Domājot par ietekmi uz vidi un CO2 emisijām, daudz tiek diskutēts par transportu un aviāciju, taču daudz retāk uzmanība tiek pievērsta IT nozares radītajām emisijām, jo tas nešķiet tik pašsaprotami. Vienlaikus Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (International Energy Agency) dati liecina, ka IT nozare gadā rada aptuveni 5% no pasaules CO2 emisijas apjoma – vairāk nekā aviācija. Atsevišķi eksperti pauž viedokli, ka līdz 2030. gadam IT nozare varētu vēl krietni augt un sasniegt līdz pat 20% no visas kopējās elektrības patēriņa, tādēļ jau tagad ir ļoti būtiski strādāt pie efektīvas programmatūras radīšanas.
Lai saprastu, kā mazināt IT nozares ietekmi uz vidi, pirmkārt, nepieciešams identificēt, kādas komponentes rada lielākos izmešus. Lielu daļu veido datu centri un serveri (aptuveni 19% no kopējiem IT sektora CO2 izmešiem), tomēr lauvas tiesu (30%) veido lietotāju gala iekārtas – datori, printeri, planšetdatori, portatīvie datori, viedtālruņi, gudrie pulksteņi u.c. Šo iekārtu ir krietni vairāk nekā serveru, turklāt to skaits un daudzveidība turpina strauji pieaugt un lietotāji šis iekārtas salīdzinoši bieži nomaina pret jaunām. Vēl lielu daļu izmešu veidu IT pakalpojumi (15%) un tīkla iekārtas (15%). Atlikušo daļu (18%) veido programmatūra, kas tiešā veidā var ietekmēt arī to, cik daudz enerģijas tiks izlietots iepriekš minētajās iekārtās un pakalpojumos, un cik lielu piesārņojumu tie radīs.
Viens no risinājumiem ir ilgtspējīga programmatūra un zaļā kodēšana, par ko tiek runāts salīdzinoši maz, lai gan tas nav gluži jauns fenomens. Patiesībā senākā vēsturē, kad datori bija mazjaudīgi, programmētājam vajadzēja ļoti rūpīgi pārdomāt pilnīgi visus algoritmus, atmest visu lieko, izdomāt un izmantot dažādus gudrus paņēmienus un apkārtceļus, lai spētu iekļauties tehnoloģiskajos rāmjos. Efektīvu programmu veidošana bija priekšnosacījums, lai tās vispār varētu tikt uzstādītas un lietotas.
Mūsdienās, veidojot programmatūru pēc līdzīgiem principiem, varam teikt, ka tās daudzējādā ziņā atbilst ilgtspējības un zaļās kodēšanas principiem. Ļoti daudzi profesionāļi izprot šos aspektus un ikdienā strādā, lai viņu veidotie programmatūras apgabali būtu ātri, efektīvi, neveiktu liekas darbības un neglabātu liekus datus. Atšķirība starp vēsturisko piemēru un mūsdienām ir tāda, ka, redzot tehnoloģiju un iekārtu attīstības tendences, speciālisti sāk apzināties arī ietekmi un sekas. Vienlaikus jāņem vērā, ka ilgtspējīgas programmatūras veidošana nav tikai programmētāju ziņā, jo ļoti liela daļa programmatūras tiek radīta biznesa prasību un vajadzību rezultātā. Dažreiz jāpakāpjas soli atpakaļ un pirms programmēšanas primāri jāpaskatās uz iespējām padarīt dažādus biznesa procesus efektīvākus un jāpadomā par to, kā šos procesus veidot digitālajā vidē, lai tie strādātu pēc iespējas optimālāk, neradītu liekus datus un atstātu pēc iespējas mazāku ietekmi uz apkārtējo vidi.
The post IT nozares radītās emisijas mudina strādāt pie efektīvas programmatūras radīšanas appeared first on IR.lv.
Domājot par ietekmi uz vidi un CO2 emisijām, daudz tiek diskutēts par transportu un aviāciju, taču daudz retāk uzmanība tiek pievērsta IT nozares radītajām emisijām, jo tas nešķiet tik pašsaprotami. Vienlaikus Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (International Energy Agency) dati liecina, ka IT nozare gadā rada aptuveni 5% no pasaules CO2 emisijas apjoma – vairāk nekā aviācija. Atsevišķi eksperti pauž viedokli, ka līdz 2030. gadam IT nozare varētu vēl krietni augt un sasniegt līdz pat 20% no visas kopējās elektrības patēriņa, tādēļ jau tagad ir ļoti būtiski strādāt pie efektīvas programmatūras radīšanas.
Lai saprastu, kā mazināt IT nozares ietekmi uz vidi, pirmkārt, nepieciešams identificēt, kādas komponentes rada lielākos izmešus. Lielu daļu veido datu centri un serveri (aptuveni 19% no kopējiem IT sektora CO2 izmešiem), tomēr lauvas tiesu (30%) veido lietotāju gala iekārtas – datori, printeri, planšetdatori, portatīvie datori, viedtālruņi, gudrie pulksteņi u.c. Šo iekārtu ir krietni vairāk nekā serveru, turklāt to skaits un daudzveidība turpina strauji pieaugt un lietotāji šis iekārtas salīdzinoši bieži nomaina pret jaunām. Vēl lielu daļu izmešu veidu IT pakalpojumi (15%) un tīkla iekārtas (15%). Atlikušo daļu (18%) veido programmatūra, kas tiešā veidā var ietekmēt arī to, cik daudz enerģijas tiks izlietots iepriekš minētajās iekārtās un pakalpojumos, un cik lielu piesārņojumu tie radīs.
Viens no risinājumiem ir ilgtspējīga programmatūra un zaļā kodēšana, par ko tiek runāts salīdzinoši maz, lai gan tas nav gluži jauns fenomens. Patiesībā senākā vēsturē, kad datori bija mazjaudīgi, programmētājam vajadzēja ļoti rūpīgi pārdomāt pilnīgi visus algoritmus, atmest visu lieko, izdomāt un izmantot dažādus gudrus paņēmienus un apkārtceļus, lai spētu iekļauties tehnoloģiskajos rāmjos. Efektīvu programmu veidošana bija priekšnosacījums, lai tās vispār varētu tikt uzstādītas un lietotas.
Mūsdienās, veidojot programmatūru pēc līdzīgiem principiem, varam teikt, ka tās daudzējādā ziņā atbilst ilgtspējības un zaļās kodēšanas principiem. Ļoti daudzi profesionāļi izprot šos aspektus un ikdienā strādā, lai viņu veidotie programmatūras apgabali būtu ātri, efektīvi, neveiktu liekas darbības un neglabātu liekus datus. Atšķirība starp vēsturisko piemēru un mūsdienām ir tāda, ka, redzot tehnoloģiju un iekārtu attīstības tendences, speciālisti sāk apzināties arī ietekmi un sekas. Vienlaikus jāņem vērā, ka ilgtspējīgas programmatūras veidošana nav tikai programmētāju ziņā, jo ļoti liela daļa programmatūras tiek radīta biznesa prasību un vajadzību rezultātā. Dažreiz jāpakāpjas soli atpakaļ un pirms programmēšanas primāri jāpaskatās uz iespējām padarīt dažādus biznesa procesus efektīvākus un jāpadomā par to, kā šos procesus veidot digitālajā vidē, lai tie strādātu pēc iespējas optimālāk, neradītu liekus datus un atstātu pēc iespējas mazāku ietekmi uz apkārtējo vidi.
Dati joprojām ir jaunais zelts un tie var radīt ārkārtīgi lielu vērtību, taču vienlaikus daudzos gadījumos datu apjoms tiek audzēts bez noteikta, konkrēta un saprotama mērķa, jo netiek izveidoti procesi nepieciešamo datu atsijāšanai, pareizai apstrādei, kā arī datu arhivēšanai un dzēšanai. Dažkārt organizācijā pat nav informācijas par visiem uzkrātajiem datiem vai skaidras vīzija par to pielietojumu gan attiecīgajā brīdī, gan nākotnē. Šādos gadījumos datu apjoms aug, savukārt, datu apstrādes operācijas paliek ilgākas un smagnējākas, rodas nepieciešamība pēc vairāk iekārtām un resursiem datu apstrādei. Šie papildus resursi ne tikai rada ietekmi uz vidi, bet arī rada papildus infrastruktūras un uzturēšanai izmaksas, no kurām daudzos gadījumos varētu izvairīties.
Kādi tad ir iespējamie risinājumi, lai samazinātu uzglabāto datu apjomu vai varbūt uzglabātu datus videi draudzīgākā veidā? Šeit jāuzsver, ka iespējamās rīcības ir ļoti atkarīgas no dažādiem faktoriem – gan no tā, vai runa ir par pilnīgi jaunas sistēmas veidošanu, vai esošās sistēmas darbības uzlabošanu. Piemērotākie risinājumi lielā mērā ir atkarīgi arī no uzņēmuma darbības specifikas un biznesa procesiem, esošo datu daudzuma, spējas pielāgot programmatūru mūsdienu prasībām un tamlīdzīgi. Visbiežāk ieteicams sākt ar esošo datu apzināšanu un biznesa procesu analīzi, tikai pēc tam var pieņemt lēmumus gan par efektīvu algoritmu veidošanu, gan citiem tehnoloģiskiem risinājumiem.
Ja runājam par jaunu sistēmu veidošanu, tad sākumā būtu nepieciešams veikt izvērtēšanu – kādas problēmas noteiktā sistēma risinās, kas būs tās lietotāji, kādas ir viņu vajadzības. Ir svarīgi izvērtēt, kas radīs vērtību lietotājiem un uzņēmumam, kas ir patiešām nepieciešams, bet kas – maznozīmīgs vai pilnībā lieks un tikai radīs papildus izmaksas izstrādē, testēšanā, izvietošanā uz serveriem un tamlīdzīgi. Raugoties no arhitektūras viedokļa, programmatūru jācenšas veidot modulāru, sadalot to savstarpēji savietojamās komponentēs. Šāda pieeja ļauj nākotnē vieglāk pārveidot un aizvietot sistēmas, neietekmējot kopējās programmatūras darbību, vai arī pilnībā atslēgt kādu funkciju, ja tā zaudē savu aktualitāti.
Svarīgs aspekts, kas ietekmē izstrādātās programmatūras kopējo rezultātu, ir metodes, kas tiek izmantotas izstrādes laikā. Piemēram, Helmes Latvia komanda strādā ar agile un lean metodēm, kas ļauj būvēt jēgpilnākus un efektīvākus risinājumus bez liekām funkcijām, ilgtermiņā sekmējot arī līdzekļu taupīšanu, piemēram, domājot par jau pieminēto elektroenerģijas patēriņu. Ir dažādi tehniskie risinājumi vai pieejas, ko programmētāji var izmantot, neatkarīgi programmatūras, lai sekmētu mazāku elektroenerģijas patēriņu. Viens no piemēriem ir datu kompresija jeb datu apjoma samazināšana, lai tīkla līmenī tiktu būs mazāks datu sūtīšanas apjoms starp iekārtām. Vēl viens piemērs ir datu kešošanas iestrādāšana, kas ļauj krietni samazināt servera procesora jaudas izmantošanu pie atkārtotiem viendabīgiem pieprasījumiem. Ja programmatūras izstrādē izmantojam gatavas bibliotēkas, tad jau sākotnēji veicam arī izpildes ātrdarbības salīdzināšanu starp vairākām bibliotēkām, lai izvēlētos visefektīvāko variantu. Gan šos, gan arī daudzus citus paņēmienus izmantojam, veidojot programmatūru klientiem, taču jāatceras, ka šie principi ir labā prakse, kas papildina, nevis aizstāj atbilstošas arhitektūras izvēli un optimālu dažādu datu apstrādes procesu izveidi.
Domājot par iespējamo enerģijas ietaupījumu, jāuzsver, ka optimizēšanu var veikt dažādās vietās un posmos, piemēram, Starptautiskajā konferencē par IT nozares ilgtspēju (International Conference on ICT for Sustainability) tika prezentēts pētījums, kurā, izmantojot mākslīgo intelektu, tika noteikts, vai teksta saturs ir mēstules (spam) ziņojums. Izvēlētais algoritms spēja salīdzinoši precīzi identificēt nevēlamo saturu un pētījums noveda pie jauna secinājuma – samazinot mākslīgā intelekta datu modeļa apjomu par 80%, tas strādāja ar 75% mazāku enerģijas patēriņu, samazinot precizitāti tikai par 0,06 %. Varam viegli iztēloties, ka sistēmā, kurā tiek apstrādāti ārkārtīgi daudz šādu ziņojumu, potenciālais enerģijas ietaupījums ar pareizu algoritma izmantošanu būtu ievērojams.
Visbeidzot jāpiezīmē, ka ieguvumi organizācijām, izvēloties ilgtspējīgu programmatūru, ir dažādi un lielā mērā atkarīgi no tā, kādi ir uzņēmuma mērķi. Ir uzņēmumi ar augstiem ētikas un sociālās atbildības standartiem, kam ir svarīgi rūpēties par apkārtējo vidi un samazināt piesārņojumu. Tas noteikti ietekmē arī uzņēmuma reputāciju, palielina zīmola vērtību, jo pēdējā laikā ir pieaugusi arī sabiedrības un klientu interese par šiem jautājumiem. Daudziem uzņēmumiem mērķis ir arī Eiropas Savienības zaļā kursa prasību izpilde, jo šajā jomā tiek plānots arvien stingrāks normatīvais regulējums. Pasaules līmenī veiktie pētījumi apliecina, ka organizācijas, kas spēj samērot biznesa, tehnoloģiju un ilgtspējas mērķus, sasniedz labākus biznesa rezultātus, tāpēc, veidojot gudrus un pārdomātus risinājumus, uzņēmumi ilgtermiņā noteikti ir tikai ieguvēji.
Autors ir Helmes Latvia vadošais risinājumu arhitekts
The post IT nozares radītās emisijas mudina strādāt pie efektīvas programmatūras radīšanas appeared first on IR.lv.
