Izrādās, trakajai vētrai, kas nedēļas sākumā plosīja Latviju, ir savs vārds, tāpat kā citiem cikloniem. Kirstija. Ap Kalnciemu šī vētra vienas diennakts laikā nogāza tik milzīgu nokrišņu apjomu, kas atbilst trešdaļai gada normas. Arī Rīgā un citviet ūdens lija no debesīm dienu un nakti, pārplūdinot ielas, ēkas un dārzus. Jelgavā applūda daudzas mājas, arī mūsu kolēģei vienīgais veids, kā droši tikt laukā, bija kāpt pa logu.
Ikreiz, kad ieeju vannasistabā, man tagad acu priekšā uznirst kāda jelgavnieka mājas video, kur ūdens līmenis bija uzkāpis tik augstu, ka sniedzās līdz tualetes poda malai. Siltumnīcās noslīkuši kopš pavasara lolotie tomātu stādi, dārzi pārvērtušies dīķos, un asteres var tēlot ūdensrozes. Tie, kam pie rokas bija stāvdēļi, varēja kuģot pa ielām kā upēm, tikai jāpiesargājas iekrist šajā lietus un pārplūdušās kanalizācijas kokteilī. Kad sūtām šo žurnālu uz tipogrāfiju, pašvaldības joprojām turpina aplēst skādi, bet daži apdrošinātāji jau cenšas izgrozīties no zaudējumu atlīdzināšanas, atsakoties šos plūdus atzīt par plūdiem.
Šajā dabas nestajā postažā iepriecina tikai cilvēku gatavība palīdzēt nelaimē nonākušajiem, vai tie būtu kaimiņi vai patversmes voljēros kā lamatās ieslēgtie dzīvnieki, kam ūdens burtiski smeļas mutē.
Un uz īstās vētras fona gauži pārspīlēta izskatās sociālo tīklu vētriņa, ko sacēlusi olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija — mākslas un vārda brīvība izrādās pārāk grūta disciplīna, kas prasa lielāku piepūli nekā vēlme pamācīt, nosodīt vai apvainoties.
The post Vētra un vētriņa appeared first on IR.lv.
