Pēc tam, kad aģentūra LETA publicēja ziņu ar virsrakstu – “Progresīvo politiķe rosina maznodrošinātajiem veidot pārtikas pakas no veikalu produktiem ar beigušos derīguma termiņu”, par pārtikas pakām un ēdiena ziedošanu pēdējo nedēļu laikā ir izteikušies visi, kam vien nav slinkums. Glorija Grevcova un Jaunlatviešu pārstāvji izveidoja ierakstus. Pat Aivars Lembergs, divas diena pirms iekļaušanas Lielbritānijas sankciju sarakstā, uzskatīja šo par pietiekami nozīmīgu tematu, lai tam veltītu video. Kā tad īsti ir – kādus produktus Latvijā var ziedot un ko rosināju komisijas sēdē?
Pārtikas ziedošanas iniciatīvām Latvijā sekoju līdzi jau kopš 2018. gada, kad Latvijā gan labdarības organizācijas, gan tirgotāji lūdza atļauju, līdzīgi kā tas ir citās valstīs, ziedot noteiktus pārtikas produktus pēc to minimālā derīguma termiņa beigām. No lielveikalu puses pamatojums šādam lūgumam ir vienkāršs – veikaliem gan ekonomisku, gan cilvēcisku iemeslu dēļ negribas izmest atkritumos labu pārtiku, bet, saprotams, tie arī nedrīkst rīkoties pretēji normatīvajiem aktiem. Līdzīgi kā citās valstīs, šajā gadījumā bija lūgums ļaut ziedot lielākoties tos produktus, kuru derīguma termiņš ir definēts kā “ieteicams līdz”, nevis “izmantot līdz”. Tie ir produkti, kas saglabājas ilgi, un pēc minimālā derīguma termiņa beigām nav bīstami, piemēram, rīsi un makaroni.
Šāds regulējums arī 2019. gadā tika pieņemts, un nu jau piecus gadus arī Latvijā labdarības organizācijas saņem šādus produktus un tos izdala. Nekādus jaunus papildinājumus vai uzlabojumus Ministru kabineta noteikumos Nr. 514 “Prasības pārtikas izplatīšanai pēc minimālā derīguma termiņa beigām” nerosināju.
Norādīju uz jau zināmu problēmu – labdarības organizācijām trūkst kapacitātes. Ir nepieciešams nodrošināt skaidru finansējumu organizācijām, kas jau šādus produktus saņem un izdala. Esmu runājusi ar lielākajām lielveikalu ķēdēm un labdarības organizācijām. Tikai šogad labdarības organizācijas jau ir izdalījušas pārtiku vairāk nekā miljons eiro vērtībā. Lielveikali būtu gatavi piedāvāt vēl lielāku produktu apjomu, bet labdarības organizācijām nepietiek līdzekļu produktu savākšanai un izdalei. Rīsi paši uz noliktavu neatceļos, paši maisos nesadalīsies un pie cilvēkiem neaizsūtīsies. Organizācijām vajag finansējumu, piemēram, degvielai, noliktavu īrei, elektrības rēķiniem un arī darbinieku apmaksai. Šis ir kārtējais gadījums, kad ir grūti noteikt iespējamo finansējuma avotu.
Par pašu produktu ziedošanas regulējumu ir atbildīga Zemkopības ministrija, kas nesen arī publicēja vadlīnijas pārtikas ziedošanai. Par atbalsta nodrošināšanu tiem, kam tas ir nepieciešams – Labklājības ministrija, par pārtikas izšķērdēšanas mazināšanu – Klimata un enerģētikas ministrija. Kā vēl viens iespējamais finansējuma avots varētu būt Atkritumu apsaimniekošanas reģionālie centri, kuru uzdevumos ir atbalstīt atkritumu novēršanas iniciatīvas.
Vēl viens jautājums, uz ko norādīju sēdē, ir iespēja paredzēt par pienākumu daļai tirdzniecības vietu ziedot noteiktus produktus, nevis tos izmest atkritumos. Līdzīgs regulējums darbojas, piemēram, Francijā, kur lielākām tirdzniecības vietām, ja tās vēlas norakstīt noteiktus pārtikas produktus, ir jānorāda, ka tās pirms tam tos ir piedāvājušas labdarības organizācijām, bet tās nav vēlējušās tos pieņemt. Latvijas gadījumā šādam regulējumam nav jēgas, kamēr nav atrisināts jau minētais jautājums par labdarības organizāciju finansējumu. Lai gan lielveikaliem reizēm būtu loģistiski ērtāk produktus nodot biogāzes ražošanai, patēriņam derīgiem produktiem būtu jānonāk pie cilvēkiem.
Cits iespējamais uzlabojums varētu būt pienākums noteiktām tirdzniecības vietām ziņot par radītajiem pārtikas atkritumiem, līdzīgi kā tas ir rosināts, piemēram, Lielbritānijā. Lielveikali jau pašlaik iekšēji uzstāda pārtikas izšķērdēšanas samazināšanas mērķus un seko līdzi, kādi produkti netiek iztirgoti. Šiem datiem būtu jābūt publiskiem, lai būtu iespējams gan salīdzināt tirdzniecības vietu sniegumu, gan arī iegūtu precīzākus datus, ko ziņot ES par pārtikas izšķērdēšanu.
Pirms pāris gadiem ciemojos Zviedrijā, kur līdzīgi kā Francijā darbojas veikali, kuri par simbolisku samaksu, vairākas reizes zemāku nekā citos lielveikalos, tirgo tieši šādus citu lielveikalu ziedotus produktus. No gūtajiem ienākumiem tiek segta liela daļa loģistikas un veikala uzturēšanas izmaksu. Šāda iespēja iepirkties sniedz cilvēkiem ar zemiem ienākumiem izvēlēties tos produktus, kas viņiem patiešām garšo. Pati esmu kā brīvprātīgā pakojusi pakas labdarības iniciatīvai Paēdušai Latvijai, un jutusi šaubas. Vai cilvēkam, kam gatavoju paku, garšos zivju konservi? Vai kāds šajā ģimenē zinās, kā vislabāk pagatavot grūbas? Latvijā šāda veikala ieviešana būtu sarežģīta no normatīvo aktu viedokļa, bet zemā iedzīvotāju blīvuma dēļ būtu pieejama tikai lielo pilsētu iedzīvotājiem.
Pat ar konkrētu atbalstu labdarības organizācijas nevarēs aizstāt valsts sniegto pabalstu, piemēram, pārtikas pakas ar garantētu un stabilu saturu. Labdarības organizāciju loma ir sniegt papildus palīdzību. Šo organizāciju lielākā priekšrocība ir fleksibilitāte. Tām nav jāseko līdzi cilvēku atbilstībai noteiktiem kritērijiem. Atšķirībā no valsts sniegtā atbalsta, kas pienākas noteiktām iedzīvotāju grupām, labdarbības organizācijas var palīdzēt arī tiem, kuru ienākumi par dažiem eiro pārsniedz noteikto slieksni. Šī rīcības brīvība nedrīkst tikt ierobežota.
Autore ir 14.Saeimas deputāte, Progresīvie
The post Klupšanas akmeņi pārtikas ziedojumu ceļā appeared first on IR.lv.
