"Vai, cik skaisti tu sazīmēji!" iesaucās mamma, redzot visai atbaidošu zīmējumu ar sevi pašu. Tā bija dāvana Ziemassvētkos. Mākslas darbā acis viņai šķības, mati – uz izkrišanas robežas, lūpas – kā sārtas sardeles. Bet kleita bija skaista! Vai vismaz man tā likās... Astoņu gadu vecumā dāvanām man pietrūka gan naudas, gan sajēgas. Bet vismaz mamma bija priecīga! Lai gan jāatzīst, ka šo un vēl daudzus citus zīmējumus es nekad tā arī vairs neredzēju. Tagad domāju – vai tad tā nav svētku esence – dāvināt, gribot otru iepriecināt, ne tāpēc, ka vienkārši vajag, jo tā, redz, pieņemts? Bet ko tad otram sniegt, ja prieku dāvāt gribas, bet ideju tik tiešām nav un talanta zīmēšanā ne tik?
