Latvijā šobrīd vērojama izteikta veselības aprūpes pakalpojumu centralizācija: primārā veselības aprūpe bieži vien ir vienīgais valsts apmaksātais pakalpojums lauku reģionos, pēc visa pārējā jābrauc uz Rīgu un citām lielajām pilsētām. Nav teikts, ka pacients tiks pie tā, kas viņam vajadzīgs. Pat ja cilvēks ir gatavs pārvarēt vairāk nekā 100 kilometru turp un atpakaļ, atraujot ceļa izdevumus no bieži vien niecīgā ģimenes budžeta, viņu sagaida garas rindas uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem. Gan valsts kompensētu dzīvību glābjošu medikamentu, gan pamata izmeklējumu pieejamību varētu būtiski uzlabot, sniedzot plašākas pilnvaras ģimenes ārstiem, taču vienlaikus jāmeklē finansējums, lai varētu kompensēt vairāk un ātrāk – vismaz pacientiem, kuriem tā ir vienīgā cerība.
