē ar Dievu — esmu ticīgs cilvēks. Man ir arī prieks, ka nav rāmju, esmu brīva garīgajos meklējumos — jau vairākus gadus joga ir mans glābiņš. Esmu satikusi brīnišķīgu jogas skolotāju Andi Medni. Cenšos trīsreiz nedēļā agri no rīta būt nodarbībā. Kad pēc trakā Skroderdienas Silmačos maratona kādam pateicu, ka celšos 6.15, lai tiktu uz jogu, man prasīja: tu nevari pagulēt? Abildēju — tas nebūtu tik vērtīgi! Man vajag skābekli, bet mājās sevi nepiespiedīšu 20 minūtes taisīt elpošanas vingrinājumus. Andis man nodarbībā to liks, es darīšu, un mans ķermenis jutīsies labāk!
Sēnītes saldā krējuma mērcē vasarā ēdīsit?
Saldā krējuma mērcē ne! Kūkas arī vairs neēdu — profesija prasa būt formā, un to vēlos arī pati. Nesen gan pēc pasākuma vakarā saēdos kūkas — visu dienu nebiju ēdusi, un kūkas bija vienīgais, kas pieejams. Beidzot nospļāvos un ēdu, ēdu. Nākamajā dienā nevarēju izdomāt, kuru burkānu grauzt, ko nu tagad darīt. Pašai par sevi nāca smiekli.
Visas tās mazās, cilvēciskās lietas līdztekus lielajām kā Čehovam, vai ne?
Jā, un patiesībā pilnīgs absurds!
* Dzīvot gribas, mirt braucu — krievu val.
CV
Dzimusi 1978. gada 16. aprīlī
2000. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Aktiermeistarības nodaļu
Kopš 2000. gada Nacionālā teātra aktrise
Vairākkārt nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā gada labākā aktrise, to skaitā 2009. gadā par soloprogrammu Sapnis par Brodveju, 2010. gadā par Antonijas lomu izrādē Skroderdienas Silmačos, 2017. gadā par titullomu izrādē Trīne un Elzas lomu izrādē Sieviete, kā arī 2018. gadā par Rozes lomu izrādē Man 30 gadu un Esteres lomu izrādē Dziļā, skumjā jūra
Lomas septiņos Latvijas TV seriālos