Aivars Eipurs (1956) — latviešu dzejnieks (pazīstams kā Eduards Aivars; septembrī iznāk viņa desmitais krājums Dzejoļu remonts), prozists un publicists. Ieviesis arī savu īsprozas paveidu — minimas, iznākušas divas minimu grāmatas (minimas jeb Vienā istabā ar Antonu Vēbernu (2008) un minimas jeb Zemestrīce zābakā (2013)). Daudzkārt piedalījies ikgadējos Prozas lasījumos. Par eseju Vēstule mērnieku sabatam 2006. gadā saņēmis šo lasījumu speciālbalvu. Minimas tulkotas krievu un lietuviešu valodā, kā arī Braila rakstā. Šeit minimas no topošās trešās grāmatas.
The post minimas pie tukšām tribīnēm appeared first on IR.lv.
Aivars Eipurs (1956) — latviešu dzejnieks (pazīstams kā Eduards Aivars; septembrī iznāk viņa desmitais krājums Dzejoļu remonts), prozists un publicists. Ieviesis arī savu īsprozas paveidu — minimas, iznākušas divas minimu grāmatas (minimas jeb Vienā istabā ar Antonu Vēbernu (2008) un minimas jeb Zemestrīce zābakā (2013)). Daudzkārt piedalījies ikgadējos Prozas lasījumos. Par eseju Vēstule mērnieku sabatam 2006. gadā saņēmis šo lasījumu speciālbalvu. Minimas tulkotas krievu un lietuviešu valodā, kā arī Braila rakstā. Šeit minimas no topošās trešās grāmatas.
***
Kad Ventspils rakstnieku mājā no dažādām valstīm sabrauc kārtējā mēneša rezidenti, parasti sarīko vakariņas, lai iepazītos. Tā bija arī šajā reizē. Kompānija bija laba, un, kad citi izgāja pagalmā uzsmēķēt, tāpat vien izgāju arī es. Zviedrietei Gungerdai cita starpā teicu, ka man ir deviņi dzejoļu krājumi, uz ko viņa atbildēja, ka seši. Es teicu, ka, nē, deviņi, viņa palika pie sava, līdz sapratām, ka katrs runājam par savu ieguldījumu pasaules dzejniecībā. Pēc tam parunājām ar Sigitu, leišu bērnu dzejnieku. Viņš nevarēja atcerēties manu vārdu, apgalvoja, ka esot slikta atmiņa. Sigits teica, ka viņš dzimis 13. datumā; teicu, ka es arī. Viņš teica, ka septembrī, es — ka martā. Viņš teica, ka ir dzimis 1957. gadā, es — ka 1956. Viņš teica, ka viņam esot bijis infarkts, es — ka insults. Viņš, ka tas viņam bijis pirms desmit gadiem, es — ka man pirms septiņiem. Vārdu sakot, mērījāmies ar krāniņiem, un es uzvarēju. Taču vēlāk viņš mani pārspēja pavisam citā veidā.
Pēc pāris dienām Sigits, iepriekš parunājis par to, ka dzejnieku pasaulē ir daudz (uz ko es atbildēju, ka tas mani nesatriec, jo man nav svešs dzenbudisms), lūdza man izdarīt viņam kādu pakalpojumu, proti, aiziet kopā līdz lielajam Rimi, kurš atrodas kādu gabalu tālāk. Pie tam jāiet kājām, «nekādus riteņus». «Okei,» teicu, sarunājām pirmdienā 11.00. «Pirmdien sāksim iet,» es teicu. Sigitam tas patika.
Pirmdien jau savlaicīgi sāku grozīties pa pirmo stāvu un izgāju arī pagalmā, kur Sigits bieži smēķēja kā skurstenis. Sigits kavējās. Varētu pieklauvēt pie loga, viņa istaba arī bija pirmajā stāvā, bet, nē, pagaidīšu… Rakstnieku mājās viens otru istabiņās netraucē, svēta lieta.
Pēc pusstundas satiku Sigitu virtuvē. Viņš, it kā nekas nebūtu bijis, vārīja kafiju un mierīgi apsveicinājās. Uzmanīgi, nenorādīdams ar pirkstu, teicu, ka mēs tā kā runājām 11.00 doties uz lielo Rimi. «Tagad?» viņš teica. Bija 11.45. «Nē, nu varam vēlāk… Bet ne pārāk vēlu. Vienos, divos. «Vienos?» viņš pārprasīja. Sarunājām vienos.
Vienos izgāju pagalmā, gaidīju, pusstundu runāju pa telefonu, bet Sigits neparādījās. Atkal atcerējos Hemingveju un Skotu Ficdžeraldu. Viņi bija norunājuši satikties dzelzceļa stacijā. Ficdžeralds neieradās. Viņi bija dažādu tipu alkoholiķi. Hemingvejs dzeršanas un tās seku rezultātā varēja tualetē nevis noraut ūdeni, bet uzraut sev virsū vēdlodziņa stiklu, varēja iešaut sev kājā harpūnu un, kā zināms, pat izdarīt pašnāvību. Taču Hemingvejs nekādi nevarēja saprast, ka dzeršana varētu traucēt Ficdžeraldu ierasties uz vilcienu. Un es Hemingveju par šo neizpratni biju nosodījis, manas simpātijas šajā gadījumā vienmēr bija Ficdžeralda pusē. Tāpēc man Sigits jāsaprot. Es kāds hemingvejs, vai? Protams, tas nebija viegli. Es vēl saprastu, ka var neaiziet uz baznīcu, bet uz lielo Rimi? Turpmākās dienas izlikos par beigtu, proti, ka šāda opcija — došanās divatā uz lielo Rimi — nemaz nav pastāvējusi. Arī Sigits par to neatgādināja.
***
Kad muzejā jautāju kolēģei par citu tās bijušo kolēģi, viņa man atbild, ka negribot nodarboties ar aprunāšanu. Vēlāk, kad saruna aizvirzās uz tā rakstnieka radiniekiem, kura muzejā mēs strādājam, gan dabūju dzirdēt visādas interesantas lietas. Kad cilvēks ilgi strādā muzejā, viņš agri vai vēlu, vairāk vai mazāk organiski sajūt tā laika vidi un atmosfēru, ja ne sabiedrībā, tad attiecīgās personības tuvumā.
Tad man neviļus pasprūk jautājums:
— Vai tā nav aprunāšana?
— Nē, tā ir izpēte, — viņa saka.
***
Braucu gandrīz tukšā starppilsētu autobusā. Sāku ēst bulciņu. Pēkšņi šoferis spēcīgā balsī paziņoja:
— Autobusā ēst aizliegts!
Kaut kas traks! Pirmoreiz kaut ko tādu dzirdu autobusā!
Sēdēju diezgan tālu un biju pārsteigts, ka viņš to spogulī ievērojis. Gribēju jau pateikt ko izsmējīgu, kad viņš piebilda:
— Uz durvīm ir rakstīts!
Paskatījos. Tiešām! Tur bija uzzīmēts ēdiens, kas turpat pārsvītrots. Kas tad man, pusbulciņu iebāzu atpakaļ tūtā.
Liels bija mans pārsteigums, kad šoferis kādā pieturā, kurā nevienam nevajadzēja ne iekāpt, ne izkāpt, pēkšņi apturēja autobusu un, piegājis pie kādas padzīvojušas kundzes, uzbrēca:
— Es jums to teicu!
Kundze sarāvās un teica:
— Bet es tikai divas konfektes apēdu!
— Taisni tā! Un, ja kāds man te pēc tam apsēdīsies ar baltām biksēm, ko tad?
Skaidrs, ka tur pavisam nesen bija apsēdies kāds ar baltām biksēm. Taču pirms kundzes. Mēģināju uzskicēt savā galvā balto bikšu valkātāja portretu.
Kundze raudāja.
***
Draugu pāris stāstīja, ka viņi izremontēs savu privāto dzīvokli, taču tur nedzīvos, bet izīrēs. Pirms tam sameklēs dzīvesvietu par ne visai dārgu naudu kādā privātmājā, kuras saimnieks varbūt atrodas ilgā prombūtnē, un tādi mājas pieskatītāji parasti ir vajadzīgi.
Beidzot viņi atrada sev piemērotu variantu. Piezvanīja. Mājas saimnieks jautāja:
— Ko jūs tajā mājā darīsiet?
Potenciālo darītāju pusē iestājās klusums. Tad drauga sieva pavaicāja:
— Ko jūs gribat, lai mēs tajā mājā darītu?
Saimnieks iepauzēja, tad teica:
— Nav ne jausmas. Kad jūs izdomāsiet, ko jūs manā mājā gribat darīt, tad piezvaniet, labi?
***
Uz Vara (sauksim viņu par Vari) kremēšanu biju, taču gribēju atvadīties vēlreiz. Varis bija miris pirms desmit mēnešiem. Nereti pēc kremēšanas radinieki mirušā draugus par urnas apbedīšanas dienu tur neziņā un tad piepeši paziņo īsto datumu un laiku. Var pat izvēlēties darbdienas rītu kā šoreiz. Protams, katrs otrais nevarēja tikt, bet tāds bariņš bijām gan. Galvenā organizatore, Vara māsīca ar ģimeni, kavējās, un mēs pa to laiku apkopām Vara ģimenes kapavietu. Pēkšņi Vara un mans draugs pamanīja, ka nākamajā kapu laukumiņā ir izrakta… bedre urnai! Un tad sākās. Visiem uzreiz bija skaidrs, ka divas urnas te blakus šodien neviens netaisās apglabāt, ka urnas bedre ir jau izrakta, iepriekš vienojoties, bet — kāpēc tur, ne te? Tā taču nav īstā kapa vieta! Daži bija te bijuši, kad Varis pirms desmit gadiem apglabāja mammu, citi ne. Draugs zvanīja savai sievai, kas otrreiz bērēt nebija nākusi, bet kura arī varētu atcerēties labāk, vairākas galvas gudrākas, taču telefons neatbildēja. Bija versija par to, ka soliņa kapu laukumiņā agrāk tiešām nebija. Es izteicu pieņēmumu, ka mums darīšana ar normāla kodiena blakni, ka kapu strādnieki kārtīgi dzēruši un izrakuši nepareizajā vietā. Tad ieradās arī māsīca ar ģimeni. Beigās piebrauca arī kapu strādnieks, vēl solīdāks par mani, viņš pēc vakar vai šorīt dzēruša neizskatījās. Viņš teica, ka šeit tas kapu plāns esot stipri miglains. Par rindām viss esot skaidrs, bet par atsevišķiem kapiem zinot tikai pakalpojumu pasūtītāji, tātad tuvinieki. Lielāka skaidrība esot citos kapos.
Pēc nelielas vārdu apmaiņas māsīca piekāpās draugam, kurš taču arī varēja torīt netikt, un urna būtu ierakta nepareizā vietā. Kapu strādnieks aši izraka jaunu bedrīti.
— Paturi Vari, es sasiešu kurpi, — teica māsīcas vīrs un ielika manās rokās melnā maisā ievīstītu smagumu, urnu ar Vari. Nelāga sajūta, centos saprast, kas tā ir par zīmi. Kaut gan — kāda tur zīme!
— Negribi paturēt? — devu tālāk citam draugam. — Zini, negribu, — tas teica, saskatījies ar sievu. Un tad jau ielikām, kur paredzēts.
Vakarā vēl iedomājos, ka neviena no abām urnas vietām nebija izrakta, kā vajag. Pat ne tai paredzētajā septiņdesmit centimetru dziļumā.
Varis gan bija ļoti maza auguma.
***
Gribēju padarīt derīgu dzīvošanai savu veco dzīvoklīti hruščovkā Jelgavas centrā. Jāsāk bija, protams, ar santehniku. Santehniķi tika ieteikti vairāki. Līdz manam dzīvoklim tika tikai viens, taču arī uz īsu brīdi. Vairākus ieteiktos santehniķus vajāja dažādas veselības problēmas, pārsvarā muguras kaites. Kāds sirsnīgs cilvēks ieteica pat divus brīnumdarus. Viens esot bijis viņa brigadieris, protot visu, gan santehniku, gan visus dzīvokļu remonta darbus. Nesen cietis avārijā, reizēm uzkāpjot uz plosta, bet tas nekas. Dzīvo kaimiņu pilsētā, taču es viņam varot iedot atslēgas, un viņš varot dzīvot uz vietas. Kā tad! Vēl viens meistars ar zelta rokām, taču plostošanas laiku un ilgumu nevar prognozēt pat pats plostnieks. Sapratu, ka jāņem otrs ieteiktais, paziņas kaimiņš. Arī protot visu, kādu laiku strādājis Vācijā. Telefona sarunā noskaidroju, ka nebūs dārgi.
Viņš ieradās. Gara auguma vienkāršs, pajauns vīrs ar zaķalūpu un runas defektu. Vēlāk no paziņas uzzināju, ka viņa sieva esot vai nu kurlmēma vai tikai kurla. Taču nav svarīgi. Diezgan ātri vienojāmies, ko darīsim, cik kas maksās un ka tas notiks jau nākamajā nedēļā.
Biju pa īstam laimīgs, kā izvilcis lielo lozi! Intuīcija teica, ka man patiešām paveicies. Taču es izdarīju kaut ko pavisam aplamu. Tajā pašā vakarā, gribēdams īsziņā nosūtīt sievai mīlestības dzejoli, aiz neuzmanības to nosūtīju santehniķim.
Man neizdevās sarunāt vairs neko. Pāris telefona sarunās sekoja liela aizbildināšanās ar mašīnas tehnisko apskati un citām, tostarp tām pašām muguras vainām. Nelīdzēja paskaidrojums, ka kļūdījos. Mīlestības dzejolis bija sanācis spēcīgs, bet par to šoreiz gandarījumu nejutu.
The post minimas pie tukšām tribīnēm appeared first on IR.lv.
