Es teiktu, ka pēdējo reizi Viļņā biju pirms kādiem 10–15 gadiem, kad vēl biju pusaudze. Atmiņas? Teju nekādas. Visticamāk, tas bija caurbraucot un aprobežojās vien ar ieskriešanu kādā veikalā, jo "cenas taču tur zemākas". Tas arī viss! Taču šoreiz, turp dodoties pieredzēt Aukstās zupas festivālu, biju ļoti pārsteigta. Tik ļoti, ka jau prātā sāku zīmēt plānus atgriezties kādā no vasaras nedēļas nogalēm. Ar vienu nosacījumu: kopā ar suni. Man arvien vairāk šķiet, ka Viļņa ir viens no Eiropas vislabāk glabātajiem noslēpumiem. Un mēs to esam atklājuši.
