Kad man vaicā, kā rakstīt titros vai pieteikt publiski, saku: “Esmu pētnieks.”
Ko tad es pētu? No simtā kilometra pētu mūsu civilizācijas attīstības virzienu un kā biologs pēc ticības un izglītības lūkoju noformulēt starpdisciplināras likumsakarības. Zemāk dažas no tām aprakstīšu, jo uzskatu, ka ir pelnījušas jūsu uzmanību.
Tā ir kā Saurona acs. Kam uzspīd, tas skaidri redzams/saprotams, bet, kam netiek virsū, tas neeksistē.
Mūsdienu reliģija ir mārketings, un daba ar tās ritēm, rituāliem un norisēm netiek līdzi. Jā, mēs mīlam pastaigāties, mums patīk fotografēt dabas skatus, atrast skaistumu, noķert brīdi. Un tālāk?
Tālāk uzmanības prožektoru bīda uz atlaidēm, sabiedrības norisēm (ko tur Hermanis atkal…), sensācijām. Un tā substance, kas nupat vēl iedvesmoja, paliek neiepazīta, neizpētīta. Dabas zinības paliek dabas ziņā, jo cilvēka daba ir kas īpašs un pats sev pietiekams.
Strādājot par Māri Olti, bieži sastopos ar lielisko minoritāti – tie, kuriem patīk ugunskura dūmi, pieķērusies zivs vai noķert to uz paša sietas mušas. (Kā tas ir, jūs to mušu piesienat āķim?)
Sociālajos tīklos ķerot domas, viedokļus, idejas un pasaules pieredzi, jūtu, ka dabas gribētāju skaits samazinās. Ka dabu ieliek nevis mūsu pasaules pamatā, bet gan failā, pa kuru var parakņāties, ja tas kļūst izdevīgi.
Turklāt tie mūsdienu “tīkli” ļauj nesodīti “uzraut uz desas” visu un visus. Tur nav tabu vai etiķetes, tur katra “blusa bezd”, nav jāpierāda ne diploms, ne pieredze. Tas saposta domu apmaiņas mēģinājumus. Līdz ar to viens nejēga var padarīt bezjēdzīgu jebkuru mēģinājumu rast domubiedrus.
Vai esat klātienē dzirdējuši, kā riesta laikā bauro brieži? Esat tornī ar vai bez termokameras vērojuši, kā dzīvo mežs, cik neticami daudz tajā dzīvu siltu radību? Vai lūkojuši piekļūt tuvāk taimiņu berzei mazā strautā, lai labāk saskatītu, kā zivs metas uz sāniem, veidojot to, ko Kurzemē sauc par žviru, bet citās vietās par berzi vai nārsta rušekli?
Tās ir dabas spēka rites, no kurām mūs paglābis prāts un civilizācijas spēja uzcelt sienu starp sevi un apkārtējo pasauli.
Ar žēlumu nākas lasīt, ka Latvijā joprojām samazinās dzimstība (ar tūlītēju piebildi, ka mirstība arī samazinājusies). Vai zināt, kas ir dabas dots dzinulis dzimstības palielināšanai? Prieks par dzīvi. Prieks par to, kas notiek!
Tas gan nenozīmē, ka Dānijā, pasaules laimīgākajā valstī, visas māmiņas staigā apaļiem punčiem. Nē – vairāk dzimst tur, kur ļaudis mazāk strīdas un vairāk bīstas Dieva.
Acīmredzot esam pārāk gudri tik vienkāršai fizikai. Un esam nonākuši sprukās (kuras mums uzglūn uz katra stūra) – cilvēku retinājums ir tik liels, ka pat mākslīgais intelekts nevarēs visas vakances ar robotiem aizlāpīt. Nāks iekšā jauni cittautieši un radīsies jaunas sprukas ar identitātes pazaudēšanu!
Tāpēc no sirds iesaku lūkot nonākt dabiskos pārdzīvojumos, vai tas būtu briežu baurs vai lauku pirts kopā ar draugiem. Atrast lāča apskrāpētu robežegli un nevis piesaukt visas nelaimes ar lāčiem, bet paskatīties pa labi, pa kreisi un pačurāt uz tā koka. Lai lācis saprot, ka nav vienīgais, kam tā egle piekritusi.
Veselīga attieksme var daudz ko labot. Nevarat iedomāties, kādu enerģiju dzīvot ļauj sajust jau divreiz pieminētais staltbriežu baurs! Tie trakie ragaiņi, tās ausīgās biedrenes briedenes, tās brutālās izdarības un jauda, kas plēšas pa visām porām no lopiem ārā… un tevī iekšā! Var jau būt, ka svarīgi ir ragi vai konservu kārbās salikts briedis, bet ticu, ka mednieks, tādā jandāliņā nonācis, pelēko ikdienu norauj podā uz ilgu laiku. Atgriežas ģimenē ar jaunu sparu un enerģiju un padod to visiem tuvajiem ap sevi.
Tagad ir lašu laiks. Zinājāt? Pastaigājot gar Līgatnes upi var redzēt palielas zivis, kas, zaudējušas piesardzību, dejo savas kāzas. Daudzas piepaceļoties uzņurko augšup pa zivju ceļu un cenšas ienārstot tik tālu augštecē, ka mammai par papiņiem spiesti pienārstot foreļi. Paps nebija tik traks… Un pēc pāris dienām viens tomēr iekuļas – tās nārsta smaržas pa upi gāžas kā endorfīnu duša! Tā veidojas daudzveidība, tā daba notiek ar vai bez mūsu uzmanības. Tas, ko gribu atgādināt, – tā var mūs iedvesmot un atdzīvināt instinktus, kuri sporta zālēs un vingrotavās nerodas.
Par dabu runājot – nu jau arī modernie juristi lēnām saprot, ka arī tai ir savas tiesības! Upei uzbūvēts dambis liedz zivīm ceļot un tas pārkāpj upes tiesības. Es ceru, ka šī doma nepazudīs birokrātu rinķa dancī, kā tas šī brīža Latvijā notiek ar aizsprostu nojaukšanas jautājumiem.
Mums ir tik daudz nevienam nepiederošu šķēršļu uz upēm, bet neko ar tiem nespējam izdarīt. Sistēma salikusi tik skaisti maģisku cēloņu un sakarību danci, ka var apreibt, staigājot no instances un instanci, lai gan vieglāk būtu paņemt dažus draugus, āmurus, laužņus un izdarīt.
Ko citu, ja aizsprosts nepieder nevienam? Varbūt kādam aktīvistam jāmomaina vārds no Jānis uz “Neviens”, lai tad varētu pieteikt īpašumtiesības un tikt galā ar tiem upju žņaugiem sistēmai saprotamā veidā?
Bet jauno dzimst tik maz. Cerību, ka kādam vārdā ieliks “Neviens”, ir maz. Un kamēr vēl izaugs līdz saprātīgam vecumam… Iespēju ir tikpat, cik Gaujas lašiem.
Visu oktobri mēs seši kā biedrība Sudrablasis lieguma laikā ar makšķerēm līdzējām gādāt zivjaudzētavām lašu un taimiņu mammas un tēvus, lai tos nārstinātu audzētavās. Un labi sajutām, cik Gaujā lašu maz palicis.
Pēc zinātnieku datiem, Gauja realizē tikai 4% no sava lašu potenciāla. Lašu ir maz. Un vairāk nekļūst. Kaut ko esam nokavējuši. Un es nevaru saprast, kuram valstī tas rūp. VVD? DAP? GIAB? ZM? VĢMA? BIOR?
To saīsinājumu ir daudz un dažādi, bet lielajām senajām zivīm no tiem labāk nekļūst. Visi darbojas, pieņem noteikumus, lemj, bet lašu Gaujā tikpat kā nav (un uzreiz seko piebilde – ar taimiņiem gan tik traki vēl nav). Vajag rīkoties, bet kuram un ko darīt?
Ja godīgi, dabas aizsardzības jomā es ceru uz Eiropas Zaļo kursu. Tajā tīri ūdeņi un dabisku dzīvotņu atjaunošana ir viena no sešām prioritātēm, un mūsu neganti iesīstējusī dabas sargāšana, lai tur vai kas būs jāmaina uz jaunu un progresīvāku pieeju. Ir gudrāk nevis stūrgalvīgi sargāt, bet radīt iemeslu daudzveidībai, un, ja to pareizi darīs, viss notiks.
Paldies, ka izlasījāt līdz galam! Tiekamies dabā – tur mūsu vieta.
Autors ir dabas pētnieks un raidījumu vadītājs
The post Kļuvuši dabīgi nedabīgi? appeared first on IR.lv.
