Inese Zandere noteikti ir viena no visvairāk mīlētajām latviešu dzejniecēm. Ne tikai tajā nozīmē, ka auditorija mīl viņu, bet arī tādēļ, ka viņa mīl. Mīl lietas un ainavas, cilvēkus un taisnību, un tādā kā nemodernā, bet viedā veidā mīl dzimteni. Jaunākais krājums ir par to — urķīgajā Zanderes stilā dzejniece mēģinājusi atšķetināt saknes un zarotnes, kas veido viņu pašu un šķir no patiesības. To var skatīt kā daudzdimensionālu, nereālās realitātes meklējumu1, bet tam ir nepārprotams sakars ar brīvību un patriotismu, tādēļ krājums uzrunā kā mūsdienīga un gudra patriotiskā dzeja2.
The post Patiesībā appeared first on IR.lv.
Inese Zandere noteikti ir viena no visvairāk mīlētajām latviešu dzejniecēm. Ne tikai tajā nozīmē, ka auditorija mīl viņu, bet arī tādēļ, ka viņa mīl. Mīl lietas un ainavas, cilvēkus un taisnību, un tādā kā nemodernā, bet viedā veidā mīl dzimteni. Jaunākais krājums ir par to — urķīgajā Zanderes stilā dzejniece mēģinājusi atšķetināt saknes un zarotnes, kas veido viņu pašu un šķir no patiesības. To var skatīt kā daudzdimensionālu, nereālās realitātes meklējumu1, bet tam ir nepārprotams sakars ar brīvību un patriotismu, tādēļ krājums uzrunā kā mūsdienīga un gudra patriotiskā dzeja2.
Ceļš uz patiesību un sevi — izbaudāms ar smaržu, garšu, tausti un skaņu — vispirms ved caur Latvijas liepu alejām uz skolu, mājām vai cauri parkam un ir, domāju, daudziem pazīstams: «kura ir mana liepa // kamenes balss: / tā viduvējā tā viduvējā / ar zemo ziedošo zaru // tā esi tu // uznesu sevi pa tevi galotnē / un ķermeņi vairs nav atšķirami / vējš tos šūpo kā vienu» (10). Tomēr zīmīgi, ka jau krājuma pirmajos vārdos darīts zināms, ka šajā ceļā dabiskas un instinktīvas ir arī bailes (8).
Tuvībā ar dabu izzīmēta sakņu sistēma, ar kurām dzejniece klusu, bet noteikti deklarē piederību zemei — caur konkrētām noskaņām, ainavām, vietvārdiem un personvārdiem (nozīmi teksts atklāj tikai daļēji, tādēļ tie skaidroti komentāros) līdz dzimtenes konceptam, kas, lai gan konkrēti nav pieminēts tekstā, iezīmējas diezgan skaidri.
Krājumā Inese Zandere bieži pievēršas ģimenei. Tas veido otro, skaidri saskatāmo sakņu režģi — brīžam caur vārdu, vietu un lietu aprakstiem poētiskais uzdevums ir bijis veidot ciltsrakstu pierakstu vai hroniku. Dzejniece pētī dokumentus un lietas kā liecības par vecāku un vecvecāku pārdzīvojumiem, bet mēs lasām šo pētījumu kā atbildi uz jautājumu par identitāti. Arī šīs kopas dzejoļos vietas elements ir nozīmīgs. Vietu iezīmēšana ļauj labāk atklāt arī dažādus laika slāņus — mūsu realitāte ir veidojusies pakāpeniski; vietas glabā informāciju par laiku, kad realitātei bija cita loģika. Un te svarīgas ir detaļas, pat ja tās ir daudznozīmīgas vai paliek lasītāju vairumam «aizslēgtas» — tās palīdz piefiksēt pašai Zanderei svarīgo tajā slēptajā skriptā, kas kā kods nojaušams aiz pateiktā. Zīmīgs izrādās skaņas slānis, latviešu valodas skanējums, piemēram, vārdi «Dole», «Dobele» (ar to saistās dzejnieces ģimenes ģeogrāfija) ļauj «izgaršot» kaut ko zīmīgu skaņās, kas veidojušās, laika gaitā latviskojot vietvārdos citu un senāk runāto valodu skaņas.
Patiesība rodas sakausējumā — šī atziņa visbiežāk atklājas dzejnieces vides studijās. Svarīgais meklēts cilvēku attiecībās, kuras veido viņu izvēles un rīcība. Daudzi dzejoļi ir portreti, kuru fonā spilgti raksturota sociokulturālā vide, piemēram, garajā dzejojumā āgenskalns (46—49). Attiecībām ir gan daudzskaitlis, gan divskaitlis, kā dzejniece pierāda krājuma otrajā nodaļā draudzenes.
Kultūrvēsturiskajā kontekstā Zandere veido «draudzības» arī ar citām dzejniecēm — Montu Kromu, Mirdzu Bendrupi un Aspaziju —, spēlējoties ar viņu motīviem un vārdiem, lai iekārtotu savējos. Tieši Aspazijas mantojums Zanderes dzejā ir īpaša pētījuma vērts. Ar to saistīts arī dzimtes diskurss krājumā, kas saudzīgi klusinātos toņos tomēr noteikti iezīmējas gan ģimenes un vietējās vides, gan dzejas mantojuma skicējumā. Sieviete dzejā saglabā kaut ko no sievietes dzīvē — mazliet rotaļīga dzimtes (paš)ironija varbūt ir nodaļas aspazijas blūzītes dzejoļos, tomēr savienojumā ar dziļu nopietnību.
Vēl viena atšķirīga, būtiska, varbūt negaidīta, tomēr krājuma kontekstā saprotama tēma ir izglītība. Tā ieskicēta Zanderes dzimtas vēsturē, bet visvairāk — augstākās izglītības poētiskajai izpētei veltītajā nodaļā profesori.
Identitātes meklējumi aizvedina nodaļā es esmu līdzās ciklam ar šādu pašu nosaukumu. Katrs dzejolis izvērš atšķirīgu sakņu perspektīvu: «es esmu / tā, kuru nepabeidza» (84), «es esmu / nogrimusī pils (..), es esmu / uzcelta lēzenā nekurienē / starp panevēžu un viļņu» (86), «es esmu / bet tu to nezini / es esmu nekas / un nekas nesāp / nekam» (87); ciklā ir arī daži jaudīgi un mazliet dusmīgi dzejoļi, es teiktu — par individuālo vai politisko brīvību (par spīti, meierholda princips). Krājumu noslēdz nodaļa-cikls mantojumi, kas sniedz rezumējumu par cildenā un patiesā sakņu sistēmām.
Bet būtisko lietu reprezentācijai ir noteikta robeža. To apliecina dzejolis patiesībā (29), kurā dinamiskā dialogā dzejniece min: «man gribējās atkal ieraudzīt viņa seju / un es viņu uzzīmēju — // un tad tu teici ka patiesībā / viņš esot vēl skaistāks».
1 Ingvilda Strautmane. Par valodu, dzeju, cilvēkiem, Pārdaugavu un teksta realitāti. Saruna ar Inesi Zanderi. Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/par-valodu-dzeju-cilvekiem-pardaugavu-un-teksta-realitati.-sarun.a142975/
2 Patriotisms ir mīlestība pret zemi, ar kuru kāds identificējas un par kuras labklājību rūpējas, tajā skaitā, ziedojot sevi, bet «ja kāds ir gatavs būt noteiktas zemes patriots, tai jābūt viņa zemei nozīmīgā ziņā». Skat. Igor Primoratz. Patriotism. Stanford Encyclopedia of Philosophy. Pieejams: https://plato.stanford.edu/entries/patriotism/
Ilva Skulte ir Dr. philol., asociētā profesore Rīgas Stradiņa universitātē. Pētī literatūras, valodas un mediju mijiedarbību. Publicē rakstus kultūras periodikā kopš 2000. gada.
