Kurš no šiem vārdu salikumiem ir ticamāks?
Gadiem sabiedrības uzticēšanās Saeimai un valdībai ir kritusi. Kā to mainīt? Vispirms, ar pamatotiem un skaidriem lēmumiem. Būt godīgam - to māca gan visas baznīcas un skolas (jā, arī pasakas), tikai bieži viss piemirstas, kad tikts pie varas.
Pēc valsts budžeta 2016.gadam apstiprināšanas, kurā vairāki miljoni valsts naudas no deputātu puses tika izdalīti pa labi un pa kreisi bez loģiska pamatojuma meklēšanas izpildvaras deklarācijā, sevi cienošai valdībai būtu jāatkāpjas uzreiz. Tā sabiedrība varētu patiesi novērtēt valdības vadītājas atbildību par savu darbu vai vismaz tās pašcieņu. Laimdota Straujuma palaida garām iespēju kļūt par vienu no svarīgiem Latvijas politikas atjaunināšanas vēstnešiem un jau sen sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos gaidīto paveica ar vismaz vienas nedēļas nokavēšanos un bez pietiekami skaidra pamatojuma.
Jauna valdība jau tiekot zīmēta, laiku pa laikam piesauc arī pašreizējo opozīcijas partiju pieaicināšanu vai nu tāpēc, lai patiešām padarītu topošās valdības darbu stabilāku, vai varbūt tikai tāpēc, lai drusku iebiedētu savējos - "redziet, ja nebūsiet paklausīgi, tad būs jādalās arī ar viņiem".
Katrā gadījumā pirms ejam tālāk, svarīgi ir ņemt līdzi mācības arī no nupat apstiprinātā budžeta. Sabiedrība atkal varēja redzēt, kā augstākās valsts amatpersonas (ne prezidents, ne Saeimas priekšsēdētāja, ne arī valdības vadītāja) neiebilda, ka Latvijas politikā pērk, pārdod, izliekas, arī melo...
Kad Saeimas sēdē tika mēģināts norādīt uz aplamībām, kas saistās ar šādu atklātu kvotu dalīšanu, liela daļa koalīcijas deputātu smējās. Kāds teiks - labāk lai smejas nekā raud, tomēr pavisam nepatīkami, ja tā ir demokrātijas pamatu izsmiešana, jebkāda godīguma un aicinājuma uz godīgu politiku apsmiešana. Var smieties par to opozīcijas daļu, kas atsakās no piedāvātajām kvotām, nedrīkst smieties par saviem vēlētājiem, par tām vērtībām, kuras uz barikādēm aizstāvēja Latvijas ļaudis - par neatkarīgu un no padomju blatu sistēmas brīvu Latviju!
Vai tiešām tā ir taisnīga demokrātija - dalīt nodokļu maksātāju naudu pēc partejiskās piederības (kādu mazumiņu atmetot arī "sociāldemokrātiskai" Saskaņai)?
Kā var lamāt tos dārgos iepirkumus Rīgas pašvaldībā, ja paši atklāti dala sabiedrības nodokļu naudu sev tuvākajām "vajadzībām". Vai šādi netiek izsmietas tās pašvaldības, kas godīgi strādā, par saviem līdzekļiem meklē risinājumus - kā uzcelt sporta zāles un stadionus, bērnu laukumus? Vai pareizi rīkojas nevalstiskās organizācijas, kas mēģina piedalīties projektu konkursos, nevis raksta vēstules pa tiešo uz Saeimu?
Vai vispār šāda veida naudas dalīšana ir kristīga un tikumīga? Saprotams, ka nav tādas baznīcas, kurai nebūtu kāda vajadzība pēc remonta un kaut vai neliels Saeimas deputātu atbalsts tiek uzņemts ar pateicību. No otras puses, varbūt tieši garīgajai vadībai būtu pret to jānostājas pirmajai, kā no valsts iestādēm neatkarīgai (šķirtai) institūcijai? Citādi no malas kādam var izskatīties, ka nu jau atkal uzsākta indulgenču tirgošana tiem grēcīgākajiem deputātiem.
Ja ir budžetā "liekie" miljoni, tad varētu kaut vai koalīcijas deputātu vidū sarīkot aptauju un to naudu ieguldīt kādai vienai valdības prioritātēs balstītai aktivitātei - ja bērnu laukumu iekārtošanai, labi, taisām tādus pa visu Latviju un kaut vai uz katra rotaļu zirdziņa liekam Saeimas logo. Vismaz šādu aktivitāti valstiskā līmenī varētu skaidrot ar demogrāfijas veicināšanas mērķi. Ja sakrālā tūrisma attīstībai, tad konkrēta kopīgā naudas summa lai tiek baznīcu ēkām uz vienādiem nosacījumiem: piesakieties, pamatojiet, lai izvērtē baznīcas vadība, būvniecības un kultūrmantojuma eksperti un sadala finansējumu prioritārā secībā. Lai ir godīgi. Vai tas ir tik daudz prasīts?
Patiešām negribētos, ka mūsu vēl jau brīvā un demokrātiskā valsts pārņemtu austrumu kaimiņu tradīcijas, kur nekas nenotiek (ne ceļa remonts, ne gubernatora iecelšana, pat ne kartupeļu pārlasīšana nesākas), līdz "valdnieks" nav devis savu tiešo akceptu.
Lai kāda būtu nākamo valdību veidojošā koalīcija, tās sastāvā jābūt spējīgiem arī dažādu partiju un frakciju pārstāvjiem (vismaz daļai) vienoties par kopīgu "veto" pie lēmumiem, kas ir pret godīgas politikas pamatprincipiem. Valdībai jābūt īstenai (neatkarīgai) izpildvarai - ne tikai tādai sabiedrisko attiecību aģentūrai, kas mēģina izdarīt visiem pa prātam un aizslaucīt atsevišķu ministru, kā arī parlamenta vairākuma (koalīcijas) sastrādātos nesmukumus.
Par godīgu politiku! Šāds sauklis gandrīz katrās vēlēšanās skan no visām partijām. Ja ne frakcijām, tad vismaz atsevišķiem politiķiem tomēr būtu jābūt spējīgiem sekot šim principam turpmāk. Arī ģimenē, kad gadās kāda kļūda vai strīds, mēģina situāciju labot, vispirms visu godīgi izrunāt, atzīt savas vainas, izvirzīt tālākos dzīves principus... Nav viegli, bet, ja to neizdara, tad ģimene paliek aizvien vairāk pakļauta riskam izjukt.
Par stiprām ģimenēm un arī patiesi rīcības spējīgu valsts izpildvaru - nākamo valdību! Lai laiku pa laikam kāds pakalpojums nav jāmeklē kaut kur no malas...
Autors ir 12.Saeimas deputāts, Latvijas Reģionu apvienība
