Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 6
Neilgi pirms Brīvībenes iznākšanas pa ausu galam saklausīju, ka no Svena Kuzmina gaidāms «kaut kas autobiogrāfisks». Tad gan neko smalkāk neuzzināju. Zināmā mērā tas likās likumsakarīgi — ja reiz autors iepriekšējā romānā Skaistums un nemiers (2023) apcerēja Kārļa Skalbes dzīvi, kāpēc gan Brīvībenē neķerties pie savējās? Vismaz literatūras vēsture liecina, ka rakstnieks spēj sevī urķēties tik ilgi, kamēr pašam sametas nelabi no tā, ko viņš tur ierauga. Protams, var jau sperties tālāk pa Hohmā (2019) un Dizažio (2023) iestaigāto grotesko un brīžiem absurdo dullību taciņu, kas ir patiesi vilinoša gan pateicīgajam lasītājam, kurš ticis pie lieliskas izklaides, gan, iespējams, pašam autoram. Tomēr jāpatur prātā, ka, pirmkārt, rakstnieks gribēdams neuzrakstīs vispusīgu un patiesu autobiogrāfiju, jo aizmuldēsies galīgos neceļos un vēsu prātu spļaus virsū realitātei no septītā stāva — tāda nu ir rakstniecības specifika. Vārdu sakot, neticiet rakstniekiem arī tad, ja viņi runā visbaltāko patiesību. Un, otrkārt, viena no svarīgākajām rakstnieka talanta iezīmēm ir prasme bieži nomirt (un tikpat bieži augšāmcelties), t. i., kad pielikts punkts vienai grāmatai, nākamajā autoram vēlams parādīties pavisam citā veidolā, it kā iepriekšējais autors patiesi būtu beigts un pagalam, jo vienveidība un rutīna rakstniekam ir taisnākais ceļš uz makulatūras saiņiem.
Brīvībene liecina, ka augsto miršanas/augšāmcelšanās mākslu Svens Kuzmins ir apguvis, jo grāmata ir jūtami atšķirīga no Hohmas un Dizažio (atgādināšu, ka abi romāni veidoja savdabīgu diloģiju — savdabīgu nevis tālab, ka to apdzīvotu vieni un tie paši personāži, bet gan tāpēc, ka tajos darbība notika Hohmā). Hohma drīzāk atgādināja visādu dīvaiņu un viņu jokaino izdarību kolekciju, turklāt grāmata atradās žanriskajā miglā starp stāstu krājumu un romānu. Dizažio dīvaiņu bija vismaz tikpat daudz, un arī viņu izdarības bija vienlīdz jokainas, tomēr romānam bija tāds kā «smaguma centrs» — refleksija par un ap mākslu. Savukārt Brīvībene ir «īsts» romāns (lai ko šis apzīmējums mūslaikos nozīmētu) vai varbūt garstāsts. Grāmata sākas ar galvenā varoņa ievākšanos Brīvībenē, vecvectēva celtajā Brīvības ielas namā, un loģiski beidzas brīdī, kad noslēdzies varbūt ne pārāk garš, tomēr notikumiem piesātināts viņa esamības posms — turpinājumā jau sāktos cits posms/romāns. Tiesa, pa vidam ir autoram tipiski karnevālisks un brīžiem pavisam traks sīku notikumu haoss, tomēr atkal un atkal uzstājīgi iznirst centrālā sižeta līnija — stāsts par Brīvībeni, kas ir arī stāsts par galvenā varoņa ģimeni un līdztekus ietver gluži reālu Latvijas beidzamā gadsimta vēsturi. Sākotnēji it kā bezcerīgi attālinātās un nesaistītās sižeta līnijas vietumis draud pagaist notikumu gūzmā, taču autoram veiksmīgi izdodas tās nemitīgi reanimēt.
Uzreiz gan jāpiebilst, ka daža epizode paliek it kā karājamies gaisā. Piemēram, grāmatas pirmās puses notikumu ņirboņā nozīmīga loma ierādīta neganti nacionālistiski uzskaņotiem skinhediem ar vadoni Pērkondēlu priekšgalā. Skinhedi gluži vai apskaužamā apzinīgumā uzzib, pazūd, vēlreiz uzrodas, vēlreiz pazūd, atkal uzrodas, lai kārtējo reizi patrenkātu Svenu pa Rīgas ielām vai vismaz padiskutētu ar viņu par bezgala eksistenciālām padarīšanām. Bet tad viņi vienkārši nez kur pagaist pilnīgi un galīgi. Protams, var jau uzskatīt, ka, redz, čaļi pieauga, apsievojās, pieņēmās prātā un skinhedu subkultūras mirklīgais uzvilnījums vispār palika pagātnē, tomēr rodas jautājums, kāpēc viņiem romānā ierādīta tik liela vieta? Laikmeta vieplīgā skaistuma raksturojums? Tomēr man plikgalvju stāstam pietrūka loģisku beigu un, galvenais, pamatojuma, kāpēc tam bija jābūt Brīvībenē. Pieļauju, ka autoram šis sižets licies gana pašpietiekams, lai to iekļautu romānā. Bet varbūt Svena Kuzmina prozā šādi «neobligāti» stāsti ir specifiska poētikas īpatnība.
The post Par vēstures patikšanu un nepatikšanu appeared first on IR.lv.
