Latvijas demogrāfiskā situācija pašlaik ir viena no sarežģītākajām problēmām, ar ko valsts saskaras. Galvenais iemesls ir ne tikai vecāku piesardzība un finansiālais spiediens, bet arī paaudžu maiņa, kas atspoguļo demogrāfisko bedri, neatkarības atjaunošanas sākuma gados. Patlaban vecākās paaudzes, kuras veidoja dzimstības kodolu, aizstāj jauni vecāki, kuru skaits ir par 30 – 40% mazāks. Šīs demogrāfiskās pārmaiņas ir radījušas būtisku dzimstības samazinājumu ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs, tomēr uz to jāraugās arī no valsts drošības viedokļa. Ja šodien piedzīvojam dzimstības kritumu, rodas jautājums – kurš aizstāvēs Latviju nākotnē?
Saskaņā ar Eurostat datiem, Latvijā 2022. gadā piedzima 16 000, taču šogad jau vairs tikai 13 000 bērni – tas ir daudz mazāk un atspoguļo vispārēju kritumu dzimstībā. Kritums daļēji skaidrojams ar to, ka laikā, kad dzima šo bērnu vecāki – 90., gados, arī bija demogrāfiskā bedre. Valstī bija augsts bezdarba līmenis, inflācija un sociālā nedrošība. Tas nozīmēja mazāku iespējamo vecāku skaitu, un attiecīgi – bērnu skaitu, ko izjūtam pašlaik.
Otrs faktors, kas ietekmē šodienas situāciju, ir izmaiņas vecumā, kad cilvēki mēdz kļūt par vecākiem. Agrāk lielākā daļa bērnu piedzima sievietēm vecumā no 20 līdz 24 gadiem, mūsdienās pirmie bērni dzimst pēc 30 gadu vecuma, ja ne vēlāk. Tas nozīmē, ka lēmums par bērna dzimšanu tiek atlikts, iespējams, tāpēc, ka cilvēki cenšas stabilizēt savu finansiālo situāciju.
Latvijas sociālekonomiskā situācija ir svarīgs faktors, kas ietekmē dzimstību. Vecāku pabalsti, kas tiek atvasināti no viņu iepriekšējiem ienākumiem, bieži nespēj segt strauji augošos izdevumus. Eurostat dati liecina, ka Latvijā inflācija ir būtiski pieaugusi – patēriņa cenu indekss no 2022. līdz 2024. gadam ir palielinājies par 30%, bet algu kāpums nav pietiekami straujš, lai kompensētu šo pieaugumu. Rezultātā ģimenēm ar bērniem nākas saskarties ar augošām izmaksām, savukārt pabalsti, kas tiek aprēķināti, pamatojoties uz vecākiem ienākumiem pirms viena vai diviem gadiem, neatbilst aktuālai situācijai. Arī atvieglojumi par apgādībā esošām personām nav pārskatīti kopš 2020. gada. Lai gan neapliekamais minimums ir audzis, atvieglojuma apmērs ir palicis nemainīgs – 250 eiro par katru apgādājamo. Tas liecina, ka valsts atbalsts ģimenēm nav pietiekams, lai kompensētu ikdienas dzīves dārdzību.
Vēl viens novērojums, vērtējot dzimstības koeficientus, ir diezgan paradoksāls. Teorētiski ir tā – jo bagātāks reģions, jo augstāks dzimstības līmenis, tomēr Rīga, neraugoties uz augsto dzīves līmeni, atpaliek pat no Latgales. Kā tas iespējams? Atbilde varētu slēpties tieši pirmsskolu pieejamības jautājumā, jo neviens nevēlas nonākt situācijā, kurā rodas papildu stress, ja valsts vai pašvaldība nespēj nodrošināt vietu pirmsskolā.
Bērnu audzināšana ir dārgs process, un liela daļa vecāku to apzinās. Bērni netiek radīti tāpēc, lai pelnītu. Igaunijas piemērs pierāda, ka svarīgākais valsts atbalsta sistēmā ir palīdzēt vecākiem saglabāt stabilu ienākumu līmeni, lai viņiem nebūtu jāuztraucas par strauju dzīves kvalitātes pasliktināšanos, kas bieži vien attur ģimenes no lēmuma par labu bērniem. Vecāki arvien vairāk izvērtē, cik bērnus viņi var atļauties ne tikai uzturēt, bet arī izglītot. Daudzi vēlas nodrošināt saviem bērniem labu izglītību un augstu dzīves kvalitāti, tāpēc ģimenes bieži lemj par labu tikai vienam bērnam.
Arī bagātākās valstis, kur dzīves standarti ir augsti, bieži vien saskaras ar zemu dzimstību, jo cilvēki rūpīgi aprēķina savas iespējas nodrošināt bērniem visu nepieciešamo. Tas tiešā veidā ietekmē dzimstības rādītājus arī Latvijā ģimenēs, kur bieži vien ir viens vai divi bērni, lai gan sabiedrības ilgtspējai ir nepieciešams, lai katrā ģimenē būtu vismaz divi bērni, sasniedzot dzimstības koeficientu 2,1.
Var šķist, ka šie jautājumi tiek risināti lokāli – pašvaldības reizēm spēj veiksmīgi reaģēt uz ģimeņu vajadzībām, taču valstiskā līmenī redzam, ka dzimstības jautājumi bieži tiek nostumti maliņā. Valdības stratēģiskajos plānos ģimenēm netiek pievērsta pietiekama uzmanība. Šī attieksme būtiski atšķiras no situācijas, ko piedzīvojām t.s. “treknajos gados”. Lai arī šie gadi bieži tiek kritizēti par nesabalansētu ekonomisko politiku, dzimstības rādītāji šajā laikā pieauga. Tas pierāda, ka apzināti veidotas demogrāfiskās politikas, ja tām ir politiskā griba un atbilstošs finansiālais segums, var sniegt pozitīvus rezultātus.
Pašlaik apspriestajā nodokļu izmaiņu scenārijā paredzēts no 2025. gada palielināt strādājošo vecāku pabalstu no 50% līdz 75%, un šo iniciatīvu atbalstījusi arī LDDK, jo redz tajā potenciālu pozitīvi ietekmēt ne tikai nodarbinātības rādītājus, bet arī ģimeņu labklājību. Kaut arī pašreizējā demogrāfiskā situācija izskatās drūma, pastāv cerība, ka pēc dažiem gadiem varētu būt neliels dzimstības kāpums. Bērni, kuri dzimuši no 2005. līdz 2010. gadam, kad Latvija piedzīvoja relatīvu ekonomisko uzplaukumu, līdz 2030. gadam būs sasnieguši 25 gadu vecumu, un tas varētu veicināt dzimušo skaita pieaugumu.
Domājot par demogrāfiju, jāatceras, ka tas ir viens no valsts drošības aspektiem. Kas aizsargās Latviju nākotnē, ja šodien dzimst tik maz bērnu? Dzimstības veicināšana ir valsts ilgtermiņa drošības jautājums, un tam jābūt valdības prioritāšu augšgalā. Šī problēma kļūst arvien akūtāka, jo demogrāfiskās situācijas dēļ Latvijas darba tirgū sāk pietrūkt strādājošo – katru gadu pensijā aiziet par 10-15 tūkstošiem vairāk cilvēku, nekā darba tirgū ienāk no jauniešu vidus, kuru turpmāk būs vēl mazāk. Ja patiesi vēlamies redzēt dzimstības koeficienta pieaugumu un nodrošināt sabiedrības atjaunošanos, valdībai ir jāsniedz skaidri signāli un atbalsts, lai ģimenēm būtu motivācija un pārliecība radīt ne tikai vienu vai divus, bet arī trešo un ceturto bērnu. Mūsu nākotni noteiks šodien pieņemtie lēmumi, un valdībai ir jāapzinās, ka bez dzimstības pieauguma valsts nākotne ir apdraudēta.
Autors ir Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts
The post Demogrāfija ir valsts drošības jautājums appeared first on IR.lv.
