Rīga ir lielākais dažādu sociālo pakalpojumu sniedzējs Latvijā, uz kuru ar zināmu skaudību skatās iedzīvotāji no visas valsts. Cilvēki ar invaliditāti, kuri bieži ir arī mazturīgi, var izmantot bezmaksas vai daļēji apmaksātas palīdzības programmas. Viena palīdzība ir cilvēkiem ar fiziskiem traucējumiem, cita rīdziniekiem ar garīga rakstura traucējumiem. Tā tam ir jābūt, jo kas gan palīdzēs rīdziniekiem, ja ne pašu vietvara!
Salīdzinoši pirms desmit gadiem sociālo pakalpojumu kopējais finansējums Rīgā bija gandrīz 34 miljoni eiro, bet šogad pārsniedz 160 miljonus, savukārt nākamgad varētu jau pārsniegt 190 miljonus. Jāuzsver, ka tā nav tikai Rīgas, bet arī valsts nauda. Audzis ne jau tikai pakalpojumu skaits un apjoms, bet arī izmaksas. Turklāt aiz katra eiro ir reāls rīdzinieks ar savu sāpi.
Labi zinām, ka neskatoties uz sociālās palīdzības nozīmi, Rīgā ir arī citas iedzīvotāju grupas, kuras jāatbalsta. Piemēram, jaunie speciālisti, ģimenes, it īpaši daudzbērnu. Kopumā vidusšķira, kas attīsta pilsētas ekonomiku, veic dažādas Rīgas eksistencei svarīgas funkcijas, aizpilda un nodrošina darba vietas un galu galā maksā nodokļus, no kuriem arī tiek finansēta sociālā sfēra.
Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā izdevumus samazināt, būtu ierobežot pakalpojumu skaitu, apjomu, izmaksas. Ko tas nozīmētu Rīgai? Izveidotos rindas pēc pakalpojumiem. Piemēram, cilvēkam, kuram akūti nepieciešama apkope mājās, būs jāgaida rindā. Tas radīs problēmas gan pašam, gan ģimenes locekļiem, kuri nevarēs pilnvērtīgi strādāt vai mācīties. Līdzīgu piemēru ir daudz.
Viens no reāliem risinājumiem, kā samazināt izdevumus sociāliem pakalpojumiem, vienlaicīgi nenodarot ļaunumu rīdziniekiem, ir iespēju robežās virzīt cilvēkus ar invaliditāti darba tirgū. Tātad rīdzinieks no pasīva palīdzības saņēmēja kļūtu par darba ņēmēju. Tas ne tikai palīdzētu nodrošināt iztiku, bet arī stiprinātu ticību saviem spēkiem, celtu pašapziņu, kas noteikti varētu uzlabot arī kopējo veselības stāvokli. Vienlaicīgi tas mazinātu pilsētas izdevumus sociālās palīdzības mērķiem. Saprotams, ka ne tuvu visi cilvēki ar invaliditāti var strādāt, tomēr kāda kaut neliela daļa var. Ir daudzi gadījumi, kad, piemēram, cilvēki ar dzirdes traucējumiem meklē darbu, bet neatrod, jo viņiem atsaka.
Pasaulē izplatīts veids, kā darbā plašāk iesaistīt cilvēkus ar invaliditāti, ir sociālais uzņēmums. Tas ietver biznesu un sociālo labklājību, tādejādi ne tikai rada ekonomisku vērtību, bet arī sniedz nozīmīgu sociālu un vides ietekmi.
Pašlaik Latvijā ir aptuveni 230 sociālie uzņēmumi, un puse no tiem Rīgā. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm tas ir neliels skaitlis. Sociālie uzņēmumi var būt gan tādi, kuru darbības specifika ir sociālie pakalpojumu, gan tādi, kas strādā plašai auditorijai, kā kafejnīca vai autoserviss. Šādu uzņēmumu darbinieku vidū 50% vai 30% (ja kopumā vairāk nekā 10 darbinieki) ir cilvēki ar invaliditāti. Sociālo uzņēmumu statuss sniedz savas priekšrocības. Piemēram, pašvaldība drīkst tam bez maksas nodot savu mantu un piešķirt telpas. Cik bieži esam saskārušies ar situāciju, kad darbavietā tiek mainītas mēbeles vai datoriekārtas, tomēr vecās nedrīkst nodot citiem, lai gan vēl ir labi izmantojamas.
Tāpat sociālā uzņēmuma nosaukums ir reputācijas jautājums. Šis statuss vieš uzticību sadarbības partneros gan Latvijā, gan ārpus tās. Lielas ārvalstu kompānijas bieži meklē sadarbības partnerus Latvijas sociālo uzņēmumu vidū, jo viena no viņu darbības prioritātēm bieži ir arī sociālā sfēra.
Rīgas dome 18. decembrī nobalsoja par īpaša līdzfinansējuma piešķiršanu sociālajiem uzņēmumiem līdz 15 000 eiro katrā konkrētajā gadījumā. Tas palīdzētu radīt jaunas un pilnveidot esošās darba vietas. Līdzfinansējuma ietvaros tiktu atbalstīta fiziskās vides pieejamība un uzlabota digitālās vides piekļūstamība cilvēkiem ar invaliditāti. Tā ir reāla palīdzība, un šis ceļš jāturpina.
Pilsēta regulāri rīko dažādus iepirkumus, kas būtībā ir konkursi uzņēmējiem par pilsētai nepieciešamu pakalpojumu sniegšanu vai izstrādājumu ražošanu. Lai atbalstītu tieši sociālos uzņēmumus, tiem varētu būt kādas priekšrocības vai arī tiktu organizēti atsevišķi iepirkumi tieši šiem uzņēmējiem. Tāpat papildus vērtēšanas punktus varētu saņemt tie uzņēmumi, kas nodarbina cilvēkus ar invaliditāti. Iespējams, ka tādā gadījumā, uzņēmums speciāli pieņemtu šos darbiniekus, lai uzvarētu konkursā, bet vai tas ir tik slikti? Ieguvējs būtu gan uzņēmums, gan konkrētais darbinieks. Rīgā jau tagad ir subsidētās darba vietas cilvēkiem ar invaliditāti.
Novērojumi liecina, ka īpaši svarīgs cilvēkam ar invaliditāti ir pārejas posms no pasīva palīdzības saņēmēja uz darba ņēmēju. Bieži būtu nepieciešama mentora palīdzība, padoms vai iedrošināšana uzņemties atbildību. Rīgā to ar zināmu pašvaldības atbalstu varētu īstenot nevalstiskās organizācijas.
Rīgā ir vairākas lielas kapitālsabiedrības, kurās strādā cilvēki ar invaliditāti. Piemēram, Rīgas Namu pārvaldnieks nodarbina vairāk nekā simts darbiniekus, kuriem ir piešķirta invaliditāte. Iespējams, ka lielākajās pašvaldības kapitālsabiedrībās varētu veidot tieši cilvēkiem ar invaliditāti paredzētas darba vietas, jo brīvajā darba tirgū šiem līdzcilvēkiem konkurēt ir grūti.
Katrs gadījums, kad cilvēks ar invaliditāti strādā, ir ieguvums gan šim cilvēkam, gan pašvaldībai, kurai samazinās nepieciešamība izmaksāt pabalstus vai iesaistīt palīdzības programmās. Iedomāsimies, ka algotu darbu sāktu strādāt kaut 1% no tiem rīdziniekiem, kuri to varētu darīt, tomēr nedara, jo nevar atrast darbu. 1% no šā gada sociālās palīdzības Rīgā ir vairāk nekā pusotrs miljons eiro. Ja nu izdotos šo naudu ieekonomēt. Vai tas nav daudz?!
Autors ir Rīgas domes deputāts, Sociālo jautājumu komitejas pārstāvis, Jaunā Vienotība
The post Sociālie uzņēmumi kā tilts no pasīvas palīdzības saņemšanas uz aktīvu dzīvi Rīgā appeared first on IR.lv.
