Bedre kalna galā

Kaut kur tālu tālu, it kā sarunādamies pats ar sevi, rēja suns. Bezvēja laikā tā bija vienīgā skaņa šajā cilvēku pamestajā nostūrī. 

Večuks stāvēja Laupītāju kalnā un beidzot saprata, ka šī ir īstā vieta. Tieši tā, ko viņš visu laiku meklējis. Zeme kalna galā bija irdena. Taisni brīnums, ka agrāk netika pamanījis. Bet pāri lejā augošo koku galotnēm austrumos lēnām augšup cēlās saule. 

— Kas par skatu, — nomurmināja kalnā stāvošais. — Gluži kā veikalā pirktajos kalendāros. 

Tātad vieta beidzot bija atrasta. Vēl vajadzēja izdomāt — rakt tieši šeit vai pāris soļus tālāk. Notrausis no pussatrunējušā celma pērnās lapas, viņš apsēdās un ļāvās uzlecošās saules stariem. Tādā vecumā vairs nebija jēgas steigties, tāpēc visu vajadzēja kārtīgi apdomāt.

Tēvs stāstīja, ka piektajā gadā, kad Nācējs ar savējiem izlaupīja un nodedzināja muižu, tie daļu no salaupītā apraka te — kalnā. Bet kazaki buntavniekus nošāva, un neviens vairs nav varējis pateikt, kur īsti baronu manta paslēpta. Vienīgi kalnu kopš tā laika sākuši saukt par Dārgumu kalnu. 

Tagadējo nosaukumu tas dabūjis drusku vēlāk. Pēc Pirmā pasaules kara, kad tur slēpušies razbainieki — dezertieri un laupītāji, kuri saimniekojuši uz lielceļa, uzbrukdami zemniekiem, kas brauca mājās no tirgus. Aizsējuši ģīmjus ar lakatiem, līdz acīm uzmauktām cepurēm, tie, revolverus vicinādami, pēkšņi izskrējuši no meža un aurojuši: — Naudu vai dzīvību! — un tā apturējuši braucējus. 

Par laimi, nošāvuši nevienu neesot, bet dažs, kurš mēģinājis turēties pretī, pa zobiem gan dabūjis. Turīgākiem šie atņēmuši naudas zuteņus un gredzenus. Sievām kaklarotas un rokassprādzes. Nabagiem zirgus ar visiem ratiem. Tiesa, vēlāk ne viens vien tos neizskaidrojamā kārtā dabūjis atpakaļ. Laikam vīriem, kas dzīvoja kalnā, nebija vaļas noņemties ar zirgu andeli. Un arī ratus tiem nevajadzēja. 

Ar laiku zemnieki naudu sākuši likt divos zuteņos. Viens — mazākais — laupītājiem. Otrs — ratos rūpīgi noslēpts — pašiem. 

Beigās pieraduši pie laupītājiem, vietējie itin mierīgi ar tiem sadzīvoja. Pilsētā, tirgū, desas, šīrgaļa un rāceņi kļuva dārgāki, bet lauciniekiem par pilsētnieku makiem bija tikpat maza bēda kā laupītājiem par zemnieku naudas zuteņiem. 

Līdz kādu dienu laupītāji, tikpat negaidīti kā uzradušies, pazuda. Vienīgi kalnu sāka saukt par Laupītāju kalnu, un vietējie saimnieki līdz pat krievu atnākšanai naudu glabāja divos zuteņos. 

Zinātāji teica, ka, līdzīgi piektā gada buntavniekiem, arī laupītāji daļu mantas aprakuši kalnā, jo visu nemaz nav varējuši sev līdzi aiznest. Un tēvs apgalvoja, ka neesot redzējis nevienu, kas būtu nācis meklēt paslēpto mantu. Tātad rotaslietas un cara zelta rubļi turpat kalnā vien palikuši, jo laupītāji taču nebūs bijuši tik stulbi, lai raktu zemē krievu kerenkas vai vācu markas. 

Večuks joprojām sēdēja uz celma un skatījās, kā tālumā aust saule. Pamale krāsojās koši sarkana. Tik sarkana, it kā tur degtu desmitiem muižu un mākoņi nestu sev līdzi nošauto muižas dedzinātāju asinis.

Rakt viņš vēl neuzdrošinājās. Jo skaidri saprata — līdzko lāpsta tiks iecirsta zemē, atpakaļceļa vairs nebūs. Nebūs, kur atkāpties, tāpēc gribot negribot vajadzēs iesākto novest līdz galam. 

Aiznākamās dienas pievakarē

Priekštelpā kāds ar kāju atspēra durvis. Smaidiņš, kā parasti, sagumis sēdēja pie sava galda pagasta pārvaldnieka kabinetā. Pat muļķim bija skaidrs, ka ieradies Nācējs. Un Smaidiņš drusku sarāvās. Kļuva vēl mazāks, pieticīgāks un bēdīgāks. 

Nākamās ar kāju tika atgrūstas viņa kabineta durvis. 

Tas patiešām bija Nācējs. Tas pats Nācējs, ar kuru savulaik abi mācījās vienā skolā. Tas pats Nācējs, kurš durvis ar kāju sāka atvērt jau tolaik, kad viņa tēvs, melnu šlipsi uzlicis, ik gadu pirmajā septembrī nāca uz skolu un stāstīja bērniem par savu vectēvu Nācēju, kurš, cīnoties pret vācu baroniem, kopā ar biedriem piektajā gadā nodedzināja vietējo muižu. Un labi vien esot, jo citādi uz nodedzinātās muižas pamatiem nevarētu uzbūvēt kolhoza mehāniskās darbnīcas, kur noteikti strādāšot daudzi no klases zēniem, kad izaugs. 

— Ko blenz? — vaicāja Nācējs, nostājies atvērtajās kabineta durvīs. 

Smaidiņš saņēmās un, aiz galda sēžot, cik necik iztaisnoja salīkušo muguru. 

Galu galā, tas bija tas pats Nācējs, pateicoties kuram viņš pamatskolā uz visu mūžu tika nokristīts par Smaidiņu. Ne jau par to mūsdienu dzelteno, apaļo interneta un mobilo telefonu Smaidiņu, bet vienkārši par Smaidiņu. Jo interneta un mobilo telefonu toreiz nemaz vēl nebija. 

Vecāki, kā jau īsti katoļi, par spīti vietējo komjauniešu un citu ateistu apsmieklam, viņu vietējā Svētās Marijas baznīcā bija nokristījuši par Juri. Nokristījuši, dodot tādu pašu vārdu kā Svētajam Jurim un cerot, ka arī viņam dzīvē būs lieli darbi darāmi, tāpēc vajadzēs gan drosmi, gan uzņēmību. Bet Nācējs, kurš bija sešus gadus vecāks, iespieda viņu skolas labierīcību kaktā un uzbļāva:

— Atdod sīknaudu, kverpli!

Nācējam aiz muguras stāvēja vēl kādi trīs septītās klases lamzaki. Tāpēc otrklasnieks Juris nevis bija tikpat drosmīgs kā Svētais Juris un cīnījās ar saviem pāridarītājiem, bet gan no bailēm apčurājās. 

— Un nesaki, ka nav naudas! Es redzēju, ka ir! Tas baptists, tavs sencis, iedeva, — Nācējs vēl drošības labad uzkliedza. 

Saprazdams, ka mājās noteikti dabūs kāvienu par piečurātajām biksēm, mazais Juris izvilka no kabatas miklās kapeikas. Tomēr pats dīvainākais — tajā brīdī, kad peļķe pie kājām kļuva arvien lielāka, viņš nevis sāka raudāt, kā būtu darījis jebkurš normāls viņa vecuma bērns, bet gan smaidīt. Samāksloti un stulbi. Lūpas pašas no sevis savilkās dīvaini lišķīgā grimasē, un mazais Jurītis negaidīti apjauta, ka vairs nespēj valdīt pār savu seju. Tā pieglaimīgi un viltīgi smīnēdams, viņš šķīrās no tēva dotajām kapeikām, kas sabira Nācēja izstieptajā saujā. 

— Un nesmaidi nemaz, sīkais, kā tāds pamuļķis, — sacīja Nācējs. 

— Varbūt viņš patiešām ir pamuļķis, — ieminējās viens no septītklasniekiem. 

— Tu esi pamuļķis? — vaicāja Nācējs.

— Nē, — Jurītis atbildēja, pat vēl nenojauzdams, ka jau tobrīd, pat vārdā vēl nenosaukts, uz visu mūžu kļuvis par Smaidiņu un drīz vien skolā citādi neviens to nesauks.

— Nu ko? Tā arī stāvēsi durvīs? Rau, krēsls, piesēdi, — sacīja pagasta pārvaldnieks, saprazdams, cik svarīgi īstajā brīdī iztaisnot muguru un atliekt plecus.

Tomēr Nācējs nemaz negrasījās apsēsties, vien izgrūda:

— Tas vecais jau vairākas dienas stāv Laupītāju kalnā un skatās tālumā. 

— Pagasts nevienam nevar aizliegt stāvēt kalnā un skatīties tālumā, — noteica Smaidiņš, vēlreiz iztaisnodams plecus un saprazdams, cik ļoti tas palīdz atgūt pašapziņu.

— Bet tas ir mans kalns!

— Nē, pēc papīriem tas ir viņa, — iebilda pārvaldnieks. 

— Smaidiņ, tu labi zini — toreiz, kad mani puikas izraka šim drenāžu ap māju, vecais apsolīja to atdot man. Jej bogu! 

— Bet pēc papīriem tas joprojām… — Smaidiņš tā arī nepaspēja pabeigt. 

— Ej tu ratā ar saviem papīriem! — Nācējs sāka kliegt. — Ja mēs toreiz neizraktu drenāžu, viņa būda jau sen būtu sagāzusies un pats noslīcis purvā. Nevar nemaz izstāstīt, cik viņš bija laimīgs. Teica — Aleks, dēls, naudas man nav, tāpēc ņem to Laupītāju kalnu un dzīvo laimīgs. 

— Bet pēc papīriem tas joprojām skaitās viņa, — Smaidiņš spītīgi pabeidza pirmīt iesākto teikumu. — Un pagasts tur neko nevar darīt. Ejiet abi pie notāra, reģistrējiet darījumu, un tad nāc pie manis. 

Nācējs savilka lūpas, it kā gribētu nospļauties, bet laikus attapās, ka neatrodas kūtī, bet gan pagastmājā. 

— Ejiet pie notāra… reģistrējieties zemesgrāmatā… — viņš mēdījās. — Tev viegli teikt. Tu zini, cik tam vecajam gadu? Drīz būs simts. 

— Deviņdesmit divi, — izlaboja Smaidiņš. 

— Kāda starpība! Kamēr aizvedīšu pie notāra, kamēr tiksim līdz zemesgrāmatai, viņš būs izlaidis garu.

— Pagasts tur neko nevar darīt. 

— Tad vismaz pasaki, kāpēc viņš tur stāv katru rītu un skatās tālumā? Varbūt uzodis, kur tās laupītāju bagātības paslēptas? 

— Es jau teicu. Pagasts nevienam nevar aizliegt stāvēt uz paša zemes un skatīties tālumā, — Smaidiņš palika pie sava.

Galvenais — tagad nedrīkstēja ļaut mugurai sagumt un pleciem nošļukt uz leju. 

— Bet ja nu viņš sāk rakt? — Nācējs nezin kāpēc pieklusināja balsi, no kliegšanas negaidīti pāriedams uz čukstiem. 

— Arī tas uz pagastu neattiecas, — Smaidiņš juta, ka saruna tuvojas beigām. 

— Birokrāts nolāpītais! Un vēl skolas biedrs skaitās! — Nācējs iebļāvās, mēģinādams, tāpat kā ienākot, arī ārā ejot, atspert durvis ar kāju. Bet tās vērās uz iekšpusi. Viņš pamatīgi sasita labās kājas īkšķi, un beigu beigās neatlika nekas cits kā ķerties pie durvju roktura. 

 

Trešajā vai ceturtajā dienā večuks beidzot sadūšojās un ķērās pie darba. 

Vispirms vajadzēja nogāzt pāris pusnokaltušus melnalkšņus kalna vienā pusē un bērzu otrā. Melnalkšņi neļāva pilnībā izbaudīt saullēktu, bet bērza galotne aizsedza saulrietu. 

Kamēr viņš tika galā ar pamežu nogāzē un nozāģēja kokus, pagāja vēl kādas trīs dienas. Motorzāģis savu laiku bija nokalpojis. Tāpēc rīstījās un ik pa laikam slāpa nost. Ķēde bija tiktāl nodilusi, ka to vairs lāgā nevarēja uzasināt. Tomēr tas būtu mazākais. Galvenais, ka pašam trūka spēka, tāpēc ik pa brīdim vajadzēja slāpēt nost zāģi un piesēst. Bet saukt kādu talkā viņš negribēja. Plīst vai lūst — neviens cits to vecā vīra vietā nevarēja izdarīt. 

Vienīgi negribējās, ka viņu piemeklē tāds pats liktenis kā tēvu, kurš, paņēmis lāpstu, izgāja no mājas un tā arī neatgriezās. Tas notika Atmodas laikā. Astoņdesmit astotā gada oktobrī, kad visi gribēja braukt uz tautas manifestāciju Mežaparkā. Arī viņš no rīta aizgāja līdz centram. Tēvs palika mājās, vārtoties pa gultu. Teica — sirds sāpot, un kaulus laužot, bet dēls varot mierīgi braukt, viņš palikšot un kaķi pabarošot. Tomēr vecajā saimniecības autobusā visiem vietas nepietika. Pat Nācējs, toreiz vēl pavisam jauns puika, jo tikai dažus gadus iepriekš, uzreiz pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas, iecelts par kolhoza priekšsēdētāju, palika mājās. 

— Es jau tagad oficiāli skaitos sarkanais barons, tāpēc mani tur neviens negaida, — viņš sauca autobusā sēdošajiem. — Cīnīšos par tiesisku valsti tepat uz vietas, neatejot no kases. 

Tad, noskatījies, kā, izgrūzdams no izpūtēja melnu dūmu mākoni, autobuss izbrauc uz lielceļa, kolhoza priekšsēdētājs ar kāju aizspēra kantora durvis un aizgāja uz veikalu pēc konjaka. 

Bet vīrs, kurš tagad stāvēja kalna galā, mājās atgriezies atklāja, ka tēvs pazudis. 

«Varbūt Nācējs, kuru partija un valdība bija atsūtījusi glābt grimstošo kolhozu, tobrīd vienīgais apjauta, ka te nekas vairs nav glābjams. Ka šis kuģis grimst, tāpēc katram jādomā par sevi un jāglābjas, kā var,» domāja večuks, nesteidzīgi paņemdams lāpstu. 

Tēvu atrada pēc divām dienām. Atrada mežā jau mirušu. Kā bijušo izsūtīto viņu apglabāja ar pienācīgu godu. Zārku sedza sarkanbaltsarkanais karogs, un pie kapa visi dziedāja Dievs, svētī Latviju!, bet bēru mielastu bijušajam ulmaņlaika saimniekam un vēlāk čaklam kolhozniekam uzsauca saimniecība. Beidzot tas viss bija atļauts — gan karogs, gan Dievs, svētī Latviju!, gan tāds pats bēru mielasts kā partijas veterāniem un personālajiem pensionāriem. 

Bērēs runāja ciema padomes priekšsēdētājs, kurš rajona padomes deputāta sarkanbaltzilo karodziņu pie žaketes atloka nesen bija nomainījis pret auseklīti, un mācītājs, kuram pie talāra arī bija auseklītis. Abu runas izklausījās stipri līdzīgas. Par to, ka viņi visi atrodas neiedomājamu pārmaiņu priekšā, tāpēc jābūt drosmīgiem un gataviem lieliem darbiem.

Tagad, to atceroties, večuku visvairāk mulsināja, ka nu viņam ir par dažiem gadiem vairāk nekā tēvam toreiz, kad to atrada mirušu mežā. Un vēl — šķita, ka tagad viņš zina, kurp, paņēmis lāpstu, devās tēvs. Vienīgi tā arī līdz galam neaizgāja. 

Diemžēl tēvu neatļāva apglabāt līdzās Teklai. Tas viņam kremta joprojām. Lai to panāktu, vajadzēja pirkt jaunu kapavietu. Bet, kamēr visu saskaņotu ar baznīcu, dzimtsarakstu nodaļu un rajona izpildkomitejā… Galu galā, ne tikai dzīvie, bet arī miroņi reizēm nevar ilgi gaidīt. Tāpēc tēvu apglabāja līdzās paša radiem. Vecajam vīram tie bija sveši cilvēki. Un, ja arī sen, sen redzēti, pa šiem daudzajiem gadiem pārvērtušies miglas bildēs, kuras citu ar citu kopā sasaistīja vienīgi atmiņas. 

Tie bija viņa vecvecāki, kurus tas neatcerējās redzējis. Tēvabrālis — kāršu spēlmanis, melis un žūpa, kurš nodzēra savu saimniecību, bet četrdesmitajā gadā teica, ka labi vien ir, jo nu viņš esot darba zemnieks. Jā, un tur gulēja tēva pusbrālis, ko pat tēvs nekad nebija redzējis, jo puika nomiris jau pirmajā dzīvības gadā. Vēl — tēva pirmā sieva, kas bija mirusi stipri jauna, un viņas brālis. Runāja, ka četrdesmit pirmajā tieši pirmās sievas brālis palīdzējis izvešanās. Rādījis miličiem un čekistiem ceļu uz viensētām, bet pats kučierējis pajūgu, kas nelaimīgos veda uz staciju. Savukārt dažus mēnešus vēlāk vācieši viņu pašu pie stacijas nošāvuši.

«Jā, nekur nav tik daudz bezgožu, meļu un neliešu vienkopus, kā tas ir kapos,» nodomāja večuks, atcerēdamies tēva vārdus. 

Žēl vienīgi, ka tagad tēvam vajadzēja gulēt kopā ar tiem. Bet kaut kur jau viņam vajadzēja gulēt. 

Un vecais vīrs beidzot sāka rakt. 

Aiznākamās piektdienas rītā

Smaidiņam bija aizdomas, ka Nācējs to speciāli gaidījis, jo, tiklīdz viņš piebrauca, tas izlēca no sava Land Cruiser un nāca šurp. Nāca garlaikoti, apkārt skatīdamies, bet varēja redzēt, ka ar noteiktu mērķi. 

— Nu, kas atkal? — Smaidiņš sarokojās ar bijušo kolhoza priekšsēdētāju, bet tagad lielāko pagasta zemnieku, lai gan oficiāli visa zeme, fermas un citi īpašumi bija uz viņa dēla, jaunā Nācēja, vārda. 

— Tā ir, kā es teicu, — sacīja bijušais skolas biedrs. 

— Kas ir? 

— Vecais rok. Lēnām… Katru dienu tik, cik žagata uz astes var aiznest. Tomēr rok!

— Nu un tad? — neviļus paskatījies debesīs, Smaidiņš sacīja. — Izskatās, ka arī šodien būs labs laiks. Graudiem tas nāk par labu. Var gadīties — atkal būs rekordraža. 

Nācējs to izlikās nedzirdam. 

— Paklausies, Smaidiņ, tu mani pazīsti… — Uzrunātais neviļus nodrebēja. Izrādījās, ir lietas, kuras laiks nespēj ietekmēt. — …tu mani pazīsti! Agrāk vai vēlāk vecais nomirs un es dabūšu Laupītāju kalnu. Bet man nevajag kaut kādu sapurgātu, izrakņātu kalnu!

— Nu, ja nevajag, tad neņem, — šoreiz Smaidiņš pasmaidīja no sirds. 

— Pagaidi, pagaidi! Nemuldi! Neaizmirsti, kas tev maksā algu! Tas esmu es. Pagasta lielākais nodokļu maksātājs. Tā ir mana nauda, ko tev pārskaita algā.

Zināma taisnība tur bija, jo no pensionāru nodokļiem, kas veidoja lielāko daļu no pagasta pamatiedzīvotājiem, viņš diezin vai varētu sev uzbūvēt jaunu māju un nopirkt pagastam mašīnu, ar kuru diendienā brauca. To apzinoties, Smaidiņa mugura kārtējo reizi saguma un pleci nošļuka. Nācējs to redzēja. 

— Esi cilvēks! Ja ne citādi, tad aizsūti pie viņa Antonu! 

Antons bija pagasta policists. Kārtīgs čangalis, kurš teicās šeit piestājis tikai uz brīdi pa ceļam no Malnavas uz Rīgu. Tomēr piestāšana bija ieilgusi. Kā jau tādā ļaužu pamestā nostūrī gadās, Antons, laiku kavējot, bija uztaisījis Ruņģu Asnātei divus puikas. Vēlāk, gods kam gods, meitieti apprecējis. Līdz šim abi par dzīvi nesūdzējās, tomēr nupat bija skaidrs, ka drīz visi četri no šejienes aizies. Vecākajam puikam vajadzēja sākt iet skolā, bet nevienas skolas tuvākajā apkārtnē vairs nebija. 

— Es nevaru sūtīt pagasta policistu pie katra, kurš kaut kur kaut ko rok, — iebilda Smaidiņš. 

— Paklausies, ko tu to veci aizstāvi? Kas viņš tāds ir? Kaut kāda komunisma laika atrauga — nekas vairāk! — bija redzams, ka Nācējs kļūst nikns. Tikai nebija skaidrs, vai uz Smaidiņu, vai uz večuku Laupītāju kalnā. 

— Viņš nav nekāda komunisma laika atrauga, — pagasta pārvaldnieks iebilda. — Viņš ilgus gadus bija kolhoza galvenais mehāniķis, — Smaidiņš visiem spēkiem turējās pretī. 

— Taisni jāsmejas! — Nācējs ierēcās. — Tačka da kabila — visa tā laika mehānika. 

— Vienalga es nekādu policistu nesūtīšu. 

— Labi jau labi, priekšniek. Ar tādiem kā tu nav vērts strīdēties. Vienīgi pasaki, kāda velna pēc vecais tur rok! Būtu sēdējis mājās un skatījies televizoru. 

— Viņam nav televizora. Ne televizora, ne datora. 

— Ā-ā-ā, — pārsteigts novilka Nācējs. 

Atgāzis galvu, viņš iepilināja mutē tieši deviņus sirdszāļu pilienus. Daktere teica — esot labas zāles, vienīgi jālieto ar mēru. Vai tās spēj atdot arī spēku, kas rokot izsīka neparasti ātri, vecais vīrs nezināja. No plastmasas pudeles padzēries līdzpaņemto ūdeni un aplaizījis lūpas, uz kurām joprojām bija rūgtenā zāļu garša, večuks no jauna ķērās pie darba.

Toreiz, kad tēvu, māti un bračku paņēma, lai vestu uz Sibīriju, viņš jau dzīvoja pie Teklas. Iespējams, tieši tas arī izglāba. Tēva pirmās sievas brālis drīz gan uzzināja, kur viņu meklēt, bet vilcieni jau bija projām un izsūtīšana beigusies. 

Pēc tam viņš vairākus gadus baidījās rādīties šaipusē. Abi puikas jau bija diezgan paaugušies, vismaz Oskars noteikti, kad viņi beidzot sadūšojās atbraukt un iztālēm paskatīties uz vecāku māju. Izlikdamies par ogotājiem, no vilciena izkāpa trīs pieturas agrāk. Pēc tam ar autobusu aizbrauca līdz kaimiņu ciemam, no turienes ar kājām nogāja kādus sešus kilometrus, galvenokārt pa meža takām, līdz beidzot tika uz lielceļa, no kurienes mājas bija vislabāk redzamas. 

Vecais vīrs smagi apsēdās uz bedres malas. Jo dziļāka tā kļuva, jo grūtāk bija izcelt zemi un biežāk vajadzēja atvilkt elpu. Sirds sāpēja, neraugoties uz visām zālēm. Domīgi pasvārstījis saujā zāļu pudelīti, viņš iepilināja mutē vēl trīs pilienus. Lai ietu pēc ūdens, vairs nepietika spēka.

Tagad lielceļa vairs nebija. Mājas gan vēl stāvēja, un tās viņš atguva deviņdesmit otrajā gadā. Kopā ar ģimeni uz šejieni bija pārcēlies vēl agrāk. Drīz pēc Staļina nāves, kad pie varas nāca Hruščovs. Toreiz viņi pasāka vasarās braukt šurp un kopā ar bērniem te pavadīt atvaļinājumu. Pēc vecāku un bračkas aizvešanas kaimiņi māju bija aizslēguši un vēlāk atslēgu atdevuši viņam. Tāpēc iekšā viss bija kā agrāk. Vajadzēja tikai noņemt zirnekļu tīklus, izslaucīt istabas un savākt nosprāgušās žurkas. 

Sirds joprojām sāpēja. Izrausies no bedres, večuks nolēma iet mājās. Šodien nekāds racējs viņš vairs nebija. Rīt pagulēs, atpūtīsies un parīt nāks atkal. Jau tāpat viņš bija visus pārdzīvojis. Bet tāpēc nevajadzēja tīšuprāt galu meklēt. 

Jā, kaimiņu vairs nebija. Ne tikai to, kas aizslēdza un tā izglāba māju, bet arī pārējo. Gluži tāpat kā lielceļš, kas pamazām ieauga zemē, arī cilvēki apmira, bet jaunie pārcēlās citur. Nebija kaimiņu, nebija mātes, un nebija bračkas, kuri uz visiem laikiem palika Sibīrijā. Māte esot nomirusi, bet bračku vietējie nosituši. Tēvs pēc atgriešanās par to runāja strupi un nelabprāt. 

«Pats vainīgs. Kam tēloja gudrinieku,» viņš sacīja. «Bada laikos nabagiem gudrinieki nepatīk. Kur nu vēl krieviem, kas tur mierīgi varēja gadā divas ražas izaudzēt, bet nespēja tikt galā ar to vienu vienīgo.»

Jā, arī Tekla bija mirusi. Viņa aizgāja drīz pēc tam, kad uzzināja, ka jaunākajam dēlam ir vēzis. Laikam tā bija izkārtojis liktenis vai varbūt Dievs — lai māte neredzētu, kā mirst bērni. Puiku apraka Rīgā, Ziepniekkalna kapos. Vest no slimnīcas to gaisa gabalu uz šejieni neatmaksājās. 

Savukārt Oskars dienēja Maskavā. Kad dienesta laiks gāja uz galu, atrakstīja, ka pēc armijas iespējams dabūt pierakstu galvaspilsētā, kur pašlaik ejot vaļā milzīgi būvdarbi. Lai gan vēstulē viņš it kā prasīja padomu mājiniekiem, patiesībā bija skaidrs, ka pats jau visu izlēmis. Septiņdesmitajos gados Oskars diezgan bieži brauca ciemos. Arī astoņdesmitajos. Bija pat uz mātes un brāļa bērēm, bet tad ilgu laiku no viņa nebija ne ziņas, ne miņas. Līdz beidzot pirms gadiem desmit atnāca pēdējā vēstule. Nikna un sašutuma pilna. Dēls rakstīja, ka nacionālisti tam atņēmuši dzimteni, tāpēc viņš nospļaujoties uz Latviju. Vienīgi nespējot saprast, kā paši latvieši to pieļāvuši. Un kā viņi tagad spējot dzīvot. Bet, ja tēvs vairs nevarot izturēt to nabadzību un smadzeņu skalošanu, kas tagad šeit valdot, labprāt to ņemtu pie sevis uz Maskavu. Uz Krievijas galvaspilsētu un vispār skaistāko pilsētu pasaulē. 

Uz šo vēstuli viņš tā arī neatbildēja. Lai dēls labāk domā, ka miris. 

Bet viņš vēl nebija miris. 

Aiznākamajā rītā večuks atkal vēroja saullēktu no kalna virsotnes. Īsti labi viņš nejutās, bet vajadzēja saņemties, jo darbs, ko bija iesācis, nedrīkstēja palikt pusratā. Kaut vai tāpēc, ka pārdzīvojis ne tikai sievu un jaunāko dēlu, bet arī kaimiņus. Kaut vai tāpēc, ka bija pārdzīvojis tik daudz un daudzko. Ieskaitot lielceļu, apkārtējās mājas — reiz varenas saimniecības, kas tagad pārvērtušās pīšļos, — un pat kolhozu, kas šķita mūžīgāks par mūžīgu. 

Otrajā vai trešajā atvaļinājumu vasarā, kad viņi ar Teklu un puikām dzīvojās pa tēva māju, pagalmā ar savu emku iebrauca toreizējais priekšsēdētājs. Karš sen bija beidzies, bet tas joprojām staigāja galifē biksēs un kirzas zābakos. Tikai armijas frenci bija nomainījis pret brūnu žaketi, zem kuras valkāja rūtainu flaneļa kreklu. 

— Paklausies, man stāstīja — tu esot mehāniķis, — sacīja priekšsēdētājs, kurš latviski runāja ar akcentu, jo bija no Krievijas latviešiem. 

Arī no lauksaimniecības viņš neko daudz nejēdza, bet visādi citādi bija lāga vīrs. 

— Nāc uz kolhozu par galveno mehāniķi, — priekšsēdētājs turpināja, nokāpis no motocikla. — Kā bijušais tankists no traktoriem es vēl šo to saprotu, bet visas šitās jūsu sējmašīnas, pļaujmašīnas un pārējais barohlo… Karoče, man vajag cilvēku, kas varētu ar to tikt galā. Māja arī tev ir. Tāpēc padomā. Ja nenāksi, man tik un tā vajadzēs kādu sameklēt. Un, ja sameklēšu, tad cilvēkam vajadzēs ierādīt dzīvojamo telpu. Bet pagaidām kolhozā citas mājas nav, kā tikai šī, kuru tu pa vasarām patvaļīgi izmanto. 

Viņš piekrita. Kas cits atlika. 

Tagad iznāca, ka vīrietis kalna galā bija pārdzīvojis ne tikai visus mirušos un viņu pīšļos pārvērtušās mājas, bet arī sevi. Arī mehāniskās darbnīcas vecajā muižas laidarā, kur viņš nostrādāja gandrīz trīsdesmit gadus, sen privatizētas, pa vairākiem lāgiem pārpirktas, pēc tam izdemolētas un tagad sabrukušas. 

Beidzot saule bija uzlēkusi, un večuks, paņēmis lāpstu, ierausās bedrē. Zobus sakodis, ķērās pie darba. 

Līdz šim vecais vīrs bija atradis divas misiņa pogas, alvas karoti un pamatīgi sarūsējušu bleķa vējlukturi. Tātad tēvam taisnība. Laupītāju kalnā reiz tiešām slēpušies cilvēki. Piektā gada buntavnieki vai Pirmā pasaules kara dezertieri un laupītāji… Vai nav vienalga. Jo ne jau dārgumus viņš meklēja. Vecais vīrs kalna galā raka sev mūža mājas. Kad kapsētu pilnībā pārņēma baznīca, atklājās, ka vieta līdzās Teklai jau sen pārdota citiem. Bet gulēt kopā ar tēva radiem viņš negribēja.

«Nekur nav tik daudz bezgožu, meļu un neliešu vienkopus kā kapos,» vecais vīrs kārtējo reizi nodomāja. «Turklāt atšķirībā no dzīvajiem viņi neko vairs nevar noslēpt. Tāpat kā nevar izlikties labāki, nekā patiesībā bijuši.» 

Pēc četrām dienām

— Viņš ir pazudis, — sacīja Nācējs, gluži tāpat kā iepriekšējā reizē stāvēdams pagasta pārvaldnieka kabineta durvīs. 

Vien šoreiz bijušais kolhoza priekšsēdētājs bija uzradies klusi un negaidot. 

— Kāds «viņš»? — nesaprata Smaidiņš. 

— Nu tas vecais, kuru tu par varas makti visu laiku aizstāvēji. 

— Nevar būt! 

— Var gan. Es vakar biju aizgājis. Gribēju parunāt par Laupītāju kalnu. Bet durvis aizslēgtas. Kaķis trinas gar kājām. Var redzēt — vairākas dienas nav barots. 

— Necel paniku! Būs aizbraucis uz pilsētu. Teiksim, pie dakteriem. Galu galā, nav vairs nekāds jaunais, — Smaidiņš atmeta ar roku. 

Pašlaik viņam vismazāk gribējās lauzīt galvu par to, kur palicis viens pagasta večuks. Valstī pazīstams mobilo sakaru operators gribēja pagastā būvēt retranslācijas torni. Tāpēc vajadzēja izdomāt, kuru no trim izvēlētajām vietām un par kādu cenu tam atdot. Arī to, kā panākt, lai krējumu no šī darījuma nenosmeltu novads. 

— Nekur viņš nav aizbraucis. Iekšā palicis ieslēgts radio, un atslēga puķu podā pie lieveņa, — Nācējs nelikās mierā. — Es pastaigāju ap māju un uzgāju taku, kas pa taisno ved uz Laupītāju kalnu. Šoseja ne taka, es tev teikšu, pat krūmi vietvietām gar malu izcirsti. 

— Un ko tu no manis gribi? — Smaidiņš pastūma sāņus retranslācijas torņa papīrus. 

— Piezvani Antonam, un aizbraucam paskatīties. Es līdz kalnam nemaz neaizgāju, jo negribu, lai man piešuj lietu. 

Pagasta pārvaldnieks nesaprata, kas par lietu un kāpēc jāzvana Antonam. Līdz beidzot viņam pielēca. 

Pēc nepilnas stundas viņi visi trīs stāvēja Laupītāju kalnā. Smaidiņš, Nācējs un pagasta policists Antons. Večuks sakņupis gulēja uz bedres malas. Izskatījās, ka viņš pēdējiem spēkiem mēģinājis tikt no tās laukā, bet nav paspējis. Nāve to pārsteigusi pavisam pēkšņi. Ar krūtīm gulēdams izraktajās smiltīs, labo kāju viņš pa pusei bija paspējis izcelt, bet kreisā palikusi bedrē. 

— Nu, ko es teicu! — secināja Nācējs. 

— Ko tu teici? — vaicāja Smaidiņš. 

— To, ka viņš uzodis, kur meklēt laupītāju paslēptos dārgumus. 

— Es neko nezinu par dārgumiem, — sarunā iejaucās pagasta policists, — bet Latgalē to sauc vienkārši par kapavietu. Paskat, pat ķeblīti atnesis, lai vieglāk tikt iekšā un ārā. 

Tagad arī Smaidiņš un Nācējs saprata, ka Antonam taisnība. Tas nepārprotami bija kaps. Rakts ilgi un rūpīgi.

— Tu domā — viņš gribēja, lai to apglabā šeit, kalna galā? — domīgi vaicāja bijušais kolhoza priekšsēdētājs. 

— Nesvētītā zemē! — pagasta pārvaldnieks īstajā brīdī atcerējās, ka ir kristīts cilvēks. — Mēs kādi barbari, vai, ka tagad savus miroņus sāksim rakt, kur pagadās?

— Nē, mēs neesam barbari, — piekrita Nācējs, kuram nebija nekādas vajadzības pēc kapa kopiņas kalnā, kas jau viņam bija tikpat kā kabatā. — Raksim kapsētā, kā visus normālus cilvēkus. 

— Jā, apglabāsim ar pienācīgu godu līdzās tēvam. — Pagasta vecākais, salicis plaukstas uz vēdera, izdzēsa no sejas ierasto smaidu un sēri nodūra galvu. Prātā ienāca, ka šī varētu būt ideāla vieta retranslācijas tornim. Labāku meklēdams neatrastu. Un arī Nācējs, kurš agrāk vai vēlāk tiks pie kalna, neiebilstu, jo nekā citādi taču tā virsotni nevarēja izmantot.

 

Aivars Kļavis (1953) ir rakstnieks, publicists un redaktors. Vairāk nekā 20 prozas un aprakstu grāmatu autors. Baltijas Asamblejas balva par tetraloģiju Viņpus vārtiem (2012). Jaunākais veikums — triloģija pusaudžiem Ceļš uz nezināmo zemi (2018).

The post Bedre kalna galā appeared first on IR.lv.