Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Kolektīvā atmiņa ir nepārtraukts sabiedrības dialogs ar sevi. Tas ir stāsts, ko mēs pirmām kārtām stāstām sev. Mēs to mainām, ieviešam tajā jaunus varoņus vai antivaroņus, mēs simboliski fiksējam šos stāstus publiskajā telpā — uzstādot vai nojaucot pieminekļus, pārdēvējot ielas vai izvietojot piemiņas plāksnes, izdarot atzīmes kalendārā. Lai cik paradoksāli tas izklausītos, mūsu kolektīvās atmiņas prakses ir cieši saistītas arī ar kolektīvo aizmiršanu. Atcerēšanās un aizmiršana ir vienas monētas divas puses: jo vairāk jāatceras, jo vairāk mēs aizmirstam. Jo ilgāks laiks ir pagājis kopš notikumiem, jo lielāka varbūtība ir tos aizmirst, bet, ja šie notikumi tiek vitalizēti ar politiskās vai kultūras atmiņas palīdzību, tie pārvēršas par vienkāršotiem mitoloģizētiem stāstiem.
Latvijas valsts dibināšana un veidošana ir šāds stāsts. Mēs zinām vispārīgu stāstu par to, ka noteiktos kalendārā atzīmētos sarkanajos datumos sanāca cilvēki, kas proklamēja Latvijas valsti, un vēlāk izstrādāja tās pamatlikumu. Tomēr — cik daudz mēs zinām par šo notikumu priekšvēsturi, norisi vai cilvēkiem, kas veidojuši mūsu valsts pamatus? Labākajā gadījumā tās būs dažas personības, kas nereti kļuvušas mums pazīstamas citu notikumu vai procesu kontekstā.
Kā saglabāt atmiņu par tiem, kuri lika pamatus Latvijas valstij? Pieminekļus, saprotams, visiem neuzcelsim. Svarīgs atmiņas piemineklis ir grāmatas, kurās var atsvaidzināt zināšanas par to vai citu Latvijas valsts tēvu. Es šādus izdevumus negribu salīdzināt ar ambiciozajiem nacionālo biogrāfisko vārdnīcu projektiem, kurus jau 19. gadsimtā sāka realizēt virknē pasaules valstu un kas šodien rada jautājumus par vienu personību iekļaušanu un citu neiekļaušanu, jo šādi darbi iemieso sava laika elites vērtības, mēģina leģitimēt nācijas pagātni vēl ilgi pirms nācijas dzimšanas u. tml.
The post Pieminekļi mūsu grāmatplauktos appeared first on IR.lv.
