Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Pārvākties, Nida, ir mazliet kā piedzimt.
Visu var piedzīvot pirmoreiz.1
Februāra beigās pirmo reizi mūžā nonācu 98 km garajā un dažus kilometrus platajā zemes strēlē, ko sauc par Kuršu kāpu. Izkāpu autoostā kā balta lapa, ko biju gatava aprakstīt, apbružāt, piebradāt ar smiltīm, piešvīkāt ar vēja skaņām un viļņiem, izrotāt ar dzintariem. Mans ceļamērķis bija Nidas rakstniecības rezidence, kur grasījos pavadīt divus mēnešus. Tas nav īss laiks — secinu gan pēc savām sajūtām un prombūšanas bažām pirms došanās, gan pēc atgriešanās, kad runājoties, tajā skaitā ar citiem autoriem, saņemu komentārus: «Divus mēnešus? Es tik ilgi nevarētu!»
Nevarēšanas un bažu iemesli katram ir dažādi — pienākumi, ģimene, pieķeršanās mājām, kultūras dzīvei, nevēlēšanās ilgstoši dzīvot vienatnē un nošķirtībā. Par spīti satraukumam, man Nidu ļoti vajadzēja. Man un literatūrai, ko radu. Man un dzīves straujajam ritmam, ko gribēju palēnināt. Man un attiecībām ar sevi. Man un ikdienai. Likās, ka esmu no sevis un savas rakstīšanas stila vai tēmām mazliet nogurusi, kļuvusi drusciņ paredzama, un no tā man ir bail. Gribējās izkustēties. Visvairāk jau garīgi, bet arī vietas ziņā. Pamainīt skatpunktu. Jau sen vēlējos parakstīt ārzemēs, taču gribēju sākt ar tuvu vietu, ar kaimiņvalsti. Līdz tam biju rezidējusi tikai Ventspilī.
The post Nida. Cita kontinenta sajūta appeared first on IR.lv.
