Maza laipnība – lielas pārmaiņas jeb Kāpēc uzrunāt vientuļo, sirmo kaimiņu
Esmu dzimusi Sibīrijā latviešu ģimenē, jo manus senčus izsūtīja. Atgriezos Latvijā un šeit ir manas mājas. Diskriminācija dažādos tās aspektos mani interesē dziļi un personīgi. Mans TikTok eksperiments, kā mēnesi izdzīvot ar 50 eiro, ir guvis gana lielu popularitāti, lai palīdzētu aktualizēt vecuma diskrimināciju – un arī ceļus, kā to mazināt, katram vairāk ieklausoties līdzcilvēkos un ieviešot mazas, laipnas pārmaiņas savos paradumos.
Man patīk sevi izaicināt, un par rezultātiem es stāstu TikTok, jo zinu, ka citādi padošos. Viens no maniem populārākajiem eksperimentiem izrādījās, kā mēnesi izdzīvot vispirms ar 100 eiro, pēc tam – ar 50 eiro. Tā ir summa, kas daudziem Latvijas pensionāriem un cilvēkiem, kuri ar minimālo algu uztur ģimeni, atliek pārtikai un zālēm, kad samaksāti pārējie rēķini.
Pensionāri nereti kļūst par tādu kā neredzamu masu, kurā saplūst atsevišķi cilvēki ar saviem stāstiem, ko neviens īsti vairs negrib klausīties. Bieži vien tie ir cilvēki, kurus piemirsušas pat pašu ģimenes. Vientulība kļūst par šo cilvēku pastāvīgo pavadoni, un tas var izrādīties vēl grūtāk, nekā izdzīvot ar mazu naudiņu.
Vecuma diskriminācija jeb eidžisms ir viens no izplatītākajiem diskriminācijas veidiem Latvijā.
Kā liecina Eirobarometrs 2023 dati par diskriminācijas izplatību Latvijā, vecuma diskriminācija nosaukta (personu uzskatot gan par vecu, gan par jaunu) 44% gadījumu. Tātad eidžisms skar gan jaunus cilvēkus (tā teikt, pārāk jauns, lai būtu uztverams nopietni), gan seniorus (ko nu vairs, viņš taču neko nespēj). Tomēr otrajā gadījumā tas ir sevišķi skaudri, jo šie cilvēki nereti ir vieni paši, bez mūžīgi aizņemto radinieku atbalsta un iespējas darīt kaut ko, kas ļautu justies noderīgiem un vajadzīgiem.
Iejūtoties šāda cilvēka lomā, ko darīju sava eksperimenta gaitā, varam labāk saprast cits citu. Manā kāpņutelpā dzīvo pensionāre, kuru ļoti reti kāds apciemo. Parunājoties ar viņu, labi redzams, ka viņa – tāpat kā jebkurš cilvēks – ilgojas pēc smaida, uzmanības, pēc tā, ka kāds viņu pamana un var izkratīt sirdi, pasūdzēties par ikdienas nebūšanām. Kaut arī eksperiments lika izkāpt no sava “burbuļa” un uz daudzām lietām paskatīties pavisam citām acīm, nav tā, ka visa mana dzīve tagad ir mainījusies un es metīšos glābt visus pensionārus. Tas nav iespējams. Taču tas, ko varu darīt es un ikviens no mums, ir pa īstam ieraudzīt kaut vai vienu vientuļu senioru. Parunāties, palīdzēt, iepriecināt ar mazu dāvaniņu vai kādu našķīti – reizi nedēļā, kaut vai reizi mēnesī. Tas, ka dažādas paaudzes nekad tā īsti nav cita citu sapratušas, ir nemainīga parādība civilizācijas vēsturē. Sabiedrības integrācijas fonda sociālā iniciatīva Izdevīgie ceļojumi vedina vismaz censties mazināt šo plaisu, ieklausoties līdzcilvēkos un izvērtējot savus paradumus (ja pašam tas šķiet pārāk sarežģīti, var palīdzēt tests vietnē izdevigiecelojumi.lv).
Es gribētu, lai pasaulē nebūtu nekādas diskriminācijas. Lai visiem būtu tādas algas, ka izdzīvot ar 50 vai 100 eiro mēnesī vajadzētu tikai eksperimenta pēc. Tas, ka mēs mīlēsim cits citu, nav reāli, bet ir svarīgi uz to tiekties. Ziemassvētku laikā vēlme palīdzēt citiem uzsilst par vairākiem grādiem. Varbūt tieši šis ir brīdis, kad pamanīt, cik daudz varam iegūt no citādā un svešādā sev līdzās un ieviest savā dzīvē jaunu, laipnu paradumu.
Autore ir Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) sociālās iniciatīvas Izdevīgie ceļojumi vēstnese
The post Maza laipnība – lielas pārmaiņas jeb Kāpēc uzrunāt vientuļo, sirmo kaimiņu appeared first on IR.lv.