Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 6
Kopš Jāņa Baltvilka (24.07.1944.—4.10.2003.) vārdā ir nosaukta latviešu bērnu literatūra, viņu piemin bieži, ne tikai dzimšanas dienā 24. jūlijā, kad pasniedz ikgadējo Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā, bet gan katru reizi, kad jāstāsta par kādu labu bērnu rakstnieku, ilustratoru vai tulkotāju — jo beidzamo 20 gadu laikā ikviens augstvērtīgu bērnu grāmatu autors savu reizi ir nominēts Baltvilka balvai vai to saņēmis. Vērtību kritērijos balvas dibinātāji ierakstījuši: «tuvība Jāņa Baltvilka tradīcijai un garam — drosmīga valodas spēle, gudrs dabas vērojums, ētiski jūtīgs pasaules redzējums». Tātad Baltvilka gars — latviešu bērnu literatūras imperatīvs, bāka, kas izgaismo ceļu attīstības neprognozējamībā.
Šāds cieņas apliecinājums Baltvilka darbam bērnu literatūrā vēl vairāk nostiprinājis priekšstatu, ka Baltvilks ir, pirmkārt un galvenokārt, bērnu grāmatu autors. Literatura.lv var izlasīt, ka viņš rakstījis nevis bērniem un pieaugušajiem, bet «arī pieaugušajiem». Kā lai necitē kolēģi Pēteru Brūveri, kurš, saņēmis Baltvilka balvu, intervijā sacīja: «Mani tā saucamie bērnu dzejoļi domāti gan pieaugušiem, gan nepieaugušiem bērniem. Tā ir mana dzejnieka gaišā puse. Lielo dzejā es, tāpat kā daudzi kolēģi, dažbrīd norakstu no sevis nost negācijas, un dzejoļi nevilšus iznāk padrūmi.»
Šis žanrs dzejnieku atraisa. Nepieciešamība pēc spilgtas formas, kas nepielūdzami pastāv bērniem domātajā dzejā, iedrošina nebaidīties no formas, no izteikta ritma, muzikalitātes, pārvarēt, piemēram, aizspriedumus pret atskaņām, kuras pašas par sevi nevar būt ne labas, ne sliktas. Jānim tas varbūt palīdzēja tikt vaļā no viņam diezgan raksturīgās vēlmes dzejā kaut ko pārspriest, deklarēt, apliecināt, moralizēt. Kolēģis Māris Rungulis Baltvilku ierindo Plūdona tradīcijā, kas pie Jāņa atnākusi arī caur Vitautu Ļūdēnu, un atceras: «Priekšnoteikums tomēr bija Jānī pašā, viņa milzīgajā atraktivitātē. Viņa dzejas lasījumi bija vesels priekšnesums. Ir tādi dzejoļi — ja tas ir dzirdēts Baltvilka izpildījumā, to nemaz citādi nevar iedomāties. Unikālo priekšnesumu Ripzāģa dziesma viņš ne tikai lasīja, viņš dziedāja, viņš to izdejoja!» Arī lasot šo dzejoli uz papīra, ir iespējams savā prātā visu izdziedāt, izīdēt pušu tos resnos kokus. Viss tekstā iemiesots tik precīzi, ka to var arī lasītājs. Tātad atraktivitāte mīt pašā dzejolī, priekšnesums neaizstāj dzejoli, un tā ir labas dzejas pazīme.
The post Pie lielajiem puikām appeared first on IR.lv.
