Gada noslēgumā ierasts domāt, ko mēs varētu darīt citādi nākotnē, lai uzlabotu situāciju tagad. Viens no būtiskiem aspektiem šajā procesā ir esošā stāvokļa apzināšanās. Eiropas Savienības (ES) konkurētspēja ir “karsts temats”, diemžēl nevis tāpēc, ka tā strauji plaukst, bet gan tāpēc, ka vērojama lejupslīde. Galvenajās jomās – inovācijās, mākslīgajā intelektā un tehnoloģiju uzņēmumos – ASV un Ķīna ir nepārprotami palielinājušas savu pārsvaru, savukārt Eiropa, tēlaini izsakoties, ir sevi iedzinusi stūrī, ieviešot lērumu regulējumu, kas galu galā kavē ekonomikas attīstību.
Ne velti bijušais Itālijas premjerministrs un Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi savā ziņojumā norādījis, ka ES kopš 2019. gada ir pieņēmusi 13 000 regulu, savukārt ASV – 3000. Līdz ar to patiess ir teiciens: kamēr ASV inovē, Eiropa regulē.
Eiropai ir spēcīga zinātniskā bāze, taču tās rezultāti nesasniedz uzņēmējdarbības nozari. Eiropa ir lielā mērā atkarīga no starptautiskās tirdzniecības, kas vairs nefunkcionē kā agrāk. Atpalicība dažādās tehnoloģiju jomās, īpaši digitalizācijā un robotikā, palielinās, un produktivitāte salīdzinājumā ASV ir zema.
Par iemesliem, kāpēc Eiropa atpaliek globālajā konkurētspējā, ir rakstīts maz. Tāpat maz ir rakstīts par Itālijas bijušā premjerministra Enriko Letas ziņojumu, kurā aplūkotas tās pašas problēmas, jo īpaši iemesli, kādēļ Eiropa pašlaik atpaliek starptautiskās konkurētspējas ziņā.
Šajā ziņojumā galvenā uzmanība tika pievērsta vienotajam tirgum, jo īpaši tā stiprināšanai un paplašināšanai. Vienotais tirgus ietver četras brīvības: preču, pakalpojumu, cilvēku un kapitāla brīvu apriti. Viena no Letas idejām bija šim sarakstam pievienot arī brīvu zināšanu apriti. Kas šodien kavē zināšanu un inovāciju brīvu apriti? Leta uzskata, ka galvenie iemesli ir sadrumstalotās pētniecības sistēmas, atšķirīgs regulējums, ierobežota pētnieku mobilitāte, digitālā un inovāciju plaisa, kā arī birokrātiskie un finansiālie ierobežojumi.
Lai gan ir izveidotas tādas apjomīgas finansēšanas programmas kā Apvārsnis Eiropa, katra valsts joprojām uztur savas nacionālās un autonomās pētniecības finansēšanas sistēmas, kas rada neefektivitāti un sadrumstalotību. Lai gan mēs runājam par kopēju Eiropas pētniecības telpu, praksē tā nedarbojas. Pētniecību un inovācijas reglamentējošie noteikumi dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgi. Leta īpaši pieminēja patentus un intelektuālā īpašuma aizsardzību. Atšķirīgie darba tirgus noteikumi un administratīvās izmaksas reizēm kavē pētnieku brīvu pārvietošanos. Turklāt viņš norādīja uz birokrātiskiem un finansiāliem šķēršļiem pārrobežu sadarbībai, jo īpaši mazākām iestādēm. Piedalīties liela mēroga ES līmeņa projektā ir praktiski neiespējami, ja vien neesat liela universitātes konsorcija dalībnieks, un ne visi tādi ir. Neatbilstošs finansējuma līmenis dalībvalstīs arī veicina atšķirības pētniecības kapacitātē un rezultātos.
Leta pieminēja arī digitālo un inovāciju plaisu, kā arī valodas un kultūras barjeras, bet, tā kā esmu ilgstoši iesaistījies dažādos tīklos un starptautiskos pētniecības projektos, varu apstiprināt, ka šie apgalvojumi neattiecas uz ekonomiku. Darba valoda ir angļu, pētnieciskie darbi tiek publicēti angļu valodā, un ir pieejama piekļuve galvenajām sociālo zinātņu datubāzēm. Visi prot lietot datoru un pārzina modernas datu apstrādes un analīzes metodes.
Papildus zināšanu brīvas aprites ierobežojumiem Leta uzsvēris arī vairākus citus svarīgus jautājumus, tai skaitā nepietiekamas investīcijas galvenajās jomās, jo īpaši digitalizācijā un zaļajā pārejā. Viņš arī uzsvēris nepieciešamību paplašināt vienoto tirgu, mazināt reģionālās atšķirības, saskaņot noteikumus un palielināt ES globālo ietekmi. Tie visi ir ļoti ambiciozi mērķi.
Tomēr, kad mēs iedziļināmies šajās problēmās, ātri atrodam pamatcēloni. Kādu Eiropas Savienību mēs vēlamies? Federāciju vai konfederāciju? Federāciju raksturo skaidrs funkciju sadalījums starp centrālo varu un valstīm. Liela daļa valsts funkciju tiek īstenota centrālajā līmenī, bet dažas jomas, piemēram, vietējo likumdošanu, izglītības sistēmas un daļēji arī nodokļu sistēmu, pārvalda valstis. Tipiski piemēri ir Amerikas Savienotās Valstis un Šveice. Konfederācijā valstis ir izveidojušas vienotu politisku vienību, vienlaikus saglabājot ievērojamu autonomiju un suverenitāti kā Apvienotie Arābu Emirāti.
ES atrodas kaut kur pa vidu starp šīm divām sistēmām. Mēs neesam federācija, bet neesam arī konfederācija. Eiropas Savienībai ir daži federāli elementi, piemēram, kopīgi noteikumi daudzās jomās, bet ne visās. Dažās jomās ir kopīga politika, piemēram, jau minētais vienotais tirgus un monetārā savienība eirozonā. Šobrīd arvien biežāk tiek runāts par kopēju ārpolitiku un aizsardzības politiku, un mēģinājumiem saskaņot fiskālās politikas noteikumus. Vienlaikus dalībvalstis saglabā ievērojamu suverenitāti daudzās jomās, piemēram, nodokļu un sociālās aizsardzības sistēmās. ES tiesību aktiem ir prioritāte pār valstu tiesību aktiem, kas līdzinās federālajai struktūrai, bet dalībvalstis saglabā tiesības patstāvīgi izlemt daudzus svarīgus jautājumus, kas vairāk atgādina konfederācijas modeli.
Galu galā Eiropas ekonomikas un inovāciju atpalicības iemesls gulstas politikā.
Teorētiķis Kārlis Markss apgalvoja, ka ekonomiskās attiecības – ražošanas un īpašumtiesību veidi – veido sabiedrības pamatu. Šis pamats nosaka sabiedrības politiskās, juridiskās un ideoloģiskās struktūras jeb virsbūvi. Tagad es gribētu Marksa uzskatus pavērst pretējā virzienā un apgalvot, ka tad, ja Eiropā nenotiks dziļāka politiskā integrācija – vienkāršāk sakot, ja mēs nepiešķirsim lielāku politisko lēmumu pieņemšanas varu Briselei (Eiropas Komisijai), nav cerību, ka Eiropas sadrumstalotība un dublēšanās (sauciet to, kā gribat) kaut kādā veidā mazināsies. Eiropa nevar realizēt savu ekonomisko potenciālu, jo to kavē nacionālās vai reģionālās intereses. Katrs turpina vilkt deķi uz savu pusi, un, tā kā resursu nekad nepietiek, sadrumstalotība padziļinās. Politiskā virsbūve (ļoti patvaļīga Marksa interpretācija) ir tā, kas kavē ES ekonomisko attīstību.
Lūk, vienkāršs piemērs. Kāpēc ES nevar saskaņot savas nodokļu sistēmas? Tas nepārprotami ir šķērslis kapitāla brīvai apritei un kapitāla koncentrācijai, kas, savukārt, kavē lielu globālu spēlētāju veidošanos. Iemesls ir vienkāršs un prozaisks. Nodokļus iekasē, lai finansētu sabiedriskos pakalpojumus. Eiropā, tāpat kā Baltijā, lielākais izmaksu komponents ir sociālās aizsardzības sistēmas – pensijas, pabalsti utt. Lai saskaņotu nodokļu sistēmas un iekasētu vienotus nodokļus, būtu jāsaskaņo arī sociālās aizsardzības sistēmas. Vai mēs varam iedomāties, ka pensiju un sociālās nodrošināšanas sistēmas būtu vienādas Dānijā, Francijā un Īrijā? Personīgi es to nevaru.
Tāpēc man jāpiekrīt Pētera Kopela secinājumam, ka viņš ir pesimistiski noskaņots attiecībā uz iespējām uzlabot ES konkurētspēju. Vai ir kādi risinājumi? Tas ir sarežģīts temats. Iespējams, vienīgais atzinums ir tas, ka mēs atrodamies ES reģionālajā perifērijā, kaut kur tālu kartes augšējā labajā stūrī, kur atrodas Igaunija un vēl divas Baltijas valstis, kā arī Ziemeļvalstis. Varbūt ciešāka reģionālā sadarbība palīdzēs mums attīstīties ātrāk. Izmantojot metaforu, mūsu lielie brāļi (īpaši Zviedrija) raugās uz Eiropu, galvenokārt uz Vāciju. Varbūt zviedriem vajadzētu palūkoties pār plecu un ieraudzīt savus mazākos partnerus otrpus Baltijas jūrai, lai kopīgi kaut ko uzņemtos. Ir taču ļauts sapņot.
Nobeigumā un atgriežoties pie virsraksta: tuneļa galā redzama gaisma, bet mēs joprojām nezinām, vai tas ir tuneļa gals, vai arī vilciens, kas pilnā ātrumā traucas mums pretī.
Autors ir Bigbank galvenais ekonomists
The post Eiropas Savienības konkurētspēja – vai tuneļa galā redzama gaisma? appeared first on IR.lv.
